Rainer Maria Rilke (1875-1926)

ORPHEUS. EURIDIKE. HERMES

Tās bija dairas dvēsļu kalnraktuves.
Kā klusas sudrabrūdas drīksnas gāja cauri
tās savai tumsai. Bet starp saknēm spraucās
vēl asins, plūzdama uz cilvēkiem,
un tumsā smaga likās it kā porfirs.
Nekā cita sarkana.

Tur bija klintis
un būtņu tukši meži. Tilti pāri tukšumam
un tad tas lielais, palsais, aklais dīķis
pār saviem attālākiem dziļumiem
kā lietus debess pāri ainavai.
Un maigu, pacietīgu pļavu starpā
vēl kādas šauras takas blāvā svītra
kā linums izlikts balināšanai.

Un pa šo taku nāca viņi.

Priekšā
tiem zilā apmetnī slaidais vīrs
kā mēms un nepacietīgs ceļvedis.
Tā solis kampa ceļu lieliem gabaliem
un nesakošļādams, tā rokas smagi
un stingušas iz kroku loka slīga
vairs neko nezinot par vieglo līru,
kas bija ieaugusi kreisajā
kā rožu stīgas eļļas koka zarā.
Un viņa maņas šķita pārdalītas:
kā suns tā skatiens tam papriekšu skrēja,
tad atgriezās un atkal kaut kur tālāk
pie jaunas ceļa līknes gaidīja,
bet dzirde atpalika it kā smarža.
Tad reizēm šķita, ka tā aizsniegtos
līdz abiem pārējiem, kam bija jānāk
tā pēdās visā šajā augšupceļā
Tad atkal tikai paša soļu atbalss
un aizmugures vējš aiz apmetņa.
Viņš tomēr paļāvās uz sekotājiem
un teica skaļi to, ka atbalsojās.
Tie nāca arī, esot divi tādi,
kas ļoti viegli staigā. Uzdrīkstējies
še apgriezties / ja atskatīšanās
vien neiznīcinātu dižo darbu,
kas nobeidzams /, viņš tiešām saredzētu
šos abus klusējošos līdznācējus:

ceļagājēju un vēstījumu dievu
ar ceļacepuri pār skaidrām acīm,
sev slaidu spieķi stāva priekšā turot,
spārniņiem sitoties gar potītēm:
pie savas kreisās rokas vedot viņu.
Tik ļoti mīļotu, ka līrai skaņās bija
daudz vairāk žēlu nekā raudusievām;
ka radās žēlu pilna pasaule, kur
viss atkārtojas − meži, ielejas
un ceļi, ciemi, lauki, upes, zvēri –
un ka šai žēlabainai pasaulei
tāpat kā pirmajai bij kāda saule
un rāmas nozvaigžņotas debesis −
kā žēludebesis ar greizām zvaigznēm.
Šī ļoti iemīļotā.

Bet viņa turējās pie dieva rokas −
tēls gaŗām kapu vijalām ap lieliem,
maigs, nedrošs un bez nepacietības.
Sev pievērsta, kā citā gaisotnē,
tā nedomāja vairs par vīru priekšā
ne arī ceļu augšup dzīvei pretī.
Tā slēdzās sevī. Viņas nomirums
to piesātināja kā pilnība,
kā kāda salduma un tumsas auglis.
Tā bija savas dižās nāves pilna −
tik jaunas, ka tā neko nesaprata.

Tā bija atkal savā jaunavībā
un neskaŗama, dzimums aizkļāvies
kā puķe pavakarē, viņas rokas
no kopdzīves tik atradušas, ka
pat uzmanīgā ceļvedēja dieva
bezgala trauslā pieskāršanās vedot
to aizvainoja it ka uzspiests tuvums.

Tā nebija vairs blondā pielaulātā,
kā dzejnieks viņu dažkārt ietēlojies,
ne platās gultas smaržojošā sala
un ne vairs sava vīra īpašums −
bet kliesta jau kā viņas gaŗie mati
un gaisusi kā izlīņājies lietus
un zudusi kā simtos dalīts aizgāds.

Tā bija sakne jau.
Un dievs kad strauji
to aizturēja un ar sāpēm balsī
tai atklāja: Viņš tomēr atskatījās −
tā itin neko nesaprata: Kuŗš?

Bet tālē, tumšs pret gaišo izeju,
kāds attēls, kuŗam sejas vaibsti nebij
vairs noģiežami, saredzēja to, ka
uz pļavas takas skumjām skatienā
dievišķais ziņunesējs apgriezās,
lai lēniem soļiem pavadītu stāvu,
kas devās atpakaļ to pašu ceļu −
ar gaŗām kapu vijalām ap lieliem
maigs, nedrošs un bez nepacietības.