Jaunā Gaita nr. 208, marts 1997
Divas izcilas jubilejas 1996. g. rudenī Kalifornijā. Modernistam Raimondam Staprānam 70 dzīves gadi, Sanfrancisko mazam teātrim 40 darba gadi.
Skat. Brigitas Siliņas interviju JG207. numurā.
 Raimonds Staprāns ar JG teātŗa nodaļas redaktrisi Brigitu Siliņu |
 Sanfrancisko mazā teātŗa režisors Laimonis Siliņš ar aktrisi Brigitu Siliņu (J. Hartoga Debessgultā) |
Gvīdo Augusts par modernistu Raimondu Staprānu
Vēl vecpuisī, strādājot savam maģistra grādam UC. Berkelejā, tur pat vai pāri ielai no Klīdzējiem, viņa gleznas toreiz man un daudziem citiem bija kā bomja sitiens pa pieri. Latviešiem toreiz viņš bija nepieņemams, lai gan vēlāk viņam radās daudzi sekotāji un atdarinātāji. Laika mākslas kalendāros redzamas šo imitāciju reprodukcijas. Ar savu formu tiešumu Staprāna darbi šokēja un pārsteidza. Tajos laikos, satikties ar Raimondu nozīmēja nokļūt nepārtrauktās jautājumu krustugunīs; par sevi viņš klusēja, bet sarunu biedriem jautāja pa deviņiem mēmiem. Vai tas bija izvairīšanās manevris neatsegt pašam savus flangus vai milzīga dziņa urdīties un izzināt citu cilvēku domu un jūtu pasauli, bija grūti zīlēt, bet atgriežoties no šādām tikšanās reizēm bija jāatzīstas, ka Staprāns arī deva un ne tikai ņēma. Tikai tagad, turpat vai četrdesmit gadus vēlāk, beidzot šis iztaujāšanas skurbulis ir pierimis. Staprāns ir palicis pieļāvīgāks un atļaujās rezonēt un filozofēt par dzīvi un mākslu. Sekojot Pēdējās izrādes uzvedumam Rīgā, 29. septembrī, Nacionālajā teātrī, Aktieŗu zālē Staprānam bija rīkota godināšana sakarā ar viņa jubileju. Netrūka ziedu, apsveicēju, un pirms un pēc tam rakstu laikrakstos. Laikrakstā Atmodā Atpūtai Staprāns bija nodēvēts par dižo jeņķu letiņu. Jubilejas reizē, Rīgā, Staprāns teica pat runu:
Man gan mazliet ķērās pie sirds, kad Atmodā Atpūtai tika kļūdaini minēts, ka es šogad svinot savu 75. dzimšanas dienu. Kaut arī Amerikas pēckaŗa buma paaudze ir izsludinājusi agros septiņdesmitos gadus par vēlīniem pusmūža gadiem, tomēr pat pēc viņu visoptimistiskākajiem vērtējumiem 75 jau nozīmē vecuma iestāšanos.
Tā es šovakar atklātībā paziņoju, ka man vēl atlikuši pieci gadi līdz tam laikam, kad būs pārtrūkusi pēdējā saite, kas mani būs saistījusi ar jaunību un tās illūzijām.
No ZA redaktora Gvīdo Augusta raksta 1996. g. dec.
Ilmārs Krasts par to kā Sanfrancisko mazais teātris ievadījis savas darbības ceturto gadu desmitu.
... Izvēloties šo Strindberga drāmu izrādei, Siliņš riskējis ar apstākli, ka labai skatītāju daļai saturs varētu nepatikt. (Tāpat bija ar Sasalšanu). Pirmkārt jau Tēvam ir, tā sakot, nelabas beigas. Taču svarīgāk ir tas, ka daimonu apsēstais autors skatījies pats savas dzīves spogulī un tad pagriezis to pret skatītājiem. Ja tajā dažs labs kā postošu īpašību ir ieraudzījis arī savu personīgo varaskāri vai cenšanos citam vai citiem uzspiest paša uzskatus, gribu un noteikumus, tad autors panācis to, kas viņu dzinis šo lugu rakstīt.
... Ja pati drāma ne katram lipa pie sirds, liekas, ka visiem skatītājiem bija gājis pie sirds aktieŗu devums.
Laiks, 28.12.1996.
