Liels pārsteigums tiem, kas nezināja:

Marsela Prusta milzu romāna Zudušo laiku meklējot pirmā dala ir parādījusies latviešu valodā. Tulkotāja ir Skaidrīte Jaunarāja. Grāmatu izdevis apgāds Jumava Rīgā, 1996. gada oktobrī. Pasākumu atbalstījis uzņēmums Motorola, kuŗa ierosmē gadu iepriekš norisinājās aptauja "33 grāmatas, kuŗām jābūt ikvienas latviešu ģimenes bibliotēkā."

Publicējot aptaujas rezultātus, "33 grāmatu" vietā ir nosaukti "33 darbi", dažs labs no tiem vairāku vai pat daudzu sējumu apjomā kā, piemēram, Konversācijas vārdnīca un Latvju dainas. Ar tādām prasībām ikvienas latviešu ģimenes bibliotēka iznāktu itin kupla.

Raugi un brīnies, viens no 33 darbiem ir Prusta romāns Zudušo laiku meklējot. Jāpieņem, ka domāts viss romāns septiņās biezās daļās.

Aptaujas laikā pirmās daļas tulkojums vēl nebija publicēts. Literārās aprindās gan zināja, ka Skaidrīte Jaunarāja šīs daļas tulkojumu pabeigusi jau labi sen un pēc tam ilgi un velti meklējusi izdevēju. Laimīgā kārtā beidzot atradās kā izdevējs, tā atbalstītājs.

Jaunajai Gaitai laipni atsūtītā vēstulē Skaidrīte Jaunarāja pastāsta, kā viņai radās doma tulkot Prustu, kādas grūtības darbs sagādājis un kā gājis vai negājis ar izdevēja meklēšanu. Un par savu cerību, ka pietiks spēka kaut vai vēl vienas Zudušā laika grāmatas pārtulkošanai.

M.L.

 

CEĻŠ PRUSTA PASAULĒ

Tulkotājas stāsts.

Pie mums, Latvijā, Prusta pirmais darbs iznāca tikai 1996. gada oktobrī. Iemesli ir dažādi un viens no tiem, manuprāt, tas, ka tulkot šo autoru ir ļoti grūti, jo arī divdesmitajos un trīsdesmitajos gados nekas netika publicēts.

Kāpēc man radās doma tulkot Prustu? Laikam jau tāpēc, ka tas ir mans mīļākais autors. Kad franču valodā biju tikusi tik tālu, ka spēju Prustu lasīt (no 24 gadu vecuma franču valodu esmu mācījusies tikai pati saviem spēkiem, ar dažādiem skolotājiem; kad 1952. gadā sāku studēt, Latvijā vispār nebija nevienas svešvalodu fakultātes, kur varētu iestāties), man tas bija atklājums, atelpa, garīgs patvērums, Literatūra. Par tulkošanu tolaik pat nedomāju - neiedrošinājos.

Septiņdesmito gadu sākumā pārtulkoju pirmo daiļliteratūras darbu - Bernāra Klavela Spānieti, pirms tam biju tulkojusi vairākas populārzinātniskas grāmatas - Ercoga Anapurnu un tamlīdzīgas. Vienīgajā izdevniecībā, kur tolaik izdeva daiļliteratūru, - Liesmā radās pārliecība, ka varu tulkot, un tad arī manī sāka rosīties doma, ka varbūt, kādreiz tulkošu Prustu. To vienmēr esmu uzskatījusi par savu iespējamo mūža darbu, kaut ko paliekamu un būtisku. Cerību to izdot nebija gandrīz nekādu - Preses komiteja un citi priekšnieki šo "buržuāzisko estētu" izdot neatļautu. Bet es tā pamazītēm sāku strādāt, īsti ne uz ko necerēdama, - tolaik pati tulkošana deva milzīgu garīgu piepildījumu, tas bija kā patvērums drausmīgo melu un izlikšanās pasaulē, kādā dzīvojām. Un vēl man gribējās pierādīt pašai sev un citiem, ka latviešu valoda ir īsta valoda, kurā var pārtulkot pat tādu literatūras šedevru kā Zudušo laiku.

No brīža, kad sāku Prustu tulkot - 1973. gadā - un līdz izdošanai tātad pagāja 23 gadi. Pa to laiku esmu pārtulkojusi daudzas grāmatas, nekad neesmu skaitījusi - cik īsti. Protams, sākums Zudušā laika tulkojumam bija samocīts, nevarīgs, un es nedomāju, ka septiņdesmitajos gados, ja arī atrastos izdevējs, es būtu darbu paveikusi, kā pienākas. Tikai tad, kad biju sakrājusi pieredzi un prasmi, strādājot ar franču klasiķiem - Stendālu, Balzaku, Laklo, Jursenāru, Merimē utt., varēju izslīpēt arī savas vismīļākās grāmatas tulkojumu. Pie tā atgriezos ik pa laikam - rediģēju atkal un atkal, meklēju pareizo ritmu, īstos vārdus, ar ko atklāt tēlu, noskaņu, domu. Man gribējās, lai Prusta tēlu pasaule - vizuāli tik spilgta, ka jūtos pati iekšā katrā ainā un ainavā, katrā istabā, katrā baznīcā, sarunā ar katru cilvēku, - ienāktu tulkojumā tādā pašā ritmā kā oriģinālā, tāpēc teikumu konstrukcijas sagādāja sevišķas grūtības. Garajos periodos kaut kur pazuda izteicējs, teikuma priekšmets aizvirzījās nezin kur, tie atkal bija jāsadabū kopā, lai lasīšana nepārvērstos par rēbusa minēšanu...

Bet pienāca bridis - tā ap astoņdesmito gadu vidu, kad šķita - darbs ir padarīts. Tad sākās izdevēju meklēšana - vispirms sarunas ar Liesmu, kur mani it kā nenoraidīja, tikai teica - vēl pārtulko kādu krimiķi, saproti, jānopelna nauda, mums jādod peļņa, kas to Prustu pirks... Un es tulkoju Žaprizo (to gan nenožēloju, tas ir labs autors), es pati piedāvāju Laklo Bīstamos sakarus, ko pieņēma un es tulkoju ar lielu prieku, utt. Bet Prusts joprojām "tautai nebija vajadzīgs".

Pašā barikāžu laikā, Atmodas kulminācijā, man piepeši piezvanīja Rudīte Kalpiņa un jautāja, vai es Prustu nevienam neesot atdevusi. Man pat sanāca smiekli - tāds brīdis, kad nekas nav skaidrs, nekas nav drošs, - un kāds grib Prustu! Jā, to gribēja jaunnodibinātais apgāds Kabata. Atkal lasīju, rediģēju, ievadīju datorā, Rudīte izlasīja, viņai patika, sarunājām pat mākslinieku... Bet drīz izrādījās - Kabatai tāds izdevums nav pa spēkam. Ko lai dara! Prusts gulēja tālāk - tad jau manā datorā.

Cerīga tolaik likās Artava, kurai piedāvāju Sartra Nelabumu - arī to biju pārtulkojusi, nezinot, kam atdošu, - galu galā arī tā ir grāmata, kurai jābūt katras tautas kultūras apritē. Viņi bija ar mieru, bet ar noteikumu, ka iepriekš pārtulkošu kaut ko "komerciālu". Un es tulkoju arī. Nezin cik kriminālromānu, galvenokārt - Simenona grāmatu. Sartrs iznāca. To pat ātri izpirka. Artava manā tulkojumā izdeva arī Moriaku un Židu. Artava gribēja arī Prustu - kad būs nopelnīta nauda...

Bet cerības kļuva aizvien vājākas. Izdevniecības radās kā sēnes pēc lietus, konkurēja, kā nu prata, meklējot bestsellerus, bieži - dublējoties, visu laiku turoties uz bankrota robežas un aizvien vairāk zaudējot ideālus - tās, kurām tādi kaut vai sākumā bija... Vienu bridi Prustu gribēja Zvaigzne, arī tur manuskripts tika izlasīts, pieņemts izdošanai nezināmā nākotnē. Tāpat arī Daugava gandrīz, gandrīz bija ar mieru...

Prustu izdeva Jumava - kā vienu no 33 grāmatām, kas saskaņā ar Motorolas sarīkoto aptauju, vajadzīgas katrā latviešu ģimenes bibliotēkā. Bez Motorolas laikam gan nekas nebūtu iznācis joprojām...

Vai tiks pārtulkoti un, galvenais, laisti klajā arī pārējie sējumi? Kaut es to zinātu! Man tiešām gribētos atsacīties no visa cita, nolīst kaut kur pavisam vientuļā vietā un tulkot Prustu līdz mūža vakaram. Dzīvot viņa pasaulē. Bet laikam jau nepietiek ideālisma. No pensijas vien dzīvot neprotu un arī negribu, tas tiešām nav cilvēka cienīgi. Un ko dotu tulkošana, ja nav izdevēju? Arī tagad, kad varu sevi uzskatīt par profesionāli, Prusta grāmatu nespēju pārtulkot ātrāk kā pāris gados. Ja arī man tagad kāds solītu, ka izdos, pēc pāris gadiem situācija var būt pilnīgi mainījusies, izdevniecība iznīkusi vai mainījusi virzienu...

Franču klasika Latvijā ir tulkota daudz. Pat ļoti daudz. Atceros, Universitātes zinātniskajā bibliotēkā 1995. gada rudenī bija sarīkota tulkotās franču literatūras izstāde, un tur bija pilna vesela zāle, kaut arī daudzas grāmatas nebija eksponētas, jo bija pie lasītājiem, nebija bibliotēkas rīcībā utt. Francijas vēstniecības kultūras atašejs esot bijis aizkustināts līdz asarām...

Un tomēr, tomēr... Franču literatūrā veidojas jauna klasika, par kuru te nezina tikpat kā neko. Arī es savas zināšanas esmu vākusi kopā pa drusciņai vien - pat tajos laikos, kad te valdīja stingra cenzūra, grāmatu antikvariātā varēja dabūt daudz jauno franču autoru grāmatu, ja vien antikvariātu apmeklēja regulāri, tāpat Valsts bibliotēkā atradās ne tikai klasika, ierēdņu nezināšanas un valodas neprasmes dēļ daudz kas visai "ķecerīgs" bija atstāts arī bibliotēkas atklātajā fondā un gluži labi pieejams. Tā ka, ja vien bija vēlēšanās uzzināt un meklēt, gluži kā maisā nebija jādzīvo.

1994. gadā ar Francijas valdības stipendiju nodzīvoju 3 mēnešus Parīzē, tad atklāju sev daudz jauna, atvedu grāmatas, kas, manuprāt, te būtu jāizdod... Bet ar tām ir vēl grūtāk nekā ar Prustu. Man ļoti mīļš ir Tumjē, Graks, Ormesons, Nurisjē, bet te tie izdevējiem ir tikai nezināmi vārdi, turklāt arī izdevniecībās ir maz cilvēku, kas spētu vai vēlētos kaut ko franciski izlasīt, tāpēc manas runas ir tikai vējš gar ausim. 'Kas tad to pirks!" Un nepērk jau arī.

Manuprāt vistraģiskākais ir tas, ka latviski lasošu cilvēku ir tik maz. Nekad mums nebūs iespējamas milzu tirāžas, ar kurām gūt tādu pelņu, lai bez sāpēm varētu atļauties izdot arī grāmatas, kas nepieciešamas tikai dažiem simtiem cilvēku, bet tiem tās tiešām ir nepieciešamas, jo ar viņu starpniecību Latvijā ienāktu lielāka kultūras daudzveidība, tad te visu tik ļoti nepārņemtu tikai amerikāniskais un angliskais.

Un vēl - jāgaida laiks, kad radīsies izdevēji, kam nepietrūks entuziasma un, galvenais, zināšanu par literatūru un mīlestības uz to. Tādi, kuriem tā būs sevis apliecināšanas iespēja. Un vēl - kad cilvēkiem būs tik daudz naudas, ka daži lati par grāmatu neliksies milzīga un neattaisnojama izšķērdība. Gan jau tas viss būs. Jācer. Un varbūt arī jātulko Prusts kādai nezināmai nākamībai, jo galu galā jau tas, kas vajadzīgs, savā brīdī tiek pie vārda.

Pārlasot uzrakstīto, konstatēju, ka es prasu no citiem entuziasmu, bet sev - garantijas, kaut vai izdošanas garantijas. Tādu, protams, nebūs. Atliek vienīgi cerēt, ka vēl nobriedīšu apņēmībai izdarīt kaut ko tādu, kas tiešām jāizdara, un ka pietiks spēka kaut vai vēl vienai Zudušā laika grāmatas pārtulkošanai. Jāsāk jau pašam ar sevi!

 

Skaidrīte Jaunarāja