MEDITĀCIJA AR DZELONI

Meditācij pa butel. Alant Viļa poēma. Ernesta Rirdāna ilustrācijas. Memento, Stokholma/ Zinātne, Rīga. 1996

 

Neretas lauksaimnieks Juris Puriņš bija vairāk pazīstams kā satīriķis Līvu Jurka, kura dzēlību un joku kalendārs Rīkstes iznāca veselus divpadsmit gadus, līdz to pārtrauca 1934. gada pozitīvais gars. Par Līvu Jurkas vēlāko literāro darbību, ziņu ir ļoti maz. Pastāv tomēr aizdomas, ka viņš rakstījis kādus dzejoļus ventiņu izloksnē un ka tie trīsdesmito gadu otrā pusē parādījušies laikrakstos. Ja tā tiešām bijis, tad te ir runa par poētisku nejaušību ar nenoskārstām, svarīgām sekām. Izrādās, ka tāds neliels dzejolis bijis tīrā atklāsme un devis impulsu nedaudz gadus agrāk pasaulē nākušam valsts valodas joku rīmju buršam Vilim Alantam pārtapt par ventiņu dziesminieku Alant Vili. Tā pastāsta abu dubultnieks Fricis Forstmanis sarunā ar Māru Gulēnu (Zari, 1990), gan piebilstot, ka Līvu Jurkas autorība šinī gadījumā vēl nopietnāk pārbaudāma.

Lai kā, dzejoli toreiz lasot, izšķirīgs bija pēkšņais atklājums, ka apkārtnes izloksnei ir visas iespējas parādīties nevainojamos dzejas darbos, saka ventspilnieks Fricis Forstmanis. Un ja daudziem liekas, ka tie pārsvarā vilkuši uz joku pusi, tad lai paturot prātā, ka ventiņi iztiek ar Rīgas mēli darbdienas dzīvē, bet ja viņi grib justies jauki un izpriecāties, tad pārslēdzas savā nodabā: uz lustēm viņi laiž ar ventnisko zirgu.

1939. gada oktobrī, kulšanas talku laikā, parādījās Alant Viļa pirmā grāmata, laucinieciskā prieka strāvojums Poēm pa kulšen ar Romana Sutas ilustrācijām. To izdeva nesen mirušā, izcilā grāmatnieka Miķeļa Goppera Zelta ābele. Visi tā laika lasītāji atceras līksmo ievērību, ko šī grāmata radīja.

Dažus gadus vēlāk, tāpat Zelta ābeles aprūpē, bija izdevumam sagatavota Alant Viļa nākamā dzejas grāmata - Dzīvšen ceper kuldams - ar Ernesta Rirdāna zīmējumiem. Toreizējā vācu vara nedeva atļauju, un tā šis krājums "mīļe zelte ventiņ valde" varēja iznākt tikai 1946. gadā Zviedrijā, kur autors bēgļu gaitās bez manuskripta palicis, dzejoļus atjaunoja pēc atminas, turklāt ar pārstrādājumiem un papildinājumiem. Grāmatu ilustrēja Niklāvs Strunke.

Maldījās, kas šinī krājumā meklēja vieglas un lētas bezrūpības daudzinājumu. Jau pati ieskaņa piesaka filozofiskas pūles:

Es i pulk tā jēms un domes:

kas i dzīv un ko tā do?

Skaidras atbildes tādam jautājumam, protams, nav, bet par dzīves ceļa grūtībām dzejnieks nešaubās:

paseban vo diene drīze

katars ieskries sove krīze.

Secinājums no visa ir padrūms, galavārdā dotā dzīves pamācība tomēr gaiša:

Dziv i biezs un ķēpīgs morasts:

mazak mais, le mazak ož!

Vēlāk tiks viss vairak norasts,

senak dūran mazak kož...

Le muld cit, kas viņems muldams,

tu, drogs, dzīve ceper kuldams!

Kas ir morasts? Īpašas ventiņu vārdnīcas nav, parastās latviešu vārdnīcās palīdzību velti meklēt, bet tādēļ nav ko raizēties. Savu nojautu dod pats dzejoļa konteksts, un to pastiprina fonētiskas līdzības valodās. Piemēram, zviedru valodā, no kuras uz ventiņiem pārcēlies dažs labs vārds, kļūdams par dabīgu sastāvdaļu Alant Viļa vectēva un citu Zlēku pagasta ļaužu valodā. Lasītājam nav nepieciešami tādas lietas jāpēta. Lai labāk paļaujamies dzejniekam un viņa valodas izjūtai, kura pa reizei rada arī jaunvārdus. Anšlavs Eglītis savā laikā teica, ka visi vārdi Alant Viļa dzejā viņam nav saprotami, bet ka tas arī nav vajadzīgs.

Līdz trešai Alant Viļa grāmatai, Smukam smuks indev, pagāja gadsimta ceturksnis. Domas par dzīves gaitu un guvumu te pamatā nav mainījušās:

Kas bi? ko ķeir? ko dabe?

Ko paglāb no to vis?

Viss čībe un viss čabe

kā dūm, kad izšōj bis...

Lieki atgādināt, ka nevien Poēm pa kulšen, bet arī abas nākamās Alant Viļa grāmatas ir ar jauku humoru piesātinātas. Viņa lasītājiem tas zināms, un citi par to vismaz dzirdējuši. Mazāk toties ir pieminēta rezignācija un pamanīts rūgtuma dzelonis, kas Alant Viļa dzejā slēpies un pēkšņi tik skaudri dzeļ viņa jaunākā, ceturtā grāmatā, poēmā Meditācij pa butel, kuru gan par meditāciju ierastā nozīmē nezin vai gribētos saukt.

Šis grāmatas dzelonis ir pilnā spēkā vērsts pret brandavu. Nevar teikt, ka Alant Vils būtu agrāk sevi pieteicis kā atturībnieku. Galda lustēm viņa dzejā un novadā ir sava vieta, un tās nebūt netiek smādētas. Reiz - nu jau sen, sen - lūdzot Jāni Jaunsudrabiņu ciemā uz Stokholmu, Alant Vils viņam pantos solīja dažādus labumus, to vidū

... pār trīs kārtīg šņapst

un piekost knapsieriņ kā skrapst -

- bet nu vairs nav runas par tik idilliskiem priekiem, nu ir sakrājies un izlauzies rūgtums par pudeles postu.

Kā tas dzīvē ir, tā šinī poēmā tam doti milzu apmēri. Kā Karmenā par visu zemi mīla valda un visiem likumiem tā pāri iet, tā Alant Viļa meditācijā to pašu dara alkohols. Tas nav apdziedāts ventiņu mērogā un rāmjos, kur to velti lūko iesprostot poēmai pievienotie, pavirši tapušie pēcvārdi (tie nav poēmas autora rakstīti), un tas ne pavisam nav joks. Tā ir pasaules apjoma sērga. Vai tad var nepamanīt, ka šis Alant Viļa sacerējums laužas pāri visām robežām, kā novada un valsts, tā šķiru un kārtu noteiktām:

Le Peķīne vo Pope

tas zociķs būt vo budzs -

----------------------------

Vienalg, vo mājs i Kalač

vo Fontainbleau pil -

----------------------------

To mors un bālģims grībes,

to pumpes torks un sprancs,

to ielics kēniš ribes

un peides suserjancs.

Alant Vils grāmatā pastāsta, ka poēma uzsākta ļoti sen, pirms kādiem piecdesmit gadiem, pie kam vai katram pantam savu zīmējumu devis draugs Ernests Rirdāns. Ar izdošanu toreiz kaut kas sagājis dēlī. Draugs zīmētājs drīz vien aizgājis aizsaulē, bet poēmai nākuši klāt jauni panti, kuriem Alant Vils, tagadējo izdevumu gatavojot, izvēlējies papildus ilustrācijas no Ernesta Rirdāna atstātā, pārbagātā bilžu lēruma.

Poēmas piecdesmit piecas četrrindes veido Alant Viļa dzejā vienreizēju furioso, kas labi un sparīgi savienojas ar Ernesta Rirdāna zīmējumu saasināto satīru.

 

Mārtiņš Lasmanis