Jaunā Gaita nr. 208, marts 1997
GĀJIENI, SPĒLES UN CITAS IZPRIECAS PILNMĒNESS NĀVES GAISMĀ
Regīna Ezera. Pūka ola. Pilnatnes stāsti. Rīga. Preses Nams. 1995. 280 lp.
Šis krājums apvieno sešas noveles, kuŗu kopsaucējs ir pilnmēness nakts. Mēness, kā daudzi tic un apgalvo, var izsaukt cilvēkos dažāda veida psīchiskas reakcijas un ir nereti iedvesmojis dzejniekus un māksliniekus. Viens mūsdienu piemērs būtu Aina Kraujiete, kuŗai mēnessērdzība ir ieeja citā reālitātē, kas ir neatvairāma, baismu pilna, taču arī krāšņāka, pilnīgāka nekā mūsu ikdiena. R. Ezeras pilnmēness ir vairāk ironijas piestrāvots, reizēm grotesks un komisks, kā arī traģisku nojautu un notikumu vēstnesis. Ezera sauc mēnesi par krāpnieku, "šķelmi, kas tēlo spīdēšanu, lai gan tikai atstaro sauli, kuŗš lepojas, par ko būtu jākaunas ... kuŗš iedomājas, ... ka viņš ir tas, kas liek staigāt pa jumtiem un sašķoba smadzenes un attiecības."
It bieži mēness tiek minēts sakarā ar Likteni, kas ir "galvenais vaininieks, [kuŗu] bieži piesauc, bet tikai retais uzdrošinās definēt." Liktenis nav parasti ļaunprātīgs, viņš sadzird cilvēku domas, bet reizēm pārprot mirstīgo vēlēšanās. Ezeras pasaulē pēc radīšanas vēl ir daudz kas palicis nenobeigts. Vārdu piešķiršana ir svarīga izdarība, jo vārds ir ontoloģiska nepieciešamība mūsu logocentriskā universā. Reizēm stāstītāja kopā ar lasītāju, gandrīz kā Ādams bībelē, nolemj, kā kuŗš sauksies. Citreiz lasītājam atļauts minēt, kāds varētu būt aktieŗa vārds spēlēs, ko cilvēki, laiku kavēdami, uzsāk. Vārds var raksturot arī pašu cilvēku, taču daudz biežāk Ezera apzīmē savus radījumus "Viņš", "Viņa", parasti nepilnīgā biogrāfijas ielogā un bez secības, bet ar asi ievilktām rakstura iezīmēm, kādas piemīt ekscentriķiem un dzejniekiem. Tie nevar būt ikdienas cilvēki, jo viņi nemaldās pa labi pazīstamu pasauli. Viņu pasaule ir pilna dažādu zīmju, taču to nozīmi nesaprot neviens. Paskaidrojumi un filozofēšana, kas ir palaikam iesprausti stāstījumā, pasaules neizprotamību nesamazina.
Pirmā novelē, "Kaut kas līdzīgs mēnessgaismai," mēnesspilnā naktī, kā solīts, divi vientuļi cilvēki, vīrietis un sieviete, gaida autobusu un to nesagaidījuši, kā tas tik bieži notiek Ezeras pasaulē, kur autobusiem ir liela patvarība gandrīz kā Liktenim, uzsāk ceļojumu kājām. Sarunās viņi mēģina ko uzzināt viens par otru un it kā tuvinās, bet uzticība viņu starpā nerodas, un kad viņi izšķiŗas, katram aizbraucot ar savu vilcienu pretējos virzienos, aizdomas par viņu identitāti netiek apstiprinātas. Viņš varētu būt noziedznieks, izbēdzis cietumnieks, varbūt pat uz nāvi notiesātais. No Viņas dzīves iznirst daži fragmenti, bet viss cits paliek pilnatnes ilūziju un ēnu spēļu sajaukts. Viņa murgs par cietuma ainām liek domāt, ka tās varētu būt arī viņa atmiņas.
Un ko varētu lasītājs secināt no groteskās ainas, kur žurka sēž uz konteinera, kas atvests ar restorānu ēdienu paliekām, grauž apmierināta atkritumus un klausās Bacha fūgu, kas nāk no tuvēja dzīvokļa? Nākošā novele, "Dvēseļu staigāšana," iesākas īsti ezeriski: "Pēkšņi Vecais sajuta Nāves tuvumu." Šeit anonīmais Vecais ir kāds vācu valodas skolotājs, kas soļo mēnesnīcā un atceras fragmentus no laulības dzīves ar savām piecām bijušām sievām. "... Tas viss tikai vēl būs un notiks, lai gan pavisam drīz, jau pēc dažiem Mūžības acumirkļiem." Stāstījums beidzas: "Un tik tiešām tas tā varētu būt. Jo galu galā Viņš ir jau tik ļoti vecs, ka Viņa dzīvē jau bijis viss." Šis stāstījums ar savu neizturēto chronoloģiju varētu būt tverts no pēcnāves perspektīves.
Novelē, "Oda mēnesim un krītošām lapām," kas pieslēdzas vācu skolotāja apziņas klejojumiem, ir līdzīgs Nāves gājiens mēnesnīcā. Šoreiz gājēja ir Viņa, vecāka sieviete, acīmredzot poļu izcelsmes, kuŗa cieš no sirds vājuma. Viņa domā par savu ārlaulības meitu Večellu, kas, pametusi iecerētās humanitāro zinātņu studijas, ir kļuvusi par "mūžseno profesionālo dāmu," kuŗas "klienti" nāk no dažādām tautībām. Pēc katra "raunda," kā viņa apzīmē klientu apkalpošanu, Večella iznāk uz savas lodžijas vērot debesis un ielu. Ainas no Večellas darba vietas izmainās ar vecās sievietes sapņu un piedzīvojumu tēliem. Vecā konstatē, ka "Nāves pastāvīgā klātbūtne piešķiŗ Dzīvībai īsto smaržu." un nobeidz savu domu gājienu: "Dzīve tomēr nav slikts izgudrojums." Večella turpretim iegrimst mizantropiskās noskaņās par dzīvi. "Sātanisks stāsts" par kolhoznieku Jāņa un Mirdzas (kas gan neesot viņu īstie vārdi, kā stāstītāja atgādina) šķiršanos, Jānim aizbraucot uz Krieviju, nobeidzas ar slepkavību un pašnāvību. Gandrīz kā Tristana un Izoldes mītā abus aiz pārskatīšanās gulda vienā kapā. Bet šis drūmais, reālisma piesātinātais stāsts nobeidzas ar izmeklēšanas prokurora pacelšanos gaisā, kas pilns mēnesstaru, starp kuriem viņš lidinās kā liels naktstaurenis. Autore gan paškritiski piebilsts: "lai gan tauriņiem sen par vēlu, - jau sniegs." Bet labu salīdzinājumu jau nevajaga prom mest, ja arī tas neatbilst īstenībai. Stāsts "Viņa dzīves skaistākā loma" ataino pavecīgu aktieri kam nedienas ar jaunākām sievām. Ezeras ironija izplaukst visā savā krāšņumā, atainojot mūsdienu godkārības piesātināto dzīvi, kur katram gribas tikt pie gabaliņa atzīšanas.
Tituļstāsts "Pūķa ola" paveŗ plašāku skatu uz pēcpadomju laiku un tām problēmām, kas sākās ar padomju sabiedrības atvēršanos pasaulei. Kā visur citur Ezeras darbos, loģiskais un neloģiskais veido īpatnēju saplūdumu, kas ļauj mums saskatīt jaunā gaismā lietas, ko ierastā ikdienas reālitāte noslēpj. Novelē ir atkal vairāki tematiski pavedieni, bet degpunktā ir mūsu zelta jaunatne." Stāstītāja ļoti pieklājīgi šoreiz iepazīstina lasītāju ar diviem raksturiem, Arti un Artu, kuŗiem varbūt sanāks svarīgas lomas, un izskaidro, protams, vairāk sajaucot nekā atšķetinot viņu izcelsmi. Bet fabuliskais sākums ir apsološs: Artis saņēmis no savas "grandma," kā viņa ir parakstījusies uz pastkartēm, kas nākušas no Amerikas, mantojumu kādu divu miljonu dolāru vērtībā. Vesela varza draugu un draudzeņu, kas kalpo kā galma āksti un dzejnieki, glaimotāji un skaudēji, padomdevēji un vecākās profesijas piekopējas, palīdz viņam izgudrot, kā vislabāk necerēto mantojumu lietā likt. Šis raibais pulks atspoguļo pēcpadomju samulsušo sabiedrību, kur būtu jāsaucas par kungiem, bet ieraduma dēļ vēl bieži pasprūk biedra apzīmējums. Viņi grib tikt pie atzinības un naudas un cer būt biznesmeņi, kas ir jauno laiku sabiedrības augšslānis. Blakus šai varzai ir vecmamma, savā laikā ievērojama kolhozniece, kas daudz ko savā dzīvē izdarījusi: dziedājusi baznīcas kori, spēlējusi klavieres, izsūtījumā mācējusi medīt, lai uzturētu ģimeni, un kļuvusi par izcilu cūkkopi kolhozā. Šai "pilnatnes nakts izrādei" beidzoties, vecmamma mirst. Pa to laiku varza, iegribu un kaislību dzīta, sarīko īstu Valpurģa nakti un, elektrībai nodziestot, izlieto vaska sveces, ko vecmamma bija sagādājusi savām bērēm. Noveles epilogs pastāsta, kas tālāk noticis ar šiem spēlētājiem. Artis, šķīries no Artas, ar mantojuma naudu ir nopircis restorānu, kas saucas Pūķa ola, jo pašreiz viss ķīniskais ir šiks. Tur pasniedz ķīniešu ēdienus, gan drusku latviskotus, lai neatbaidītu konservatīvākus latviskās virtuves mīlētājus. Tā, piemēram, čūskas gaļas vietā pavārs lieto vietējo zuti un nēģi, un uzņēmums plaukst. Restorānam ir savs literārais konsultants un saksofonists, kas "spēlēja kā debesu eņģelis, taču nebūt ne garīgo mūziku."
Groteskas kolāžas raksturo šo noveļu krājumu. Kultūru un valodu sadursmes un sava veida modus vivendi, par kuŗa lietuviešu semiotiķis Algirdas Greimas teica, ka šī kultūru bagātība ir Baltijas iedzīvotāju priekšrocība, sava veida laimība (le bonheur d'etre balte), it spilgti izpaužas šinī krājumā. Ir daudz teicienu krievu, vācu un poļu valodās, kuŗām tagad ir pievienojusies arī angļu valoda. Reizēm izliekas, ka šīs valodas māk sadzīvot bez lingvistiskā kanibālisma, kā dažreiz apraksta valodu situāciju Āfrikā, kur stiprāka valoda aprij vājāko. Ezera rāda, ka valodas var viena otru bagātināt, un valodnieciskā tīrība un striktu robežu ieturēšana ir neiespējamas mūsdienās. No agresīvās Amerikas kultūras, vai varbūt zemkultūras, kā franču šovinisti mēdz teikt, nāk koncepcijas, idejas un pieņēmumi, kas ne vienmēr iesaistās vietējā kultūrā, taču mijiedarbība ir dzīva.
Kā lasām Neatkarīgajā Rīta avizē, Džina Lollobridžita esot piekritusi filmēties Pūķa olā, kuŗa scenāriju Regīna Ezera nobeigšot drīz. Gaidīsim ar nepacietību, pieņemot, ka filma būs tikpat laba kā rakstītais vārds.
Juris Silenieks