Jaunā Gaita nr. 209, jūnijs 1997

 

 

Gunars Bekmans

RŪBERGS

 

Ar vienu pirkstu uz pasaules pulsa Rolfs Rūbergs gāja cauri dzīvei kā karsts nazis aukstam sviestam. Brutāli skaists, uniformā neatvairāms; meitenes lipa šim klāt kā sīcenes mušpapīram.

Mana Mīcīte pirmā. Viņam tik atlika uz to paskatīties, kad Mīcīte bija viņa. Un tad viņš vēl bija tikai nieka puišelis, īsās biksītēs, kaut kādā Hitlera Jugend uniformā, bet zēniņš vien. Ai, kā es jau tad necietu vāciešus! Atceraties, ko mums vēsturē mācīja par muižkungiem, Bermontu-Avalovu, von Golcu? Jā, tāpēc vien.

Liepājas ģimnazijā tas pats. Atņēma man Almiņu, ka nebija ko redzēt. Šis tur ierodas vienu dienu, otrā dienā man jāmeklē jauna draudzene. Kāpēc tieši manas meitenītes, tikko viņu pamanīja, raisījās no manis vaļā un skrēja pie tā, nemāku teikt. Varbūt, ka tam ir kāds sakars ar ķīmiju, varbūt ar dziedzeriem, bet es varu apgalvot tik daudz, ka ar mani fiziski ir viss kārtībā; nāku no labas celsmes. Esmu sīksta latviešu zemkopja vienīgais dēls.

Uz latviešu vidusskolu viņš pārnāca no Vācu Vecāķu ģimnāzijas, kad liela daļa vāciešu repatriējās un viņu ģimnāziju slēdza.

Tanī laikā populāra bija ziņģe:

Iekš Düna stāv ‘Steuben’
Un rīt es jau brauc.
Es nevar šeit bleiben
Kad Führers man sauc.

Rolfs uz Vāciju nebrauca. Pirmkārt, nesen kā viņam nomira tēvs, otrkārt, māte bija pusē latviete, un, treškārt, viņš bija izrēķinājis, ka tad, kad Ulmanis būs atdevis Latviju krieviem, vācieši iebruks Padomju Savienībā, padzīs krievus no Liepājas, un, kamēr pārējie repatrianti sāks domāt par atgriešanos, viņš būs tiem jau priekšā. Ko tur par velti braukt.

Bet galvenais, kas viņu atturēja, bija sagaidāma tūlītēja iesaukšana vācu armijā vai darba dienestā.

Pēc tēva nāves dēlam ar māti tik labi vairs neveicās; pietrūka apgādnieka. Krievu laikā viņi šā tā izsitās cauri, bet tad dēlam bija jāmeklē darbs. Vācu laikā viņš strādāja pie firmas H. B. Goetch GmbH, pārzināja veselu rindu spīķeru un noliktavu Liepājas ostā, audzēja Klarka Gēbļa ūsiņas; gāja augsti. Un tad viņu iesauca leģionā.

Izklausījās neticami, bet to viņš nebija īsti paredzējis. Viņš bija pārliecināts, ka viņam nodarīta liela pārestība, sniedza iesaukšanas komisijai protestus, gāja ģenerālštābā sūdzēties, bet, kad tas nelīdzēja, nodauzīja jaunkareivja laiku Paplakā, tad pazuda. Lai drīz uzpeldētu Liepājas ielās tumši zilā, pievilcīgā matroža ietērpā. Jā, viņš bija izvēlējies labāk dienēt vācu kaŗa flotē, ‘Kriegsmarinēs’, nekā latviešu leģionā! Kā viņš to dabūja cauri, es nezinu.

Rolfs Rūbergs prata izdzīvot, bet vellam bija laime ar. Es zinu tikai vienu gadījumu, kur tās viņam pietrūka. Par vēlu; nelīdzēja vairs ne cēlais izskats, ne lūgšanās. Nekas viņu nespēja tad glābt.

Tas notika pēc kaŗa, daudzus gadus vēlāk, kad mēs abi strādājām uz viena no lielākajiem pasažieru līnijas kuģiem pasaulē - Queen Mary.

Ō, es aizmirsu pateikt. Drīz pēc tam, kad Rolfs pārvērtās par jūrnieku, es arī aizgāju kaŗot. Mēs viens otru neredzējām gadiem (kas man bija gluži pa prātam), bet tad kādu vakaru šis atkal uznira. Trimdā vēl - latviešu ballītē Kvīnsā, Ņujorkā. Tumšiem, gaŗiem, mazliet viļņainiem matiem, ar savām šaurajām melnām ūsiņam, dāņu jūrnieka tērpā viņš izskatījās vēl pievilcīgāks, vēl glītāks, vēl vairāk pēc Klarka Gēbļa.

Viņam ienākot, meičas tūlīt saposa matus, puiši taisnoja sev šlipses. Viņu varēja apbrīnot, pat apskaust; bet uz mani tas neattiecās. Kā jau teicu, es nīdu vāciešus.

Ballē es biju ieradies ar savu līgavu, igaunieti - Krizdoli, īstā vārdā Kristu Doli. Ļoti izskatīga, ļoti jauka meitene. Viņa strādāja par aptīrītāju vienā no lielajām rēderējām Ņujorkā un pa dienu mācījās būt par masieri. Mēs bijām saderinājušies; es viņu mīlēju no visas sirds.

Es nojautu nepatikšanas, bet nepaguvu Krizdolīti par to brīdināt, kad viņš pienāca klāt. Iesitis man pa kamiesi, šis apskāva manu līgavu, čukstēja tai ko ausi un nelaida vairs vaļā. Tikai kad es sagrābu šo aiz pleca un pateicu, ka tā ir mana iecerētā, šis pārpilnam atvainojās, iebelza man vēlreiz pa muguru un sāka sparīgi stāstīt par savām gaitām kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies.

Kaŗa beigas viņam pienākušas Dānijā. Pēc internēšanas dabūjis darbu uz mazajiem dāņu kuģīšiem, ko viņš sauca par ‘tupelēm’, bet pirmdien iešot raudzīt, vai nevar tikt uz lielā angļu okeāna tvaikoņa Queen Mary. Tas ir pašreiz ostā, kur papildinot kuģa komandu. Vai es arī negribot pieteikties?

Nē, paldies, es aizbildinājos, negribas atstāt brūti vienu.

Nu ko tad šī darot? Masiere? Jā, uz kuģa vajagot tādas ar.

Es mēģinu atrunāt, bet Krizdola uz reizi saskatīja tur savas masētājas karjeras dižcilu iesākumu, viņas tūlītēju financiālo uzplaukumu un visas viņas nākotnes cerību brīnišķīgu piepildīšanos, un pirmdien no rīta mēs visi trīs (Rolfs palika pie manis pa nakti) sēžamies autobusā un braucam uz Ņujorkas ostu meklēt darbu.

Rolfu pieņēma tūlīt, man lika pagaidīt. Ar to es negribu atstāt jūs pārliecībā, ka es esmu kaut kādā ziņā mazāk izskatīgs vai pat neglīts. Nē, tālu no tā. Gludi skuvies, pienācīgi pomādējies un vēl jaunajā gabardīņu uzvalkā es nebiju bez sava šarma un karaktera. Tikai blakus Rolfam tas tā īsti neizcēlās, tas ir viss.

Bez lielas piepūles darbu dabūja ari mana Krizdolīte, un, kad jau likās, ka mums būs jāšķiras, beigās ari es. Tā sākās mūsu trīs ceļojums pa pasaules jūŗām. Krizdole par masētāju, Rolfs par vingrinājuma zāles un sporta rīku pārzinātāju, es par kabīņu stuartu.

Krizdole masēja 2. klases pasažierus, Rolfu un mani, un pa laikam man tika kas vairāk ar. Bet jo ilgāk mēs kuģojām, jo tas notika retāk un retāk. Ar masēšanu vēl kaut kā, to viņa neliedza, bet tas cits apstājās pavisam. Tanī pašā laikā es ievēroju, ka katru reizi, kad Rolfs ar Krizdoli samirkšķinājās ar acīm, šis atstāja sava vingrošanas kabineta durvis pusvirus.

Nē, es pilnīgs muļķis neesmu. Kad es par to viņus konfrontēju, aizbildināšanās bija, ka tagad, kad Rolfam ir vakaros jādejo, viņam vajadzīga speciāla masāža.

Šāda aizbildināšanās mani ne pavisam nepārliecināja. Taisnība, Rolfs bija ieskaitīts labo dejotāju komandā un tam bija uzdots ik pārvakaru balles zālē dancināt vientuļas atraitnes un jaunizceptas šķirtenes (tanī laikā tādi salīgti dejotāji-viesi vēl nebija).

Sniegbaltajā uniformā, spožām pogām, tās ap viņu plūcās kā hiēnas ap kaviāru. Vai tad viņam ar šīm bagātajām dāmām nepietika? Vai tad viņš nevarēja atstāt jauno meiteni man?

Tad vienu dienu Rolfs pazuda. Jā, vienkārši pazuda. Nebija nekur atrodams. Mēs izmeklējām visu kuģi no augšas līdz apakšai. Visus stūrus, visus kaktiņus. Šī nav.

Iepriekšējo nakti bijusi liela vētra, varbūt ka ieskalots jūrā. Mēs griezām kuģi apkārt, riņķojām pa kvadrantiem gandrīz veselu dienu - nekā.

Pratina mūs visus pēc kārtas, kad pēdējo reizi redzēts, kur.

Atklāja tikai to, ka viena svara bumba no viņa vingrinājuma rīkiem arī pazudusi. Tas ir viss.

Kas ar viņu noticis, to zina tikai Dievs.

Un es.

Un, kā mēs te Amerikā sakām: I ain't talkin'.