Jaunā Gaita nr. 209, jūnijs 1997
Andrejs Eglītis
|
|
I |
Zem neminamiem gadu skaitļiem lemts, neuzietos trūdos, tautām sajauktām, vienai otrā dusēt − un klusēt.
Un sapņot neizsapņojamo, kad Dieva zizlis zibenīgs ar pastardienas mēli runās, no dusēšanas visus augšām ceļot, no krūtīm pilsētas un kalnus veļot. Teic skudras nemirstīgais tecējums − vēl mūžību mums būs uz priekšu klusēt, vēl mūžību būs klusēt atpakaļ. Klusēt
|
II
|
Pūš vējš no dienvidiem, pūš vējš no ziemeļiem. Kāds vējš te mani atpūtis, kāds projām aizpūtis? Starp abiem vējiem stāvēdams, kurš vēja ceļš ir mans un īstais? Neviens nav manim uzticīgs, nedz mīlētais, nedz nīstais.
|
III
|
Ko tu, latvieti, tā staigā bēŗu svārkā, latvju valodiņa lēnām gulstas zārkā. Barontēvs no bailēm dainu rakstos buŗas − mums uz mēles apspiedēju vārdi pielipuši turas. Vai mēs nejūtam, ka paši savās bērēs ejam? Redzu Barontēvu dainu gaismu pāri tumsai lejam.
|
IV |
Tumsa rītu cieši tur, kur tu zelta spārniem skriesi? Neaizskriesi it nekur, atkal manī dusēt iesi. Un, tā mūžu mūžos būs, velti ceļam galu zīlēt.
|
V |
Kur tik baltu rozi ņemt, lai tā līdzinātos pirmām sniegam. To jau nāvē nevar līdzi ņemt, nevar gūstīt savam miegam. Dāvini man, debess labā, pirmā sniega rozi balto. Var jau būt, ka to man glabā, lai reiz atvadoties redzu akmens pierē akmeņzaļā kalto.
|
|
|
MŪŽĪBAS CEĻŠ |
|
I No Grieķijas piezīmēm
|
Smilgām aizaudzis Olimpa uzvaras ceļš, tvan kumelītes un bites dūc ziedos. − Vai mājas ir tuvu? Sendienas skriešus nāk pretī: ganu ceļš, dienvidū silis, un vectēva bišu druva...
Smilgām aizaudzis Olimpa uzvaras ceļš, vai nedzirdēs upuru vēršus maujam neredzēs spartiešu pulkus uz jaunām kaujām kājas aujam?
Veltīgi dieviem taujāt − smilgām aizaudzis Olimpa slavas ceļš, un drupās magones zied... − Ieklausies, ieklausies labi − kāda smaržīga krūma cerā lakstīgala dzied!
Smilgām aizaudzis mūžības ceļš. −
|
II PIE DELFU ORAKĻA
|
Delfu orakļa drupās košas magones zied, lauvu tukšajās rīklēs vītero putni un ligzdas vij − Pītija klusē.
Puķes un putni nepieder nīcības vīteņiem, tie pāri gadu tūkstošiem zied un dzied.
− Vai būsi ar mani līdz pēdējam mūžības brīdim? − Pītija klusē, tikai zilgano kalnu ēnas pusē skaudīgi dievi draudīgi paceļ pirkstu: − Ja tev prieku, dzildziļu prieku kāds dāvā, nejautā daudz, tik pieņem un klusē. −
Zilganu kalnu grēdas paceļas saules pusē − Pītija smaida un klusē.
|
III PIE PAMESTA TEMPĻA |
Vēl putni vītero šais pamestajās sienās, Vēl gaisma klīst starp arkām klusajām, dus aizmirsts lauru vaiņags putekļos starp tām, vēls liecinieks par kauju senām dienām.
Vēl nodzirkst smiekli, norit vīna lāses no kausiem neredzamiem, ziedos vītušos. − Ej, iededz lāpas! Sedz ar rožu segu Šo straujo dienu sapnī kritušos...
Šļakst dzelmē airi, pazib zelta spura, un mēļos viļņos aizslīd burinieks − − Ja skats tev gaismā vērties nepagura, tu būsi mīlestības svētīts ceļinieks. −
|
JŪŖAS DZIESMA |
Cilvēks stāvēja krastā un pamazām grima smiltīs. Ar katru jaunu vilni viņa pēdas dziļāk ieļodzījās sīku gliemežvāku asajās druskās, un ar katru šļakatu dzirksti pirksti apvijās jūŗas zāļu mezglainām skrandām.
Tā bija pirmā diena.
Lēnām vilnis pēc viļņa sviedās pāri vecām iemītām pēdām, jaunām sāpēm un senām bēdām, un cilvēks pamazām grima un grima, un sūri vēji pa dienām šalca krastmalas smilgās un līdz pēdējām zvaigznēm aurot nenorima.
Cilvēks dziļuma ilgās stāvēja krastā un nu jau kļuva par daļu no jūŗas, smiltīm un asajiem gliemežvākiem.
No pazudušu kuģu vrakiem pret svinamajām debesīm sacēlās spokaini masti, un lēnām tiem pretī slīdēja saules riets un gaismas pamestie krasti.
Cilvēks stāvēja jūŗas viļņos, un lēnām tam kājas urbās, urbās dziļāk plūstošās smiltīs. Sīki, ātri ūdens putni tekāja viļņu gludenās pēdās un knābāja jūras atstāto ēsmu. Tikai ar vakara vēsmu cēlās paisuma vilnis un pamazām apņēma sālainām smiltīm cilvēka plecus. Viņš jau negrima, neslīka, nepazuda − tikai līdzi sev smagi nesa senās dienas un draugus vecus.
Un tad viņš pacēla rokas pret saules spulgumu kvēlo: − Ņem, jūŗa, ņem līdzi mani, paņem visu, tik atstāj uz pleciem vēl īsu brīdi šī saulrieta spožumu kvēlo! −
Nāca devītais vilnis un apraka šļakatām baltām cilvēku krastā, − bet vēl uz pleciem tam palika seno dienu sapņu nasta.
|
BALTAIS RĪTS |
Ir savāds rīts − tu atmosties, un visas pļavas ir baltas, jūŗa ir balta, balta ir debess, zeme un meži. Tur nav vairs ne ozolu veco, ne egles smuidrās, − viss kļuvis kluss, tāls un balts, un nolīdzināts ar zemi... Balta ir debess, mēness ir balts, un nav vairs sejas nevienas.
Visa dzīve jāsāk no gala. −
|
|
|
* |
Nerunāsim par laiku, tas ir apēsts ābols, kam tikai serde atlikusi. Runāsim par trajektoriju, par gājputnu kāsi, kas dodas uz ziemeļiem pacelt lūpu kaktiņus purvam, kas netic vairs vasarai. |
SIENA ŠĶŪNĪTIS |
Tu draugs sens − siena šķūnīts pļavā, upes līkumā. Viss tevī labs un silts kā bērnam pirmā sega. Kad ziemā sals plēš miera pakšus pušu, un prāts uz dakšas uzdurts tirinājas, tad sapņu čībās tevi meklēt eju. Pa durvju spraugu iekšā lienu un apsedzos ar sapni un ar sienu. |
* |
Saliekot rokas saliekam savu dzīvi krustā. Kas mums nolemts, to nesīsim līdz galam. |
* |
Dieva pasaules uzklātais galds ir mums priekšā. Pateicies, ņem un ēd tu esi izredzētais. |
* |
Te nav jānopūšas, jāsteidzas. Te nepiekūst, te visa ir diezgan, te tikai jāpaļaujas.
|
|
|
POGU KASTE |
(Mana māte ticīgi krāja pogas. Reiz noderēs!)
Roka mīlinot ienirst pogu kastē, velk ārā pa vienai un saliek rindā kā mūžu.
Gaiši pelēkas podziņas no tavas skaistākās kleitas, no foto, kur tu lībiski tumša un nopietna sēdi vidū uz sola pie ceriņu krūma. Mums abaim ar tēvu noskūtas galvas (lai tas bērns kazarmās utis nedabū!).
Spoži balta pērļu podziņa! Smalks krekliņš vēlu kristītam brālim. Smaidīgs puisītis samta uzvalciņā. Verandā viesi ar paceltām glāzēm. Pēc piecdesmit gadiem viņš saka: Es toreiz gandrīz noslīku, ieslīdēju dīķī un gandrīz noslīku.
Zila poga − no jakas ar plecos uzrautām dzijām. Ganu suns Nērons uzlicis ķepas uz pleciem un raud taisni acīs. Zirgi jau sajūgti. Kurzemes mežos ilgi viņu vēl dzirdēju raudam.
Lietus mēteļa pelēkās pogas, vairākkārt šūtas un nogrieztas. Oktobŗa lietū stāvam uz kuģa klāja un drebam, līdz acis vairs krastu neredz.
Izbraucām cauri Vācijai. Dziesmu svētkiem Ņujorkas Hārlemā uzšuvi kleitu ar skaistākām Latvijas pogām.
Roka spēlējas pogu kastē, velk ārā pa vienai un mīlinot saliek rindā kā mūžu.
|
|
|
* * * |
Rīga nav celta Jūgendstilā, Bet daudz vecākā − mīlas stilā, Mīlā starp zemi un debesīm − Tāpat kā pati Milda. --------------------- --------------------- Kā tad vēl vairāk vajag, Jā ir Trīs zvaigznes rokā Un svētais Gailis Pēteŗa smailē!
|
* * * |
Daugava caur manām vēnām Ieplūst Gangā Un − Apmetot līkumu pa apakšzemi − Taisni debesīs iekšā, Lai, tā sakot, sapārotu šīs jomas Un lai tādiem kā man Vairs nebūtu ko domāt.
|
RĪGAS PĪLES II |
Epifānijas. Uzliesmojumi. No kādām dzīlēm? No debesu augstumiem? Var jau būt. Man pietiek Ar pīlēm Rīgas kanālos. Vai tad viņu acīs − kaut arī blāvi − Kaut kas no aizmūžiem nespīd? Vai tad šo acu dēļ nebūtu vērts Pazaudēt prātu un pēc tam Nodoties tikai fenomenoloģijai? Ai, manas pīles, mani aizmirstie pagātnes tēli! ... Burti ūdenī Neizburtojami, burvestīgi, nemirstīgi − Kā pati Rīga.
|
EVOLŪCIJA |
Dabas Māte? Nē, tā tikai mana vecākā māsa. Mēs nākam no aizlaiku griežiem, − Kad Svētais gars sāka sabiezēt vienkājos, četrkājos, kokos un klintīs (Kāds nu kuram tas biezums), Līdz nonāca pie Homo sapiens.
Šodien mana vecākā māsa ir uz nāves gultas. Homo sapiens − nez no kurienes − Varbūt no savām iekšām Tai pielaidis bacili − Neapturami, progresīvi soļodams uz priekšu.
|
|
|
DIEVA MĪLESTĪBA |
Dievs ir mīlestība − tā baznīcā māca. Varbūt, tikai citādāka nekā cilvēks to saprot: pilna ar nežēlību, ko mantojuši esam arī mēs. (Kā jau radīti pēc Dieva vaiga!)
Ja drausmīgā nāvē var sūtīt savu dēlu, ciltis un dzimtas likt izkaut, pat bērnu kā upura jēru pavēl uz ziedokļa likt un tēvam pār viņu celt dunci − Velti ar cilvēka prātu to pieņemt par mīlestību!
Jā, varens Viņš ir! Kāds taču radīja visu, kāds dzīvības brīnumu sēja, kāds zvaigznes un likteņus vada! Bet − kā jau Svētajā grāmatā teikts − Viņa ceļi nav mūsu, tāpat Viņa mīlestība nav tāda, kā cilvēks to gribētu saprast.
|
|
|
TĀ NU IR: |
Cilvēks sevi divējādi šķir: Viens savs − sevī gudrībā ar Dievu. Otrs − negudrelis, aklā nesaprotamībā savā Dievā aplam nomaldījies...
Tālab nestāstiet man par brālību un mieru. Tādu sapnīšu nebūs nekad. Raugaities, kā bokseri ringā sitās, lai dolāros nopirktu slavu. Un dzirdiet, cik kaislīgi pūlis auro: Sit! Sit! Sūdos un asinīs nosit!...
Mums patīk slepkavības. Tās mūsu kārībām kalpo. Mums slāpst necilvēcības, lai padzirdītu savu ziņkārību: Sit! Sit! Sūdos un asinīs nosit!...
Joks gan, kad sitamais beigts, sarodas žēlīgas dvēseļu mušas. Sadēj miroņos svētos Jahves tārpiņus, lai cilvēces paaudžu pakši tik ļoti nesmirdētu pēc Velna!
|
VIENKĀRŠĀK: |
Ir kāda diža mistru tauta. Tās smaids ir zeltā iekausēts, Un visiem apsola −ja atmaksājas. Bet, ja der naīvos apmānīt −
tiem laime sāksies allaž Šai tautai pašu bēdas apraudot tiem smaidu viepļi sejās nepārmainās, mums, svešiniekiem, tikai jāpamācās, jo te i zārks ar smaidu samaksāts...
|