Jaunā Gaita nr. 209, jūnijs 1997
Tālivaldis Ķiķauka
EKSTERMINĀTORS
Nevarētu teikt, ka Bertolds būtu eksterminātors, kā te Kanādā dēvēja tos profesionālos vīrus, kas baltos, ciešos virsvalkos ieradās ar veselu ķimikāliju maisu, dažādām indēm, pulveriem, smidzinātājiem, slazdiem, gāzēm un par samaksu īsā laikā iznīdēja peles, žurkas, jenotus, zemes cūkas, čūskas, sikspārņus, termītus un daudz citu kaitēkļu, kas apdraudēja cilvēku mitekļus.
No pilsētas pārcēlies uz laukiem, lai savu otru mūža pusi nodzīvotu svaigā gaisā, viņš jau diezgan agri konstatēja, ka viņa lielisko, kluso lauku mieru apdraud dažādas kaitēkļu armijas, kas kā ienaidnieka divīzijas uzmanīgi tuvojās arvien tuvāk viņa lauku mājai, savos uzbrukumos izmantojot asus nagus, garus zobus, neglītas astes, ātrumu pārskrējienos ielaužoties viņa miteklī pa šaurām šķirbām, izgrauztiem caurumiem, izpuvušiem dēļiem.
Pirmās, kas ieradās mājās, bija peles, un, sapircies kādu duci peļu slazdu, Bertolds tās rītos cēla laukā kā svaigi ceptus speķa raušus: peles vienkārši nespēja siera gabaliņam pretoties. Caps un gatavs! Bija jau reizes, kad metalla stienītis ar atsperi notvēra tikai peles asti, un tad izcēlās jezga: pele panikā vilka slazdu sev līdzi. Vienreiz šāda pele mēģināja pazust pa caurumu sienā ar slazdu sev astē. Bertolds to ātrumā sagrāba un izvilka tikai peles asti...
Viņš eksperimentēja arī ar paštaisītu slazdu: dziļākā spainī ielej ūdeni, apmēram līdz pusei. Ārpusē ieslīpi novieto šauru koka dēlīti, latiņu un tās galā uzliek paīsu šauru dēlīti, kuram galā siera gabaliņš. Pele, sieru saodusi, dodas pa latiņu augšā un, gandrīz jau sieru sasniegusi, pēkšņi iegāžas ūdens spainī, un ar visu to, ka peldēt viņa prot, ilgi izturēt tā nevar. Otrā rītā peli izzvejo un aizsviež. Nelaime vienīgi tā, ka pele ūdenī ir piepūtušies divreiz lielāka un drīzāk atgādina žurku. Aistētiski nepieņemama situācija. Tā Bertolds labāk palika pie slazdiem, jo tā bija visnotaļ pasausa darbošanās.
Bet katru vienkāršu darbošanos var uzlabot, izslīpēt, attīstīt, to pacelt tādā līmenī, ka var runāt par profesionālismu šī vārda īstākajā nozīmē, un tā Bertolds uzskatīja, ka no necila peļu ķērāja viņš ir kļuvis par profesionālu eksterminātoru.
Jau kādā otrajā gadā tika nolemts, ka vajadzētu izmēģināt pašiem audzēt vistas, jo kas tad nav labāks kā vissvaigākās, īstākās, labākās, organiski tīrākās olas, kuŗas vēl pasiltas izņem no vistu kūts un uzvāra brokastīs, izraisot mēles garšas kārpiņu neviltotu tīksmi un svētlaimību. Ieradās divdesmit cāļu ar dežūrējušo vistu māti, brūngani iesārtu kundzēni, kas spēra mērotus soļus un nepārtraukti pētīja, vai gaisā nav uzbrucēju.
Nelaime ar vistu kūti bijātā, ka no veciem dēļiem ātrumā sista, tā bija ar caurumiem, pa kuriem iekšā varēja tikt uzbrucēji - zebiekstes, jenoti, kurus Kanādā sauc par rakūniem, mazie fereti, kaut kas starp zebieksti un vāveri, kurus daži farmeri audzējot peļu iznicināšanai.
Vienādi vai otrādi, kad iestājās krēsla, vistu gulētiešanas stunda, vista savus bērneļus vairs neveda vistu kūti, bet viss bars apmetās milzīgajā eglē, kāpjot augstāk un augstāk. Protams, cāļu skaits nu lēnām sāka sarukt, un katru nakti pazuda viens, divi vai pat vairāki cāļi, kas jau bija paaugušies un sāka atgādināt mazas vistiņas.
Nabaga vistu māte pūlējās, vistu kūti salaboja cik vien iespējams, bet tur vista vairs neatgriezās. Beigās viņa palika gluži viena, bet arī viņas stunda pienāca, un atradām zālē tikai apgrauztus spārnus.
Tā izbeidzās pirmā vistu epizode, un pēc pieciem gadiem Bertolds pārgāja dzīvot citā fermā, kuŗu nopirka daudz skaistākā vietā. Tur bija milzu šķūnis, kas jau mazliet sašķobījies vēstīja, ka tā mūžs ir skaitīts, taču šķūņa pagrabdaļa bija ar biezām divu vai trīs pēdu akmens sienām un grīda betonēta. Kāpēc nepamēģināt ar vistām vēlreiz? Lai neatkārtotos Bērtuļa nakts epizodes, Bertolds aiznagloja visas plaisas, spraugas, caurumus, lietodams alumīnija plāksnes, kuras vējš bija norāvis no jumta. Šoreiz ieradās vesela divdesmitgalvaina vistu saime ar gaili priekšgalā. Tās bija brūnganas olu dējējas, kas bez kavēšanās iesāka darboties triecientempā.
Bertolda sieva bija kaut kur lasījusi, cik labi un veselīgi esot ļaut vistām brīvi staigāt un uzknābāt tārpiņus, tad olu dzeltenumi tiešām esot burvīgi, tumši dzeltenā krāsā. Gailis bija tas, kas vistas uzmanīja un arī virzīja aizvien tālākos pārgājienos, atradis, ka taisni puķu dobēs ir tā labākā kašāšanās, un tur zeme gāja pa gaisu.
Kas tad ir lauku māja bez suņa? Kaut kur kāds darba kollēga Bertolda sievai atdeva pusaugušu suņuku - baltu, garspalvainu, ķēmīga izskata aitu suni, kas nekad nevarēja mierīgi nostāvēt. Kā zāle, tam bija uguns pakulās, viņš trīcēja, drebēja, vaibstījās un, cik šķita, nepārtraukti smējās.
Suni nosauca par Cēzaru, un viņu piesēja pie gaŗas virves sētas vidū, iedzenot tur kārtīgu mietu, bet jau pēc pāris stundām Cēzars bija aptinis virvi kamolā ap kūju un pats knapi varēja kustēties. Ko lai iesāk ar tik dzīvelīgu, ņipru kustoni, kas tik čakli grasās skriet un trakot. Viesus fermā Cēzars apsveica, tiem uzlecot uz pleciem un tos kārtīgi nosmērējot. Bertolds pie vārtiem uzlika sarkanbaltu plakātu - "Uzmanību, nikns suns", un tas palīdzēja.
Bet kāpēc neizmantot Cēzara talantus un kustēšanās izveicību, lai uzmanītu vistu baru, lai tās atgrieztu atpakaļ kūtī un tām neļautu izkapāt puķu dobes? Vajadzēja tikai ar pirkstu parādīt vistu bara virzienā, un Cēzars kļuva par balto terroru un kā vētra aizloba uz vistu bara pusi. Tad nabadzītes laidās pusskriešus, pusslidus, lielā panikā, gailim pa priekšu desojot. Kaut kādā veidā Cēzaram vistu triekšana dikti patika, taču savu prieku par to viņš apslēpa, izlikdamies, ka pie šķūņa kaut ko meklē.
Ar laiku Cēzara vistu terrorizēšana kļuva vairāk izkopta: viņš vistas dzenot mēģināja vienu vistu atgriezt no bara, izolēt no citām un tad uzsākt īstu medīšanas sesiju: te nu vista laidās pa gaisu, sitās pa zāli, krūmiem, līdz galīgi piekususi tēloja beigto un saļima, iebāzusi galvu kādā spraugā vai dziļā zālē. Protams, tiklīdz vista apstājās, apstājās arī Cēzariņš. Viņu interesēja tikai dzīšana, jo savu barību jau viņam deva plastikas šķīvītī. Taču ar laiku viena otra vista pēc Cēzara vajāšanas vairs necēlās. Laikam sirds trieka, tā nodomāja Bertolds.
Pēc tam, kad Cēzars bija kārtīgi apstrādājis divus Jehovas lieciniekus, kas bija ieradušies kā misionāri, bija skaidrs, ka Cēzars ir jāatlaiž, jādod atpakaļ, un tā tas notika.
Nāk prātā Tālivalža Dangava stāsts par imigrantu Paragvajā, kas nesekmīgi izmēģināja cirku Termīti un vistas gaiļu uzraudzībā, un arēnā publika vēroja, kā vistas vispirms piedzirda, tad palaiž vaļā termītu maisus, notiek baiga cīņa, bet termīti beigās laižas uz publiku un izceļas panika...
Starplaikā Bertolds jauca nost lielo šķūni, rāva nost dēļus, izjauca starpsienas, cēla ārā grīdas dēļus, kur agrāk bija bijuši labības apcirkņi. Tur starp dēļiem bija veseli peļu midzeņi un tādi kur rozā krāsas, jaundzimušās pelītes vēl tikai knapi kustējās. Ko iesākt? Kur tās likt? Bertolds ievēroja pāris spraugas grīdā, kur apakšā kūtī apgrozījās viņa vistu kolonija, kurai tagad bija klāt nākuši kādi astoņpadsmit cāļi. Viņš lejup palaida vienu pelēnu, un bija pārsteigts, ka tam vistas uzbruka ar kanibālisku prieku, plēšot, raujot, savā starpā cīnoties un momentā norijot. Nu Bertolds laida lejup koloniju pēc kolonijas, un visas tika ātrumā sakapātas un aprītas.
Bija ari problēmas ar olu savākšanu, jo vistas bija pasākušas olas dēt visneiedomājamākās vietās, kaut kur uz spārēm, dziļās spraugās, un tāpēc olas atrast ne vienmēr izdevās.
Kaut kur šķūnī žurkas bija sagrauzušas elektriskos vadus, un kādu nakti izcēlās ugunsgrēks: šķūnis izskatījās kā labi izgaismota skatuve, un liesmas locījās gar sijām un balstiem, bet ugunsdzēsēji, kas atdrāzās pēc 15 minūtēm, uguni nodzēsa pusstundā un vistu kolonija to pat nemanīja, sēdēdama uz kārtīm un līkstīm pagraba daļā.
Jaunie cālēni auga ātri, un gandrīz visi tie bija gailēni, kā to sekstītes norādīja. Paaugušies gailēni ātri vien iemācījās visus stiķus no vecā gaiļa un sāka piekopt vistiņu bradāšanas sportu, kā tiem to vecais gailis labprāt demonstrēja. Bet pēc ugunsgrēka atkal kūtī bija radušās jaunas spraugas un caurumi, daži izdeguši, daži ugunsdzēsēju cirvju rezultātā, jo ugunsdzēsējiem ir vienmēr kaut kas jācērt ar saviem jocīgiem cirvīšiem.
Iesākās jauns uzbrukums vistu kolonijai, un vainīgie varēja būt vai nu kāda jenotu (rakūnu) kolonija, zebiekstes, jeb pat kāda lapsa, kas arī nebija retums. Gandrīz vai katru dienu Bertolds vistu kūtī atrada kādas vistas atliekas. Rezultātā, vistu skaitam mazinoties un gaiļu skaitam nemainoties, vistas aizvien vairāk sāka ciest no gaiļu mīlas izpaudumiem un tika bradātas tik bieži, ka dažām pat izzuda muguras spalvas. Bet pienāca diena, kad pazuda beidzamā vista, izbeidzās olas, un palika tikai gaiļi, kas arī tika izdeldēti līdz pēdējam. Vecais gailis aizgāja pats beidzamais, vai nu sava milzīgā auguma dēļ, jeb tāpēc, ka bija kļuvis jau vecs un negaršīgs.
Kūts nu bija galīgi tukša, bet vecajos salmos tagad savairojās žurkas, kas ar laiku pat dienā nekautrējas izlēkt, skraidīt, Bertoldam virsū skatīties un dažreiz pat mazliet tuvoties.
Uz veikalu aizgājis, Bertolds iegādājās visstiprāko indi, kas bija dabūjama, un to izlika lielā skaitā. Tā pienāca beigas žurkām.
Redzēdams, ka, visādu dzīvnieku ielenkts, viņam ir jārūpējas, lai noskaidrotu tās neredzamās divīzijas, kas uzglūn zālē, aiz ciņiem, aiz sētām, viņš iegādājas divus dažāda lieluma slazdus, kas īstenībā ir tikai drāšu krātiņi ar paplatu mēlīti dibenpusē: kad dzīvnieks, uz ēsmu iedams, tai uzkāpj, momentā aizsprāgst ar atsperēm nodrošinātas gala durvis, kas ir paceltas uz augšu.
Nopircis slazdus, viņš tos jau vakarā uzstādīja: vienā viņš nākamā rītā atrada vāveri, bet otrā - kaimiņu kaķi. Abi tika izlaisti ārā jau pēc pāris stundām. Viņš tiem sodu tikpat kā nepiesprieda, bet nolēma, ka par otrreizēju ierašanos būs kādu laiciņu jāsēž cietumā.
Kaimiņu kaķis ieradās atpakaļ jau otrajā naktī, un Bertolds viņam piesprieda divas dienas. Palaists laukā, tas metās prom ar tādu ātrumu, ka ieskrēja dzelzsbetona sienā ar galvu, taču pazuda un atpakaļ vairs nav nācis.
Ar zemes cūkām, t.s. "graundhāgiem", bija jādzīvo mierīgi, jo, veģetārietes būdamas, tās citus neēda, bet savairojušās tās raka savas alas arvien tuvāk mājai. Treknas un spēcīgas, apveltītas asiem zobiem un dūšīgām ķetnām, tās zemi raka, ka ārā nāca pat akmeņi un lauskas. Bertolds bija tikpat kā patentējis savu zemes cūku izvilināšanas metodi. Ielicis ķerrā asu lāpstu, kušķi papīru, mietus ar asiem galiem un arī pāris plastikas maisu, viņš ieradās pie alas un tajā sakurināja uguni, karstos pelnus grūzdams alā pēc iespējas dziļi, un tad dziļi iekšā iegrūda divas pussadegušas plastikas kules, kas nelabi kūpēja. Tad caurumā sadzina vecus mietus ar asiem galiem, pa virsu uzbēra zemi, visu kārtīgi samina un lūk, lieta nokārtota. No pieredzes šādu izgāzēšanas metodi viņš bija atradis par simtprocentīgu, un pēc tam ne pat vienu reizi neviens nebija mēģinājis tur rakties!
Reiz, agrāk, kāda pusaugusi zemes cūka ielavījās viņa garāžā un, to nejauši ieraudzījis, Bertolds pagrāba savu gaisa šauteni un aizdrāzās uz garāžu, sāka cilāt gar sienām pieslietas plāksnes, vecas durvis, finiera gabalus, bet velti. Tad viņam iešāvās prātā doma, un, atrāvis vaļā auto mašīnas motora vāku, viņš ieraudzīja starp elektrības vadiem un motoru jau plēšamies zemes cūcēnu, graužot vadu izolāciju. Viņš šāva no 5 centimetru attāluma un turpināja, kamēr zemes cūka nokrita lejā kā maiss.
Kad krēslas vai vakara stundā pa māju sāka lidināties kāds sikspārnis, kas patiesībā nav nekas cits kā maza pelīte ar milzu spārniem, Bertolds apbrīnoja sikspārņa lielo mākslu izlavīties no jebkura aizsprosta, pat gaisā novilktas auklas, taču nāca prātā visādi nostāsti, kur sikspārņi sūcot cilvēka asinis, iekožoties kaklā...
Bertolda metode bija gluži vienkārša: viņš uzgrieza visas gaismas, un nabaga sikspārnis apmetās pie kādas sienas, vairs lidot nevarēdams. Tad ar savas sievas bambusa un niedru veļas pletni viņš dūšīgi zvēla, un ar to lieta bija nokārtota. Uz grīdas vairs bija tika nelaimes čupiņa.
Pavasarī, kad ziedēja ābeles un ķirši, daudzos jaunajos kociņos, kuŗus Bertolds bija sastādījis, un tādu bija tūkstošos, iemetās neglīti balti iezilgani kāpuru tikli, kuŗu iekšienē auga un vairojās naktstauriņu kāpuri milzu skaitā. Vasarā tie jau kļuva par sērgu.
Bertolds tos izsvilināja ar deggāzes cilindru un liesmu izpūtēju, kas patīkami šņāca kā lokomotīve, un ar ļoti karsto liesmu kāpurus sadedzināja un pat izkausēja, bet bija jāuzmanās, lai nesāktu degt apakšā zāle. Bertolds liesmas galu virzīja taisni no virsas vidū, lai kāpuri, kā saka, izvārītos paši savā sulā. Metode bija veiksmīga, un naktstauriņu briesmas viņam nedraudēja.
Ar skudru pūžņiem, ja tie iemetās tuvāk mājai, Bertolds tika galā, tiem virsū uzkurinādams dūšīgu sārtu, izveidojot karstu ogļu lēveri, un rezultātus viņš atmērīja ar pūžņa līmeņa krišanos. Citreiz viņš to pašu darīja ar vārošu ūdeni, to uzvārījis laukā milzu katlā.
Te uz laukiem bija īpatnēja mušu pasuga, kas vairojās laukā zālē un tad tūkstošiem līda caur logu šķirbām mājā, bet tālāk par logiem negāja. Jau agrā pēcpusdienā logu rūtis iekšpusē bija nosētas ar mušu divīzijām, kas vienkārši pastaigājās uz riņķi, vaislojās.
Bertolds bija izkopis techniku ar putekļsūcēju, iegādādamies visstiprāko un tam klāt pieliekot paša darināto uzgaļu - šauru piltuvi, kas mušas uzsūca bez kavēšanās simtiem un tūkstošiem, kas sakrājās maišelī putekļsūcēja iekšās, līdz viss putekļu sūcējs sāka smirdēt pēc milzīgas mušas. Maišeli viņš ar prieku sadedzināja, un tas parasti dega ar zaļām liesmām.
Sākuma gados, lapseņu sakosts, viņš tām neuzticējās un tāpēc, dodamies lapseņu medībās, pāri galvai uzlika speciālu moskītu tīklu, galvā tropu ķiveri, uzvilka savu gumijas uzvalku un kājās gumijas zābakus. Tā tērpies tas paņēma patentēto lapseņu strūklmeti, kuru vienkārši nopirka veikalā. Tas laida ārā mazu, šauru, koncentrētas indes strūkliņu, kas momentā paralizēja un nogalināja lapseni. Ja tās savu konveidīgo mitekli bija uzbūvējušas kārtīgi lielu, bija jātrāpa mazajā caurumā, pa kuru tās līda iekšā un ārā. Pāris minūšu liekā lieta bija nokārtota, un nožēlojami lapseņu līķi mētājās visapkārt.
Pret čūskām Bertoldam nebija iebildumu, kamēr vien tās turējās ārā no mājas, bet tā kā visapkārt mājai viņš bija izlicis akmeņu plates, un čūskām patika zem tām palīst, gadījās, ka kāda ietika arī mājā, kur tām patika apmesties taisni aiz ledus skapja virtuvē, kur apakšā bija sildītājs un mazs motoriņš. Bertolds ar maz panākumiem izmēģināja žurku slazdu, ēsmai lietodams tādu kā mušu kokteili, pat mazu dzīvu vardīti, to uzmanīgi piesienot, bet rezultātā pazuda kā vardīte, tā ari slazds. Tad viņš uzbūvēja kasti ar caurumiem un tās iekšpusē novietoja telēķīti ar pienu, ciešu vāku virsū un vērojamos caurumiņus. Tas līdzēja, bet čūska izmetās laukā, viņam ar kasti ārā ejot, un tad vajadzēja lietot universāllīdzekli - veco slotas kātu.
Ar zirnekļiem Bertolds sadzīvoja, jo galu galā tie, ķerdami un ēzdami mušas, bija viņa pusē, un tādēļ tiem viņš deva tiesības uzturēties logu kaktos, pie griestiem, zem galdiem, ja vien tie nepārsniedz divu centimetru garumu. Ja tie kļuva milzīgi, resni, lieli un pārdroši, tie tika saberzti lupatu lupatās.
Pavisam vienkārši bija ar simtkājiem, kas, ja tiem pieskārās, savēlas apaļā bumbiņā: tos vienkārši iemeta vai nu ūdenī vai ziemā uz karstas krāsns. Mušu sitamos Bertolds darināja pats, dažus gaŗus kā makšķeres, kas bija domāti augstākiem griestiem. Galā tiem bija tādas kā plezniņas, taisītas no drāšu sieta, kas labi šķēla gaisu, un apšūtas ar sloksnīti šauru plastikas.
Bertolds mājas sānos bija uzbūvējis lielu istabu, tā sakot, savām vajadzībām, ar logiem visās pusēs, ar plašu skatu pāri viņa lielajai latifundijai, un visas lampas bija patiesībā mušuķērāji. Lietodams studiju veida lampas ar konveidīgiem alumīnija atstarotājiem, viņš ievēroja, ka tumsā mušas te ierodas, lido aizvien tuvāk gaismai līdz beigās sadeg. Vajadzēja tikai laiku pa laikam izkratīt.
Kur gadījies kur ne, viņa istabā reiz iemaldījās sermulis, neliels, neticami veikls dzīvnieks, kas kustas milzu ātrumā un kura nogalināšanas instinkts esot fenomenāls: viņš reizēm iznīcina veselas peļu un žurku kolonijas, un Bertolds saprata, ka te joku nav. Sermulis parādījās un atkal pazuda. Tas tā gāja vairākas dienas. Bertolds šauteni turēja pa rokai, un kādu dienu sermulis pēkšņi parādījās uz galda, iesāka skraidīt pa to no viena gala uz otru, tad sekundē bija uz grīdas un parādījās starp pieslietām finiera plāksnēm. Bertoldam laimējās, un sermulis gaisā apmeta kūleni, taču tomēr pazuda kaut kur aiz papīriem, bet Bertolds tur samanīja svaigu asiņu plankumus. Tā izbeidzās sermuļa epizode.
Lai dzīvniekiem ārpusē signalizētu vietu, kur sākās viņa, Bertolda territorija, viņš to apzīmogoja, apmierinādams savas dabiskās vajadzības, lietodams paņēmienu, ko aizņēmās no vilkiem. Tā vilki var viegli saost, vai tie ir paša vai kāda cita territorijā.
Kamēr vien dzīvnieki mita brīvā dabā, tālāk no mājas, Bertolds tos netraucēja, zinādams, ka zemes cūku alas bija simtos, netrūka jenotu, dzeļoņcūku, ieradās stirnas, lapsas, zaķi un visi kaimiņu suņi un kaķi.
Kādu rītu uzradās aizdomīga izskata, bārdu apaudzis vīrs un teica, ka gribot iet medīt ar saviem suņiem, prasīdams Bertolda atļauju tam brīvi kustēties viņa fermas territorija, kur viņš šaušot zemes cūkas, bet Bertolds jau zināja, ka patiesībā viņš grib stirnas.
Man mednieki nepatīk, bija īsa un strupa Bertolda atbilde, un viņš saskatīja, ka mednieka acīs zib ļaunas uguntiņas. Ar to saruna bija beigusies, un viņš aizvēra biezās metalla durvis. Tad viņam ienāca prātā doma: viņš savu koridoru, kas bija starp veco māju un jauno piebūvi, pārvērtīs par lielu slazdu, tādu, kuŗā var pieturēt uz kādu laiku nevēlamus ienācējus. Sacīts, darīts. Visas sienas tika apmūrētas ar ķieģeļiem, cietas plāksnes griestos, grīda jau tā bija no akmens plāksnēm. Logam vienā galā uzlika smagas dzelzs restes, visas durvis bija no tērauda ar metalla rāmjiem.
Princips bija vienkāršs: ielauzties iekšā nebija grūti, bet ārā tikt no koridora-slazda bija neiespējami, jo smagās tērauda tapas automātiski rāmim cauri ieurbās speciālos caurumos ieejas durvīs. Ārpusē iedegās maza signālspuldzīte, un ik pa pusstundai mikrofonā ierunāta balss sacīja: "Jūs esat ieslodzīti cietuma kamerā. Nemēģiniet izbēgt. Ja jūs labi uzvedīsities, jums sods tiks mīkstināts."
Kādu reizi, aizbraucis prom uz pāris dienām, kad arī sieva bija prom, apciemojot savus rada gabalus, Bertolds jau no tālienes ievēroja, ka signālspuldze ir iedegusies. Drošs paliek drošs, Bertolds no dārza mājas izņēma lielo bisi un tuvojās savai mājai. Durvis no ārpuses atverot, kliegdams un bļaudams izmetās vietējais elektrības mērītāja nolasītājs, kas bija te pavadījis vairākas dienas. Par to jūs dārgi samaksāsit, viņš kliedza, skriedams uz savu auto. Bet Bertolds tik paraustīja plecus:
Galvenais, ka sistēma darbojas. Citreiz pagadīsies kāds īsts kramplauzis. Un ja tas mērītāja nolasītājs ārā netika, tā bija viņa problēma.
Bertolds izgāja ārā pabarot putnus, kuŗus tas respektēja, baroja, apbrīnoja un atzina par tiesīgiem atrasties viņa territorijā. Daudzkrāsaini, lieli un mazi, tie lidoja un ieradās viņu sveicinādami, zinādami, ka nekāds slazds tiem nedraud. Bertolds pats bija darinājis putnu barošanas mājeli ar stikliem. Viens otrs dumjāks putnēns labu laiku nomēģinājās tikt cauri stiklam, aizmirsis, ka viens gals taču ir vaļā. Bet putniem jau putnu smadzenes, sprieda Bertolds.
Bija tikai viena detaļa, kas samazināja Bertolda prieku: viņa koridors nelāgi smirdēja. Nu labi, būs galā jāiebūvē pods, viņš sprieda, koridoru tīrīdams.
