KONCERTS DOMA BAZNĪCĀ

 

Šī gada 17. martā Rīgas Domā skanēja koncerts, kuru vienlaikus varēja klausīties tiešā radio pārraidē gandrīz visā Eiropā un arī Kanadā. Koncertu izpildīja Latvijas Radio koris ar solisti Sonoru Vaici un ērģelnieks Aivars Kalējs. Diriģēja Sigvards Kļava. Latvijas Radio ir European Broadcasting Union biedrs kopš 1993. gada, un šīs savienības 1996.-1997. gada koncertsezonas tema ir garīgā, liturģiskā mūzika. Raidījumi notiek katru otro nedēļu. Nozīmīgi ir, ka Rīgas koncertā ietilpa vienīgais kāda jaundarba pirmatskaņojums visā šajā Euroradio koncertsezonā. Jāpiebilst, ka latvieši izvēlējās iepazīstināt Eiropu ar savas muzikālās jaunrades maigi atturīgo daļu − Rīgā pēdējā laikā ir atskaņoti arī spilgtāka rakstura jaundarbi.

Programmā bija vienkārša simetrija: trīs darbi, sākumā un beigās mesas korim ar ērģelēm, bet vidū − ērģeļu solo. Dzirdējām Dvoržaka Mesu Re mažorā, Aivara Kalēja Per aspera ad astra un šim koncertam pasūtināto Artura Maskata Mesu, par kuru Ināra Jakubāne piezīmēs raksta: „Ņemot vērā garīgās mūzikas likteni Latvijā − precīzāk, tās „atbūtni” piecdesmit gadus, Mesu varētu visai simboliski uzskatīt par vēlmi pārbaudīt un apliecināt spēkus žanrā, kurā, vairāk nekā jebkurā citā, noteikumus diktē ne tikai muzikālas likumības”. Maskata Mesa nepievīla.

Kā jau var sagaidīt no Latvijas Radio kora, Dvoržaka mesa skanēja perfekti, tīri. Vietām šķita, ka būtu bijis vēlams lielāks kora sastāvs, sevišķi dramatiskās daļās (kā, piemēram, Gloria), kurās latviešu kordziedāšanas stils nesasniedza slāvu temperamenta daudzkrāsaino sulīgumu. Toties liriskās, maigās daļas ar lēnām, plaši izvērstām frāzēm, kā, piemēram, Benedictus, skanēja skaisti un aizkustinoši. Ja korim bija tikai viena veida forte skaņa, toties klusākās vietās tas parādīja lielu nianšu bagātību. Agnus Dei noslēgumā patiešām varēja iedomāties, ka dzied eņģeļi. Aivara Kalēja ērģeļu spēle bija izteiksmīga, neuzmācīga. Vietām gandrīz bija žēl, ka, par līdzsvaru ar kori rūpējoties, nevarēja laist vaļā Doma ērģeles visā spēkā un varenībā.

Tāda iespēja drīzāk tika realizēta Kalēja ērģeļu solo skaņdarbā Per aspera ad astra, kurš ir veltīts deportācijas un izsūtījumā bojā gājušo Latvijas bērnu piemiņai. Kompozicija ir brīvi, rapsodiski izklāstīta, sniedzot dažādas virtuozas ērģeļu faktūras un reģistrāciju kontrastus. Darbs ir skaists, manuprāt, pārāk skaists šādam tematam. Tā traģisms prasa pēc asuma, pēc dusmām, pēc izmisuma, pēc vismaz kādas daļas skarba, disonanta ekspresionisma. Bet disonances šeit lielākoties skanēja tikai kā garāmejot pasāžās, kurās valdīja mažora vai minora trijskaņi. Šāda veida latvisks romantisms varbūt liecina par tendenci daudz pieciest un izturēt, turklāt bez pārāk liela sarūgtinājuma. Sākuma posma viļņojošās figūras un beigas, kurās izgaist visaugstākā diapozona skaņas, bija aizkustinošas, reizē apliecinot Kalēja meistarīgo prasmi ērģeļu spēlē un instrumenta iespēju izmantošanā. Un tomēr šinī skaņdarbā pietrūka kāda īsti izmisīga kliedziena.

Koncerts noslēdzās ar Artura Maskata Mesas pirmatskaņojumu. Mesas trim daļām − Kyrie, Gloria, Agnus Dei − pārsvarā bija mierīgs, nosvērts raksturs un tradicionālas, tonālas harmonijas. Atturīgās disonances un nedaudzās negaidītās novirzes mazāk atklāja Maskatam raksturīgo diatonisma un chromatisma sintezi nekā citas nesen dzirdētās viņa kompozijas korim. Bet tas varbūt sakarā ar Doma problemātisko rezonances un atbalss pārbagāto akustiku; liriski melismi un noturīgas harmonijas izskanēja labi. Lieli, spilgti kontrasti varbūt patiešām nebija šeit vajadzīgi. Gloria turpināja Kyrie nostiprināto tonalitāti un vispārējo raksturu. Toties skaļā ērģeļu interlūdija Agnus Dei daļā izlēca − varbūt pārāk īsa, lai pārliecinātu.

Izcilā soliste Sonora Vaice varēja demonstrēt sava soprāna plašo diapazonu un liriskās izjūtas spējas bagātību, ja arī viņas solo partija neprasīja virtuozitāti, kas dziedātājai ir tik ļoti pa spēkam.

Manuprāt Mesas skaistākās vietas bija Gloria daļas beigas ar interesantu un oriģinālu harmonisku valodu, koši un konsekventi izklāstītu, kā arī Agnus Dei noslēgums, kur maiga disonance (tīra kvinta pret mazo sekstu) izskan un izzūd jautājošā intonācijā.

Visumā koncerts deva mierīgu, meditatīvu noskaņu. Ar pārraidījumu Eiropā būs radīts zināms iespaids par mūsdienu latviešu mūziku. Mazliet žēl, ka programmā nebija pārstāvēts arī kāds jaunākās paaudzes autors. Man prātā nāk Andris Dzenītis un viņa spēcīgais kora skaņdarbs Adoramus te. Ar tā uzvedumu būtu izpaudies, ka latviešu mūzika šodien var būt īsti laikmetīga, aptverot plašu stila, emociju un skaņu krāsu apjomu.

 

Imants Mežaraups