Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR SENĀS ĶĪNAS MISTĒRIJU IZSTĀDI BRITU MUZEJĀ LONDONĀ

Nepaiet ne viena diena, kad preses slejās vai televīzijā netiktu pieminēta Ķīna. Un ne tikai politiskā, saimnieciskā vai mākslas, bet arī archailoģiskā kontekstā, bieži ar sensacionālu raksturu. Piemēram, īstu pārsteigumu sagādāja apvienotās Ķīnas Pirmā Imperatora Čina (221-206 BC) 1974. gadā archailogu atvērto kapeņu keramikas jeb, precīzāki izsakoties, „terrakotas armija”. Taču par šo atradumu mazliet vēlāk.

Vispirms jāatzīmē, ka Imperators Čins iesāka plašas reformas. Viņš standartizēja svaru, mēru, naudas un ļoti sarežģīto rakstu sistēmu; ieveda centralizētu administrāciju; izveidoja kārtīgu ceļu tīklu un pabeidza arī slavenā Ķīnas Mūŗa izbūvi, kas pēc restaurēšanas tagad ir kļuvis par ļoti ienesīgu tūrisma atrakciju. Pamazām veidojās pamati kārtīgai valsts pārvaldei, kuŗas brutālā un asiņainā birokrātiskā maniere tomēr beigās noveda pie vispārējas provinču dumpošanās.

Ķīna pieder pie vecākajiem civilizācijas un kultūras centriem pasaulē. Saprotamu iemeslu dēļ, tās sākumi visai miglaini. Šo situāciju tagad diezgan pietiekoši izgaismo ievērojamā ekspozīcija Britu Muzejā, Londonā (13.9.96-5.1.97.), kas ir pirmā Eiropā. Tā vienkopus parāda pēdējo dekāžu archailoģisko izrakumu izlasi trīsdaļīgā veidā. Vispirms ar eksponātiem no aizvēsturiskā akmens laikmeta Ķīnas civilizācijas iesākumiem (ap 4500-1000 BC), tad agro dinastiju periodu (ap 1500-221 BC) un beidzot ar apvienoto Impēriju (221 BC-AD 220).

Eksponāti no agrīnā akmens laikmeta kapeņu izrakumiem liecina par technisko varēšanu, piemēram, ikdienas keramikā, bet īpaši cietā pusdārgakmeņa nefrita (jade) apdarē rotu un kulta priekšmetu vajadzībām. Pāris eksponātu ir vairāk nekā 7000 gadu veci. Nefrita krāsa parasti ir balta vai zaļa un varbūt dzidra vai necaurspīdīga. Protams, to pazina un lietoja visur, taču tādu cieņu tas ieguva tikai Ķīnā. Ne par velti ķīniešu paruna saka, ka zeltam ir cena, bet nefrits esot nenovērtējams.

Ķīniešu rakstu zīmes toreiz vēl nebija izveidotas. Tomēr izstādē šo „trūkumu” maz jūt, jo komunikācija notiek ar formas palīdzību, tās specifiku, sevišķi, kad veidojamais priekšmets ir domāts speciālām vajadzībām. Izcila un nepieciešama spēja, kas pat mūsdienu mākslas praktikantiem ne vienmēr pa spēkam. Runa ir par būtisko tēlotājas mākslas valodas jomā, kas arī citās kultūrās ir gluži normāls, tāpēc universāls izteiksmes līdzeklis.

Ķīnas provincēs nesen atrakto akmens laikmeta kapeņu keramikas paraugi ir rotāti ar ģeometriskiem rakstiem, bet bieži arī ar melnām stilizētām cilvēku, putnu un dzīvnieku figūrām. Te meklējami sākumi slavenajam Ķīnas pūķim. Visdažādākos veidolos un neskaitāmās variācijās kā sarkans pavediens tas iet cauri visai Ķīnas mākslai.

Pāreja uz bronzas apstrādāšanu ir notikusi samērā agri (1200 BC) sasniedzot ļoti augstu technisko prasmi. Izcils paraugs (nr. 22) ir 180 kg smagā un 172 cm augstā cilvēka figūra. Tā ir neparasti ekspresīva un savā svinīgajā vienkāršībā nedaudz atgādina Vakareiropas viduslaiku gotisko stilu. Parādās arī pirmie strupie bronzas trauki (nr. 27). To formu neizsmeļamā dažādība vēlāk tiek pilnveidota arī citos materiālos un ir tipiska Ķīnas mākslā.

Pirmo dinastiju periods polītiski ir visai sarežģīts, bet ar relatīvu vienveidību mākslās. Ķīnieši ļoti labi izprata reliģijas nepieciešamību. Tās kultiskajos aspektos atšķirīgas pieejas veidoja Laodzija (604-570 BC?) un Konfūcija (551-479 BC) filozofija. Taču respekts pret senčiem ir pazīstams visur. Tas attiecas arī uz nemirstības ideju.

Šai sakarībā ir grūti iedomāties vēl cilvēcīgāku vēlēšanos, sentimentu, pat mūsdienu skaudrā materiālisma gaisotnē. Pretējā varianta gadījumā nopietni jāšaubās, vai šī izstāde vispāri varētu notikt.

Tāpēc ir loģiski, ka pilnvērtīgākas dzīves vešanas labad, pēc nāves mirušos apgādāja ar visām nepieciešamām mantām. Un par to varam būt viņiem pateicīgi. Galu galā šādas izdarības ir tik pat sakarīgas un pamatojamas kā modernā ateisma filozofija. Šim nolūkam mirušo valdnieku vai dižciltīgo kapeņu izbūves bija tiešām lielas un komplicētas. Ir pamatots iemesls tās dēvēt par laika neskartām pazemes pilīm jeb archailogu paradīzi.

Starp neskaitāmiem rituāla un lietišķiem objektiem no marķīza Jī kapeņu telpām dienas gaismā ir atkal izniris masīvs 36 tonālu zvanu mūzikas instruments (nr. 62), kā teikt, pilnīgā spēlēšanas kārtībā. Mūzika Ķīnā vienmēr ir bijusi svarīgs kultiskās izteiksmes līdzeklis. Vēl pārsteidzošāks, jau ar savu izskatu vien, ir no tām pašām kapenēm bronzas fantāzijas putns (nr. 63, augstums 143 cm, platums 41 cm), ar neparasti garu kārnim līdzīgu kaklu, ērgļa knābi un brieža ragiem. Droši vien domāts kādam reliģiskam rituālam. „Putns” pieder pie izstādes interesantākajiem eksponātiem.

Uzmanību saista arī Hana dinastijas prinča Liu Šenga nefrita miršanas „uzvalks”, kuŗā ticis ietērpts viņa iebalzamētais līķis. Tā konstrukcijai domātās 2498 nefrita plāksnītes rūpīgi sašūtas ar zelta stiepulēm, visumā sekojot ķermeņa kontūrām. Pagaidām archailogi ir atraduši kādus 40 šādus „uzvalkus”. Kāpēc tieši no nefrita? Jādomā, ka ķīniešu uztverē nefrita izcilām īpašībām vajadzēja novērst satrūdēšanu ...Tomēr laika gaitā seno Ēģiptiešu iebalzamēšanas metodes izrādījās daudz labākas ...

Plaši praktizēta arī ārpus Ķīnas kultūras loka bija kulta prasība pēc cilvēku upuriem, sevišķi, ja aizgājējs bija zemes valdnieks. Kā to archailoģiskie izrakumi liecina, kultiskā upurēšana varēja kļūt par īstu asins orģiju. Tika nogalinātas simtiem konkubīnes, kalpi, sargi, kaŗavīri un vēl citi, par dzīvniekiem nemaz nerunājot. Ja šodien mūsu uztverē tāda rīcība ir mežonīga un neattaisnojama, tad toreiz tā bija normāla, saprotama un visiem pieņemama, izņemot varbūt upurēšanai nolemtiem.

Bet, praktiskiem apsvērumiem allaž tiek dota priekšroka. Arī upurēšanas lietās, īpaši, ja tam sakars ar valsts aizsardzību. Mirušā valdnieka Aizsaules valstības vajadzībām upurēt viņa armiju nebūtu visai tālredzīgs solis. Mainīgajos apstākļos daudz prātīgāk un lētāk ir to izdarīt simboliski ar modeļiem īsteni nekompromitējot ne kultisko ideju, ne mirušam domātā mikrokosma eksistenci. Dzīvu cilvēku upurēšana Ķīnā piederēja pagātnei.

Vēl neredzētas ainas pavēra 1974. gadā archailogu atvērto Imperatora Kvina kapeņu kompleksa sastingušās „terrakotas armijas” ierindas, ar vairāk nekā 1400 kaŗotājiem, kavelēriju un pat pāris kaŗa ratiem! Figūras ir militāras, ekspresīvas un dabīgā lielumā. Izstādē eksponētais kapeņu kaŗotāja paraugs (nr. 78) ir 187 cm augsts. Šādu upurēšanai domātu modeļu izgatavošana tādā kvalitātē un tādos kvantumos prasa attīstītu sabiedrisko iekārtu un labu organizāciju.

Šo problēmu ķīnieši asprātīgi atrisināja ar darba sadalīšanu. Iepriekš standartizētas un ar zīmogu atzīmētas atsevišķas figūras daļas darināja dažādās vietās. Rokās tika iekārtotas speciālas samontēšanas iespējas. Tas atļāva saliekamo figūru piemērot dažādu toreizējo ieroču lietošanas prasībām. Vērienīgais atrisinājums laikam bija pirmā masu produkcijas sistēma visā pasaulē.

Te vietā atgādināt, ka ķīnieši bija arī pirmie, kas izgudroja kompasu, iespiežamo presi, šaujamo pulveri, saprata raķešu principu un vispāri bija lieliski astronomi un matemātiķi. Dīvainā kārtā techniskais pārākums viņus nepavedināja uz militāru agresiju agresijas pēc, izņemot elementāras pašaizsardzības gadījumos. To darīja ziemeļu kaimiņi mongoļi un vēlāk, protams, eiropieši.

Vēsturiski Ķīna, atskaitot pāris nesenas avantūras, pati cietusi no visāda veida agresijām. Tur ir iespiedies gan Budisms, gan Kristiānisms, gan Islams. Tad sevišķi cinisks un brutāls 19. gada simta rietumu imperiālisms un mūsdienās marksisms, sociālisms.

Ar visiem šiem ārzemju ievazājumiem viņi prot tikt galā. Īpaši ar pēdējo, kā to rāda Anglijas kolonijas Hongkongas piemērs, kas, sākot ar 1997. g. jūliju, tiks formāli atdota atpakaļ Ķīnai, interesanti, ka Hongkonga paturēs kapitālistiskā brīvā tirgus sistēmu, izņemot demokrātiskos orgānus. Jau labu laiku un mierīgā garā līdzīgas saimnieciskās reformas notiek arī pašā Ķīnā, tās lēnajā atpakaļceļā uz normālu, laika tecējumā pārbaudītu un cilvēka dabai atbilstošu brīvā tirgus saimniecību.

Bet tagad atpakaļ pie izstādes, kuŗas izeju nīgri sargā akmenī kalts masīvs fantastisks dzīvnieks (nr. 118). Domājams viens no daudziem līdzīgiem kapeņu vai tempļu ceļa sargiem. Jāsaka, ka izstādei uzmanīgi izlasīto eksponātu kopaina sniedz pietiekošu vispārēju pārskatu par Ķīnas kultūras līdz šim maz pazīto agro periodu. Pieejamo informāciju nepārtraukti papildina jauni archailoģiskie izrakumi.

Laikam vistuvāk izstādes apmeklētāja priekšstatam par Ķīnas mākslu būs paraugi no Hana dinastijas. Lai gan ķīnieši porcelānu toreiz vēl nepazina (viņi pirmie to sāka lietot pāris gadsimtus vēlāk), tomēr trauku formas un to dekorējumu raksturs iezvana vēlākos periodus. Uzgleznojumi ar otu vai bambū irbuli ir vienkārši, ekspresīvi un palīdz izcelt trauka formu. Zīmējums ir lineārs un, tāpat kā glezniecība, ļoti labi iztiek bez ēnošanas vai perspektīvas. Ir nesaprotami, kāpēc netika izmantota krāsu mijiedarbe. To pazina romieši, kā tas redzams Pompejā, t.s. pirmā stila sienu gleznojumos Veti namā. Arī seno Inku tekstīlmāksla Peru, Dienvidamerikā, norāda uz tās izpratni. Taču nedalītu apbrīnu rada ķīniskais otas uzvilciens rakstu zīmēs. Katrs no tiem ir unikāls, neatkārtojams. Te darīšana ar konfidences un īstu nemaldības iemiesojumu!

Ķīnas kultūra pauž ne tikai oriģinālu pasaules uzskatu, kas būtībā nav intraverts, un savdabīgu reliģisku nostāju, filozofisku domu, bet arī nobriedušu un vienreizēji īpatnēju mākslas stilu. Tās kopums ir varējis pilnveidoties bez nopietniem traucējumiem līdz šai dienai, pa laikam iespaidojot citus. Izskatās, ka lielā Ķīna savas kultūras dzīvē var iztikt bez pasaules, bet ne otrādi.