Dainis Īvāns par šūpošanās svētkiem

... Šī nedēļa Latviju iešūpo gan pavasara atmodai, gan 1949. gada 25. marta deportāciju atcerei, kas reiz sākusies ar spēcīgu tautas pašapliecinājumu 1989. gada 25. marta gājienā pie Mātes Latvijas. Jeļcins ar Klintonu ne bez šīs traģēdijas un atdzimšanas mācības zināšanas Helsinkos solījuši Baltijas valstis ar varu vairs nešūpot katrs uz savu pusi un savās interesēs.

... Bastejkalna līgotnes šonedēļ aizsniedzamas visiem. Tur var prezidenti ministrus, puiši meitas un ubagi ubadzes izšūpināt. Tur mēs paliekam vienādi un līdzvērtīgi, kas ikdienā piemirstas. Tur viens bez otra koku galotnes neaizsniegsim.

Lieldienu šūpoles Latvijā, vienīgajā zemē pasaulē, kur cilvēki Lieldienās saskaņā ar senu tradīciju šūpojas, būs pieejamas līdz svētdienai. Katru dienu vairāk un vairāk pasaules svētceļnieku stāvēs pie tām rindā uz šķīstīšanos vai vienkārši meklēdami glābiņu no odiem. Pēc Lieldienām šūpoles jāsadedzina. Pretējā gadījumā raganas un burvji, kas tieši Lielajā piektdienā pārtraucot ziemas guļu, kā arī čekisti, komunisti un citi pesteļi cauru gadu uz mūsu nerviem šūposies, bet labie ļaudis pēc katra oda kodiena kasīsies līdz asinīm.

„Šūpošanās svētki.” Neatkarīgā Rīta avīze, 25.3.1997.

 

 

 

Aija Janelsiņa-Priedīte par dzīvošanu mūsu laikmetā.

... Jā, šis pārmaiņu un pārejas laiks ir gauži nežēlīgs, īpaši pret tiem, kas savu aktīvo mūža daļu pavadījuši sociālisma laikā un kam šodien nav nopelnīto augļu ko ievākt, jo izrādās, ka iepelnītie augļi bijuši ilūzija, bijuši Potjomkina dekorācijas, jo paši augļi jau sen patērēti. Pāreja uz tirgus ekonomikas garīgo pasauli latvietim sagādā īpašas grūtības, jo tā krasi atšķiras no latviešu tradicionālās garīgās pasaules. Bet, ja latvietis grib pastāvēt, viņam nāksies apgūt arī šo svešo garīgo pasauli. Viņam būs jāizvēlas, kas šķiet pieņemams, kas ne. Norobežojoties no šīs pasaules, viņš tikai kaitēs pats sev. Citi aizsteigsies viņam priekšā.

... Tautu staigāšana vienmēr ir pavērusi jaunas kultūras ietekmes, jaunas idejas, jaunas „mūsdienas”. Dzīvot šādā laikmetā ir ļoti grūti, bet ārkārtīgi interesanti. Būsim pateicīgi par to, ka mums lemts piedzīvot šo laiku. Vai latviskā kultūra spēs pastāvēt šajā „mūslaiku” ritenī, būs atkarīgs no mūsu pašu latviskās pašapziņas un vai mēs spēsim sevi saredzēt un nezaudēt plašākā kontekstā.

„Mūsdienu garīgā situācija.” PBLA Forums Nr. 8 1996. g. novembrī.

 

 

 

Archibīskapa pārdomas klusajai nedēļai nākot.

... Jaunajā Derībā daudz kas teikts par kristīgas ģimenes modeli. Ģimenei ir jābūt mazai baznīcai. Vīra attiecībām ar sievu ir jābūt līdzībai no Kristus attiecībām ar draudzi. Laulību rituālā tiek lasīti Svēto rakstu vārdi, kur teikts, ka vīram pienākas sievu tā mīlēt, kā Kristus mīlējis draudzi. Tas nozīmē, ka viņam jābūt gatavam pat mirt par viņu. Savukārt sievai noteikts parādīt vīram pienācīgo respektu kā ģimenes galvam, „tāpat kā draudze ir Kristum paklausīga”. Tas var izklausīties nepierasti, jo pašlaik dienaskārtībā ir feminisma aicinājumi uz sieviešu atbrīvošanu no jūga, kurā viņas iedzinuši un apspiež vīrieši. Tomēr patiesi kristīgai ģimenei nav nekā kopīga ar apspiešanu vai sievietes pazemošanu. Runa ir par uzdevumiem, kādi vīram un sievai ir doti ģimenē. Bībeles priekšstatos vīrs un sieva ir vienlīdzīgi savā vērtībā un cieņā, taču vīrs ir ģimenes galva. Tas nozīmē, ka viņam ir jāuzņemas atbildība, jāgādā un jāaizstāv. Un galvenais − mīlestība taču nevienu neapspiež un nepazemo. Šodien daudz runā par sieviešu problēmām. Es negribu teikt, kas tas nav svarīgi. Taču, manuprāt, daudz akūtāka ir vīriešu problēma „Tēta nav mājās.” Vīrieši vairs neuzņemas atbildību un nepilda savus ģimenes galvas uzdevumus. Feminisma gaisotne viņus no tā vēl vairāk atvaļina. Rezultātā cieš ģimenes, bet jo īpaši sievietes. Man šķiet, ka dažā labā ģimenē atrisinātos daudz problēmu, ja sievas mudinātu savus vīrus uzņemties ģimenes galvas lomu un ļautu viņiem to pildīt. Par to būtu vērts runāt vairāk...

Saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas archibīskapu Jāni Vanagu. Ģimene, NRA pielikums, 22.3.1997.

 

 

 

Maruta Voitkus-Lūkina par to, ka dainām piemīt vara mūs turēt garīgā līdzsvarā.

Vai Dieviņ, ko darīšu?
Man Dieviņis nelīdzēja;
Sausa malka man nedega,
zaļa birze nelapoja.

Viss it kā būtu pa rokai, bet − kad neiet, tad neiet!

... Šajā dainā nav ietverta atbilde. Mēs nezinām, vai tā atradīsies dvēseles stāvokļa maiņā, jaunā pieejā vai arī pašas darbības virziena maiņā, un pati meklējamā atbilde arī nav šīs dainas jēga. Tas tieši ir dainas lielums, ka tajā nav ne par daudz, ne par maz, ir tikai pilnībā izteikta kāda no lielajām dzīves patiesībām: ir, lūk, tāds dvēseles stāvoklis, kad nekas neveicas. Šī dziļdomīgā daina lieti der. Pie tās der apstāties. To der pārdomāt. Tā − labs izejas punkts, meklējot risinājumu.

Zinām arī, ka katram nelaimes piemeklētam cilvēkam jautājuma risinājums − ko darīšu? − būs savādāks, saviem apstākļiem, savai gudrības pakāpei, savām spējām un iespējām piemērots un atbilstošs. Lūk, atkal senču gudrības piemērs − smalkjūtībā apstāties tad, kad pateikts gana.

„Kam tās dainas lieti der.” Treji Vārti, 175., 1997. gadā.

 

 

 

Jānis Peters par atteikšanās tiesībām.

Drīz vien pēc 1988. gada Rakstnieku savienības valdes 1. un 2. jūnija plēnuma, kas satricināja Latviju, tika palaistas baumas. Peters esot smagi cietis autokatastrofā. Manai sievai pirmo brīvo Līgosvētku priekšvakarā piezvanīja medmāsiņa no Stradiņa klīnikas un apgalvoja, ka es esot hospitalizēts un ka viņa, medmāsiņa, pašlaik piedaloties manas dzīvības glābšanā... Protams, nekas tāds ar mani nebija noticis. Vienkāršs dubulttriks − pabaidīt inteliģenci, brīdināt Peteru, ka var arī „notikt”, un reizē izdibināt, kā uz šādu faktu reaģē sabiedrība. Toreiz, pēc Gorbačova nākšanas pie varas, notika dīvainas lietas. Īstenībā notikumu attīstību noteica spēku pretrunas visas padomju sistēmas ietvaros. Arī Latvijas mērogā. Kā pretrunīgas tās ir arī vērtējamas.

... Es nebūt neesmu bailīgs. Es nenobijos, bet man bija vien neomulīgi kad 1988. − 1989. gada ziemā man ik nakti pulksten 2.30 pa telefonu kāds zvanīja, un membrānā skanēja briesmoņa Frankenšteina šaušalīgie smiekli − tie bija medmāsiņu kārtējie triki... Es savulaik nenobijos oficiāli aicināt visus spēkus − gaišos, disidentiskos, nacionālos, liberālos u.c. uz pirmo Tautas frontes rīcības komitejas sēdi Benjamiņu namā 1988. gada 30. augustā. Tur bija visi. No komunistiem un čekistiem līdz helsinkiešiem un neatkarībniekiem, no sarkanajiem līdz baltajiem un zaļajiem. Un nevajag izlikties, ka tā tas nebija. Es neatteicos aicināt cilvēku simttūkstošus uz masu mītiņu Par tiesisku valsti 1988. gada 7. oktobrī Mežaparkā. Palasiet Literatūru un Mākslu − tur 1. lappusē ir mans un Raimonda Paula aicinājums. Sanāca tik daudz cilvēku, ka 1940. gada arguments par pro-padomju demonstrācijām tika apgāzts. (Jā, nepārprotami Rīgas ielās 1940. gadā antiulmaniskā noskaņojuma dēļ demonstrācijas tomēr bija, bet 1988. gadā Mežparkā cilvēku sanāca nesalīdzināmi vairāk − vairāki simti tūkstošu.) Nākamajās divās dienās mēs nodibinājām Tautas fronti. Es nemaz nebaidījos to darīt un neatteicos no darīšanas. Es atteicos tikai no vadīšanas un, proti, − voluntāri, autoritāri un pašpārliecināti es toreiz atradu savu krustdēlu Daini Īvānu, kuŗš pēc darbošanās Preses komitejā un citur bija izcēlies ar cīņu pret Daugavpils HES toreiz nelietderīgo projektu.

... Taču diez vai es medicīniski būtu izturējis toreizējo nacionāļu un internacionāļu apvienoto un neizbēgamo versiju par to, ka LTF ir „Gorbačova, Pugo un čekas pasūtījums”. Arī toreiz medmāsiņas bija gatavas palīdzēt glābt manu dzīvību un regulēt manu domāšanu un rīcību. Es to lieliski apzinājos. Vēlāk es neatteicos doties pie LKP CK 1. sekretāra Jāņa Vagra norunāt to dienu un stundu, kad uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils. Sv. Gara tornī. Dobelis ir mans liecinieks − viņš mani gaidīja lejā žigulī, kamēr es devos augšā uz centrālkomitejas 1. sekretāra kabinetu. Vagris teica − labi, velciet karogu 11. novembrī, bet biedri Peter, labāk dariet to, kamēr gaišs, jo Šteinbriks saka − tumsā var iznākt kaušanās ar krieviem... Es piekritu un devos mājās, bet Dobelis devās pie saviem LNNK vīriem taisīt karoga kātu 11. novembrim.

... Par mūsdienu partijām Latvijā. Savu vietu es tajās neredzu un kategoriski lūdzu mani vairs nevienā no tām neangažēt. Vismaz četras vai piecas partijas to dara regulāri pirms katrām vēlēšanām. Prese to visu kāri pārtver un uzkarsē. Šķiet, ka Latvijā vara kļuvusi par visaugstāko ideju, kura „nepazīst cilvēka žēluma”. Taču katram cilvēkam ir pienākums un sirdsapziņa uzņemties to, ko viņš spēj. Un katram ir tiesības atteikties no tā, ko viņš uzskata par sev tālu, nesaprotamu un savam raksturam neadekvātu. Varu tikai izteikt izbrīnu, ka sabiedrība līdz šim nav pamanījusi, ka es stāvu tālu no varas Latvijā, jo man ir gana, ka savu ietekmi izmantoju Atmodas laikā. Vai tas ir tik maz?

Jānis Peters „Atteikšanās tiesības”. Neatkarīgā Rīta Avīze, 26.4. 1997.