SOLIS UZ PRIEKŠU

A. Strindberga Tēvs Sanfrancisko Mazajā teātri.

 

Tas bija labi sen − gadus divdesmit piecus atpakaļ, kad Latvijā pirmo reizi viesojās Sanfrancisko Mazais teātris. Interese toreiz bija par šo teātri ārkārtīga, jo bijām taču gadu gadiem turēti aiz stingra dzelzs aizkara, un tikai retais zināja par trimdas teātrinieku rosmēm, un te uzreiz – Sanfrancisko Mazā teātra viesizrādes! Taču notika tās paklusi un pie tam ne teātrī, bet Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā, skatuvīte tur šaura un neērta, taču teātros Sanfrancisko Mazo teātri tolaik nelaida iekšā. Laikam jau kultūras dzīves noteicējiem bija bailes, ka Siliņu pāris latviešu publiku nesamaitā − samaitāt varēja jau tikai tas apstāklis vien, ka trimdā joprojām pastāv vēl teātris. Andrejs Upīts taču bija rakstījis, ka tur, viņpus robežām ir „bezsaules noriets” − tā saucās viņa grāmatiņa, kurā viņš noķengā latviešu trimdas literātus. Laimonis un Brigita Siliņi toreiz izdzīvoja J. Hartoga lugas Debessgulta varoņu Mikus un Agneses dzīvi. Jā, jā, es nekļūdījos, teikdams, viņi tik tiešām izdzīvoja šo varoņu dzīvi, viņu spēles veids tuvojās dzīvošanai uz skatuves. Pēc izrādes kādus vārdus ar aktieru pāri pārmiju, bijām taču vēl sveši, un katrā ziņā tādus runātājus uzmanīja attiecīgu aģentu modrās acis: lai jau atbrauc, lai jau parāda savu izrādi, tikai pēc tam − tālāk no vienkāršās tautas! Nav ko kontaktēties! Ka neiesēj kādu nevēlamu sēklu! Tāda nostāja pret Laimoni un Brigitu bija sākumā, kad viņi sāka braukt uz Rīgu. Un cik dīvaini, pat paradoksāli: Siliņu pāra braucieni uz Latviju nevēlami un netīkami šķita arī viņā pusē. Jā, toreiz bija tāds stingrs dalījums: mēs un viņi! Un ne viens vien no viņiem pārstāja Siliņiem dot roku un atņemt sveicienus, jo viņi, redz, bija braukuši uz komunistu Latviju, − to pēc vairākiem gadiem atcerējās Laimonis.

Viņi brauca uz Latviju, lai celtu tiltu − lai apliecinātu, ka trimdā teātris vēl dzīvs. Viņi brauca, lai pasniegtu mums roku un lai noārdītu sienu ar uzrakstu „Mēs un viņi”. Sienas ceļ politiķi, vienkāršiem cilvēkiem nav ko dalīt, jo mēs esam viena tauta, kam vārds ir latvieši. To pirms gadsimta ceturkšņa, pirms visiem atkušņiem palīdzēja apzināties Laimonis un Brigita.

Ja tilts uzcelts, tam var sākt iet pāri, pie kam abos virzienos − šurp un turp. Un viņi vēlreiz bija rokas pastiepuši, viņi stāvēja tur tilta otrā pusē, māja ar roku un aicināja mūsu aktierus doties pie viņiem. Sākās regulāri mūsu aktieru viesizrāžu braucieni uz Ameriku. Laimonis un Brigita bija šo braucienu izkārtotāji. Šodien tas var likties tik vienkārši: ja nauda ir, atliek nopirkt biļeti un sēsties lidmašīnā, bet toreiz taču vajadzēja izdabūt braukšanas atļaujas, kas nepavisam nebija viegli, taču, pateicoties Laimonim un Brigitai, mūsu aktieri ieraudzīja Ameriku, viņi ieraudzīja pasauli − brīvo pasauli, un toreiz tas nozīmēja ļoti daudz, jo aizkars bija biezs un augsts, cauri tam grūti bija ko saskatīt.

Kopš Debessgultas laikiem, vai nu tas kādam patika vai ne, Siliņu braucieni uz Rīgu kļuva regulāri, un skatītāji viņiem uzgavilēja, teātra zāles allaž bija izpārdotas, jo cilvēki gāja tikties ne tikai ar teātri un aktieriem, bet reizē ar brīvības pārstāvjiem, un es ļoti priecājos, ka 1997. gada viesizrāžu laikā Laimonis Siliņš saņēma Triju zvaigžņu ordeni. Tā ir augsta atzinības zīme!

1997. gada pavasaris. Auksts un nemīlīgs. Bet Laimonis un Brigita neskumst. Viņi atkal ir Rīgā, un te joprojām ir sniegs: tīrs un balts, tas piesedz ielu grumbas un negludumus un arī pelēcīgo noskaņojumu. Šoreiz Laimonis un Brigita atveduši A. Strindberga lugu Tēvs, taču viņi nav atbraukuši vieni, kopā ar viņiem ir Sanfrancisko Mazā teātra aktieri Ivars Lindbergs, Tālvaris Turaids, Elza Reinberga un Andrejs Gulbis, bet viņiem piepalīdz mūsu pašu Elita Jundze. Viņi visi ir priecīgi, jo atkal ir Rīgā. Teātra trīsdesmit gadu jubileja nosvinēta, bet viņi joprojām ir ierindā, viņi spēlē. Šoreiz viņi izvēlējušies Nacionālā Teātra mazo zāli. Jā, šogad var izvēlēties piemērotāko telpu, ne tā kā sendienās, kad teātrī viņus neielaida, un šis spēles laukums izrādei šķiet loti piemērots: skatītāji izvietojušies abos zāles galos, bet spēle rit telpas vidū, te nav robežas, kas atdalītu aktierus no skatītājiem, viņi ir rokas stiepuma attālumā cits no cita. Taču darboties šajā situācijā ir vēl grūtāk nekā uz skatuves, vajadzīgs vēl lielāks patiesīgums nekā kad izrāde rit uz parastas skatuves.

Patiesīgums. Tas man liekas Sanfrancisko Mazā teātra pirmais bauslis, tas ir režisora Laimoņa Siliņa pamatbalsts. Kādreiz dzirdēju tikai pēc nostāstiem, ka Sanfrancisko teātris citu teātru kopu starpā izceļoties ar savu darbošanās patiesīgumu. Tagad jau kuro reizi par to pārliecināties varēju pats. Tas varbūt izklausās tik vienkārši: uz skatuves būt patiesam! Un cik grūti šī vienkāršā patiesība aizsniedzama! Protams, var jau būt visādas gaumes un kritēriji, es visvairāk priecājos, ja izrādē aktieri ir patiesi un liek man noticēt, it kā viss dzīvē tiešām tā notiktu. Un gluži tā bija A. Strindberga lugas Tēvs izrādē.

Sākas izrāde, kapteinis − Laimonis Siliņš runā ar mācītāju − Tālvari Turaidu, un tieši tāds varētu būt šāds mācītājs un reizē kapteiņa radinieks. Un ar patiesīgumu uzpērk L. Siliņš Kapteiņa lomā. Tad skatuves laukumā uznāk Aukle − Elza Reinberga, un neviļus mani tirda jautājums: vai tā maz ir aktrise? Tik patiesi viņa darbojas! Tāda sajūta man kādreiz bija, izrādēs Bertu Rūmnieci skatoties. Un tajā pašā reizē E. Reinbergas tēlotajā Auklē ir kaut kas baigs: laipni smaidot un mīļām rokām, viņa ietērpj savu labdari Kapteini trako kreklā!

Patiesīgumu kā galveno izteiksmes līdzekli lieto arī Ivars Lindbergs doktora Estermaka lomā. Viņš vislabāk par citiem lugas tēliem izprot un novērtē situāciju un tās briesmīgumu.

Ar īstu atbildības sajūtu pavisam nelielu lomu − kalpotāju Nojdu − tēlo Andrejs Gulbis.

Un viņi visi kopā veido ansambli. Tas manā uztverē ir režisora Laimoņa Siliņa režijas metodes otrs bauslis: izrādi neveido atsevišķi cilvēki, bet, saskaņoti darbojoties, visi kopā. Un ar prieku vēroju, kā piedāvāto ansambļa principu jūtīgi uztvēra un atbalstīja arī mūsu Elita Jundze Kapteiņa meitas Bertas lomā.

Taču Siliņu teātrī ir vēl viens bauslis, un to varētu nosaukt par cilvēku raksturu, par personību dziļu atklāsmi. Patiesa darbošanās uz skatuves vien var novest pie garlaicības, taču īpaši L. Siliņa un B. Siliņas tēlojums ir emocionāli piesātināts un ekspresīvs, viņi dziļi atklāj savu tēlu − Kapteiņa un viņa sievas Lauras būtību un reizē rāda līdz simbolam vispārinātas vīrieša un sievietes attieksmes. Bet tieši to ir gribējis Augusts Strindbergs! Tiesa, pasaules un īpaši sievietes uztverē rakstnieks bija īpatns, reizēm pārjūtīgs, aizdomu pilns, un sieviete viņa lugās nereti kļūst par ļaunuma iemiesojumu. Tā tas ir arī lugā Tēvs: valdonīgā Laura savu jūtīgo, talantīgo vīru pasludina par nepieskaitāmu un garā vāju, jo viņa alkst valdīt. A. Strindberga skatījumā sievietes un vīrieša attiecības ir nepārtraukta cīņa − kurš kuru − un L. Siliņa iestudētajā izrādē teicami redzams šo attiecību pulsējums. Ir brīži, kad Laura − Brigita Siliņa − atmaigst pret savu vīru, viņas acīs atviz kaut kas silti cilvēcisks, un tad atkal viņa izslienas un kļūst auksta un cieta. A. Strindbergs nedod Lauras rīcības motivāciju, viņa uztverē sieviete ir ļauna un nežēlīga, pilna nodevības un vardarbības, un tādu viņu saredz arī lugā Tēvs tēlotais Kapteinis. Par godu B. Siliņai jāteic, ka viņa arī Lauras tēlā atklāj dažādus plānus un cauri saltumam izspraucas pa silti sirsnīgam staram.

Centrālais tēls šai lugā ir tēvs, un to tēlo L. Siliņš. Bieži viņš paša iestudētajās izrādēs smalkjūtīgi sev iedalījis kādu blakus lomu, centrā vienmēr izvirzīdams citus − savus kolēģus, Mazā teātra aktierus. Šoreiz galvenajā lomā ir viņš pats. Protams, var saprast, ka nav nemaz viegli pašam iestudēt izrādi, pārredzēt tās kopskatu un visu laiku būt uz skatuves darbības centrā, taču L. Siliņš šo grūto uzdevumu veic godam. Viņa tēlotais Kapteinis ir apdāvināts, sirsnīgs, pastiprināti aizdomīgs, viegli ievainojams cilvēks, kurš spēj suģestēt pats sevi tiktāl, ka sāk apšaubīt faktu, vai viņš maz ir paša meitas tēvs. Jau izrādes sākuma daļā L. Siliņš šī cilvēka darbībā atklāj zināmu nesavaldību, pēkšņi viņš iekaist dusmās, un tad atkal ir rāms un smaidīgs. L. Siliņa lomas zīmējums atgādina negaisa tuvošanos un pēc tam − pērkona nograndījumu. Kapteinī kāpinās slimīgais aizdomīgums un viņš kļūst arvien nervozāks. L. Siliņš necenšas tēlot tieši psihiski slimu cilvēku un tajā pašā reizē Kapteiņa spontānie dusmu uzliesmojumi tiešām rada aizdomas par viņa psihisko stāvokli. Pēdējā cēlienā L. Siliņš sasniedz spožu kulmināciju, un kļūst patiesi žēl šī talantīgā cilvēka, kurš aiziet bojā.

L. Siliņš sarunā pēc izrādes apgalvoja, ka viņš Tēva iestudējumā nav tiecies pēc A. Strindberga citām lugām raksturīgā simbolisma. Un tajā pašā laikā Lauras un Kapteiņa attiecības L. Siliņš izrādē kāpina līdz simbola līmenim: tā veidojas šo konkrēto cilvēku attiecības, bet tajās ieskanas atbalsis no vīrieša un sievietes attiecībām vispār. Un vēl tālāk − no dažādu cilvēku attiecībām. Pat tautu un valstu attiecībām. Nereti vajaga tik maz, lai divi cilvēki saprastos. Jāspēj paspert tikai solītis, tikai pussolītis pretim otram, bet šis pussolītis bieži vien ir bezgalīgs, nepārejams un plešas plašumā. Tā tas notiek ar Lauru un Kapteini, tā ar daudziem citiem. Un tāpat arī ar lielām un varenām valstīm. Stāstīdama par cilvēku sarežģītajām attiecībām, šī izrāde liek domāt par pašām vispārīgākajām problēmām.

Izrādes kopskaņai ideāli piemēroti šķita izmantotie Pētera Vaska mūzikas motīvi. Man grūti spriest par A. Staprāna scenogrāfiju, Nacionālā teātra mazās zāles vidū bija spēlei labi iekārtota telpa, un uzslavas vārdi sakāmi par Brigitas Siliņas vienkārši risinātajiem un reizē elegantajiem kostīmiem.

Kādreiz sarunā ar mani L. Siliņš sacīja, ka ļoti gribot, lai katrs nākamais iestudējums būtu kaut mazdrusciņ labāks par iepriekšējo. Es, protams, nevaru visas iepriekš redzētās izrādes tā sarindot pēc kvalitātes augošā secībā. Mākslā tā nemēdz būt, ka it katra nākamā izrāde ir labāka par iepriekšējo, bez labas gribas mākslā liela loma ir nejaušībai, gadījumam, vienkārši veiksmei. Un tomēr par Tēva iestudējumu Mazajā teātri stingri varu sacīt, ka tas ir atkal krietns solis uz priekšu. Tā ir pasiholoģiski sarežģīta, emocionāli piepildīta, līdz simbolam kāpināta izrāde.

Tikai nākamo soli spert būs grūtāk. Tāpat kā viesizrādes Rīgā, tagad teātri spēlēt ir grūtāk, nekā tas bija vakar vai aizvakar. Toreiz skatītāji Sanfrancisko Mazo teātri slavas augstumos pacēla kaut vai tikai tādēļ, ka tas simbolizēja brīvu valsti un brīvu drosmi. Patlaban laiki ir mainījušies, un uzvarēt var tikai ar īstu mākslu. Vēl vairāk: nezinu kālab, bet starp trimdiniekiem un dzimtenes latviešiem atkal sāk slieties tāda kā savstarpējas neuzticības siena. Bet lai nu to sienu taisa politiķi, aktieriem un kritiķiem savstarpēji nav ko dalīt, jo visi mēs piederam vienai saimei, vienai tautai.

Viktors Hausmanis

 

 

*   *   *

 

Par Mazā teātra viesizrādēm Rīgā atsauksmes bija vairākos laikrakstos. Rita Melnace savu rakstu Brīvā Latvijā (7.4.1997.) nobeidz ar jautājumu Laimonim Siliņam.

 

− Par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu jums režisors Edmunds Freibergs paziņoja pirms izrādes. Kā jūs šo faktu uztvērāt?

L.S. Esmu gandarīts un pateicīgs. Taču to uztveru ne tikai kā sava darba novērtējumu, bet gan kā visu mūsu Mazā teātŗa un īpaši manas dzīves un teātŗa līdzgaitnieces Brigitas Siliņas nopelnu atzīšanu. Mūs vienmēr ir vadījis pozitīvs mērķis un ideja.

Mēs aizbraucam, lai atkal pēc pusgada vai gada tiktos. Nedomājam „plinti mest krūmos”.

 

Nobeigumā gribu citēt Losandželosas kritiķa Ilmāra Krasta teikto: „Jaunā Latvijas brīvība daudziem no mums nākusi par vēlu, tāpēc, jādzīvo uz priekšu dotajos apstākļos un jāturpina arī savas latvietības kopšana. Šī iemesla dēļ ‘Mazais teātris Sanfrancisko’ mums kļuvis pat vēl nozīmīgāks un nepieciešamāks nekā agrāk, jo šādu kultūras organizāciju ārzemju latviešu ‘salās un saliņās’ sastopam arvien mazākā skaitā.”

R. Melnace B.L 7.4.1997