LIELS DARBS PAR LIELIEM DARBIEM

Benjamiņš Jēgers. Latviešu trimdas izdevumu bibliografija. Daugava, 1968. - 1996.

 

Latviešu diaspora pastāv joprojām, bet, no jauna proklamējot Latvijas neatkarību, juridiski beigusi pastāvēt latviešu trimda. Līdz ar to kļuvis iespējams pavilkt svītru, saskaitļot un sasummēt trimdas paveikumu, sastādīt 'bilanci' par mūsu trimdinieku pusgadsimta (1940. - 1991.) darbu nacionālajā kultūrā.

Šāda bilance pirmām kārtām var būt bibliografija, konkrēti - Benjamiņa Jēgera Latviešu trimdas izdevumu bibliografija, kas, sākot ar 1968. gadu, iznākusi piecos glītos sējumos Daugavas izdevumā - četri sējumi Zviedrijā, bet piektais Rīgā.

Ka šāda bibligrafija varēja iznākt, nopelns daudziem - izdevējiem Dagnijai un Georgam Šleieriem, naudīgajam atbalstītājam Latviešu fondam, daudzajiem subskribentiem, bibliografēm Lilijai Dunsdorfai un Magdalēnei Rozentālei, arī daudzajiem citiem palīgiem, tāpat māksliniekam Normundam Hartmanim (viņš veicis grafisko apdari), bet pats lielākais nopelns, protams, bibliografijas galvenajam autoram Benjamiņam Jēgeram. Ir pilnīgi skaidrs, ka tik smagu vezumu viens viņš nebūtu spējis pavilkt, bet tikpat skaidrs arī, ka bez viņa vezums vispār nebūtu kustējies. Benjamiņa Jēgera darbs ir patiesi dižens un salīdzināms varbūt tikai ar tādiem darbiem kā Jāņa Misiņa Latviešu rakstniecības rādītājs, Augusta Ģintera Latviešu (Latvijas) zinātne un literatūra un autoru kolektīva Latviešu periodika.

Vairāk nekā 40 loksnēs (apm. 2250 lappusēs) sniegtas nepieciešamākās ziņas par 11.250 bibliografiskām vienībām - grāmatām, brošūrām, periodisku izdevumu komplektiem, notīm, kartēm, programmām un katalogiem, arī (pielikumā) par cittautu apgādu izdevumiem. Droši vien Jēgera darbam ir arī kāds robiņš, jo vai nu itin visu bez iztrūkuma būs izdevies savākt. Taču pamatvilcienos bibliografija ir iecerēta un arī izdevusies kā visaptverošs, pilnīgs darbs.

Visu šo sējumu vērtību cel daudzie palīgrādītāji: lietu rādītājs, izdošanas vietu rādītājs, izdevēju, iestāžu, organizāciju un sarikojumu rādītājs, personu rādītājs un nosaukumu rādītājs. Tie visi palīdz bibliografiju lietot, piedevām sniedz informāciju, kas citur diezinvai būs tik lēti atrodama - par autoriem, tulkotājiem, apgādiem.

Sacīto kopā saņemot, atliek secināt: vērtīgs, vajadzīgs un nopietni, perfekti nostrādāts darbs! Tāds darbs, kas var derēt par paraugu turpmāk izdodamām bibliografijām.

Šai vietā tad nu savu recenziju es arī varētu beigt. Piebildīšu tikai, ka man, bibliografiju izmantojot, kā ļoti parocīgs izrādījās aprakstu kārtojums nevis pa nozarēm (kā bijām paraduši Latvijā), bet pēc alfabēta. Kārtojums pa nozarēm, lai cik pārdomāts un precīzs, aizvien atstās iespēju kādiem pārpalikumiem. (Citreiz tiem kopīgs virsraksts "Varia", bet Misiņtēvs līdzīgos gadījumos izlīdzējās ar virsrakstu 'Šis un tas'. Un neba vienmēr nozaru klasifikācija būs pietiekami ērta. Meklējot noteiktu, zināmu publikāciju, iepriekš tad jābūt pilnīgā skaidrībā, kādā nozarē šai publikācijai jāietilpst.

Pirmoreiz ar šādu, tikai alfabētisku materiāla izkārtojumu sastapos 1969. gadā, kad iznāca 1. sējums lielajam leišu grāmatu rādītājam Lietuvos TSR bibliogrāfija. Atminos savas toreizējās skaudīgās izjūtas, jo mums - Latvijā - toreiz neviena šai bibliografijai līdzvērtīga izdevuma nebija. Leiši ar savu solīdo, bagātīgi ilustrēto kapitāldarbu mums bija krietni aizsteigušies priekšā. Nezinu, vai savu slavējamo ieceri viņiem jau būtu izdevies līdz galam īstenot, bet - lai nu kā, mēs tagad gan ar Latviešu periodikas pieciem sējumiem, gan ar nule pabeigto Benjamiņa Jēgera darbu varam saviem dienvidu radiem un kaimiņiem līdzās nostāties godam. "Paskaties," mēs varam tagad teikt brālim lietuvim, "arī mēs neesam zemē metami'. Un viņš, domāju, piekritis. (Ilustrāciju gan Jēgera sējumos pietrūkst, tās bibliografiju, bez šaubām, darītu jaukāku un košāku.)

Bet tālāk? Tagad kārta tikpat pamatīgai bibliografijai par publikācijām trimdas periodikā, jo arī tajā, domājams, ir daudz derīga un interesanta. Un vai tad - galu galā - nevajadzētu ķerties arī pie jaunas pilnīgas latviešu grāmatu bibliografijas, jo Misiņtēva rādītājs - gods un slava Misiņam! - tomēr ir ne visai parocīgi izmantojams un arī ne visai precīzs, bet par visām lietām - nav taču novests līdz galam. Un ir jau arī stirpi novecojis... Laiks to nomainīt ar jaunu, zinātniskāku.

Bibliografija nereti dēvēta par ceļvedi publikāciju pasaulē, par kompasu grāmatu jūŗā. Taču ir bibliografijai, vismaz šai gadījumā, vēl arī kāda cita nozīme. Tai ir dokumenta vērtība. Benjamiņa Jēgera lielais darbs pierāda un apliecina, cik daudz un kādus lielus darbus trimdas gadu pussimteni pastrādājuši latviešu rakstnieki, tulkotāji, publicisti, žurnālisti, zinātnieki un visi pārējie autori. Tas viss paveikts, pilnām izmantojot mītnes zemju labvēlīgo (bezcenzūras) gaisotni un - par spīti ne visai labvēlīgajai (bez- un mazhonorāru) materiālajai situācijai.

 

Valdemārs Ancītis