MELNGALVJU NAMS RĪGĀ

SIA "Rīgas Nami". Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 1995. 323 lp.

 

Pagaidām sekmīgi turpinās Rīgas vecpilsētas centrālā t.s. Rātslaukuma atjaunošanas pirmais posms - Melngalvju un Švābes namu būve. Par šīm gadu simteņos vairākkārtīgi pārbūvētām ēkām izdota grezna liela formāta grāmata ar ļoti bagātīgu saturu. Grāmatā ievietoti sešu autoru raksti gan kultūrvēsturiskā, gan būvtechniskā perspektīvē, gan arī par namos sakrāto mākslas vērtību izpēti. Rakstiem pievienots plašs fotogrāfiju, zīmējumu un dokumentu attēlu krājums labā techniskā izpildījumā, lielāko tiesu krāsās. Noslēgumā ievietots rūpīgi izstrādāts personu saraksts. Katram rakstam pievienots saīsināts tulkojums vācu un angļu valodās. Tāpat paskaidrojumi pie attēliem doti trīs valodās.

Par laiku, kad radās Melngalvju nams un tā vēsturi turpmākos gadu simteņos lasām Herberta Šplita pētījumā. Rodam labu ieskatu viduslaiku sabiedriskā dzīvē 14.g.s. sākumā, kad tirgotāji un amatnieki labprāt biedrojās dažādās organizācijās, cunftēs, ordeņu brālībās. Baltijas piejūras rajona ļaudis sadarbojās uz rietumiem ar vācu tirgotājiem un uz austrumiem ar Novgorodas tirdzniecības rajonu. Šai kustīgai, ceļojošai sabiedrībai vajadzēja savas sapulcēšanās un apmešanās vietas lielākās pilsētās. Rīgā vācu ordenis 1330. gadā bija pārņēmis varu un apķīlājis šādas mītnes. Rīgas pilsēta tad palīdzēja saviem pilsoņiem un piešķīra tiem zemes gabalu, kur uzbūvēja t.s. "Jauno namu", kas kļuva par tirgotāju un amatnieku sapulcēšanās vietu un bija Melngalvju nama pirmsākums.

Šplits izseko melngalvju darbībai līdz 18.g.s. sākumam, kad melngalvji pārtrauca sadarbību ar amatnieku Lielo ģildi un Jaunais nams kļuva patstāvīgs Melngalvju nams. Autors izseko polītiskās un sabiedriskās dzīves pārmaiņām un to ietekmei melngalvju biedrībā. Šajos gadu simtos redzams, ka blakus tirdzniecības biedrība daudz darīja arī kultūras labā, izbūvējot un izdaiļojot savu namu mākslinieciski augstvērtīgā garā un sakrājot lielas vērtības. Palīdzēts baznīcām ar ziedojumiem, ar inventāra un mākslas darbu iegādi, kā arī izbūvējot altārus un greznus solus. Ziedots labdarīgiem mērķiem trūcīgo un slimo aprūpē, palīdzēts militārām organizācijām, apgādājot ieročus.

Šplits norāda, ka vārda "Melngalvji" izcelsme var būt arī citāda nekā to pieņem parastais izskaidrojums, ka vārds radies no karotāju aizbildņa mora Sv. Maurīcija, kuŗa galva redzama biedrības ģērboni. Bet tai laikā parastam kaŗa kalpu apbruņojumam arī bija melnas galvas - melnas bruņu cepures. Tāpat iespējams, ka vārds pārņemts no šaurākas sabiedrības kārtas apzīmējuma - par melngalvjiem sauca vairāk kvalificētus zeļļus.

Šplita pētījums beidzas ar 18.g.s. pirmo pusi. Par tālākiem Melngalvju likteņiem lasām citos rakstos, bet nav tieša nama vēstures turpinājuma.

Architekts Andrejs Holcmanis ilgus gadus strādājis pie Vecrīgas saglabāšanas problēmām gan teorētiskos pētījumos, gan praktiski darbojoties vecpilsētas atjaunošanas plānošanā, un daudz publicējies šai jautājumā. Grāmatā ievietotā rakstā viņš apskata Melngalvju nama būvi un daudzās pārbūves līdz nama bojā ejai 1941.g. Izmantoti daudzi pētījumi, un raksts papildināts ar paskaidrojošiem zīmējumiem, plāniem, fotogrāfijām. Viegli varam sekot gaŗajam ceļam, kuŗā Melngalvju nams ieguva savu vienreizējo, īpatnējo izskatu un kļuva par vecpilsētas centrālā laukuma dominanti.

T.s. "Jaunais nams", kuŗu izmantoja Rīgas tirgotāju biedrība no 14.g.s. sākuma un kas ir Melngalvju nama pirmsākums, bijis samērā vienkārša celtne, bet jau ar vēlākajam namam raksturīgām iezīmēm. Tai bijuši augstie zelmiņi ar smailloku arkām un nišām un stāvu divslīpņu jumtu.

Tirgoņu darbībai paplašinoties, radās vajadzība paplašināt un pārveidot pašu namu. Daudzajās pārbūvēs celtnieki sekoja sava laika gaumei. Ēkas pirmatnējais stils netika daudz ievērots, bet tas sajaucās ar citiem. Tā sākotnējais vertikālais gotiskais siluets bagātinājās ar manieriskām skulptūrām un eklektiskiem dekoratīviem elementiem.

Holcmanis sīki apraksta šo procesu, iedziļinoties detaļās. Pirmās lielākās pārmaiņas radušās 1518.g. kad izveidoja ieeju ar kāpnēm un augstos piedurvju akmeņos iekaltiem Melngalvju nama patronu Sv. Maurīcija un Sv. Marijas tēliem.

17.g.s. pirmā pusē sākās kādus 35 gadus ilgusi ēkas galvenā zelmiņa izbūve. Šai laikā Melngalvju nams ieguva savu īpatnējo gotikas un manierisma stila apvienojumu. Ziemeļeiropas manierisma garā zelmini izrotāja ar metālkaluma kokiem, kaŗavīru figūrām, akmens vāzēm. Augšdaļā uzstādīja karaļa Artusa kokā grieztu skulptūru un virs tās 6 m augstu stieni vējrādim ar Sv. Juŗa figūru. Centrāli fasādes augšdaļā novietoja arī trīsdaļīgu astronomisku pulksteni ar ciparnicu, mēness fāzēm un planētu zīmēm.

Vēlākās pārbūves skāra galvenā kārtā nama iekšieni. 18.g.s. ēku paplašināja ar sānu piebūvēm, pārveidoja ieeju, nojaucot trepes. Sānu piebūves pārsedza ar augstā divslīpņu jumta turpinājumu, un fasādes logus un dekoratīvos elementus saskaņoja ar pārējo ēku. Svētku zālē nojauca vecos griestus, izbūvēja jaunus, daudz augstākus, ar monumentālu griestu gleznu - Sv. Maurīcija apoteozi. Zāle ieguva citu ietērpu, to atbrīvoja no daudzajiem iebūvētiem soliem, un muzikantiem solu vietā ierīkoja uz kolonnām balstītu balkonu. Blakus zālei izveidoja jaunas telpas - konferenču istabu, muzeja priekšmetu krātuves, apakšstāvā saimniecības telpas un veikalus. Pārbūves noslēdza 1896.g., kad rātslaukuma centrā uzstādīja Hanzas pilsētu patrona Rolanda statuju.

Kaŗa postījumos gāja bojā lielākā dala Melngalvju nama vērtīgo kolekciju. Ziņas par tām meklējamas archīvos, dažādās latviešu, vācu un krievu autoru atmiņu un pētījumu publikācijās. Dala priekšmetu baltvācu repatriācijas laikā nonāca Vācijā, kur tie atrodas vēl tagad Brēmenes un Darmštates muzejos. 1915.g. no Rīgas uz Sv. Pēterburgu aizveda 22 kastes ar sudrablietām, un kolekcijas sadalījās.

Šādus avotus izmantojis Ojārs Spārītis savā rakstā "Melngalvju biedrības kolekcijas", mēģinot rekonstruēt šo vērtību kopskatu. Tas viņam labi izdevies, un varam ar interesi sekot daudzo mākslinieciski vērtīgo priekšmetu aprakstam, papildinātam ar ilustrācijām. Svētku zāles fotogrāfija rāda tās attēlu šī gadsimta 20-tos gados. Tad zālē bija iebūvēti ar grezniem skulpturāliem kokgriezumiem dekorēti soli. Griestos karājās stikla un dzelzskaluma lustras ar kristalstikla piekariem. Apgaismošanai lietoja arī krāsainos metālos sakausētus kandelabrus un svečturus ar moru figūrām un mandeļziedu rotājumiem.

Viena no mākslinieciski interesantākām un īpatnējākām kolekcijām bijusi tabakdožu krājums, 237 priekšmeti, kas dāvināts biedrībai 19.g.s. vidū. Repatriācijas laikā kolekcija nonāca Vācijā, bet 1946.g. dalu saņēma atpakaļ. Spārīša savāktie materiāli ļauj apzināt šis kolekcijas vērtīgāko dalu. Galvenie dožu fabrikanti bijuši Braunšveigā un Krievijā. Vācu rūpnīcu darbos dožu apgleznojumu tēmām izmantoti populāru mākslinieku darbi un anekdotiski sižeti. Krievu rūpnīcu dozes raksturīgas ar izsmalcinātāku apdari, perlamutra un zīda izšuvumu iestrādājumiem, gravējumiem ebonītā, ziloņkaulā, sudrabā un ar zelta inkrustācijām.

Pazīstamāko un vērtīgāko Melngalvju nama kolekciju sudrablietām veltīts Valdas Vilītes pētījums. Ziņas par sudraba priekšmetu dāvinājumiem Melngalvju namam atrodamas jau no 17.g.s., un kolekcija veidojusies gadu simteņos. Pirmā pasaules kaŗa laikā inventarizēti 3400 priekšmeti, no kuŗiem Latvijā saglabājušies tikai 8.

Vilītes rakstā dotas sīkas ziņas par kolekcijas saturu, atsevišķiem priekšmetiem, to pagatavošanu un to autoriem. Rakstam pievienotos ļoti labas kvalitātes attēlos varam apbrīnot tā laika sudrabkaļu virtuozā darba rezultātus.

Melngalvju nams ir bijis baltvācu sabiedriskās un kulturālās dzīves centrs. Melngalvju nama zāle kalpojusi ar mūzikāliem sarīkojumiem. Pēc Ziemeļu kaŗa zālē sāk rīkot regulārus koncertus, tur darbojas mūzikas biedrība. Tai laikā Ziemeļeiropā dominējošā vācu un austriešu mūzika ar simfoniskās mūzikas uzplaukumu nonāca arī Rīgā. Par šo tematu raksta Zane Gailīte pārskatā par mūzikālo dzīvi Melngalvju namā. No 1837. - 39. gadam, kad Rīgā strādāja Richards Vāgners, ir saglabājušās afišas par viņa koncertiem Melngalvju namā. Tāpat tur ir uzstājušies Francis Lists, Klāra Šūmane, Hektors Berliozs. Pēdējais gan nav bijis pa prātam tā laika publikas gaumei.

Sākot ar 20.g.s. Melngalvju namā vāciskajā mūzikas dzīvē ienāk arī latvieši. Jau 1902.g. notiek P. Jurjāņa skolēnu koncerts, kur uzstājas tenors Pauls Sakss. Starpkaŗu laikā tur bija intensīva latviešu mūzikālā dzīve, galvenā kārtā ar vokāliem un kamermūzikas koncertiem. Uzstājušies visi tā laika pazīstamākie latviešu mākslinieki izpildot latviešu komponistu darbus. Namā darbojās arī vācu organizācijas, kā Gētes un Herdera biedrības, sarīkojot savus koncertus.

Gailītes raksts par mūzikas dzīvi bagātina grāmatas saturu, parādot kulturālu novirzienu melngalvju komerciāli ievirzītā sabiedrībā.

Grāmatas noslēgumā Edgara Pučiņa rakstā "Pretī atdzimšanai" apskatīta nama atjaunošanas vēsture posmā tūlīt pēc tā izpostīšanas līdz mūsu dienām. 1941.g., vēl kaŗa laikā, uzsāka drupu fotografēšanu, uzmērīšanu un atrasto veselo dalu saglābšanu. Drupas novācot, atstāja Melngalvju un Švābes namu atliekas un sagatavoja rekonstrukcijas zīmējumus, iecerot atjaunot visu centrālā laukuma kompleksu pirmskaŗa veidā. Šo darbu pārtrauca 1948.g. tā laika valdībās rīkojums drupas uzspridzināt. Sākās laukuma pārbūves darbi. Techniskās Universitātes laboratorijas ēka, Strēlnieku muzejs un strēlnieku memoriāls pilnīgi pārveidoja laukuma izskatu. Tikai pēc apm. 20 gadiem, 1967.g. nāca ministru padomes lēmums par pilsētas viduslaiku daļas aizsardzību, kas apturēja laukuma tālāko pārveidošanu. Rosīgi darbi Vecrīgas reģenerācijā sākās 80 - tos gados. 1990.g. nodibinājās Melngalvju nama atjaunošanas kopa, sākās projektēšana, iesaistot vairākas architektu grupas, un sākās arī līdzekļu vākšana jaunuzbūvei. Šos darbus sekmēja arī gaidāmā Rīgas pilsētas 800 gadu atcere. 1994. pabeidza archeoloģisko izpēti, pagrabu telpu uzmērīšanu un darba zīmējumus. 1995.g. 29. jūnijā lika nama pamatakmeni. Ir uzceltas sienas, uzlikts jumts un sākts domāt par detaļu izgatavošanu, izsludinot sacensības.

Šis reprezentatīvais, kolektīvi sarakstītais sējums ar tanī publicētiem pētījumiem un attēlu krājumu ir vērtīga Rīgas pilsētas kultūrvēstures dokumentācija. Tā rāda ceļu, kāds ejams ēkas atjaunošanā, bet arī cik grūts un saistošs ir uzdevums izveidot šo namu tādu, kāds tas bija pirms nopostīšanas. Tas arī ir tikai pirmais solis iecerētai pilnīgai visa Rātslaukuma kompleksa jaunuzbūvei.

 

Visvaldis Bokalders