PAMATĪGS DARBS ANGĻU VALODĀ

The Holocaust in Latvia 1941 - 1944 by Andrew Ezergailis. The Historical Institute of Latvia. Published in association with The United States Holocaust Memorial Museum. Rīga 1996. 465 lp.

 

A. Ezergailis savā laikā izpelnījās daudz pārmetumu par saviem centieniem mudināt latviešu trimdas sabiedrību uz atklātību par žīdu iznicināšanu Latvijā vācu okupācijas gados. Viņš pārmetumus neņēma vērā, bet neatlaidīgi turpināja pats savus pētījumus šajā virzienā. Tagad viņš ir nācis atklātībā ar pamatīgu darbu angļu valodā, kam būs liela vērtība, aizstāvot latviešu tautu pret nepamatotiem uzbrukumiem. Mums nav daudz tik rūpīgi izstrādātu vēsturnieku darbu kā šī biezā grāmata. Šis ir pirmais aptveŗošais pētījums par asiņainajiem un apkaunojošajiem notikumiem Latvijā vācu okupācijas laikā. Grāmata ir ceļa rādītājs holokausta pētniekiem un ieteicama kā akadēmiskām, tā publiskām bibliotēkām. Tā ir nozīmīga monogrāfija par Latvijas vēsturē izcili svarīgu tēmu. Tā jālasa un jāizmanto kā ierocis katram, kam rodas sadursmes ar propagandu, kas attēlo latviešu tautu kā antisemītus. Žēl, ka šādas grāmatas nebija daudz agrāk, kad Latvijas komunistiskie okupanti pasaulē izplatīja brošūras, apvainojot trimdas vadošos latviešus miljoniem žīdu noslepkavošanā Latvijā un visu latviešu tautu antisemītismā. Palikušas bez atbildes un bez nopietnas recenzijas, šīs melu brošūras atrada vietu un lasītājus daudzu pasaules universitāšu bibliotēkās. Labi, ka ASV un citu valstu tiesas izprata komūnistu tendenciozos apgalvojumus, bet tas nepasargāja daudzus latviešu darbiniekus no nomācošām vajāšanām.

"Vēstures stāstijumi - historiografija - nozīmē analīzi, abstrakciju un zināšanu vispārināšanu," raksta Andrievs Ezergailis.

"Holokausts nepadodas analīzei," viņš turpina, "iemesla piedēvēšana nozīmē izskaidrošanu, un izskaidrošana ved pie nomierinājuma, ja ne pie piedošanas."

Ezergailis tomēr rīkojas tā, kā to sagaidām no vēsturnieka, viņš rūpīgi analizē atrastos dokumentus un izskaidro tos vēstures gaismā, līdz ar to atklājot arī dažus iemeslus, kas noveda pie žīdu iznicināšanas Latvijā. Viņš tomēr nekā nenomierina, atstājot uztraukšanos vai nomierināšanos lasītāja ziņā. Ezergailis tikai aicina meklēt patiesību un iztrūkstošo - līdzsvara centru starp nacistu un komūnistu propagandām.

Ezergailis raksta, ka vēsturnieku stāstijumi par holokaustu Latvijā svārstoties galējībās, no pilnīga nolieguma līdz neiespējamam pārspīlējumam. Līdzsvaru meklējot, viņš ir sadūries kā ar nacistu, tā komūnistu propagandas radīto dezinformāciju. Abas šis varas pašas savu iemeslu dēļ, centās izplatīt melus par žīdu iznicināšanu Latvijā. Īstenību nezinot, cilvēki padevās šo melu iedvestajiem māņiem. Ezergailis abas šis propagandas atspēko un atmasko.

Ezergailis atrod, ka slepenības labā žīdu iznicināšanas pavēles nav dotas rakstiski, bet tikai mutiski no pašas augstākās amatpersonas - Hitlera, līdz zemākajiem pavēlu izpildītājiem. Šo iztrūkstošo pavēļu vietā pētnieks izmanto kā informācijas avotu vācu dažādo iestāžu kārtējos stāvokļa ziņojumus Ereignissmeldungen par šo pavēļu izpildīšanu.

Ezergaiļa grāmata atspēko tos autorus, kuŗi apgalvo, ka latvieši sākuši žīdu iznicināšanu jau pirms vācu ienākšanas un pat pret vācu gribu. Dokumenti pierāda, ka tas nav taisnība. Vācu kaŗaspēks ienāca Rīgā 1941. gada 1. jūlijā, vienos pēc pusdienas. Brigādefīrers Štālekers, sevišķās iznicinātāju grupas (Einsatzgruppe A) komandieris, runāja ar Viktoru Arāju jau dažas stundas vēlāk. Tikai tad radās žīdu iznicināšanas komanda, jo Štālekers atrada, ka vācu plānotais, spontānais pogroms pret žīdiem nav noticis, un "iedzimtos" uz to sakurināt nebija iespējams.

Ezergailis noraida rietumu antisemītisma modeli par nepietiekošu, lai parādītu iemeslus, kādi noveda pie žīdu iznicināšanas Latvijā. Viņš citē vairākus autorus, kuŗu izteicieni par notikumiem Latvijā ir gluži aplami un kuŗu vispārinājumi ir nepiemēroti. Viņu zināšanas par notikumiem Vācijā un Francijā liek vigiem vispārināt turienes apstākļus arī uz Latviju. Pie tam viņu zināšanas ir nepietiekošas, lai salīdzinātu vācu okupāciju austrumos ar okupāciju rietumos.

Ezergailis izseko vēsturnieku uzskatu maiņai no Nirnbergas tribunāla laika līdz 1970tiem gadiem, kuŗā lielu iespaidu ir atstājusi padomju dezinformācija. Žurnālistu un juristu aprindās ir izplatījusies vispārējās un kolektīvās vainas ideja. Nirnbergas tribunāls kolektīvo vainu piedēvēja vāciešiem, tagad šī vaina svērās uz Austrumeiropas tautu pusi, un starp tām arī uz latviešiem. Meklējot, kur radusies šī jaunā nostāja, Ezergailis atrod, ka viens iespaidotājs ir bijis žīdu autors, Maksis Kaufmanis, kuŗš lielos pārspīlējumos aprakstījis latviešu izturēšanos pret žīdiem, piedēvējot latviešiem pat vācu nacistu radītos žīdu pazemošanas likumus. Īstenībā pirmie likumi, kas vērsās pret žīdiem Latvijā, tika izdoti 1940. gadā pēc tam, kad komūnisti okupēja Latviju, aizliedzot katru žīdu nacionālas vai kulturālās identitātes izpausmi. Otrs dezinformācijas avots bija labi pazīstamās melu brošūras, kuŗas 60tos gados tika safabricētas Rīgā čekas uzdevumā un tulkotas vairākās valodās izplatīšanai rietumos. Pārsteidzošā kārtā tās iekļuva rietumu akadēmisko iestāžu bibliotēkās un tika uzskatītas par patiesiem notikumu dokumentējumiem. Sevišķi brošūra "Kas ir Daugavas Vanagi?" tika citēta rietumu pētnieku darbos pat vairāk nekā Kaufmaņa grāmata un tika uzskatīta par tādu kā rokas grāmatu kaŗa noziegumu prokuroru birojos. Ezergailis raksta, ka šīs brošūras aplamību izskaidrošana vien aizņemtu biezu sējumu. Ja rietumu pētniekiem būtu pieticis pacietības un vajadzīgo zināšanu, tie būtu varējuši šos melus atklāt. Ticamību šai brošūrai piešķīra tas, ka tur citēti "dokumenti", redzami "foto attēli" un galvenais, citētas trīs "patiesības", ko savā tiesas prāvā it kā esot pateicis ģenerālis Jekelns. Pirmā: - latvieši esot nogalinājuši lielu skaitu žīdu pirms vācu ienākšanas Rīgā; otrā: - latviešiem esot bijis vairāk dūšas žīdu nogalināšanā nekā vāciešiem; un trešā: - žīdi no rietumu valstīm vesti uz Latviju, jo latvieši esot radījuši piemērotus apstākļus to nogalināšanai. Šis trīs "patiesības" ir visvairāk citētās rietumu holokausta pētnieku darbos, kur tām piešķirta liela ticamība. Tagad ir pieejami Jekelna prāvas protokoli, kuŗos nekā tamlīdzīga nevar lasīt. Ezergailis atzīstas, ka sākotnēji arī viņš uzskatījis ap 75% no brošūrā rakstītā par patiesu, bet rūpīgi salīdzinājumi un avotu analīze pārliecinājusi viņu, ka patiesības saturs varētu būt tikai ap 10%, viss pārējais - aplama identifikācija un skaidri meli.

Ezergailis uzskaita daudz nozīmīgu grāmatu, kuŗu autori raksta par holokaustu Latvijā un pārmet latviešu trimdiniekiem vilcināšanos pētīt holokausta aspektus. Viņš gan aizrāda, ka trimdiniekiem esot trūcis ticamu avotu. Galvenokārt, viņi nezinājuši, kā šai problēmai pieiet, jo nav uzskatījuši žīdu iznīcināšanas jautājuma pētīšanu par savu uzdevumu. Viņus esot nomācis izmisums par pašu ciešanām un pazaudēto dzimteni.

Padomju iestādes turpretim bijušas visai darbīgas visu Austrumeiropas tautu apvainošanā žīdu šaušanā. Vienīgi par komūnistu izdarītajām žīdu vajāšanām nav ne vārda. Ezergailis apraksta padomju iestāžu rīcību līdz Padomju Savienības sabrukumam un neizprotamo noslēpumainību holokausta lietās. Tikai septiņdesmitos gados daži izlasīti holokausta dokumenti tika izdoti vācu un amerikāņu tiesu iestādēm. Valdošā tendence bija novērst atbildību par holokaustu no vāciešiem uz "nacionālistu" pleciem, līdz ar to turpinot hitleriešu apgalvojumus, ka žīdus iznicinājuši "vietējie iedzimtie".

Ezergailis uzaicina tos vēsturniekus, kuŗi grib piedēvēt latviešiem žīdu iznicināšanu ar iepriekšēju nodomu, ievērot, ka Latvijā nekad nav notikuši pogromi ne sinagogu dedzināšana. Antisemītiem Latvija skaitījās kā "žīdu zeme". Žīdu nogalināšana sākusies tikai ar vācu okupācijas sākumu un ja nebūtu bijis tā sauktās "vadoņa pavēles" (Führerbefehl), tad žīdiem nekas nebūtu noticis. Ezergailis jautā, cik spontāni latvieši šajā rīcībā piedalījās, un atrod, ka par to ir maz skaidru dokumentu. 1. jūlijā publicētais un tūdaļ vācu iestāžu aizliegtais Brīvās Zemes numurs aicina bēgošos komūnistus nenogalināt, bet saņemt tos gūstā. Rakstā atriebība nav pat pieminēta. Rīgā, Liepājā un Daugavpili nekāda spontāna latviešu rīcība nevarēja notikt, jo vācu dokumenti skaidri rāda cik grūti tur bijis latviešus pierunāt uz varmācību pret žīdiem.

Ezergailis ir pētījis Latvijas valsts vēstures archīva dokumentus, kuŗus sagatavojusi padomju "sevišķā komiteja", izmeklējot no 1944. līdz 1948. gadam izdarītos briesmu darbus. Tie satur daudz datumu, vietu un personu norādījumus, bet uz to skaitļiem nevar paļauties. Dokumenti liecina arī, ka mazpilsētās žīdu nogalināšana sākusies tikai jūlija otrā pusē un augustā, un nekas nerāda, ka tā notikusi naida un dusmu uzplūdumā, kā to latviešiem piedēvē padomju propaganda. Ezergailis liecina, ka vācieši nebūtu nemaz pieļāvuši šādu spontānu latviešu rīcību. Tāda tika latviešiem piedēvēta tikai uz papīra. Latvija nepazina tādu antisemītismu kā Vācija un Francija. Vispār, antisemītiska rīcība dokumentos nav atrodama pirms 1919. gada. Ezergailis apšauba, ka kāds no tiem latviešiem, kas piedalījās žīdu nogalināšanā, būtu lasījis vai pat dzirdējis par klasiskajiem antisemītisma rakstiem. Tie latviešu kultūrā bija pazīstami tikai nostāstu un izvilkumu veidā. Latvijā "žīdu problēma" nepastāvēja, un valdība bija žīdiem draudzīga. Tomēr viņš domā, ka antisemītiskās literatūras izplatības pētījumi Latvijā vēl jāturpina.

Meklējot, kas nes atbildību par žīdu nogalināšanu, tālākus pētījumus prasa padotības kārtība, kādā nāca pavēles to darīt. Pētījumus prasa arī tas, kāda atbildības daļa var tikt uzvelta latviešiem, dažādām vācu karaspēka daļām, SD, Einsatzkommando 2. un Arāja komandai. Antisemītisma ietekmei iztrūkstot, vēsturniekam jāatzīst, ka latviešu dalība nacistu noziegumos ir nacistu propagandas, augstāko pavēļu un kolektīva trakuma radīta. Ezergailis raksta, ka kolektīvo trakumu izraisīja Latvijas valsts okupācija un kaŗš. Vācieši panāca latviešu līdzdalību, neatlaidīgi propagandējot ideju par "žīdisko bolševismu". Vācu propaganda neaicināja uz žīdu nogalināšanu tieši, bet izmantoja latviešu naidu pret komūnistiem un čekistiem, lai vērstu to pret žīdiem. Šī propaganda bija neatlaidīga un sistemātiska. "Žīdiskais boļševisms" bija valdošais propagandas izteiciens, kas visur un vienmēr atkārtojās.

Ezergailis uzsveŗ, ka vācu okupācijas vara nepielaida nekādu pavēļu došanas struktūru latviešu iestādēm. Lai kas arī tika darīts, nekas nenotika bez vācu pavēles. Policija tika militarizēta vācu vadībā kā "kārtības dienests" jeb "šucmaņi". Līdz 1942. gada janvārim kā SD, tā kārtības dienesta vienības sastāvēja no brīvprātīgajiem. Tādi bija arī Arāja komandas vīri. Sākuma mēnešos bija iespējams no šīm vienībām arī izstāties. Kādēļ daži šajās vienībās palika, bet citi tās atstāja, Ezergailis atstāj psichologu izšķiršanai.

Tālāk Ezergailis saka, ka nav nosakāms ne nogalināto skaits, ne to skaits, kas nogalināšanā piedalījās. Nav gluži skaidrs, ko var apzīmēt par nogalināšanā piedalījušos. Jekelna plānotajā Rumbulas akcijā norīkotie 12 vācieši divās dienās nogalināja 24 tūkstošus upuŗu. Apsardzībai un konvojēšanai šinī akcijā bija vajadzīgi 1500 viri. Vai tie jāuzskata kā piedalījušies nošaušanā? Iespējams, ka Rumbulas akcijā piedalījās lielākais latviešu skaits visā okupācijas laikā. Vācieši nevēlējās žīdu iznīcināšanu darīt zināmu atklātībā, un bija dzirdēti pārmetumi, ka latvieši dzērumā par to izpļāpājoties. Tādēļ Liepājas gebītskomisārs ieteicis, ja žīdu šaušanu uztic latviešiem, tad pēc tam šāvēji paši nogalināmi.

Ārpus Rīgas lielāko tiesu nogalināšanu veica Arāja komanda. Latviešu šucmaņi to darīja tikai nedaudzās pilsētās, un tie bija izņēmuma gadījumi. Parasti šucmaņi izpildīja tikai apsardzes pienākumus. Lielākai daļai latviešu kārtības dienesta vīru nebija nekādas dalības žīdu iznīcināšanā. Padomju propaganda gan centās žīdu iznīcināšanu piedēvēt kārtības dienesta bataljoniem, bet īstenībā pirmie bataljoni tika organizēti tikai tad, kad Latvijas žīdi bija jau miruši. Par prāvu pret 18. KD bataljonu Ezergailis saka, ka tā bijusi sadiegta baltiem diegiem, īsta 30to gadu Višinska prāva, kur spriedums jau bija gatavs pirms tiesas. Viņš domā, ka šis jautājums vēl būtu tālāk pētāms.

Latviešu vainu apceŗot, Ezergailis uzsveŗ, ka Latvija bija okupēta zeme, un atšķirībā no citām okupētajām Eiropas zemēm Latvijā pastāvēja kaŗastāvoklis. Nacisti latviešu padoma žīdu jautājumā neprasīja. Latvijas ģenerāldirektori bija tālu no šādu jautājumu apspriešanas. Nacistu okupācijas laikā tika nogalināti arī ap 15 tūkstošu Latvijas nežīdu. Ja vācieši iesaistīja latviešus žīdu slepkavošanā, tad Ezergailis to uzskata par noziegumu pret latviešiem. Tomēr Arāja komanda, kas sastāvēja lielāko tiesu no latviešiem, ir vienīgā tāda nacistu okupētajā Eiropā.

Ezergailis iztirzā latviešu pašu vainas sajūtu ar sevišķu uzsvaru uz tiem, kas pārdzīvoja padomju okupācijas gadus. Komūnisti izvairījās holokausta jautājumu skaidrot un apspriest, tas tika izmantots latviešu pazemošanai. Latviešus saukāja par fašistiem un vāciešiem. Ir uzaugusi paaudze, kas par holokaustu gandrīz nekā nezina. Ezergailis meklē avotus, kas varētu liecināt par latviešu vainas sajūtu, bet atrod, ka tādu ir ļoti maz. Varbūt pašnāvība un prātu aptumsums ir nogalinātāju atzīšanās, bet neviens nav vācis par to datus un nav šo jautājumu pētījis.

Ezergailis uzskaita astoņus trimdinieku iebildumus pret vainas uzvelšanu latviešiem. Viņš norāda uz kādu trimdinieku daļu, kuŗi noraida jebkādu vainu, uzveļot to žīdiem pašiem par sadarbību ar komūnistiem un čeku. Tādu nostāju Ezergailis nosoda, jo ar to upuris pats tiek apvainots savā nāvē. Ezergailis citē kādu žīdu vēsturnieci, kuŗa apsūdz padomju autorus "atgriezeniskas" vēstures rakstīšanā, kur žīdi vainoti paši savā iznīcināšanā.

Rakstot par kriminālatbildību, Ezergailis nosoda visus tos, kas ņēmuši tiešu dalību slepkavībās. Viņš atzīst, ka tādu varētu būt 500 līdz 600, bet ne vairāk kā 1000, ieskaitot žumālistus, kas rakstīja un publicēja nacistu propagandu pret žīdiem. Vērēs viņš piebilst, ka pēc kaŗa padomju iestādes arestējušas, tiesājušas un sodījušas 344 Arāja komandas locekļus. Tas vien jau norādot, ka, salīdzinot ar vāciešiem, proporcionāli ir notiesāti par kaŗa noziegumiem daudz vairāk latviešu nekā vāciešu.

Ezergailis atzīst, ka latviešiem var pierakstīt ļoti maz polītiskas atbildības holokaustā, jo visi latviešu okupācijas laika ierēdņi bija vācu izraudzīti. Viņš neatzīst ģenerāļa Dankera pašpārvaldi pat par īsteniem kvislingiem, jo viņiem nebija nekādu lemšanas tiesību, tie drīkstēja tikai izpildīt vācu prasības un propagandēt vācu polītiku. Viņiem varbūt bija pat mazāk rīcības tiesību nekā pagastu vecākiem. Ja viņi būtu mēģinājuši žīdus aizstāvēt, tad viņus uz vietas sodītu. Ezergailis nosauc gan dažus citus latviešus, kuŗu paraksti lasāmi uz žīdu iznicināšanas dokumentiem.

Ezergailis domā, ka grūtāki ir attaisnoties no morālas un metafiziskas atbildības. Viņa skatījumā morālo atbildību nosaka sabiedrības nostāja, bet metafizisko atbildību - tikai Dievs. Ezergailis piebilst, ka latviešu intelektuālā sabiedrība pēc otrā pasaules kaŗa ir visai maz prātojusi par latviešu morālo atbildību. Viņš uzskata, ka šī jautājuma pētīšana nepiekrīt vēsturniekiem, bet filozofiem. Ar svēto rakstu, filozofu, vēsturnieku un liecinieku domu graudiem gandrīz katras nodaļas ievadījumā, Ezergailis dažā ziņā parāda arī pats sevi kā filozofu.

Pētījuma vienpadsmit nodaļās Ezergailis sīki pamato šos savus uzskatus, citējot avotus un dokumentus, kuŗus viņš ir atradis un savācis no Savienoto Valstu, Vācijas, Latvijas un Izraēlas archīviem. Viņa avotu dokumentu un iespiesto darbu uzskaite aizņem 22 lappuses. Divpadsmitā nodaļā viņš uzskaita veselu rindu problēmu, kas vēl būtu jāpēta tālāk. Pielikumos ir Štālekera atbilde Lozem jautājumā par rīcību ar žīdiem, vācu un latviešu SD locekļu saraksti, statistika par žīdiem Latvijā un dažu latviešu policijas dokumentu tulkojumi angliski. Grāmata satur arī personu un vietu rādītāju, kāds pēdējā laikā bieži iztrūkst nopietnu pētījumu publikācijām Latvijā. Šī grāmata ir jātulko latviski, jo Ezergaiļa pētījumus ir jāpārbauda un atziņas jāizvērtē arī tiem, kas nepārvalda angļu valodu.

 

Indulis Kažociņš