LIELUMS UN PALAIKAM ARĪ MAZISKUMS

Latvieši Lielbritānijā. LNPL. DVF. 1995.

 

Uzturēdamies Austras Liepiņas Londonas laipnajā miteklī un ar viņas gādību - dažas dienas Straumēnos un Rovfantā, latviešu lielumu es matīju vairāk nekā britu, bet grāmata, par ko mani mudina izteikties, uzsveŗ, ka Britānijā visam jābūt lielam: Lielbritānija, raugiet! Ineses Auziņas-Smitas redakcijā izdoto grāmatu Latvieši Lielbritānijā izlasīju jau Anglijā, tā ka Misiņa bibliotēkas vienīgais eksemplārs pārlieku jādeldē nav, žurnālam atsauksmi rakstot. Bilsts, ka tā ir tikai pirmā grāmata, tātad būs vismaz vēl otra. Pirmā ir daiļi izdota, apjomīga un saturīga, lasot liekas - faktu pārblīvēta, sevišķi Jāņa Andrupa gaŗā apcere "Lielbritānijas latviešu vēsture, sākuma gadi līdz 1953." Chronoloģiski gadus skaitot, nevar no protokoliskas izteikšanās brīvs būt pat tāds vārda meistars, kāds bija Andrups. Jāuzsveŗ, ka grāmatai ir apakštituls: In memoriam Jānis Andrups (1914.-1994.). Ar faktiem pārsātinātā apcere tomēr ne mirkli negaŗlaiko, jo fakti nav bez ietekmes uz lasītāju - tie tā izkārtoti, kā dramaturgs veido lugu, kāpinot tempu un paaugstinot spriedzi. Mums, kas esam pārdzīvojuši citas briesmas, citus spaidus, neklājas vērtēt toreizēju sāpju dziļumu. Lasot nekaislīgo tekstu, brīžam tomēr līdzi iesāpas sirds, it sevišķi vietās, kad angļu klaja nekaunība un necilvēciskums pavērts aizplīvuroti. Mani kā ārstu īpaši satrauc vieta, kuŗā vēstīts par tūkstoš baltietēm, kas 1946. gadā izraudzītas darbam Anglijas tuberkulozes slimnīcās. Manā dzimšanas dienā Britu salās ieradušās pirmās latvietes. Tādējādi jūtos dubulti saistīts ar viņām. Pirms braukšanas esot pārbaudītas organisma pretestības spējas pret tuberkulozi. Apžēlojieties, kas tad to tai laikā prata, kas prot tagad! Pārbaudītāji droši vien būs bijuši karaliski šarlatāni. Augstākais, ko smalkizglītotie angļu ārsti tolaik varēja - bija Pirkē vai Mantū reakcija, labākajā gadījumā rentgena caurskate. Bet ar to nekādu pretestības spēju determinēšana nav iespējama. Kam Mantū reakcija bija pozitīva, cēlie ārsti (sacīts gan, ka pārbaudē piedalījušās īpašas slimnīcu matronas, kādas, domāju, tikai cara Krievijā bija funkcionējušas) varēja priecīgi sevi mierināt: tām vairs aplipšana nekā kaitēt nevar. Kad citi uz Baltijas bēgļiem negribēja ne virsū skatīties - kāju pamesls Eiropā! - angļi tomēr jau 1946. gadā stiprākos aicināja no Vācijas prom, kaut arī Čērčils iebraucējus "pagodinājis" par gruvešiem un salašņām. Tas tad ir tas maziskums, ko akcentēju virsrakstā. Arī omulīgam pikniķim jāprot izteikties, pat ja viņš bijis viens no trim pekles pārziņiem un elles priekškambaru sadalītājiem.

Lasot Latviešus Lielbritānijā, brīnumiem jābrīnās, kur nabaga latvieši, pa kaŗa gadiem nobadināti, Vācijas bombardēšanu pārcietuši, spējuši sevi saglabāt tādu garīgu spriegumu, kāds lielajam vairumam no iebraucējiem bijis. Ne vien Andrupa apcerē, arī īsajos vidusdaļas rakstos, kas saucas "Pagātnes spogulī", jaušams šis garīgais spēks. Turklāt tas netiek slāpēts sevī, bet bagātīgi šķiests, cik nu smagi fiziski darbi laukos un pilsētās ļāvuši. Lai gan latviešu skaits, dzīves apstākļiem Anglijā pasliktinoties, 1953. gadā sadilst par vienu trešdaļu un kopš tiem laikiem vēl diltin dilis, cieņa pret gara dzīvi nav zudusi arī tik merkantīlos apstākļos, kādi tagad ir ne tikai Anglijā vien. Citkārtējs Bilskas mazpulcēns, tagad Rovfantas dravas pārzinis, Laimonis Krieviņš ieveda mazajā Rovfantas baznīcā, kas ir Krieviņa pārziņā. Par slaveno Rūjienas mācītāju Slokenbergu viņš pastāstīja nezināmus atgādījumus īstenā Marisa Vētras tēlainībā. Aizkustinoša bija vecā vīra piestāšanās pie urnu plāksnītēm kā pie Dainu skapja. Pārbraucis viegli ar roku pār metalla plāksnītēm, viņš sacīja varbūt kādus Bībeles vārdus, varbūt pats savus, bet bija izjūta, ka plāksnītes kā simfoniskā orķestŗa ksilofons ieskanas ar sudrabainu gaismu, lejot pāri aizgājušiem (un reizēm drausmīgi grūtiem) gadiem maigu rezignāciju. Tāda mani pārņem, lasot nodaļu "Pagātnes spogulī", kur ir daudzu autoru lūkojums uz dažādām aizgājušu gadu parādībām. Labās fotogrāfijas iespaidus pastiprina. Labs Anglijas dzīves pazinējs Indulis Ozols, kas tagad dzīvo Vācijā, ir gan daudz rezolūtāk izteicies par parādībām, kam grāmatā uzlaists rožains miglas mākonītis, bet man neklājas Ozola ieskatus par sūtni Zariņu uztiept tiem, kas diplomāta darbību vērtējuši citādāk.

1950. gadā nodibinātā Tautas augstskola, kuŗā franču valodu mācījusi mana patronese Austra Liepiņa, apbrīnojami harmoniski sasaucas ar Paula Pētersona dibināto Mūrmuižas Tautas augstskolu un vieno aizbraukušos ar še palikušajiem. Bet Londonas Avīze, kas sākusi iznākt jau 1947. gadā, Andrupam uzņemoties redaktora pienākumus, tagad ir kā aizbirusi upe, jo laikraksts, kas daļēji turpina Andrupa dibinātās avīzes tradīciju, tek pa gluži citu (nepazīstamu vai, kā tagad mēdz izteikties, "smalku" valodas izjūtu uzsverot, neatpazīstamu) gultni. Taču savādā kārtā Daugavas Vanagu mītnē pie Haidparka vecās avīzes gars vēl bija jūtams. Vai es to tikai pats sevī iepūtu?

Induļa Kažociņa plašais apcerējums par Latvijas zeltu Anglijas bankās ir zinātnisks pētījums, stilistiski stipri atšķiras no divām iepriekšējām nodaļām. Pazīstot Kažociņa rūpīgo attieksmi pret faktiem, visam, kas sacīts, uzticos. Un atkal man jāparausta Anglijas varenā lauva aiz ūsām, atceroties 1967. gada melnos darījumus ar Padomju Savienību. Maziski, maziski - ja bagāta valsts tā izturas pret apspiestu tautu! Jauki, ka nu šis neglītums vērsts par labu un Lielbritānijas vēstniecība ar sevišķu gādību raizējas par Latviju gan garīgā, gan materiālā ziņā. Neapšaubāmi še jāpiemin arī Induļa Kažociņa dēls, kas britu uzdevumā gādā par mūsu un kaimiņu pašapziņu, reizē - drošību.

Induļa Kažociņa raksts atgādina mums kādu senu notikumu, ko nedrīkst aizmirst: 1919. gadā Ivande Kaija ar dedzību aicināja veidot Latvijas zelta fondu, pati rādīdama priekšzīmi. Kad es domāju par mūsu valdības literārajiem padomniekiem, tad ar kaunu jāatzīst, ka viņi raizējas par savu un savu priekšnieku maka stāvokli vairāk nekā par tautas (valsts) interesēm.

Grāmatu Latvieši Lielbritānijā man jāvērtē kā īpašu dārgumu tādēļ, ka tā atspoguļo arī mana tēva brāļa Kārļa Liepiņa dzīvi Anglijā pēc ierašanās no Vācijas Koventrijā. Ar aizbraukšanu no Latvijas viņš savā ziņā paglāba mani no spaidu iesaukšanas Kaŗa medicīnas akadēmijā, kam mēs īsi pirms Staļina miršanas bijām izraudzīti kā eventuāli padomju valsts stiprinātāji. Kad čekistiskajā pārbaudē atklājās, ka mans krusttēvs atrodas Anglijā, es, protams, vairs kaŗa ārsta karjerai nebiju piemērots, paldies Dievam! Vai krusttēvam ir tāda pati maza plāksnīte Koventrijā, kādas redzēju Rovfantas baznīcā, kas tagad vīkšas uz dižu jubileju, es nezinu, bet, tikko pieskaŗos grāmatas Latvieši Lielbritānijā vākiem, ieskanas vecais daiļais Benekenha korālis 'Kādā nu mierā", un es dziedu līdzi, visus Anglijas smiltīs apklusušos latviešus pieminēdams.

 

Jānis Liepiņš

 

No apceres par Pētera Aigara un Jāņa Andrupa archīviem Londonā

"1952. g. 30 okt. Ādolfs Šilde no Štutgartes - P. Aigaram, atsaucoties uz P. Aigara 10. okt. vēstuli:

'Ir viena lieta, kas mani apbēdina jau kopš gada sākuma. Tā ir Tava piebiedrošanās Zemnieku savienībai. Tu šo soli spēri tik strauji, ka nedabūjām iepriekš to pārrunāt. Un tomēr es redzu, ka sevišķi laimīgs tu neesi.

... Gribu nākt tādēļ ar pārgalvīgu priekšlikumu. Vai Tu savai polītiskai darbībai nevarētu izraudzīties nedaudz citādu toņa kārtu un, proti, pārnākt pie jaunsaimniekiem? Zemnieki vieni, zemnieki otri. Tomēr vieni ir stingri demokrāti, otri ciešo no autoritatīvo laiku krītamās kaites.

Neņemi ļaunā manu valodu. Rakstu Tev to šoreiz, ne jau lai mestu ķeseli svešos ūdeņos, bet gan tīras draudzības vārdā. Cik daudzkārt labāk mēs varētu izveidot sākto darbu un vienu, kā otru gājienu, ja viens nesēdētu tramvaja vienā vagonā, bet otrs piekabināmā, jo sliedes tā kā tā paliktu puslīdz tās pašas. Bļodnieks ir nesalīdzināmi saturīgāks valstsvīrs par to dižo Klīvi un Alfrēdu Bērziņu. Un no šiem abiem Jūs tā kā tā līdz pastardienai netiksat vaļā.'

1952. g. 10. nov. Ādolfs Šilde no Štutgartes - P. Aigaram:

'Mīļo Pēter,

paldies par uzticību un līdzdarbības apsolījumu (...) Ja Tu negribētu 'lūzumu' atklāt jau līdz delegātu sapulcei, jaunsaimniekus pārstāvēs Londonā, liekas, pulkv. Osis, arī vecs partijas biedrs. Ir jau slikti, ka visur rēgojās tie pulkveži, bet pēc Kronberga un agr(onoma) Rozes izceļošanas nav citas izejas.'

1953. g. 19. janv. Alfrēds Bērziņš no Ņujorkas - P. Aigaram:

'Jūs vaicājāt iepriekšējā vēstulē par jūsu starpniecību B(runo) K(alniņa) jautājumā. Domāju, ka tas jau ir nokārtots tādā kārtā, ka Londonā partijas parakstījušas vienošanos par savstarpēju neapkarošanos un sadarbību līdz trimdas beigām. Tā ir viena laba vienošanās, un domāju, ka paraksta devēji to arī konsekventi turēs. Šajā līgumā, uzskatu, ka ietilpināts viss jautājumu komplekss, tā ka vairāk nekas darāms nebūtu.'

Nav brīnums, ka uz līdzīgām polītiskajām intrigām var būt krasi negatīva vai ironiska reakcija, un šai ziņā ļoti saprotama ir kultūras darbinieku vēlme atteikties no tiešas polītiskas angažētības, viņu arvien skaļāka pievēršanās mākslas kā pašvērtības atzīšanai. Jau 1958. gada 9. februāri P. Aigaram raksta Laimonis Zandbergs no Hamiltonas (Ontario, Kanāda) un lūdz piedalīties žurnāla Jaunā Gaita simpozijā par preses brīvību un izteikt savu viedokli par žurnālu:

'Gribam pārvērst J.G. par visas trimdas jaunās audzes izdevumu un garīgās sejas atspoguļotāju. Vajadzīgs izdevums, ko droši varētu likt pretim Padomju Latvijas jaunatnes izdevumiem.'

Vēstulei pielikumā ir Valtera Nollendorfa un L. Zandberga raksts, ar kuŗu viņi aicina piedalīties simpozijā:

'Lai būtu iespējams visus iesūtītos rakstus publicēt nesaīsinātus, laipni lūdzam ierobežoties uz 100 vārdiem. Ieteicam apskatīt kādu noteiktu, konkrētu aspektu, piemēram, Jūsu personīgo preses brīvības definīciju, preses brīvības funkciju demokrātiskā valstī, preses brīvību un cenzūru, preses brīvību un pienākumu pret sabiedrību utt.'

Anita Rožkalne. "Pētera Aigara un Jāņa Andrupa arhīvi Londonā: muzejiskais un kultūrvēsturiskais" Materiāli par literatūru un arhitektūru laik.wtu kopsakarībās. Rīga. Zinātne. 1997.