DAUDZŠKAUTNAINS ROMĀNS

Ilze Indrāne. Putnu stunda. Karogs, 1996. 248 lp.

 

Rīgā izdotā žurnāla Karogs un R. Gerkena 3. romāna konkursā pirmo godalgu izpelnījies augstāk minētais darbs. Ilze Indrāne, īstā vārdā Undīne Jātniece, dzimusi 1927. gadā Lazdonas pagastā un pēc pamatprofesijas ir skolotāja. Viņas pirmā grāmata, stāstu krājums Dzirkstis iznāca 1959. gadā. Indrāne rakstījusi arī lugas un bērnu grāmatas. Pazīstamākie romāni - Lazdu laipa (1963. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju), Cepure ar kastaņiem, Ūdensnesējs, Zemesvēzi dzirdēt.

Putnu stundā atainots laika posms Latvijā sākot ar apmēram četrdesmitajiem gadiem līdz mūsu dienām. Darbība risinās uz laukiem autorei labi pazīstamajā un sirdij tuvajā Madonas apkārtnē, Krustkalnu dabas rezervāta apkaimē. Romāna mugurkauls ir Irbīšu dzimtas stāsts un Krustakrauju māju liktenis. Virsraksts Putnu stunda izvēlēts pēdējās lappuses rakstot, pēc vairāku citu atmešanas. Ilgāku laiku romāns rakstīts zem nosaukuma Caurāvīle, kas nozīmē trulu un bezdomu ikdienas pienākumu atkārtošanu, lai saglabātu savu integritāti un izdzīvotu. Putnu stundas nozīmi autore skaidro kā atmodas brīdi pirms saullēkta, kad "ceļamies gaismai un drosmei nopurināt rasu no spārniem, velēnu smagumu no kapiem". Taču romāna chronoloģiskā secība beidzas ar Irbīšu dzimtas māju sabrukšanu vecuma nespēkā un galvenās personas Alises nāvi. Kopā ar Alisi aizmirstībā nogrimst atmiņas par Otrā pasaules kaŗa un krievu okupācijas traģiskajiem notikumiem. Nogrimst Alises tēvutēvu dzīves ziņā balstītā morālo vērtību pasaule. Beidzas kāda mokošu baiļu, smaga darba un smagu pārdzīvojumu pilna ēra, bet nākotnes "gaismā celšanās" paliek zem jautājuma zīmes.

Romānā darbojas plašs personāžs, atklājot visdažādāko, attēlotajam laikmetam raksturīgo cilvēka īpašību skālu. Notikumu atstāstītāja ir Alise Irbīte, precētā vārdā Ardava. Stāstījums rit gan pirmajā, gan trešajā personā. Alises virs Vilis ir latviešu leģionārs, vēlāk partizāns, kas iet bojā, kad mežabrāļu bunkuru uzspridzina krievi vai arī paši slēpējies, apzinādamies bezizejas situāciju un negribēdami padoties. Alise, tāpat kā autore, ir skolotāja. Deportāciju nakti viņai izdodas izglābt pāris internāta skolnieku, un viņa vēlāk palīdz audzināt divus jauniešus, kuŗu māti aizved. Komunisti Alisi neizved, cerībā, ka ar viņas tīšu vai netīšu starpniecību izdosies notvert partizānus. Rūpes par bērniem un skolēniem Alisei palīdz izdzīvot personīgajos un tautas traģēdijas apstākļos.

Romānā ir iekļauta vielas pārbagātība. Plašajā Irbīšu ģimenes sāgā iepīti vēl vairāki traģiski likteņi, ieskaitot tādus, kam ar Irbiņiem nav nekāda tieša sakara. Alisei pašai ir divas meitas, dvīnītes, bet raksturā pilnīgi pretējas. Zīlei svarīga materiālā pasaule un laba dzīve, kādu viņa arī prot sev sagādāt visos laikos. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Zīle no Rīgas apciemo māti vecajā Krustakrauju mājā un pieprasa gan zemes grāmatu, lai varētu noformēt mantojuma lietas, gan otras māsas Zilgmas piezīmes un sakrātās vēstules, jo tā ir dzimtas vēsture, kādu atmodas laikā var publicēt grāmatā, lai nopelnītu naudu. Alises romantiskās dvēseles radiniece ir Zilgma. Pēc negadījuma, kad Zilgma izkrīt no ragavām, jo zirgu satracina partizānu šāvieni, meitene neatgūst staigāšanas spējas un visu mūžu pavada mājā uz gultas, mātes gādībā. Traģiskā puante šeit ir tā, ka šāvējs varētu būt viņas tēvs Vilis.

Dažādo raksturu galerijā autore izvairās lietot tikai balto vai tikai melno krāsu. Alises Rīgas brālis Ādolfs ir pragmatiķis, kas prot izdzīvot arī komunistiskajā režīmā. Vienīgajā atklātajā sarunā ar Alisi Ādolfs saka: "Mēs nevaram būt ne jūtīgi, ne šaubīgi. Mums jābūt stipriem un jāiztur šis laiks." Par patriotiskiem latviešu jauniešiem, kas slepeni uzvelk Latvijas karogu un sadursmē nogalina kādu krievu, Ādolfs komentē: "Viena nošauta krieva vietā Sibīrijā iet bojā veselas latviešu dzimtas. Kam tas vajadzīgs?" Partizāni turpretī domā, ka "jau sen tā dzīve citu virzienu ņemtu, ja neviens viņiem (t.i. krievu okupantiem) nekalpotu." Autore ar Alises muti it kā attaisno pat tik negatīvu tipu kā viņas skolēna tēvu, veco Dobuli, kuŗš deportāciju vakarā aizved uz staciju pats savu sievu. Atmodas laikos atmiņu zaudējušais un līdz debilitātei alkoholā noslīkušais Dobulis pret samaksu paraksta liecības par kādreizējiem īpašumiem. Dobula pakalpojumus izmanto arī Zīle un Ādolfs. Bet Alise atgādina: "Cilvēks nedrīkst būt nelaimīgs, tad viņš kļūst bīstams". Viņa norāda, ka Dobulis bijis nelaimīgs nabags no sākta gala.

Sibīrijas šausmu gaitas visvairāk atklājas Alises māsas Jūliņas likteņstāsta pavedienos, kas iepīti romāna audumā.

Romāna kopnoskaņa ir bezgala sāpīga. Irbīšu ģimenes mikropasaule būtībā ir modelis latviešu tautas traģēdijai baigajos apspiestības gados. Kā noprotams, piemēram, no 25. marta atceres sarikojuma apraksta, Alisei nav daudz ilūziju arī par trešās atmodas sākuma gadiem. Arī Spānijā nonākusi Alises māsa Lotiņa kādā vēstulē raksta: "Lielā atmoda mūs visus vienādi modinājusi ar aukstu ūdensspaini uz galvas".

Romāna strukturālā uzbūve ir chaotiska. Autore ļāvusi pilnu vaļu sev raksturīgajam fragmentārajam stilam ar lieliem laika pārlēcieniem, neaizpildītiem tukšuma posmiem un absolūtu chronoloģiskās secības ignorēšanu, kas pedantiskāku lasītāju var nevien mulsināt, bet arī saērcināt. Varētu spriest, ka autores stāstījums ir tikpat juceklīgs un nesakārtots kā latviešu tautas dzīve gan kaŗa un okupācijas, gan atmodas sākuma gados. Iespējams arī, ka no šādas samudžināšanas cieš stāstījuma emocionālais caursitiens, jo daļa no lasītāja garīgās enerģijas neviļus novirzās sakarības mīklu minēšanā.

Autores stils ir spriegs un pacilāts, nereti pārejot patosā un pārnestā nozīmē. Kādā intervijā Indrāne atzīstas, ka "dabastēli ar cilvēktēliem man kopējs audums". Spilgts piemērs tam ir Alises vīzija, ka nopostītās baznīcas drupās saaugušie baltie bērzi ir kritušo latviešu kaŗavīru baltie augumi.

 

Biruta Sūrmane