Mets Gunāra Saliņa ģīmetnei Fridricha Milta ogle
|
Gunars Saliņš DEBESIS Fragments
Uz ielas nejauši uzskatīju pamestas debesis. Liecos, pacēlu: izskatījās pēc mikla stikla vai spoguļa. Mana seja tur blāvoja nenoteikta veidos un krāsās - varēja būt tā pat cita seja, kas spīd caur manu. Varbūt tā vispār nebija seja - varbūt kāds akmens gaišs vai kāds ābols. Vai nu debesīm tieši mani ir jāatspoguļo tāpēc vien, ka tur skatos? Jeb varbūt tomēr es pats - kā lai zinu, kāds debesīs izskatos! Neizprātojamas lietas.
Pasitu debesis padusē un soļoju mājup: cauri pilsētai visai, ļaudīm pa vidu, kārtības sargiem, - bet neviens pat nepamanīja, ka debesis nesu. Pieķerts es būtu melojis: - Atrasta manta - uz iecirkni nesu - lai sludina avīzē: Atrastas debesis. Ja īstais īpašnieks nepieteiksies triju mēnešu laikā, tās pāries atradēja īpašumā. Un tā es debesis iemantotu likumīgā ceļā, tas ir, ja īpašnieks nepieteiktos, ja viņš pēc debesu pazaudēšanas būtu, piemēram, miris vai sajucis prātā; vai arī tās izkritušas uz ielas kādam, kam debesu vairāk kā saprašanas un kas pat neievēro, ka vienu trūkst; jeb vai - vēl labāk - tās pametis tīšām kāds, kam vairs vispār debesu nevajag. Vai tādu mazums?
Nest bija viegli, vieglāk kā loga rūti; vien, apaļas būdamas, debesis grasījās izvelties viegli no rokas - pa priekšu tad ripotu man, pa ietni, gar gājējiem sizdamās, no ietnes uz ielas, šķērsām pār ielu, valstoties sarkanām ugunīm cauri - es pakaļ izstieptu roku, kā puikas dienās stīpu dzenot, starp spēkratiem šaudamies, locīdamies, palēkdamies - lai panāktu ko? Debesis ripojošas, kas nav pat manas. Var pat saplīst - ko tad? Varbūt tās tomēr piederēja kādam, kam to vajag kā ēst, kādam, kas tagad izmisis meklē un nespēj pat lūgt - jo kam tu lūgsi debesu, ja tavas pagalam? Kāds gan draud sods, kad otram debesis saplēš?
Bet atdot veselas ? Arī vairs nepatiktos: jau paduse pieradusi - paliekot tukšā, patiesi reiz justos tukša. Protams, varētu nopirkt apli brīnišķa stikla, ko ejot glabāt padusē debesu vietā. Bet diezvai būtu tāpat. Nē, pieprasīšu atradēja trešo dalu! Tā nepieklājas? Bet sakait: vai grūtāk atteikties no trešdaļas pazaudētu vai divi trešdaļām atrastu debesu? Sakait! Labi. Neiešu strīdēties izmaksājiet naudā! Kas zina, tiks diezgan, lai nopirktu māju par debesu naudu vai ko, nu, vismaz pāri kurpju, ja nedod daudz.
Tā, debesis nesot, iedomāju par kurpēm, jo bija man tikai viens vienīgs pāris - un ko man debesis līdzēs, ja nebūs kurpju.
PIEDZĪVOJUMS KALNOS
Atsēstos iepretī ieplakai, kur reiz tevi iegāzu sniegā.
Necik ilgi, ieplakā ieslīd ēna - tai apveidi tavi - un laikam silta - silta kā reiz tu pati.
Sniegs top valgs. Kūst. Tavos apveidos atkūst zeme bāla.
Un drīz tur jau zāle, drīz jau puķes, drīz tur puķes, puķes, puķes.
Ceļos un saplūcu puķes no krūtīm, puķes no acīm tev.
DUETS
No Bilžu kalendāra
Tu klarneti spēlē, es kontrabasu, no tevis var redzēt ausi tikai ausi tikai un tavu tauri - it kā ar ausi tu tauri pūstu;
no manis virs iesārtā kontrabasa redzama tikai sarkana svītra, sarkana svītra pār manu seju - it kā to šķērsotu viena stīga;
starp tevi un mani nošu lapas brūnas un zilas, vesela kaudze: brūnās - skaņas, zilās - pauzes, tad atkal otrādi. Spēlējam. |
|
Tiesa
Kas vairāk noziedzies? Vai tas, kas projām bēdzis, vai kas ar iebrucējiem līgumu ir slēdzis? Vai tas, kas savu dzīvi un savas tautas likteni velk Sibīrijas sniegā? Vai arī tas, kas mūža miegā guļ masu kapenēs ar svina lodi galvā, pirms nāves saplosīts jau moku kambaros?
Kas vairāk grēkojis? Vai tas, kas bēgdams nes baigo vēsti līdz par nezvēriskiem darbiem, kas sirdī mocekļu un brāļu vaidus glabā? Vai tas, kā dzīvībai ir lēnām jāizstīdz no tumšā cietuma pret aizrestotu loga rūti, kas tā kā kādreiz Pestītājs par citiem atdevis ir visu savu būti? Kas atbildēs šiem jautājumiem? Kas apsūdzības rakstu lasīs? Kas sēdēs soģa krēslā? Vai gudrus tiesnešus uz tiesas dienu saukt, pēc likumiem kas jautājumus prasīs? Ne tiesu mums, nedz tautas tribunālu, bet saprašanu svētu redzēt tālu pār mūsu dienām dziļā nākotnē, lai vēl pēc tūkstots gadiem spētu kāds mūsu rakstus salasīt.
Tas bija savāds sapnis:
atrados tādā kā ballē; milzīgā hallē orķestris plēsa kā traks. Smokingi, tautiskie tērpi un frakas (daži bij maskās!) - visi deju virpulī traucās.
- Vai tas bija Kalpaka vakars? Vai tas bija karnevāls? - Nevienam tas nelikās neparasti, neviens par to neuztraucās.
Te -
pēkšņi - pie skaļruņa pienāk kāds
Domāju - cilvēkam izdoma laba -
Bet
savādā kārtā - nebeidzas kņada; -
Bufetē vēsu Smirnovu piedāvā
Brāļi un
māsas! runāt sāk svešais
Bet
nedzird neviens šos dīvainos vārdus; -
Meitenes pienāk - viņas grib, lozes man
pārdot.
- Kur
palika cilvēks ar savādo spožumu acīs? Neviens par to neuztraucās, nevienam tas nelikās neparasti - tik sejas un maskas - maskas un sejas trakā deju mutulī jaucās.
Vai tas
bija karnevāls? - Nach Hause, nach Hause, nach Hause gehen wir nicht! - mēs blējām ar pilnu krūti.
BĒRNS AR DIVIEM BALONIEM Vasarasraibumains, viņš allaž aiziet ar diviem baloniem gar stūri, Manā mīlestībā pārspējot ar tiem Pilsētas formas un krāsas: Savas mātes debessmannā ķieģeļu mūŗos, Jumtu sarkanumu, Triumfa un Sakāves arkas Un pats savus vasarasraibumus.
Es pārkāpju no mūļa skausta uz pasta ratiem, no pasta ratiem uz buiku, Bet bērns tik stāv kā stāvējis Un pārstāv Pasaules asinsriņķošanu.
Saka mans draugs - jūrnieks, leģendārais lašu un sieviešu zvejnieks: "Lūk, kur aiziet viens īsts dzejnieks! Mums nepieciešami angļu rūgtie pilieni, spāņu malaga galoniem, - Viņš panāk to pašu ar diviem ģeķīgiem, vientiesīgiem baloniem."
Es domāju par vasarasraibumiem, Es domāju par cilvēces vasarām raibām.
Izeju uz ielām. Mākoņi aizslīd kā vēsture cauri Triumfa un Sakāves arkām, Itin kā tie vestu buikos, Pasta ratos Un uz mūļu skaustiem greiziem Triumfu un sakāvi reizē.
Vai varbūt tās ir kādas apokaliptiskas barkas, Kas pārvadā radioaktīvos putekļus?
Bet tad es atpestīts raugos: Iet bērns un uzlaiž vienu balonu gaisā, Vienu balonu pie citiem brāļiem un māsām, Vienu balonu mātes debessmannā krāsā, Vienu balonu mākoņiem draugos.
Arvīds Skalbe
Mūžība
Bērzu pumpuri
zaros
Ūdens valgumu
jūtot,
Sadzird puteņu
svelpas,
Kopš te Latvijas
granīts
Tālos purvos un
klajos
*** Ja tu smagu jūti
sirdi,
Tīrās drānās sevi
sapos,
Un tu jaudīsi
patiesi,
Dodies cauri rindu
rindām,
Nesaki man, ka tā nebūs!
Izbridīsim cauri
sniegiem,
Zeme dabūs košas
krāsas,
Tālumos, kas sen jau
alkti,
Baloži pa priedēm
dūkos,
Tad no tava pleca
slīdēs
Protesta balss
(Literatūra un Māksla, 1959.)
... tematikas vārdā mēs piedodam literāram darbam visus grēkus, ieskaitot pašus lielākos: ka tas ir vāji vai pat nemaz nav literārs darbs. Citiem vārdiem, mēs atmetam mākslas idejisko un estētisko jēgu, iznīcinām vienīgo objektīvo mākslas darbu kritēriju, atļaudami ar to katram, kam nav slinkums, stādīt literāru darbu uz galvas, plūkt aiz matiem, iznīcinām starpību starp rakstnieku un diletantu. - Un vēl ir viena nelaime, uz kuras saknēm mēs lejam ūdeni, pārkāpdami principu mākslai vispirms jābūt mākslai - tematikas dēļ par idejisku darbu saucam tādu, kur ideja palikusi bez emocionālā un estētiskā apģērba, un savukārt tematikas dēļ par bezidejisku nolamājam to darbu, kas ir tiešām idejisks, tiešām mākslas darbs, tikai tam, nabadziņam, pietrūkst attiecīgu ārējo atribūtu. - Domāju, ka nevar noliegt latviešu jaunākajā dzejā īstu, īsti māksliniecisku meklējumu trūkumu. Mums, kas tikko esam sākuši rakstīt, taču visvairāk vajadzēja lauzties uz priekšu meklējumos, taču pagaidām mēs bieži vien laužam tikai rindas. LLKJS CK loceklis Ojārs Vācietis
Ārija Elksne
Brīnums Mans raitais
solis nav vairs draiski meitenīgs, -
Un jausmas
priecīgas ir modri apkārt joztas
Un zināt
gribētos, vai gaidas dēlu dos,
Varbūt, ka meita
dzims, kam smaids vēl dzidrāk staros
Vēl manas asinis ap noslēpumu šalc, Kas sauļup lauzīsies kā avots, klintī kalts,
Un kliedziens
raisītais par sauli prieku paudīs,
Tad, dziesmu
lalinot, lai mīlulim nāk miegs,
Saruna ar dēlu
Tevi, dēliņ, nesu reiz kā vieglu paiju,
Drīz tu veikli prati
kluču namus kraut,
Tevi, draišķi, grožot
nebij vis pa jokam,
Kad no stāvās kraujas
drāzies kamanās,
Nu mans mazais
puišuks kļuvis ozols stalts,
Tevi, stipro, nesu
reiz kā vieglu paiju, |