Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā

 

 

PADOMJU MITOLOĢIJA LATVIJĀ

Drīz pēc komūnistu okupācijas varas nostiprināšanās Latvijā sākas nežēlīga kultūras boļševizēšana no Padomju Krievijas iesūtītu kultūras uzraugu vadībā. Uzspiesto partijas teoriju rezultātā robeža starp literātūru un propagandu sāk pazust, mākslai un teātrim atņem eksperimentēšanas brīvību un pat zinātnei cieši jāseko partijas priekšnoteikumiem. Kā viena no viskomiskākajām nodaļām latviešu kultūras bolševizēšanas procesa vēsturē ieies t.s. ideoloģisko kļūdu un trūkumu novēršana latviešu folkloristikā, tautas gara mantu sagrozīšana un iztulkošana pēc marksistiski-ļeņiniski-staļiniskās ideoloģijas „zinātniskās” metodes un, pēdīgi, jaunas padomju mitoloģijas radīšana, ko kompartijas kritiķi lepni dēvē par vistiešāko un visprogresīvāko turpinājumu latviešu tautas viduslaikos sacerētajai folklorai.

Mūsu bagātais tautas dziesmu krājums, kuŗā sastopamie gandrīz vai visi liriskās dzejas paveidi atspoguļo senču pārdzīvojumus, ticējumus, uzskatus, parašas, novērojumus, atziņas, dzīves gudrības un dzīves veidu vispār, tiek revidēts vispirms. Neskatoties uz to, ka mūsu senči savas dziesmas nerada komūnistiskās sabiedrības celšanai, jaunie literātūras pontifi, neuzdrošinoties iznīcināt vienu no vecākajiem un visvairāk lolotiem latviešu tautas simboliem, pieskaita tautas dziesmas t.s. progresīvajai literātūrai, bet 19. g.s. folkloras vācējus un pētniekus godina kā latviešu nacionālās buržuāzijas „visprogresīvākos” pārstāvjus, paskaidrojot, ka latviešu un cittautu folkloru galvenais uzdevums bijis cīnīties pret to laiku reakcionārajiem spēkiem. Kā uz galveno autoritāti folkloras jautājumos partijnieki atsaucas uz nevienu citu kā pašu Ļeņinu, kas sarunā ar kādu V.D. Bonču-Brujēviču „ģeniāli” izsaucies: „Kāda interesanta viela! Pēc šīs vielas varētu uzrakstīt veselu pētījumu par tautas ilgām un centieniem”. 1.) Jāpieņem, ka tas ir viss, ko Ļeņins par folkloru teicis, jo šis „jaunatklājums” citēts gandrīz katrā padomju sacerē par folkloru. Gribas pieminēt, ka tās tautas dziesmas (arī sakāmvārdi, teikas un pasakas), kurās mūsu senči izsacījusies sirdīgi pret saviem austrumu kaimiņiem, vai arī tikai labsirdīgi pazobojušies, nemaz nemin, vai arī uzskata par reakcionārām, nerunājot par to iedalīšanu „progresīvajā” literātūrā. „Neprogresīvas” rindkopas iztapīgie Folkloras institūta biedri dažkārt pārveido par „progresīvām” vienkārši vārdu „krievs” aizvietojot ar vārdu „vācietis”.

Pret Latvijas neatkarības laika folkloras pētniekiem un viņu darbiem komūnistu varas vīri izturas pavisam citādi. Tā, piemēram, viens no Folkloras institūta pārstāvjiem, B. Infantjevs, ziņo, ka Padomju Latvijas 10 gadi (1940.-1950.), it īpaši pirmā Staļina piecgade, paiet „latviešu padomju folkloristikas cīņā pret buržuāziskās folkloristikas paliekām, cīņā par īstu progresīvu padomju folkloristiku”. 2.) Šis speciālists tālāk paskaidro, ka priekšpadomju laika latviešu folkloristikā plaši un dziļi bija iesakņojušās „polītiski tendenciozas, šķiriski ierobežotas, ideālistiski-formālistiskās somu un kultūrvēsturiskās skolas pētīšanas metodes”. 3.) Šīs nemarksistiskās metodes tad nu līdz pamatiem esot satriekusi J. Niedre ar savu grāmatu „Latviešu folklora” (Rīgā, 1948. g.), ko vēl tagad uzskata par pirmo marksistiskās latviešu folkloras kursu, A. Ozols ar saviem rakstiem, bet jo sevišķi Krievijas latvietis, Dr. Roberts Pelše, kas, atgriežoties Latvijā 1945. gadā, kļūst par LPSR Zinātņu Akadēmijas Folkloras institūta direktoru. Zinātņu Akadēmijas oficiozs „Vēstis” mums paskaidro, ka jau 1911. gadā „ir teorētiski, ir praktiski R. Pelše liek pamatus latviešu marksistiskajai folklorai”. 4.) Kas šos darbus padara ideoloģiski pareizus, pastāsta folklorists Infantjevs: „... ar šiem pētījumiem tiek atsegta krievu zinātnes vadītāja nozīme latviešu progresīvākās folkloristikas laukā”. 5.) Oficiālajā presē tad nu visvairāk nozākā tos Latvijas (neatkarīgos un padomju) folkloristus, kas savos pētījumos izolējot Latvijas vēsturi no „varonīgās krievu tautas” vēstures, bet atzinību izrāda tiem, kas mēģina par katru cenu pierādīt, ka starp latviešiem un krieviem jau sirmajā senatnē valdījusi draudzība un intīmas attiecības. Tā, piemēram, viens „zinātnieks” par pierādījumu šai mūžīgajai draudzībai sniedz argumentu, ka kā krievu tā latviešu folkloras sastopami milži, burvju putni un līdakas, izdevīgi piemirstot, ka šie tēli sastopami gandrīz katras tautas folklorā. 6.)

Ne tikai latviešu neatkarības laika folkloristu, bet arī Kr. Barona tradicionālo tautas dziesmu sakārtojumu pēc cilvēka mūža posmiem − bērnību, jaunību, vīra (sievas) gadiem, vecumu un nāvi − neatzīst par pareizu, un okupētajā Latvijā izdotās tautas dziesmu izlases iedala tā, lai tās atspoguļotu „feodālisma, kapitālisma un padomju laikmetus”. 7.)

Jā, arī padomju laikmeta Latviešu folkloras patvarīgā sagrozīšana, tās marksistiskā iztulkošana un padomju piecstaru sarkanās zvaigznes ievietošana Lāčplēša vairogā 8.) Maskavas satrapiem ir par maz; jārada jauna folklora − padomju folklora, kas vadītos pēc sociālistiskā reālisma principiem un atbalstītu partiju un Padomju valsti visos tās pasākumos. Visā padomju orbitā tūdaļ pēc kaŗa beigām iedzīvotājus, jo sevišķi kolchozniekus un fabriku strādniekus, aicina kļūt par lojāliem partijas propagandistiem un „cilvēku dvēseļu inženieŗiem”. Viņus mudina aprakstīt oficiāli apstiprinātas tēmas, imitējot tradicionālās tautas dziesmu un sakāmvārdu formas. Tāpat kā padomju romāniem, īsstāstiem, dzejoļiem, lugām un citiem literāriem žanriem jaunajai, obligāti pozitīvajai padomju folklorai jābūt „varonības un entuziasma piesātinātai”, tai jāatgādina padomju režīma pārākums par valsts iekārtām ārpus Padomijas, jāuzsveŗ partijas vadošā loma, jāparāda lielās un varenās Ļeņina-Staļina partijas kultivētā Jaunā Padomju Cilvēka krāšņā dvēsele, jāatmasko un jāiznīdē padomju cilvēka zemapziņā ieperinājušās apkaunojošās pagātnes atliekas.

Kamēr lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ne tikai ignorē šo pasākumu, bet smejas līdz zemei locīdamies, ir arī tādi, kas, gan parasti uzņemot kā joku, sāk fabricēt laikmetīgu folkloru. Ir ziņas, ka daudz jauniešu laukos un pilsētās šo pasākumu izmanto, lai izteiktu dažādas pretpadomju idejas un ietvertu pantiņos kolchoznieku un strādnieku pretošanos darba ātruma un izstrādes palielināšanai, darbu turpināšanai naktī, sociālistiskajai sacensībai, kollektīvizācijai un pārlieku lielajām lauksaimniecības produktu nodevām. Lieki sacīt, ka šāda satura dziesmas Folkloras institūts ignorē. Institūta darbinieki, kam pirms piedalīšanās „garamantu” vākšanā jāiziet cauri jo pamatīgam ideoloģiskam treniņam, ignorē arī pantus par teicēja dzimtās malas pauguriem un lejām, par rāmi plūstošām upēm, ziedošām pļavām un skaistām meitenēm. Toties jo centīgi savās piezīmju grāmatās tie ieraksta tās vārsmas un sakāmvārdus, kas izteic viltotu sajūsmu par „varonīgo proletariātu”, vareno rūpniecību un pasakaino pārticību kolchozos. Komjaunatnes vadība spiež tās biedriem būt jo sevišķi aktīviem, bet daļu oportūnistu Folkloras institūts savaldzina ar solījumiem, ka sacerētie panti tiks publicēti biezos folkloras antoloģijas sējumos, pievienojot teicēja vārdu pēc attiecīgā pantiņa.

Par vākšanu tieši atbildīgs ir Zinātņu Akadēmijas Folkloras institūts, kas gan norādījumus saņem no Latviešu Padomju Rakstnieku savienības un Republikas kultūras ministrijas. Vācējus iedala t.s. zinātniskās ekspedīcijās, kas sastāv no viena vecākā un pulka jaunāko līdzstrādnieku. Katru vasaru tas rīko plašas un mēnešiem ilgas ekspedīcijas uz visām zemes malām padomju mitoloģijas vākšanai. 1949. g. 24. novembra „Pravda” lielās, ka tā gada vasarā vien Latvijā savāktas vairāk nekā 100 000 dziesmas, sakāmvārdi, parunas un teikas dažādos republikas rajonos un pilsētās. Liepājā esot savākts liels daudzums dziesmu par 1905. g. un 1917. g. revolūcijām. Laikraksts aizrāda, ka visām savāktām tautas dziesmām esot specifisks stils, kas cieši savienots ar Jaunā Padomju Cilvēka psichiskām īpašībām un sociālistiskās valsts formēšanas procesu. Visvairāk no folkloras vienībām esot iegūta t.s. kolchozu folklora, kas plaši atspoguļojot šīsdienas padomju lauku dzīvi un darbu, un kas rādot, ka „lauku darba cilvēks jau ieaudzis jaunajos kollektīvās saimniecības apstākļos”. 9.)

Liela dala kolchozu dziesmu apsmej tos, kas pēc iespējas ilgāk cenšas paturēt savu zemes gabalu. Tās cenšas iepotēt lepnumu par piederību pie kolchoznieku saimes. Vērts citēt dažus piemērus, kas veltīti šai tēmai:

Kāpjam kalnā, siguldieši,
Savu zemi aplūkot!
Lai skatām, kā skatām
Nav neviena viensētnieka;
Līdz pašai pamalei
Kopu druvas līgojas. 10.)

Darba spēka trūkums kolchozos, lopkopības neapskaužami zemais līmenis, neveiksme ar mašīntraktoru stacijām, pārlieku smagā nodevu nasta valstij un kolchoznieku iniciatīvas trūkums tiek noklusēti. Dzīve kolchozā parādās rožainās krāsās:

Lai ir viegli, kur ir viegli,
Kolchozā tur ir viegli:
Traktors ara, traktors sēja,
Kombains kūla zelta graudus. 11.)

Tamlīdzīgās vārsmās „diži, skaisti kolchoznieki” lepojas ar padarīto darbu, viņi gāž kalnus, susina rāvas pļavas sarkanajam āboliņam, liek dārzus tūkstošām ābelēm, un kolchozā zemes plašumu lepni salīdzina ar Rīgu un Jelgavu. Kāda dziesma ierosina, ka tikai kopsaimnieks (kolchoznieks) ir spējīgs izaudzēt zelta graudus, kamēr kādā citā viensētnieka vārds aizstāj latviešu tautas dziesmas bāra bērnu:

Kas tie tādi, kas vēl sēja
Bez saulītes vakarā?
Viensētnieki, tie vēl sēja,
Grūt’ vienam(i) apsēties. 12.)

Elektrisko gaismu apdzied kā „lecošu saulīti” kolchozā mājas istabas vidū, bet kāds dziesminieks sajūsminās par šo fenomenu kā par kaut ko neredzētu un nedzirdētu priekšpadomju laikos:

Nāciet, ļaudis, skatīties,
Kādas lietas kolchozā:
Elektrība malku cērt,
Elektrība govis slauc.

Lai radītu ideoloģisku komūnistu mitoloģiju, „tautas māksliniekiem” jo cieši jāseko oficiālajām partijas direktīvām, un jāpalīdz tās propagandēt tautā. Tā, piemēram, 1955. gadā, kad Kruščevs aicina palielināt graudu produkciju līdz 180 milj. tonnām, dubultot tā laika kviešu un piena produkciju, vairāk nekā dubultot olu un sakņu produkciju, palielināt aitu vilnas produkciju par 82 procentēm, bet kartupeļu − par 85 procentēm, kāds veikls kolchoza „dvēseļu inženieris” noskandē šo gigantisko programmu, ieskaitot pat skaitļus, tautas dziesmu ritmā ar atskaņām. Pēc īsa laika tā parādās visos republikas laikrakstos, un mazliet vēlāk pat skolas literātūras grāmatās. Lūk piemērs, kur kāds entuziasts, vai nu izsmejot, vai arī nopietni apdzied Kruščeva ne visai sekmīgo plānu atgūt 28 līdz 30 milj. hektāru Rietumsibirijā un Kazachstanā:

Kad bij man to dzirdēt,
Ko dzirdēju šo dieniņu:
Tuksnešos lauki zel,
Tālas taigas augļus dod.

Tiklīdz kāds partijas vīrs „Cīņas” ievadrakstā ierosina uzlabot melngalvaino vaislas aitu sugu Latvijā, kā uz burvju mājiena Folkloras institūta darbinieku kladēs parādās dziesmas, kas izsaka taisni to pašu ierosinājumu, tikai šoreiz ar atskaņām.

Padomju folkloru partijnieki cenšas arī izlietot, lai apkarotu t.s. sliņķus − parasti zemniekus, kas veltī par daudz laika savu piemāju dārziņu apkopšanai, cenšoties visādi noviltot kolchozam nepieciešamo darba dienu daudzumu. Tā kāda „sociālistiskā darba varone” un panākumiem bagāta cūku vaislotajā dzied:

To puisīti es neņemtu,
Tam ir trijas darba dienas:
Tas puisītis visu gadu
Sliņķu dēlī ierakstīts.

Uzslava turpretī tiek sniegta tiem kolchoza priekšzīmīgajiem, strādniekiem, „kas miedziņu negulēja .... kas darbiņu padarīja”.

Safabricēti ir arī tādi panti, kas partijas uzdevumā cenšas radīt priekšstatu, ka Latvijas (Baltijas) tauta labprātīgi vēlējusi par krievu komūnistu varu un lūgusi savu zemi pievienot Padomijai. Tikai pateicoties padomju iekārtai, Latvijā valdot „brīvi ļaudis, brīvas domas, priecīgs darba darītājs”. Kāds iztapīgs trubadūrs atklāj mums lielo noslēpumu, par ko viņš balsošot:

Steidzam agri nobalsot
Par vislabākiem no labiem,
Par visdrošākiem no drošiem,
Par vistaisnākiem no taisniem,
Par visgudrākiem no gudriem.

Paklausīsimies, kā dzīve pārmainījusies Staļina konstitūcijas saulītē kolchoza trejmeitiņu mātei:

Agrāk sievām kāda dzīve?
Vīra jūgā mocīties;
Tagad var trīs manas meitas
Institūtos mācīties.

Kāds folkloras speciālists „Cīņā” konstatē, ka tautas mākslinieku radošais spēks palielinājas parasti laikā, kad Padomju Latvijas ļaudis sagatavojas Vissavienības Komūnistu Partijas kongresiem. Tad strādājošie daudzās dziesmās sūtot sveicienus kongresa delegātiem, apsolot pabeigt lauku darbus laikā un savākt ražu ar uzviju pēc plāna un grafikas. 13.)

Viens no galvenajiem dziesminieku uzdevumiem ir uzsvērt, ka „brīves saule”, maize un miers atnākuši tikai, pateicoties krievu tautas un Sarkanarmijas gādībai, bet jo sevišķi visu tautu ģeniālajiem tēviem, Ļeņinam un Staļinam. Laikā, kad Staļina pielūgšana sasniedz kalngalus, rodas folklora par Staļinu. 1949. gadā, Staļina septiņdesmitās dzimumdienas gadījumā Latvijas Folkloras institūta darbinieki stiepj mājās pantus par „Lielo Staļinu”, „visas cilvēces laimi”, „Staļinu − uzvaras karogu”, „Staļinu − komūnisma lāpu”, u.t.t. Kāds dziesminieks dzied:

Staļins − mūsu aicinājums
Visu aptvert, visu jaust,
Staļins − mūsu cīņas sauciens
Visur jaunus ceļus lauzt.

1950. gada 30. septembŗa „Cīņa” ar piemēriem rāda, kā Aknīstes rajona kolchoznieki pateicas „visas cilvēces sirdsapziņas saulei” par bagāto dzīvi padomju paradīzē, par tiesībām noteikt katram savu likteni un par brīvību no bezdarba briesmām. A. Ancelāne no Folkloras institūta sajūsmināta par sekojošu „latviešu sakāmvārdu” Siguldas kolchoza „Dzirksteles” sienas avīzē: „Kur Staļins, tur uzvara”. 14.) Folkloras institūta direktors R. Pelše iet vēl vienu soli tālāk, ierosinot, ka padomju vara izdarījusi ne tikai „gaiši manāmas pārgrozības” latviešu tautas dziesmu skandējumā, bet arī tautas deju izpausmē. Kamēr agrāk tautas deju kustības bijušas smagas, tagad „padomju dzīves varenajā un cēlajā dvesmā” tās redzami pārveidojušās, „kļuvušas daudz dzīvākas, spraigākas un straujākas, allažiņ pat līdz pārgalvībai bezbēdīgas un saulaini plašas”. 15.)

Staļina dievināšana izbeidzas ar viņa nāvi 1953. g. martā − notikumu, kam pantiņu producētāji vēl veltī dažu labu rindiņu. Drīz vien Ļeņins kļūst par neaizkaŗamo un klasisko padomju olimpieti, un viņu oficiāli restaurē ka boļševiku dogmas galveno celmlauzi un iedvesmotāju. Partijas propagandisti Staļina vietā sāk ritmiski skandēt par Ļeņinu kā „cīņas trauksmi”, „cīņas garu”, „ziedu plauksmi” un „jaunas dzīves pavasari”. Intereses labad citēsim vienu no šīm vārsmām:

Ļeņins lielais − tautu rota,
Tautu tēvs un saule mums.
Brīvība nu iekarota −
Mūsu lielais ieguvums.

Jākonstatē, ka līdz šim centīgie folkloristi bijuši pasargāti no nepateicīgā uzdevuma meklēt atskaņas biedra Kruščeva vārdam, lai gan, šaubu nav, dažs labs klusībā jau būs pievilcis krustiņu vārdiem ar līdzīgu galotni.

Līdz šai dienai Folkloras institūts nāk klajā ar pantiņiem par rietumu zemēm, kur strādnieki smokot zem kapitālistu papēža, kur munīcijas fabrikanti un lielrūpnieki cenšoties provocēt kaŗu, kur komūnisti un citi kapitālistiskās iekārtas pretinieki tiekot vajāti, ieslodzīti un pēdīgi noslepkavoti, kur tā bērnu daļa, kas nav analfabēti, nodarbojoties ar izvirtīgu un pavedinošu joku lapu lasīšanu. Paklausīsimies, kā Padomju Cilvēkam tipiskā „dziļā nicināšanā pret modernajiem kaŗa kūdītājiem” skan padomju mitoloģijā:

Rīb jau, dārd jau
Svešu zemju malas:
Kara draudoņa
Ceļas gar jūru,
Nebaidās dārdu
Darbaļaužu saime:
Pratīs tā naidniekus
Uzveikt cīņā.
Šķeļ zemi traktori
Dziļām šķēlēm.
Skan viņu dziesma
Mieram un darbam.

Vai arī:

Bumba, bumba, ātombumba! −
Tā kliedz miera ienaidnieki.
Nost ar karu, nost ar karu! −
Tā sauc visi darba ļaudis.

Bez citām komūnistu partijai nepieciešamām temām jāpiemin pretreliģiskās tautas dziesmas un didaktiskie pantiņi par alkoholisko dzērienu lietošanas ļaunumiem. Reliģiju un dzeršanu − parašas, kas esot vai nu apkaunojošās pagātnes paliekas, jeb arī ievazātas no kapitālistiskajiem rietumiem − nostāda vienā plāksnē, jo abu rezultātā cilvēki tiekot sakropļoti ir garīgi, ir fiziski. Lielākā daļa pretreliģiskos pantos ietverto saukļu ir tikpat naivi, kā ukraiņu astronoma I. Kolčinska nesenais aicinājums avīzē „Literāturnaja Gazeta” sākt producēt lētus teleskopus, kas pierādīšot vienreiz par visām reizēm, ka tronī virs mākoņiem nesēžot vis vecs vīriņš ar baltu bārdu.

Lai gan pēc oficiālajiem ziņojumiem šādu propagandas dziesmu skaits sniedzoties tūkstošos, Folkloras institūta politiskie uzraugi vēl nav apmierināti. Tas pats „latviešu” folklorists Infantjevs aizrāda, ka liela daļa dziesminieku neesot atdevuši visu savu talantu sociālistiskajai dzimtenei, ka Latvijas padomju folkloristika vēl neesot gluži pilnīgi atklājusi padomju folkloras jaunrades procesa likumus, ka tā vēl neesot izpētījusi sociālistiskā reālisma estētikas principus padomju folklorā un, galvenais, ka tā vēl neesot atrisinājusi „ļoti svarīgo latviešu un krievu folkloras sakaru tēmu”. 16.)

Ir arī gadījumi, kad šo Maskavā apstiprināto projektu nokritizē kā nekur nederīgu. Visasāk pret to vērsās neviens cits kā „latviešu padomju literātūras garīgais tēvs”, Andrejs Upītis, ko var salīdzināt ar padomju chameleonu Ilju Ērenburgu. Savā grāmatā „Sociālistiskā reālisma jautājumi” (Rīgā, 1957) Upītis domā, ka latviešu padomju literātūras kritika pielaidusi pārsteidzošas aplamības „sociālistiskā reālisma domātā novatoriskā pakuplinājumā”, 17.) galvenokārt uzbrūkot nelaiķim Pelšem. Upītis ziņo, ka Folkloras institūts balstījies uz kaut kādas Gorkija sentences un dažu institūta darbinieku nepārdomāta, vēsturiski nepārbaudīta secinājuma, ka senlaikos darinātā tautas mutiskā dzeja tāpat rodas vēl šodien un nepārtraukti pastāvēs joprojām. Viņš zobojas par institūta zinātnieku naivo ideju − viduslaiku spriguļu, ratiņu, aužamo steļļu, raģeļa arklu un egļu zaru ecēšu pasauli ar tās ļaudīm un viņu dziesmām pārpotēt padomju radio, mašīntraktoru staciju un tautas namu pasaulē. Ir vērts citēt vietu no Upīša grāmatas par „garamantu” vākšanas norisi:

„... kādās kāzās vai priekšsēdētāja vārda dienā iesilušo viesu darinātais ‘kolchoza folkloras’ sacerējums jau turpat līdz rītam bija aizvējojis neziņā, bet tas neko daudz netraucēja garamantu vākšanas darbu: žirgtais ‘dzejnieks’ uz vietas varēja pagatavot vietā kaut ko tamlīdzīgu vai vēl labāku ... Padzirduši ekspedīcijas tuvošanos veiklākie kolchoznieki, it īpaši jaunieši, jau laikus sagatavoja ‘dzejas’ tādā vairumā, cik vācējam neapnika pierakstīt kladē, kur arī paša dzejnieka vārdu līdz ar ražojuma datumu īsti nopietni atzīmēja klāt ... Taisni bez sirdsapziņas izplatīdamas lauku nepieaugušā paaudzē sliktas dzejniecības sēklu, ekspedīcijas no saviem sirojumiem pārnāca mājās ar lieliem žūkšņiem ‘kolchoza folkloras’, par bagātīgā samangojuma vietu un skaitļu vērtību pacilāti ziņodamas laikrakstos ... viss šis sanesums tika sareģistrēts, iešūts attiecīgā gadagājuma vākos un novietots plauktos pie iepriekšējiem ... lai rastos iespēja vismaz kādu mazumu publicēt turpat aiz Barona dainu sējumiem ... Taisni ar sašutumu klausītājiem jādzird, kā tautas dziesmu liriski skandējamās, mūsu sirdij pieaugušās trochaiskās četrrindās nemākulis arī dzejnieks ietilpinājis sava paša pastāstu par kolchoza darbiem, dažādām mašīnām, viņu daļām un veikliem vai tūļīgiem cilvēkiem, kas ar tām strādā, iedomādamies, ka viņš ‘arī dzejo’... Šī tautas garamantu pulgošana un latviešu mākslas un mākslas teorijas banalizēšana ... atstāj neglītu duļķu plankumu mūsu padomju kultūras līmenī’. 18.)

Par šo „pārdrošību” Upītis saņem ne mazums rājienu no partijas vadītājiem, bet drīz vien viņš izpērk savu mutes palaišanu ar 18 000 vārdu gaŗu rakstu sēriju partijas oficiozā „Cīņa”, kur bez žēlastības uzbrūk Ungārijas „fašistiskajiem, anglo-amerikāņu atbalstītajiem revolucionāriem”, ārzemju un vietējiem revizionistiem, u.t.t.. 19.)

Partijas acīs vēl līdz šai dienai padomju mitoloģija tiek uzskatīta kā vērtīga padomju ideoloģiskās mākslas sastāvdaļa, kuŗai, kāda propagandista vārdiem, esot tiesība apmācīt tautas ārpus padomju sfēras ar „jauno, universālo morālitāti”. Par to, ka kultūras dzīves noteicēji okupētajā Latvijā nav vienās domās ar Upīti, liecina šim mācības gadam domātā „Literātūras chrestomatija 8. klasei”, no kuŗas lielākā daļa kolchozu folkloras citējumu ņemti.

Nobeidzot jāsecina, ka partijas oligarchi pārspējuši Aleksandru III, kā laikā rusifikācija Latvijā sasniedza kalngalus. Katrā ziņā nav pierādījumu, ka Aleksandra III kalpi būtu mudinājuši latviešu zemnieku „dzejot” slavas dziesmas par cara tētiņu, viņa padomdevēju Pobedonoscevu, vietējiem autokratiem vai arī cara impērijai iztapīgo krievu baznīcu.

 

Rolfs Ekmanis

 

 

 

PIEZĪMES:

1. N.P. Andrejev. Russkij folklor. Moskva, 1938, 29. lpp.

2. B. Infantjevs. „Padomju Latvijas folkloristu sasniegumi 10 gados”. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 7 (36), (1950). 176. lpp.

3. Turpat.

4. J.A. Jansons. „R. Pelšes darbs latviešu folkloristikā” Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 10 (39), (1950), 107.-116 lpp.

5. B. Infantjevs ... Turpat.

6. O. Ambainis (red.). Latvišskije narodnije skazki. Rīgā, 1957. 7. lpp.

7. A. Ozols. „Par latviešu tautas dziesmām” (priekšvārds). Latviešu tautas dziesmas. Izlase I, Rīgā, 1955. 4. lpp.

8. J. Sudrabkalns. Brāļu saime; dzeju krājums. Rīgā, 1947. 108. lpp.

9. A. Ancelāne. „Z.A. Folkloras institūta IV zinātniskā ekspedīcija”. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 10 (39), (1950), 130.-138. lpp.

10. Turpat.

11. Turpat.

12. E. Andersone, N. Asare, H. Grase (red.). Literātūras chrestomatija 8. klasei. Rīgā, 1957. 47.-50. lpp. Arī visi sekojošie kolchoza dziesmu piemēri no šīs grāmatas.

13. Cīņa. (1952. g. 30. sep.), 3. lpp.

14. A. Ancelāne ... Turpat.

15. R. Pelše. „Padomju Latvijas dziesmu svētki”. LPSR ZA Vēstis. Nr. 7, (1948), 39. lpp.

16. B. Infantjevs ... Turpat.

17. A. Upītis. Sociālistiskā reālisma jautājumi. Rīgā, 1957, 695. lpp.

18. Turpat . . . 696.-697. lpp.

19. Cīņa. (1957. g. 21. sep.), 2.-3. lpp.; (22. sep.), 2.-4. lpp.; (24. sep.), 2.-3. lpp.; (25. sep.), 2.-4. lpp.