Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā

 

Jānis Klāvsons

LŪGŠANA

 

Kungs, šeit esmu uzkāpis - kalna galā, no kurienes varu pārredzēt četrus Tavas pasaules stūŗus - šeit esmu nokritis ceļos. Esmu nokritis ceļos; manu vaigu pārklājis grēks un kauns, un esmu tāpēc to pievērsis zemei, lai to noslēptu. Bet Tavā gaismā viss patiesi zīmējas, un grēks jau zināms, kamēr tas vēl tikai perinās domās. Tāpēc esmu šeit nokritis ceļos un izlūdzos Tavu taisnību un arī Tavu žēlastību, jo, nezinot Tavu taisnību, man nekas nav ne zināms, nedz saprotams - ne mans grēks, nedz arī es pats.

Kungs, esmu nabadzīgs gans - tāds, kādu Tu mani esi iecēlis. Klejoju apkārt pa zāļainiem klajumiem un kaulainiem kalniem, klejoju kopā ar savām sešām avīm, ganot tās, kur man turīgie atļauj. Katru rītu, kad esmu cēlies, esmu Tevi piesaucis, tāpat kā ik reizi pirms maltītes un acis miegā aizveŗot. Svētku dienai esmu ziedojis Tev savu treknāko jēru, slavējot Tavu vārdu un Tava vārda spēku. Un tāpat darījis mans tēvs, un viņa tēvs un neskaitāmas paaudzes pirms viņa. Kungs, ak kāpēc esi mani nodevis grēkam un kaunam!

Ir bijuši labi gadi, kad zāle bija smaga un trekna, kad turīgie kļuva vēl turīgāki. Tad rudeņos vēlīgas bija viņu sejas un viņu rokas, un mani jēri bija tauki un vērtīgi. Un bijuši arī slikti gadi, kad saule vai ūdens samaitāja ganības un mums atlika maz.

Kungs, Tavs pagājušais gads bija bargs gads. Saule izdedzināja zāli, un tā kļuva melna kā vismelnākā zeme, un jēri to neēda. Un jēri kļuva kaulaini, vāji, un tie krita pie zemes sava nespēka dēļ. Un es pats tāpat biju nespēcīgs. Tā mēs lēnām klaiņojām pa tuviem un tāliem ceļiem, un meklējām labas ganības, bet tādu nebija.

Tad kādā vakarā bagātais vīrs iznāca no savas mājas un man sacīja: „Gans, vai tu neesi izsalcis un nespēcīgs, un skaties uz savām avīm - vai arī tās nav izsalkušas!” Un es teicu, ka viņa vārdi ir patiesi. Tad bagātais vīrs aicināja mani savā mājā, ierādīja vietu man un manām avīm, deva man ēst un dzert un ļāva pavadīt nakti.

Kungs, neaizmirsu Tevi tajā vakarā! Slavēju Tavu žēlsirdību un solīju palikt bez lepnuma un Tevi tāpat slavēt kā agrāk. Bet, Kungs, Tavā varā bija mani padot kārdinājumam.

Otrā rītā, kad biju cēlies un gatavs tālāk staigāt, telpā ienāca bagātā vīra meita. Viņas acis un viņas mati bija tumši kā tumšākā zeme, bet viņas seja bija balta, tā kā būtu tikko pienā mazgāta, un varbūt tas arī bija darīts, jo tēvs tai bija bagāts un viņa tā vienīgā meita. Viņa redzēja mani, viņa uzlūkoja mani ilgāku brīdi un tad prasīja tēvam, vai tam visi darbi apdarīti un vai arī man nebūtu namā vieta. Bagātais vīrs smaidīja un atbildēja, ka arī viņš par to domājis.

Tā, Kungs, es paliku bagātā vīra mājā, gāju viņa klētīs un viņa kūtīs, gādāju par viņa lopiem, un daudzi kalpi klausīja manām pavēlēm.

Bet pavasaris atnesa man to, ko nebiju gaidījis. Kādā dienā bagātais vīrs aicināja mani savā visgreznākā istabā, lika man piesēst un runāja, skatoties manās acīs tā, it kā gribētu aiz tām ieskatīties manās domās. Viņš teica: „Mana meita šajā laikā tevi bieži redzējusi. Un viņa man saka, ka tur, kur tu esi, viņai rokas apstājas strādāt un viņas acis tevi vien skata, un tām nekad nav gana. Viņa saka, ka tīk viņai tava lēnā daba un tava pazemīgā, bet čaklā gaita un, ka pat mana balss tai neliek tik priecīgi satrūkties kā tavējā. Paliec tu manā mājā, apņem manu meitu par sievu un līdz ar viņu ņem visu manu mantu, kad manam mūžam būs pienācis gals.”

Un, Kungs, es biju pārsteigts un nevarēju sacīt ne nieka. Tad klusā balsī es viņam pateicos un istabā ienāca viņa meita, vēlīgi mani novērojot. Es nolaidu acis un klusēju.

Bagātā vīra ļaudis sāka gatavoties kāzām. Kalpi kāva treknus jērus, citi gādāja dārgus, grezni izšūtus audumus. Bagātais vīrs atvēra savas klētis un, atrazdams tur savas visdārgākās drānas, lika mani tajās ietērpt. Ļaudis teica man skanīgus vārdus un piesauca manu godu, bet es nokāru galvu, jo biju necienīgs, un mana sirds to zināja un nepriecājās, bet kļuva smaga. Es piesaucu Tavu vārdu, Kungs, lūgdams mani pasargāt no grēka, bet Tavs lēmums bija citāds, un pienāca mans kāzu rīts.

Tajā rītā es uzcēlos agri un aizgāju pie strauta, lai mazgātos un sagatavotos svētkiem. Un kad es biju mazgājies un tīrs Tavu vārdu slavējis, es redzēju jaunu ganu meitu, kuŗu pirms tam nebiju ievērojis, kaut arī tā bija no bagātā vīra nama. Viņa stāvēja strautā un mazgājās, un ūdens lija pār viņas augumu kā mirdzoši, bet mīksti smilšu graudi. Viņas acis mani neredzēja, bet es sāku drebēt un gribēju skriet prom. Bet, Kungs, kāds svešs, man nezināms gars bija mani pārņēmis. Es neskrēju prom, bet gan paliku turpat, kur biju, un vēl piegāju viņai tuvāk un viņu pārsteidzu. Tā, Kungs, es kļuvu kā negausīgs, kārs zvērs.

Bagātā vīra ļaudis drīz nāca gaŗām, tie mūs ieraudzīja un noveda namā. Bagātais vīrs runāja dusmīgi, viņš teica daudz skarbu vārdu, kuŗus vairs nezinu, jo biju pats negants pret sevi, sevi nesaprazdams. Vīri aizveda prom ganu meitu un to sita, un viņas kliedzieniem pāri es dzirdēju bagātā meitas balsi. Viņa skatījās manās acīs un piedūrās savām rokām pie maniem pleciem, bet vīri mani aizgrūda tālāk. Es nodūru galvu un mēģināju Tevi atrast, bet es to nevarēju. Bagātā vīri tad viņam prasīja, kur mani ieslodzīt, bet viņš tiem neko neteica, tikai aizvērsās un īgni pamāja ar roku. Viņa meita raudāja. Bagātā ļaudis tad izdzina mani ārā un pavēlēja man iet prom un nekad nenākt atpakaļ.

Es staigāju ilgu laiku. Tad es uzkāpu šajā kalnā un, grēka un kauna pārklātu seju, pievērsos vējam, kas šeit pūš no visiem četriem Tavas pasaules stūriem. Es saucu Tevi, Kungs - nāc un iznīcini savu kalpu, savu kalpu, kas padevies kārdinājumam. Padari viņu par putekļiem, bet pasaki viņam, kāpēc viņš ir grēkojis. Manas domas to nevar pateikt - tikai Tu, Kungs, to zini.