Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā

 

 

TĀLĀK PA AIZPUTINĀTĀM PĒDĀM

Baltvācu vēsturnieks Jürgens fon Hēns (Hehn) nesen publicējis rakstu par Ulža Ģērmaņa rediģēto Vācieša memuāru Latviešu strēlnieku vēsturiskā nozīme jaunizdevumu (Pa aizputinātām pēdām, Stokholmā, 1956, 302 lp.), un piemin īsumā arī latviešu emigrantu nostāju sakarā ar šīs grāmatas publicēšanu. 1)

Vispirms dažus vārdus par raksta autoru. Jürgens fon Hēns ir viens no aktīvākiem rietumu pasaules vēsturniekiem, kas specializējušies Latvijas jaunlaiku vēsturē. Hēns seko arī latviešu emigrācijas un Padomju Latvijas presei un jau gadiem ilgi raksta pārskatus par daždažādiem Padomju Latvijas notikumiem žurnālā Osteuropa. Viņš pēdējā laikā publicējis arī vairākas plašākas apceres, no kuŗām sevišķi jāmin pētījums par Latvijas un Igaunijas tapšanu pirmā pasaules kaŗa beigu posmā 2) un pirmā plašākā 15. maija autoritārā režīma analīze. 3) Agrāk Hēns rakstīja šovinistiskā Jomsburgā (ar segvārdu Karstens) un pirms otra pasaules kaŗa, arī vēlāk šad tad, nav spējis apslēpt savu aroganci iepretim latviešu politiskiem un kulturāliem centieniem. Bet mums Hēna emocionālā nostāja interesē visai maz. Svarīgi ir tas, kā viņš prezentē savus faktus, respektīvi, kā viņš pētī Latvijas neseno vēsturi. Šinī ziņā Hēna sniegumi respektējami, tie balstīti avotu studijās, plaši izmantoti arī latviešu materiāli. Protams, ar viņa interpretācijām ne vienmēr varam būt vienis pratis, taču agrāko emocionalitāti Hēns lielā mērā zaudējis, un ar viņa pētījumiem ir jārēķinās − ja ne vienmēr mums, tad katrā ziņā rietumu pasaules vēsturniekiem, kas pētī Baltijas vēsturi. Runājot par Hēnu un viņa darbiem, sevišķi tā apceri par Latvijas un Igaunijas tapšanu, negribot jāpiemin amerikāņu vēsturnieks Peidžs (Stanley W. Page), kā grāmatu par Baltijas valstu tapšanu drīzumā klajā laidīs Harvardas universitātes apgāds. Peidža pamatīgā un plašā studija ļoti cieš no tā, ka autors nav ne spējis, ne gribējis izlietot avotus Baltijas tautu valodās. Tā šinī grāmatā, vismaz versijā, kādā to bija iespējams nesen redzēt, daudz puspatiesību un naivu secinājumu, kas bieži balstās Pad. Savienībā publicētos avotos. Hēns šajā ziņā stāv uz stingrāka pamata.

Sava raksta ievadā par Ģērmaņa grāmatu Hēns īsumā izseko strēlnieku vēsturei, vispirms rakstot par strēlnieku dibināšanu un to polītisko nostāju. Strēlnieku militārās gaitas viņš neizvērtē, teikdams, ka tas militāru speciālistu uzdevums. Kā jau no sacerējuma virsraksta secināms, Hēns galveno vērību veltī strēlnieku gaitām pēc 1917. g. februāra revolūcijas, kad daļa to nostājās boļševiku pusē. Šai sakarā Hēns piemin arī latviešu boļševiku vadoņu grupu Pad. Savienībā divdesmitajos gados un min, ka lielinieki paši to likvidēja trīsdesmito gadu baigajos procesos. Tālāk raksta autors, balstīdamies Ģermāņa apcerēs, iepazīstina lasītājus ar pirmā Pad. Savienības bruņoto spēku virspavēlnieka Vācieša personību. Hēns min, ka Ģermānim tendence Vācieti mazliet par daudz attaisnot, kas daļēji tiesa. Viņš arī cer, ka Ģērmanis savus pētījumus par strēlniekiem turpinās. Savu recenziju beidzot, Hēns raksta, ka latviešu emigrācijas prese gandrīz vienbalsīgi nosodījusi Ģērmaņa nodarbošanos ar strēlnieku problēmām. Autors atsaucas uz Plensnera rakstiem Vācijas Latvijā, tāpat uz Rabāca rakstu „Kādas traģēdijas atblāzma” Laikā. Kā izņēmumi minēti žurnāli Strēlnieks un Jaunā Gaita. Latviešu emigrācijas viedoklis esot tāds, ka pētījumi Ģērmaņa garā propagandas ziņā apgrūtinot cīņu pret boļševismu. Protams, Hēns nevar zināt, ka vadošie trimdas preses uzskati nebūt nav identiski ar pašu trimdinieku noskaņojumu, tāpat viņš nezina, ka latviešu lielākā laikraksta redaktors atteicās ievietot rakstus, kas norādīja uz faktuālām kļūdām un aplamībām uzbrukumos Ģērmanim un neļāva pat pašam Vācieša grāmatas rediģētājam pateikt savu viedokli. Jāteic, kamēr mūsu presē valdīs šādi uzskati, boļševiku vēstures rakstītāji var tikai priecāties. Norejot pētījumus, kas brīvi no ideoloģiska partejiskuma un propagandas, pat ja tie tālu vēl no pilnības un apcer kontroversiālas problēmas, mūsu prese neapzinīgi kalpo boļševiku interesēm. Neatrodot nopietnus pētījumus un brīvas diskusijas par mūsu nesenās pagātnes problēmām, ļaudis, kas par spīti visiem propagandas apsvērumiem interesētos par savas tautas nesenās vēstures pretrunu pilniem un traģiskiem notikumiem, agri vai vēlu būs spiesti izlietot Pad. Savienībā izdotos vienpusīgos materiālus un nespēs tos kritiski izvērtēt, kā jau to dara dažs labs rietumu pasaules vēsturnieks.

Jānis Krēsliņš

 

1) „Zur Geschichte der roten lettischen Schützenregimenter und der Person des ersten sowjetrussischen Oberbefehlshabers Vācietis”, jahrbücher für Geschichte Osteuropas, Minchenē, 1958. g. 4. burtnīcā, lpp. 497-505.

2) „Die Entstehung der Staaten Lettland und Estland; der Bolschewismus und die Grossmachte”, Forschungen zur Osteuropäischen Geschichte, Band 4, Berlīnē, 1956, lpp. 103-218.

3) Lettland zwischen Demokratie und Diktatur, Zur Geschichte des lettländischen Staatsstreichs vom 15. Mai 1934. Minchenē, 1957, 76 lpp.