JG21 Leo Ozols. KANAIMA UN DIEVMĀTE

Jaunais latvietis Leo Ozols, kas vadīja ekspedīciju uz pasaules augstāko ūdenskritumu „Eņģeļu krācēm” (Angel Falls), kļuva pazīstams visā pasaulē, un viņa ekspedīcijas filma ieguva augstākās Venecuēlas filmu godalgas. Viņa reportāžas ievietoja „National Geographic Magazine” Amerikas Savienotajās Valstīs, „Travel” Anglijā, „Frankfurter Illustrierte” Vācijā un daudzi žurnāli spāņu valodā Dienvidamerikā.

Bet šī nebija Leo Ozola pirmā ekspedīcija. Jau 1955. gadā viņš uzņēma krāsu kultūrfilmas Venecuēlas un Brazīlijas nepazīstamajos džungļos. Un jau šīs ekspedīcijas darīja viņu pazīstamu visā Amerikas kontinentā; viņa filmas godalgoja Venecuēlā un citās zemēs.

Leo Ozols dzimis Rīgā 1926. gadā. Savas filmu gaitas iesācis Berlīnē 1942. gadā, kur bijis UFA-s scēnu architekta palīgs. Vēlāk techniskā personāla trūkuma dēļ steigā beidzis īsu filmēšanas kursu, sācis strādāt par trešo, tad otru, beidzot pirmo filmu operatoru. Kaŗam beidzoties, Leo Ozols bija fotogrāfijas direktors.

Uz Venecuēlu viņš pārcēlās 1948. gadā. Tur vispirms sāka ražot reklāmas filmas. Viņš ir pirmais, kas Venecuēlā ieveda krāsu filmas un platekrāna „Cinemascope”. Pēc lielajiem kultūrfilmu panākumiem Leo Ozolu nolīga vairāku krāsu lielfilmu režiju vadīšanai, kas arī saņēma kritikas aplausus. 1958. gadā viņš sāka paša produkcijā otru lielfilmu, ko materiālu apstākļu dēļ nenobeidza. Patreiz, veicot Venecuēlas filmu rūpniecības lielāko līgumu (1 000 000 bolivāru resp., $350 000), Leo Ozols uzņem 200 krāsu dokumentārfilmas reklāmas nolūkiem.

JAUNĀS GAITAS redakcija priecājas sniegt saviem lasītājiem Leo Ozola ekspedīcijas stāstu ar paša foto attēliem:

KANAIMA* UN DIEVMĀTE

Brazīlijas pierobežā atrodas Santa Elena. Katoļticīgie misionāri šeit uzcēluši lielu Dievnamu un cenšas civilizēt Taurepana indiāņus. Blakus baznīcai iecirsts džungļu biezoknī mazs lidceļš; tas vienīgais saskares punkts ar civilizēto pasauli. Visapkārt džungļi. Auglīga zeme, kuŗu neviens nestrādā. Straujas upes, kuŗu ūdeņos indiāņi slaistīgi zvejo ūsainus samus. Šī ir Kanaimas zeme. Kanaimas − kas tikai retu reizi parādās kādam indiāņu priesterim. Taurepana, kamarakoto jeb pemonu indiāņi viņu neredz nekad. Tikai jūt tā bargo varu. Arī mums, kino operatoriem, ar tūkstošiem metru filmas un kamerām uz pleca neizdodas viņu redzēt, kaut arī uzdrošināmies meklēt viņa paša mājoklī − Roraimas neviena neuzkāptajā kalnā.

Sava troņa celšanai Kanaima izvēlējies vietu, kur upes, džungļi un mākoņi satiekas ar debesīm; kur Gran Sabanas upes paceļas virs mākoņiem un gāž savus ūdeņus kā varavīksnes pār Kanaimas pavalstniekiem.

Mūsu ekspedīcija kļuva īstenībā Santa Elenas misijā. Līdz šejienei tā bija tikai projekts. Sapnis par Kanaimas troni. Tagad katoļu misionāru sagādātie indiāņu nesēji un ceļveži pako mūsu neskaitāmās mantas savās palmu lapu mugursomās. Pēdējā brīdī mums pievienojas francūzis Marsels, kaut kādas ticības sludinātājs, kam vācieši kaŗa gados izgriezuši pusi no aknām un nierēm un atstājuši tikai kreiso plaušu. Bet dīvainais Akvario dievs ir pasargājis un izglābis Marselu, kādēļ viņš tagad grib sludināt tā vārdu Gran Sabanas indiāņiem.

Seši indiāni nes mūsu kameras un filmas. Citi nes pārtiku un telti. Marsels iebāž kabatā pāris bundžas sardīņu un dažas plāksnītes šokolādes. Tad sakrusto rokas uz muguras un ir gatavs. Uzsākam ceļu, iepriekš brīdinādami Marselu, ka džungļos katrs atbild par sevi un no mums lai palīdzības negaida.

− Par mani nebēdājiet! Akvario sarga un gādā par mani, − atbild Marsels.

INDIĀŅU JAUNAVU MALOKA*

Gaŗš ir džungļu ceļš, un vēl gaŗākas ir dienas, kas jāpavada, to izcērtot, lai nonāktu Paraitepujas indiāņu ciemā, kur virsaitis Tamajaka šūpojas guļamtīklā un saldsērīgi pūš savu ragu. Mūsu nesēji dedzina bez žēlastības džungļus un savanas, lai atvieglotu ceļa atvēršanu un lai dotu virsaitim Tamajakam dūmu signālus par mūsu tuvošanos. Dažreiz ar savanas vēju palīdzību pāris stundās izdeg desmitiem kvadrātkilometru, un mūsu bisēm ir daudz darba, medījot bēgošos zvērus. Vakariņas pie nometnes ugunskura vienmēr ir jautras. Kamēr indiāņi gatavo dienas medījumu, mēs pieminam iepriekšējo dienu maltītes, kad ēdām ceptu mērkaķi vai tīģera zupu vai, kā aizvakar, vakariņās notiesājām veselu krokodiļa asti, klāt piekozdami jaunas palmas zaļo serdi. Un kad nometnes ugunskurs sāk dzist, indiāņi dodas uz tuvāko upi, lai ķertu vēžus nākošā rīta brokastīm.

Tad kādā dienā cauri džungļiem dzirdam virsaiša Tamajakas ragu. Tuvojamies tā ciemam, kur, mūs gaidot, tiek rīkotas dzīres. Pats virsaitis ar pagājušā gadsimta bisi uz pleca nāk mums pretim. Jaunībā spēcīgs un drošs, tagad pārvērties džungļu filozofā, kam patīk runāt angliski, jo jaunās dienās bijis Britu Gvajanā, kur iemācījies dažus vārdus angliski, strādādams dimantu raktuvēs. Tur to arī nokristījuši katoļticībā. Vēl tagad viņš labprāt atminas Dievmāti un met krustu, bet pāri tam stāv Kanaimas vara un džungļu mistērija. Katoļticība Kanaima arī ir iemesls, kādēļ Arabopo dzīvojošie indiāņi nenāk ciemos uz Paraitepuju un neprec Tamajakas cilts meitas. Gadsimtu maiņā daži holandiešu misionāri nokristījuši Arabopo indiāņus luterticībā, pēc kam gan indiāņi pašus misionārus padzinuši. Bet ticība palikusi. Tagad Arabopo indiāņi nedzer kačiri*, netur vairāk par vienu sievu un nesasveicinās ar Tamajakas ļaudīm. Virsaitim Tamajakam tas liekas smieklīgi. Kā gan var dzīvot saticībā ar Kanaimu un džungļiem, nedzerot kačiri? Un precēt tikai vienu sievu! Tad jau nav vērts pat ne dzīvot. Bez tam, kā gan nodzīvot mierīgas vecuma dienas, ja nav pietiekoši daudz bērnu, uz kuru lēses dzīvot? Un viena sieva jau nedod vairāk kā kādus desmit vai divpadsmit, no kuriem vēl puse apmirst džungļos. Virsaitim Tamajakam ir ļoti skaidra un reāla filozofija, un viņš to nemaina arī naktī, kad svētki beigušies un visi guļ savās malokās. Tamajaka klusi skrāpē mūsu telts ieeju un lūdz kabatas bateriju. Tad mums jāiet viņam līdz, kur ciema malā, banānkoku birzītē ieslēpušies, stāv neliela maloka. Tās durvis aizsietas liānām. Trīcošiem pirkstiem Tamajaka tās atraisa, un spuldzītes gaismā mēs redzam malokās dibenā trīs, četras indiānietes − kailas, kā tās nākušas pasaulē, nekautrīgi lūkojamies mums pretī.

− Šīs ir neaizkārtas jaunavas. Raudzē pašas savu kāzu kačiri. Kad tas būs uzrūdzis stiprs un garšīgs, meklēsim tām vīrus − paskaidro Tamajaka. Kamēr rūgst auglības kačiri, neviens nedrīkst jaunavas redzēt. Bet, Tamajaka ar satīra smaidu mums paskaidro, ka par pāris paciņām cigarešu un vienu jaunu mašeti* mēs varētu pārnakšņot šajā maloka. Mūsu iebildumu par jaunavu nākošo vīru neapmierinātību kāzu naktī, atklājot „lietotu” mantu, Tamajaka noraida, paskaidrojot, ka arī šo vainu viņš viegli varētu piešķirt Kanaimam, kas varētu būt ielauzies malokā pie jaunavām. Jā, ko gan lai mēs sakām? Dīvains ir šis virsaitis Tamajaka, kas tic Dievmātei Marijai, baidās no Kanaimas un smejas par savu pavalstnieku māņticību.

PUSRŪDZIS KAČIRI UN BARBASKO* ZVEJA

Kukenana upē ir zvejas laiks. Pati daba palīdzējusi Paraitepuj indiāņiem: Rue-Meru ūdenskrituma pakājē veidojas skaists licis, kur lieliska zveja. Indiāņi, koka mizu laiviņās stāvēdami, ar bultām šauj lielos samus. Tās ir izpriecas medības. Drusku zemāk citi saindē upes ūdeni ar barbasko, un zivis apmirst simtiem. Blakus ūdenskritumam Tamajaka pavēl celt jaunu maloku, un, kamēr visi strādā, pūš savu ragu un runājas ar mums. Katru brīdi nāk klāt jauni indiāņu bari. Visi rīkojas uz lielām dzīrēm. Cep un žāvē zivis. Jaunieši džungļos medī mežacūkas, putnus, mērkaķus. Sievietes nes banānus. Un pamazām sākas dzīres. Taparas augļa čaulas, pilnas asinssarkanā kačiri staigā no rokas rokā, no mutes mutē. Tamajaka nav apmierināts ar kačiri. Tas esot tikai pusrūdzis, bet tā kā nav cita pie rokas, dzeram to pašu. Pievakarē sākas dejas un dziesmas. Visi kļūst jautri. Laikam taču kačiri ir rūdzis pietiekoši. Tamajaka atkal reiz sauc mūs pie malas un piedāvā pāris šņaucienu nopo*, lai mūs vēl vairāk uzmundrinātu. Svētki kļūst ar katru brīdi jautrāki un trokšņaināki. Kačiri un nopo dzen asinis galvā. Piesakās daži precinieki jaunavu malokā ieslēgtajām indiānietēm. Tamajaka, no daudzā kačiri un nopo noreibis, vēlīgi paziņo, ka dodot šīs meitas izmēģināšanā uz visu svētku laiku. Pēc svētkiem varēšot izšķirties, gribot vai negribot precēties.

Dzīres turpinās četras dienas. Mēs dzeŗam, drusku filmējam un sākam apskaust indiāņus. Viņu brīvību, viņu bezpienākumu dzīvi. Dzīru karstumā jaunajiem līgavaiņiem piesakās palīgi. Ir daudzas jaunas indiānietes. Ne jaunieši, ne vecie indiāni nav kautrīgi. Turpat svētku ugunskura priekšā tie tielējas ap līgavām. Bet civilizācijas važas mūs neatstāj pat šeit džungļos, un mēs tikai dzeŗam un lūkojamies. Akvarija sludinātājs Marsels vienīgais, kā liekas, ir pārvērties indiānī. Viņš dzeŗ kačiri, kad tas apnīk, iešņauc nopo vai uzmeklē kādu jaunavu. Pēc tam dzeŗ atkal kačiri un mēģina sludināt savu ticību, uz kuŗu gan nevienam nav laika klausīties. Marsels negulējis tur cauri visas četras svētku dienas, kļūdams ar katru stundu bālāks un gausāks.

Piektās dienas rītā, kad viss kačiri izdzerts un nopo nošņaukts, pakojam mantas, lai turpinātu ceļu uz mūsu mērķi − Roraimas kalnu.

MARSELS − SLUDINĀTĀJS, KAS PALIKA DŽUNGĻOS

Savas dīvainās dievības dzīts, Marsels grib kopā ar mums kāpt Roraimas kalnā. Celt tur altāri savam dievam Akvarijam un pēc tam atgriezties pie indiāņiem un sludināt Akvarija uzvaru pār Kanaimu. Bet Marsels ir slims. Arī četras dzīru dienas to nokausējušas. Pusteciņus viņš nāk mums pakaļ. Ar katru brīdi viņam trūkst vairāk elpas. Un, kad tālumā starp mākoņiem sāk vizuļot Roraimas granīta sienas, Marsels vairs nevar ceļu turpināt. Mūsu pirmās palīdzības somā ir viss iedomājamais, bet nekas sirdsslimiem. Marsels jūt nāvi tuvojamies. Guļ džungļu sūnās un elpo smagi. Acīs tam padevīga un lūdzoša suņa skats. Viņš negrib palikt viens džungļos, kamēr mēs turpinām ceļu uz Roraimu. Viņš vairs nepiedāvā debesu godību un dvēseles glābšanu, bet gan naudu un pasaulīgas mantas mūsu indiāņiem, lai tie viņu nestu atpakaļ uz Paraitepuj . Mūsu nesēji ar dūmu signāliem mēģina ziņot Tamajakam, lai sūta kādus indiāņus pēc Marsela. Tad mēs turpinām ceļu. Džungļos paliek Marsels ar savām šokolādes plāksnītēm kabatā. Mūsu nesēji netic, ka Tamajaka tam palīdzēs, jo Marselam nav, ar ko samaksāt par indiāņu palīdzību. Un džungļos nav līdzcietības.

DIMANTI UN TO MEKLĒTĀJI

Mēs turpinām ceļu, un Roraima, liekas, nāk ārā no mākoņiem mums pretim. Šķērsojam neskaitāmas upes, kuŗu dzidrajā ūdenī var redzēt samus šaujamies kā bultas aiz akmeņiem. Bet dažreiz Kukenana upes ūdeņi slīd duļķaini pār savu akmeņu gultni. Tā ir zīme, ka augstāk upē tiek skaloti dimanti. Bet skalot dimantus šeit ir dubulta avantūra, jo visa Brazīlijas pierobeža ir valsts rezerves zona.

Vakarā sēžam pie nometnes ugunskura un runājam. Gvajanā gandrīz vienmēr runā par dimantiem vai zeltu. Bet zelts ir lēts. Runājam par aizliegtām raktuvēm, par dimantu kontrabandu un dimantu meklētājiem.

Nākošā dienā atrodam nelielu pamestu raktuvi. Tā atstāta lielā steigā, jo lāpsta un suruka* vēl mitras. Mazajā palmu būdiņā atrodam dažas bundžas ar amerikāņu desiņām. Bet dimantu meklētājs pats paslēpies. Atrast viņu neiespējami, jo Gvajanas robežas ir horizonts. Un saukšana nelīdz, jo džungļos neviens netic nevienam. Mūsu nodomi taču varētu būt atņemt izskalotos dimantus!

Dienas gājiena attālumā no Roraimas kalna uzduramies akmeņu čupai un apdegušiem koku stumbriem.

− Šeit stāvēja padres Ignacio misija, − paskaidro indiāņi. Par šo misionāru mums jau stāstīja Tamajaka. Padre Ignacio viens pats nonācis šeit džungļos un Roraimas pakājē uzcēlis katoļu misiju. Bet pemonu indiāņi viņu lēnām saindējuši. Kad viņš beidzot izvilcies ārā no džungļiem, citi misionāri viņu nosūtījuši uz Angliju, kur viņš miris trako mājā. Tie paši indiāņi vēlāk nodedzinājuši visas misijas mājas, un tagad džungļi atkal atkarojuši atpakaļ, ko padre Ignacio tiem bija paņēmis.

DIEVMĀTE IR LABA, UN KANAIMA IR ĻAUNS, JĀSADZĪVO AR ABIEM

Sēžam teltī un gaidām uz lietus beigšanos. Indiāņi ir nemierīgi. Kanaimas tuvums tos baida. Katrs nes rokā Dievmātes amuletu. Visi dzied. Savādas, drūmas un nospiestas dziesmas bez vārdiem. Mēs nenociešamies un jautājam, ko indiāņi pielūdz.

− Dievmāti − tie atbild, bet turpina celt rokas pret Roraimas augstieni un dzied savas dziesmas.

Kad lietus pārstāj, mēs turpinām ceļu un sākam kāpt. Jau pēc dažām stundām indiāni atsakās kāpt tālāk. Viņu bailes no Kanaimas ir nepārvaramas. Leģendas par akmenī pārvērstiem indiāņiem pilda viņu prātus.

− Dievmāte ir laba un Kanaima ir ļauns. Bet mums jāsadzīvo ar abiem. Tādēļ labāk paliksim šeit un netraucēsim Kanaimu viņa mājoklī. −

Kāpjam vieni paši augšā, kamēr mūsu indiāņi, bailīgi dziedādami, mēģina pielabināties Kanaimam un paliek gaidot kalna pakājē.

Augšā viss ir klusums. Atbaidīgs un netraucējams klusums, kuŗā aug kliedzoši dzeltenas puķes, kas pildās ar lietus ūdeni un izskatās pēc vīna biķeriem. Pāri tām lidinās milzīgas fosforizējoši zaļas būtnes, kas izskatās pēc tauriņiem. Vienīgā dzīvā būtne, ko atrodam Roraimas virsotnē. Pūš mitrs un auksts ziemeļu vējš, un mēs drebināmies aukstumā. Esam uzkāpuši bez telts, jo nesēji palika pakājē. Nakts jāpavada, guļot uz kailajām klintīm. Lai sasildītos, dzeram līdzpaņemto medicīnisko alkoholu, ko sajaucam ar cukuru. Apguļamies galīgi piedzērušies. Rīta dzestrumā arī dzērums ir pārgājis, un mēs drebinādamies ceļamies no akmeņu gultas un lūkojamies uz austrumiem, kur jāparādās saulei. Tur angļu Gvajana satiekas ar horizontu. Uz dienvidiem plešas nepārskatāmie un neizpētītie Brazīlijas džungļi. Rietumos mūsu priekšā atveŗas milzīga un neaprakstāmi skaista Venecuēlas Gvajana − La Gran Sabana. Tur apakšā ir palikušas misijas un dievnami, mūsu indiāņi ar Dievmātes amuletiem rokā, virsaitis Tamajaka ar savu ragu un jaunavām. Šeit augša ir milzīgais NEKAS un Kanaima. Kliedzoši dzeltenas puķes un lielie tauriņi. Neskaitāmas granīta statujas, ko Kanaimam par godu izcirtuši vējš, saule un lietus. Steigā filmējam visu, ko redzam, lai atgriežoties varētu novest uz civilizēto pasauli šos brīnumus, kuŗus līdz šim esam redzējuši tikai mēs. Divas dienas un naktis pavadām Kanaunas tronī, ēzdami tikai šokolādi un piedzerdami klāt medicīnisko alkoholu, saldinātu ar cukuru, lai mūsu akmens gultas būtu mīkstākas un siltākas. Un lai, klausot Tamajakas padomam, ar alkohola pilno dvašu atbaidītu Kanaimu. Varbūt tiešām virsaitim bija taisnība, jo šajās divās dienas Kanaima mūs netraucēja.

Atgriežoties Santa Elenā, mūs gaida varens amerikāņu konzervu bundžu mielasts un auksts alus. No mūsu jau gandrīz aizmirstās civilizētās pasaules ierodas lidmašīna, lai novestu mūs atpakaļ modernās dzīves ikdienā.

Par Akvarija pielūdzēju Marselu nekad vairs neesam uzzinājuši nekā. Indiāņi, viņa vārdu pieminot, novēršas un neturpina sarunu. Santa Elenas autoritātes mierīgi šūpojas palmu ēnā uzkārtajos guļamtīklos un, tinušies cigāru dūmos, parausta plecus. Nekas nav mainījies. Nekas nav noticis. Kāds francūzis, saukts Marsels, nav atgriezies. Viens no neskaitāmajiem dīvainiem piedzīvojumu meklētājiem, kas palika džungļos. Akvarija pielūdzējs Marsels.

Kanaima *Karibes joslas indiāņu augstākā dievība. Ļaunas dabas dievs. Pēc indiāņu ticējumiem un leģendām Kanaima dzīvo Roraima kalnā.

Maloka    *Indiāņu būda. Parasti sienas no māliem un jumts no palmu lapām. Bez logiem. Vienas durvis. Izņēmuma gadījumos arī sienas var būt no palmu lapām.

Kačiri      *No dažādām saknēm vārīts, sarkanas krāsas, biezs dzēriens, kas pēc dažu dienu fermentēšanas gūst alum līdzīgu alkohola saturu. Dzeŗ gandrīz visi Venecuēlas indiāņi.

Mašete    *Zobena veida rīks, ko lieto cirvja vietā. Populārs visā Dienvidamerikā.

Barbasko *No barbasko liānām izspiesta indīga sula, ko jauc ar indīgo jukas sulu. Lieto upju ūdeņu saindēšanai zvejošanas nolūkos. Beigtās zivis uzpeld ūdens virspusē.

Nopo       *Kaltētas un vēlāk pulverī saberztas nopo koka sēklas. Ar bambu caurulīšu palīdzību tiek iešņaukts caur degunu. Efekts līdzīgs heroīna tipa drogām.

Suruka     * Dimantu skalojamais siets.

	Paraytepuy indiāņi ir laipni un draudzīgi un ekspedīcijas dalībniekiem par godu rīko lielus svētkus. Vislabprātāk viņi pavadītu visu dzīvi svētkos, bet džungļu biezokņos trūkst svētku iemeslu. Katra iespēja rast iemeslu svētkiem tāpēc apsveicama. − Attēlā Leo Ozols ar saviem draugiem Paraytepuy ciemā.
Svētki sākušies. Mazās grupiņās sēž kopā indiāni un, dzenādami mušas un moskītus, dzer kačiri un šņauc nopo. − Attēla centrā virsaitis Tamajaka tur rokā nopo pulvera trauciņu un šņaucamās caurulītes.
Arī viens no ekspedīcijas nesējiem − Sabino − nometis mūsu dāvātās drēbes un līdzīgi saviem brāļiem sēž kails un caur bambu koka caurulītēm šņauc Tamajakas piedāvāto nopo.

Šeit kādreiz padre Ignacio bija uzcēlis misiju. Indiāni viņu saindēja un misiju nodedzināja, jo Ignacio bija uzdrošinājies celt savu dievnamu pret Roraimas kalnu − Kanaimas troni. Indiāņu bailes no Kanaimas ir neaprakstāmas.	Pašā kalna pakājē ekspedīcijas indiāņu nesēji atteicas iet tālāk. Rīta aukstumā un miglā drebinādamies, tie paliek šeit, sarunādamies klusās balsīs, lai netraucētu Kanaimas mieru. No šejienes uz augšu kāpjam tikai mēs, baltie.