Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā

 

 

Latviešu Nacionālā Apvienība Kanādā izsludinājusi 1959. gadu par „Jaunatnes Gadu”. Iemesli: Jaunatnes svētki Toronto, Mazputniņa iznākšana un Jaunatnes apgāda Ceļinieks izdevumi, Kultūras seminārs, studentu un sportistu panākumi, Brīvības Talcinieks. Atskanējušas balsis, ka „politiskajā un diplomātiskajā darbā piesaistāmi jaunākās paaudzes spējīgi darbinieki” (LCP Vācijā, 13.12.58.), un vārdi: „Jaunie, pārņemiet vadību − mēs sekosim!” (sūtnis K. Zariņš). Tikmēr no otras puses Amerikas Vēstnesis Bostonā un Amerikas Latviešu Apvienības 1958. /59. gada valde Vašingtonā runājusi citu valodu: Jaunā Gaita graujot trimdas morāli, vairāki jaunās paaudzes darbinieki ejot koeksistences ceļu.

Paradoksi esot tikai šķietamas pretrunas. Grūti šobrīd pateikt un pierādīt, kam taisnība. To rādīs laiks. Pozīciju kaŗā aiz augstiem vaļņiem daudz kas aiziet garām nepamanīts. Trimdas vēstures rakstītāji pēc gadiem varēs mierīgi un lietišķi izvērtēt jaunās paaudzes stāju, kritiķu nopelnus un to, vai Jaunā Gaita atspoguļojusi sava laika garīgo seju vai nē.

Būtu pāragri salīdzināt, trimdas latviešus ar baltajiem krievu emigrantiem starp abiem pasaules kariem, kuŗu slavenās Parīzes kolonijas beigas sākās ar savstarpējiem apvainojumiem par patriotisma trūkumu. Bet šai virzienā ejam. „Gāz vienīgi stabus, gan sētas sabruks pašas,” saka krievu sakāmvārds. Jaunā Gaita nav sētas, bet ceļa stabs.

* * *

Latviešu laikrakstos bieži vien varam lasīt atceres un suminājumus māksliniekiem, rakstniekiem, apriņķu vecākiem, pagastu vecākiem un citiem sabiedriskiem darbiniekiem. Par latviešu kaŗavīriem tikai tad, kad viņu acis slēgtas uz mūžību. Tad nāk pārstāvji no Lāčplēšiem, kalpakiešiem, strēlniekiem, Daugavas Vanagiem, kas ar izjustiem vārdiem noliek vainagus. Bet vientuļie vēl dzīvie kaŗavīri tiek aizmirsti. Atcerēsimies tos!

Šogad 22. jūnijā paiet 40 gadi, kopš notika kaujas pie Cēsīm, kurās Latvijas Ziemeļarmija sakāva vāciešus. Apsveicot Eduardu Kalniņu, Ziemeļarmijas štāba priekšnieku, ģenerāli, militāru lietpratēju un kādreizējo Latvijas kaŗa ministru, kas tagad dzīvo Kalifornijā, gribētos sveicināt dzīvos Cēsu kauju dalībniekus visā pasaulē. Jaunatne nav aizmirsusi savus kaŗavīrus.

Apsveicot pulkvežleitnantu Nikolaju Grenneru krasta artilērijas pulka gadasvētku dienā 6. jūnijā, simboliski gribas sveikt un godināt tos latviešu virsniekus un kaŗavīrus, kuŗu ieroči bija gatavi runāt un aizstāvēt brīvu Latviju, kaut pavēle nenāca. Pulkvežleitnants Grenners bija izcils artilērijas virsnieks. Tagad Filadelfijā.

* * *

Cilvēki pa laikam uztraucas, dažreiz dibināti. Ceļojumā, kas aizveda gandrīz no viena ASV krasta līdz otram, mēģināju noskaidrot, par ko latvieši pēdējos gados visvairāk runājuši, ko kritizējuši. Izrādījās, ka vecākajai paaudzei (un dažos gadījumos komūnistiem Latvijā) visvairāk galvas sāpju sagādājuši šādi notikumi un lietas: viens Olafa Stumbra dzejolis žurnālā „Raksti”; divi Dzintara Soduma dzejoļi Jaunajā Gaitā; jaunās paaudzes Etlingenas deklarācija; jauno interese par polītiku; Ingvara Kalniņa raksts Jaunās Gaitas 11. numurā; jaunatnes meklējumi pēc vispārcilvēcīgiem ideāliem; kritika par Kalpaka ballēm; Ulža Ģērmaņa rediģētie pulkveža Vācieša memuāri; jauno vēsturnieku pievēršanās jaunākajiem laikiem; Cēsu kauju nozīmes noliegšana; uzbrukumi Latvijas sūtnim Anglijā; jauno atgādinājumi vecajiem politiķiem, ka viņu dienas „skaitītas”; Amerikas Vēstnesis; Vatikāna lēmumi Polijas un Lietuvas sūtniecību lietā; Jaunās Gaitas Skabargas; raksti par Freudu un psīchoanalīzi trimdas periodikā; Klīvlendas tēzes; jauna mācītāja vārdi, ka vispirms esam cilvēki, tad tikai latvieši; 1958. gada jaunatnes nedēļa; LSCS prezidija raksts par 1957. gada studentu dienām, kuŗā šādas rindas: „Mēs esam humānisti un nacionālisti − bet vai arī ne materiālisti? Atklāti mēs to nesakām, bet ir laiks katram to noskaidrot, jo − ja mēs esam arī materiālisti, kas gan mūs šķir no nacionālkomūnisma? Vienīgi kāds atsavināts nams vai zemes strēmele − lietas, ko ar darbu šeit vieglāk iegūt, nekā atkaŗot ar cīnu tur. Vai šis neizskaidro arī mūsu mutes bravūru cīņā par Latviju?”

* * *

Toronto, Kanadā no 27. jūnija līdz 5. jūlijam notiek pirmie Latviešu Jaunatnes Svētki trimdā − atbilde komūnistu Vīnes festivālam un visiem tiem, kas saka, ka jaunie neapzinoties savu nacionālo misiju. Svētku rīkotāji strādājuši turpat divus gadus. Sākumā skeptiķu bija daudz, grūtības likās nepārvaramas. Uz priekšu ejot, radās palīgi − jauni un veci pielika roku, lai Jaunatnes Svētki izvērstos par 1959. gada lielāko latviešu sarīkojumu trimdā. Vislielākie nopelni svētku organizācijas komitejas priekšsēdim un locekļiem. Liekas, ka jaunie meklē nacionālisma loģiskos pamatus dzīvē un mākslā, un Jaunatnes Svētki šo novērojumu apstiprina.

Rīgā Gorkija iela pārdēvēta atkal par Krišjāņa Valdemāra ielu − pirmais solis pretim gaŗam ceļam. Ne jau vecīši, muguras locītāji, Rīgā prasīja Valdemāra ielu, bet jaunie, kas − tāpat kā Jaunatnes Svētku rīkotāji un dalībnieki apzinās, ka pieder latviešu tautai.