Mets Gunāra Saliņa ģīmetnei

Fridricha Milta ogle

Fragments

Uz ielas nejauši uzskatīju

pamestas debesis. Liecos, pacēlu:

izskatījās pēc mikla stikla vai spoguļa.

Mana seja tur blāvoja

nenoteikta veidos un krāsās -

varēja būt tā pat cita seja,

kas spīd caur manu.

Varbūt tā vispār nebija seja -

varbūt kāds akmens gaišs

vai kāds ābols.

Vai nu debesīm tieši mani ir jāatspoguļo

tāpēc vien, ka tur skatos?

Jeb varbūt tomēr es pats -

kā lai zinu, kāds debesīs izskatos!

Neizprātojamas lietas.

Pasitu debesis padusē

un soļoju mājup:

cauri pilsētai visai,

ļaudīm pa vidu,

kārtības sargiem, -

bet neviens pat nepamanīja, ka debesis nesu.

Pieķerts es būtu melojis:

- Atrasta manta - uz iecirkni nesu -

lai sludina avīzē:

Un tā es debesis iemantotu

likumīgā ceļā,

tas ir, ja īpašnieks nepieteiktos,

ja viņš pēc debesu pazaudēšanas

būtu, piemēram, miris vai sajucis prātā;

vai arī tās izkritušas uz ielas

kādam, kam debesu vairāk kā saprašanas

un kas pat neievēro, ka vienu trūkst;

jeb vai - vēl labāk - tās pametis tīšām

kāds, kam vairs vispār debesu nevajag.

Vai tādu mazums?

Nest bija viegli,

vieglāk kā loga rūti;

vien, apaļas būdamas,

debesis grasījās

izvelties viegli no rokas -

pa priekšu tad ripotu man,

pa ietni, gar gājējiem sizdamās,

no ietnes uz ielas,

šķērsām pār ielu,

valstoties sarkanām ugunīm cauri -

es pakaļ izstieptu roku,

kā puikas dienās stīpu dzenot,

starp spēkratiem šaudamies,

locīdamies,

palēkdamies -

lai panāktu

ko?

Debesis ripojošas, kas nav pat manas.

Var pat saplīst - ko tad?

Varbūt tās tomēr piederēja

kādam, kam to vajag kā ēst,

kādam, kas tagad izmisis meklē

un nespēj pat lūgt - jo kam tu lūgsi

debesu, ja tavas pagalam?

Kāds gan draud sods, kad otram debesis saplēš?

Bet atdot veselas ? Arī vairs nepatiktos:

jau paduse

pieradusi -

paliekot tukšā, patiesi reiz justos tukša.

Protams, varētu nopirkt apli brīnišķa stikla,

ko ejot glabāt padusē debesu vietā.

Bet diezvai būtu tāpat.

                                   Nē, pieprasīšu

atradēja trešo dalu!

Tā nepieklājas? Bet sakait: vai grūtāk

atteikties no trešdaļas pazaudētu

vai divi trešdaļām atrastu debesu? Sakait!

Labi. Neiešu strīdēties –

izmaksājiet naudā!

Kas zina, tiks diezgan,

lai nopirktu māju par debesu naudu vai ko,

nu, vismaz pāri kurpju, ja nedod daudz.

Tā, debesis nesot, iedomāju par kurpēm,

jo bija man tikai

viens vienīgs pāris -

un ko man debesis līdzēs,

ja nebūs kurpju.

Atsēstos iepretī ieplakai,

kur reiz tevi iegāzu sniegā.

Necik ilgi,

ieplakā ieslīd

ēna -

tai apveidi tavi -

un laikam silta -

silta kā reiz tu pati.

Sniegs top valgs.

Kūst.

Tavos apveidos atkūst zeme bāla.

Un drīz tur jau zāle,

drīz jau puķes,

drīz tur puķes, puķes, puķes.

Ceļos un saplūcu

puķes no krūtīm,

puķes no acīm tev.

No Bilžu kalendāra

Tu klarneti spēlē,

es kontrabasu,

no tevis var redzēt

ausi tikai

ausi tikai un tavu tauri -

it kā ar ausi tu tauri pūstu;

no manis virs iesārtā kontrabasa

redzama tikai

sarkana svītra,

sarkana svītra pār manu seju -

it kā to šķērsotu viena stīga;

starp tevi un mani

nošu lapas

brūnas un zilas,

vesela kaudze:

brūnās - skaņas,

zilās - pauzes,

tad atkal otrādi.