Jaunā Gaita Nr. 21, 1959. gadā

 

 

Arnolds Spekke. Baltijas jūra senajās kartēs, Zelta Ābele

 

Vieni krāj grāmatas, monētas, gleznas. Citi - tauriņus un porcelānu. Profesors A. Spekke, kā grāmatas mūs apciemo laiku pa laikam ļoti glītajos Zelta Ābeles izdevumos, var lepoties ar vērtīgu seno karšu un to reprodukciju kolekciju. Tādēļ arī viņa jaunākā grāmata par senajām kartēm un to, kā sveštautieši skatījuši un iztēlojuši mūsu zemi un tās kontūras, nenāk kā pārsteigums. A. Spekki vienmēr interesējusi kartografija. Šo mīlestību labi varēja manīt viņa "Dzintara ceļos". Pārsteigums ir cits - nopietnā zinātnieka nopietnais darbs tik interesanti uzrakstīts, ka lasās viegli un saistīgi kā Vollesa kriminālromāns vai romāns par jūŗas laupītājiem! Autora stils, rakstot par cilvēkiem, kuŗi domāja, ka zemes virsa ir sfairiska, laimīgi izvēlēts. Stāstus par to, kā kādreiz vilka platuma un garuma gradu līnijas, autors savij ar leģendām, anekdotiem un citātiem.

Gandrīz kā Manceļa sprediķi var lasīt, ko un kā rietumu ģeografi rakstīja par mūsu zemi laikā, kad Jeruzālemi uzskatīja par pasaules centru, paradīzi iztēloja kaut kur austrumos un elli - zemes iekšienē. (Viens otrs vēl tagad aizstāv šo uzskatu!) Tā par Daugavu vecas kartes paskaidrojumos lasām: "izcēlusies Krievijā, pēc ļoti gaŗas tecēšanas, izgājusi cauri arī Lietuvai un Livonijai, tā beidzot, divu jūdžu atstatumā no Rīgas, pazūd Livonijas jūŗas līcī un Belt'as jūrā. " (Cik daudz mēs starplaikā esam mācījušies, liecina rakstiņš nesenā trimdas izdevumā, kas mudina neaizmirst "latviešu zemi Dzintarjūras krastos, kuŗu apskalo Baltijas jūŗa.")

Pieskaŗoties Livonijas iedzīvotāju parašām un ticējumiem, autors citē Livonijas humānistu eksotiku: "Viņi godina arī dažus redzamus garus, kuŗus prūšu valodā sauc par Gultky; viņi domā, ka tie dzīvo māju iekšienē vai malku grēdās. Viņi tos uzmanīgi baro ar visāda veida barību, kuŗu tie zagšus paņem no citu klētīm. Kāda aizgājēja apglabāšanas gadījumā, viņi rīko lielas svinības un dzīro ap aizgājēju; viņi to aicina dzert, lejot daļu viņam virsū, tad viņi to liek kapā, un lai viņam palīdzētu, tie dod tam līdzi cirvi, drusku dzēriena un ēdiena, arī dažus naudas gabalus, lai tam būtu ceļam, un tad viņi visi sauc: ej uz citu pasauli, lai dotu pavēles vāciešiem (Teutons), kā tie pavēlējuši tev un tavējiem."

Grāmatā daudz attēlu - senās kartes. Gan tādas, kas jāskatās ar kreisajiem sāniem augšā, gan ar apakšu augšā. Visvērtīgākais liekas Olava Magna ikonografiskās kartes izgriezums, kas sniedz dzīvu ieskatu par tā laika (1539. gada) dzīves un dzīves izpratnes veidu Ziemeļeiropā.

Protams, grāmata par kartografiju nebūs tik populāra, lai to lasītu, braucot uz jaunatnes dienām vai laika kavēklim, bet tiem, kas nākotni sapņodami, pagātni cienī, glītais izdevums sagādās prieku. Ir lasīti daudzi sausu speciālistu vēstījumi speciālistiem. A. Spekkes darbs ir dzīvs, tuvs. Īsts zinātnieks nebaidās kļūt "nezinātnisks," un rezultātā grāmata, ko negribas nolikt neizlasītu.

 

L. Zandbergs