Jaunā Gaita nr. 210, septembris 1997

 

xxxv

 

AUTOBIOGRAFIJA BEZ MALAS UN GALA

Vecāki man vidzemnieki: māte Berta gājēja meita mazsalaciete/rūjieniete, dzimusi Gailis, tēvs, Jānis, arī bez kaktiņa, stūrīša, Kosas pagasta Augšzvannieku jaunākais dēls. Ģimenes aktīviste bija māte, viņa kā latviešu Hestija rāvās pavardu stūķējot, bērnus savācot - ar vienu roku putru maisīja, ar otru bērniem mutes apmazgāja. Tā viņa līdz mūža beigām, bērnus uzaugot nez vai pamanīja, tad 81.g. vecumā krita, lai vairs neceltos. Vēl dažus mēnešus pirms nāves viņai uz Klīvlandi aizvedām meitu Annu izauklēt. Viņa to gaisā izšūpināja, nodziedāja: Bumbuls negrib zemē augt...]

Tēvam fizioloģiskie refleksi lēnāki - pa reizei bija divreiz jāuzrunā. Pa pasauli, un reizei arī pa istabu viņš staigāja kautko meklēdams, meklējamo vai nu nezinādams vai aizmirsis. Domu, sapņu vai pagātnes sāpju riteņi viņam nekad neapstājās griezties. Laikam bija strēlnieku gaitu kontuzēts. Māte pirms Pirmā kaŗa nonāca Pēterpilī pie brāļa Absoloma, pārlieku metāja, bet pirmklasīga skrodeŗa, darbnīcā strādāt. Revolūciju viņa pārlaida Reitera korī dziedot: neko no Marta dienām, Ļeņina atgriešanās, Jūlija krīzes un Oktobŗa apvērsuma nepamanīdama. Brālis, kā saka, izplēģeroja revolūcijai cauri, māsa to izdziedāja. No Krievijas bada mukdami, Absoloms ar Bertu atgriezās Rūjienā. Tā kā Zemeļlatvijas miermīlīgā pilsētiņā pieprasījuma pēc frakām nebija, Absoloms nogrima pudelē un tās dēļ nelaikā, ap to pašu gadu, kad es uzsāku savus šīs zemes trīcošos solīšus, mira.

Man nezināmā vīzē māte uzsāka moderniecības darbu un nokļuva mana tēva pagasta krejotavā par vadītāju. Skolas ziemu mātei bija tikai minimāls skaits - visu, ko viņa sasniedza, to sasniedza ar galvu un darbu. Par savu vecāku romanci neko nezinu, bet ņemot vērā viņu temperamentus, mātei vajadzēja būt tai, kas pievāca tēvu, melancholisku kaŗa veterānu. Gailis apprecēja Ezergaili un saņēma darbu kā pienotavas vadītāja Mālamuižā, Rītes pagasta moderniecībā Susējas krastā. Aizsūtīja vīru uz Tukuma piensaimnieku kursiem, un pēc tam viņš piebiedrojās mātei kā kooperatīva ko-vadītājs, plaukstošās Latvijas zaļu līču un pļavu Sēlijas nostūrī, kur satiekās Rites, Saukas un Elkšņu pagasti.

Jaunajām audzēm ir jāsaprot, ka Sēlija manos bērnības gados bija vēl zirgu, ratu un divriteņu civilizācijās līmenī. Divriteņi bija gandrīz vai katram iedzīvotājam, izņemot vecākos gadus, tā pāri par piecdesmit, kas pieturējās pie zirdziņa. Ratu kultūra zemnieku sētās bija ļoti izkopta, ores un droškas, piena un vispārēju uzdevumu rati, kas ieskaitīja kūtsmēslu izvedamos, gan ar koka gan dzelzs asīm. Ratu smērēšana man bija kā ceļojošais teātris - brīnums, kuŗu gāju no kaimiņa uz kaimiņu skatīties. Melnā ziede griezās pīnē, tā bija gaismas un krāsu lāsteku pilna - vairāk nekā varavīksne: sākums un gals, tur bija ko redzēt un smaržot. Kā medu uz lūpas saimnieks uzvirpa uz ass melno piķi.

Ja atmiņa neviļ, es uzkāpu uz velosipēda tā ap 7 gadu vecumā, kad kājas, endzelīniski izsakoties, vēl padirsi nesasniedza. Pirmos divus gadus nobraucu kroplīgi, vai nu ar kāju caur stangu, vai sieviešu ritenī grīļojoties kājās stāvot. Ķermeniskai balancei tas liekas nāca par labu, jo līdz šai dienai, kad ceļu un muskuļu audi jau krietni padeldēti, spēja noturēties vertikāli ir vēl viena no manām stiprām pusēm. No riteņa praktiski nenokāpu līdz aizbraukšanai uz Ameriku 18 gadu vecumā. Visiem pamatskolas, bēgļu un nometnes gadiem divritenis man bija gan draugs, gan dzīves nepieciešamība, gan veids kā izrādīties līdzgaitniekiem un meitenēm. 50-tos gados Amerikā velosipedu kultūra bija uz zema līmeņa, galvenokārt agro padsmitnieku lietoti avīžu izvadāšanai. Tā kopš 1949.g uz riteņa vairs neesmu uzkāpis, pat atturējos tad, kad 70os gados pat profesoriskās aprindās vienu laiku bija modīgi ar desmit ātruma divriteņiem sportot. Retrospektīvi jāsaka, ka atbraucot uz Ameriku, ne tikai kontinentus vien pārmainīju, ne tikai ģeografiski vien attālinājos no savas dzimtenes, pārkāpts tika arī vesels materiālās, technoloģijas, civilizācijas slieksnis. Tai pašā reizē tomēr arī jāatzīstas, ka nekādu psicho-spiedi manā virsstruktūrā nepamanīju.

Televizori Amerikā sāka ieviesties ap to pašu laiku kad latvieši. Pirmās ziņas par televizijas brīnumu (radiofonu kas rāda bildes) biju uztvēris liekas vēl pirms kaŗa, varbūt no kādām ziņām par 1939.g. pasaules izstādi Amerikā. Doma, ka mājas neatstājot, varēs iegūt visu pasaules gudrību, manā zemapziņā gruzdēja visus bērnības gadus, tā mani nekad neatlaida, tas bija tāds noslēpums, par kuŗu nekad ne ar vienu nerunāju. Pirmais televizijas show(s), viesmīlīgā amerikāņa mājā mani satrieca, jo tanī brīdī nojautu, ka tā kaste tāpat kā pornografija sola vairāk nekā spēj dot. Par televīzijas ietekmi uz tautu Amerikā ir daudz filozofēts: varbūt Rietumeiropas revolūcija beidzot pierādīs, ka televīzija var arī kalpot brīvības veicināšanai.

Elektrības Sēlijā vēl nebija. Māte bija sapirkusi žūksni Ķeguma akciju, bet strāva līdz mums vēl nesasniedza. Ap 40to gadu sāka vienā otrā iztikušāka zemnieka mājā ieviesties vēja ģenerātori, process, kas liekas, melnā tirgus ietekmēts, paātrinājās vācu okupācijas gados. Vispirms primusu lampas ar saviem trauslajem maisiņiem, un tad karbona lampa bija jau savs technoloģijas kalngals, kas arī vienu otru māju sāka apgaismot. Ulmaņa gados petrolejas lampas bija visur, bet pa kaŗa laiku vienā otrā kaimiņa jaunsaimniecibā redzēju skalu aizdedzinām. 30to gadu beigās arī sāka parādīties pa motocikletam un, ja atceros pareizi, tad mans tēvs bija viens no pirmiem pagastā, kam viens NSU firmas rats piederēja. Pirms Latviju pārņēma okupanti, sava veida motocikletu kultūra mūsu apvidū sāka izveidoties. Auto tur nevienam tuvākā apkārtnē nebija. Arī traktoru tad vēl nebija, vienīgi viens, kas pašos pēdējos gados atvietoja pašgājēju un, ja nemaldos, arī pārvilka kuļmašīnas. Rudeņu lielā drāma bija kuļmašīnu un tvaika katlu pārvešana no sētas uz sētu. Zirgu un vīru spēki it sevišķi dubļainos rudeņos tika maksimāli pārbaudīti. Latvijas zirgus un saimniekus, katris savā sētā audzis un dābolā barojies, bija grūti sako-ordinēt vienmērīgam stiepienam un grūdienam. Spriguļi vairs Latvijas sētās lietoti nebija, lai gan vecsaimniecībās tie vēl uzglabājās, aiz sijām aizbāzti, it kā kautkādu bada vai verdzības laiku atgriešanos gaidot. Dzirnakmeņi, dažāda lieluma, tika izlietoti praktiskāk, klētī, vāgūzī vai pagalmā tie kalpoja alus muciņas uzlikšanai svētku dienās, vai mazākam cilvēciņam kur pakāpties, lai tiktu zirgam mugurā. Izkapts, cirvis, grābeklis un divrocīgais zāģis vēl bija pamata darba rīki. Rokas griežamie seperātori bija gandrīz vai katrā, arī nabadzīgākā mājā.

Salīdzinot ar zemnieku vidi, pienotava bija mechanizācijas kalngals. Pienotavā visus darba rīkus - pumpjus, seperātorus un sviesta mucu dzina untumains tvaika katls.

 

Par saviem bērnības gadiem nevaru teikt, ka tie būtu bijuši sūri, drūmi vai nelaimīgi. Gluži pretēji, bērnībā es iekritu kaut kur starp spraugām - nebūdams zemnieka bērns, rīta rasā man kājas nebija jāsaldē. Skola man bija vienīgais uzdevums, un viss pārējais spēle. Vasaras pavadīju peldoties un makšķerējot Susējā. Uz rudens pusi gāju sēņot, no sākuma mātes lindrakos turēdamies, vēlāk viens pats uzsāku apskriet tuvējās birztalas un mežus, lai pievāktu baravikas. Es nospeciālizējos uz baravikām un lasīju tikai tās, pa retam piesviezdams klāt pa lācenei. Pēc baraviku savākšanas un tad, kad apnika makšķerēt, tad paskrēju līdz kaimiņu ganiem vai nu vienā, vai otrā Susējas krastā. Ar ganiem spēles bija bez gala, daudz tika drāzts ar nazi: kalcenes taisītas un stabules no kārkla rīkstēm izsistas, un perfektais pātagas kāts meklēts. Uzkodām pacepām kāli vai kartupeli sārtā, vai noslaucījām burkānu pie biksēm. Piedzīvojumus meklējot, reiz pagriezu pēcpusi ragainam aunam. Tā bija kļūda, kuŗu otrreiz dzīvē man nav bijis kārdinājums atkārtot. Brāļošanās ar ganiem mani saveda zināmā konspirācijā ar pamatšķiru, kas pat vēl tagad nav pilnīgi atstājusi. Iemācījos zināmu dzīves relātivitāti, varētu varbūt pat teikt objektivitāti, jo jau tad izjutu, ka govis kāpostos ganam nozīmēja citu nekā saimniekam.

Kad vācietis jau sāka iet uz māju pusi, tēvs mani 12 gadu vecumā, vienu gadu pirms vajadzības, laikam ar nodomu palīdzēt totālam kaŗam izdeva krustmātes sētā par izpalīgu. Vienu vasaru dalījos intensīvos lauku darbos, gan sienu grābjot, kraujot un vedot, gan rudzus pļaujot, linus mērcējot un lopus uzskatot. Sadraudzējos ar krievu gūstekni, kas man vienu otru dzīves gudrību iemācīja. Viņš lielas acis bolīja, baltumi vien parādījās, mājas meitu, polieti, ieraugot. Un nevienreiz vien man nācās sakraut trīsceturtdaļas siena vezuma vienam, kamēr gūsteknis ar polieti, teiksim trīs gubas tālāk, bija savā veidā aizņemti.

No pārlieki agras iejūgšanās darbā mani izglāba izbēgšana uz Vāciju. Var jau visādi drūmi izteikties par bēgļu nometnēm, bet pusaudžiem tur slikti nebija. Bēgļu nometnes man pagarināja bērnību par saviem pieciem gadiem. Skola nometnē bija sekundāra, lielāko dienas daļu pavadīju sporta laukumā, volejbolu sitot un basketbolu tukšā grozā metot. Sports man padevās un ar to ieguvu zināmu dzīves optimismu, varbūt tādu virsrokas izjūtu pār saviem šīs ielejas līdzcietējiem, kas man liekas it sevišķi labus dividendes ir ienesis dzīves otrā pusē, nonākot polemikā ar maldīgu iedoloģiju pakalpiņiem. Intelektuālai un ķermeniskai sacensībai ir viens kopsaucējs, abām, varbūt drusku dažādās proporcijās, ir gan psicholoģiskā, gan fizioloģiskā dimensijā. Liekas, ka tie ļaudis, kas jau no mazotnes tīri intelektuāli dresēti, teiksim ar četriem gadiem pie klavierēm iesēdināti vai jau bērnībā ielikti franču licēja sagatavošanas klasē, šo dzīves divkosību neizjūt un nav pilnīgi spējīgi izvērtēt dvēseles subjektīvi objektīvos impulsus.

Nometnes dzīvei vēl bija dažas sekas, kas, tā latviešu zara vēl neuzrakstītā vēsturē, nav pilnīgi novērtētas. Tas bija liels dzīves izlīdzināšanas laiks: mēs nonācām tādā brīvkritiena posmā, kad kungi pazuda, kad profesoru vai mākslas kritiķi atšķirt no zemnieka vai strādnieka bija bez nozīmes. Katrā nometnē bija pa priekšniekam, bet visas kopienas centrs visbiežāk bija kāds spekulants, uz kuŗa istabiņu nemitīgi plūda gan pircēji, gan pārdevēji, ar baletdejotāju solu vieglumu, gan dubļu bridēju nagloto zābaku svaru. Nometnē varēja vērot gan dzīves iznīcinātos, gan vitālos latviešus: tos, kad denaturku sadzērās un krita ar seju uz leju, un tos, kas kāpa zinību kalnā un rausās notaukotā mākslu stabā. Mēs iemācījāmies sava veida nevienmēr tolerantu kosmopolitānismu. Tur sanāca drūzmēties ar dažādu tautību piederīgiem, ukraiņiem, poļiem, leišiem, žīdiem - ar visu Austrumeiropas tautu poliglotisko mistrojumu. Un visugalvenais, nometnēs lauku bērni varēja urbanizēties, mums bija iespēja par velti vai lētu naudu iepazīties ar latviešu māksliniecisko virsslāņu devumiem, teātŗiem, dziedātājem, mūziķiem un rakstniekiem. Tur sākās arī sava veida amerikanizēšanās, vispirms ar cowboy(u) un gangsteru filmām un mūziku. Kopā savelkot, nometnes bija vairāk nekā, Gorkija vārdiem izsakoties, dzīves universitāte.

Mana bērnības trauma bija ostemelītis, kas man 7 gadu vecumā ieviesās labajā kājā. Šodien ostemilītis ir ar penecelīnu ārstējams, bet tad nazis bija vienīgā izeja. Laikam nemaz par agru, ar taksi tiku aizrauts uz Rīgu, kur nonācu zem ķirurga Bieziņa zelta skalpeles. Sagraizīts, kā rētas man vēl tagad norāda, tiku vairāk kārtām. Slimnīcās sabiju gandrīz vai veselu gadu, un tā arī nokavēju savu skolas karjeras sākumu. No slimnīcas izlaižot māte dakterim prasīja, kā būs ar dēlēna kāju. Lai nesagaidot, ka Alfons Bērziņš iznākšot, dakteris teicis. Šo sibilisko ķirurga teicienu māte saprata, ka mani uz slidām nedrīkst laist: un tā pirmo reizi uzkāpu uz sievas dāvātām ledenēm tikai kādu 30 gadu vecumā. Dakteŗa brīdinājums neattiecās uz citiem sportiem: pie slēpēm tiku jau kādu gadu pēc slimības. Citi sporti nāca vēlāk. Jaunībā daudz norāvos ar vienību sportiem, tagad daudz braucu ar stacionāro riteni, un ķermeņa augšbūves muskuļus izvingrināju ar stacionāro airētāju. Atskatoties uz savu sportista karjeru, vismaz domās likās, ka, ja man no mazotnes būtu bijis labs treneris, tad vienā vai otrā disciplīnā, neskatoties uz sagraizīto kāju, būtu guvis labus panākumus.

Par dzīvi pēc nonākšanas Amerikā šoreiz neizteikšos: tie sākumā bija pa daļai proletāriskā vidē pavadīti gadi, tad skološanās augstskolās. Teikšu vienīgi, ka izglītība Amerikā man bija jāsāk no jauna. Viss tas, ko man vienmuļās Ulmaņa laika skolas un skolotāji bija iedrillējuši, bija lieks, un aplams, un nevajadzīgs. Arī pār galvu pārlaists. Tad pilnīgi neapzinājos, ka Amerikā biju iebraucis kā fašists. Ceļš līdz demokratijai bija lēns, evolucionāri mērens, bet pa laikam arī ar kvantuma palēcieniem. Bet tas ir cits stāsts, un vai kādam šinī burzmas laikā tas var interesēt?

 

Andrievs Ezergailis