Viņa dzīvo ar ļoti skaidrām prioritātēm −

viņa dzīvo ar mātēm −

viņa dzīvo ar visu, kā nav vēl bijis, ar visu, kas vēl tikai top,

ar visu, kas šķirts un kam jāsastopas −

viņa sarunājas savā Nūdžērsijas mājas dārzā ar zalkšiem,

                                                            ar krupjiem,

viņa tos zīdījusi dienasvidos pašas bērniem pa vidu ar

                                                            saviem pupiem.

Svešu valodu viņa nepanes, tā viņai traucē saklausīt sevī

                                    latviešu valodas šalkšanu −

tādu kā bērzu, tādu kā lazdu, tādu kā alkšņu.

Kamēr citi ceļojuši, kalnos kāpuši, pa nezkādiem

                                    eksotiskiem dārziem klejojuši,

viņa vienīgi dzejojusi, dzejojusi, dzejojusi −

un tā viņa uzdzejojusi, uzzīdījusi meitu tik neredzēti

                                                              latvisku,

ka citiem tā izliekas gluži atavistiska −

nupat Jānos uz Latviju aizlidojusi, viņa tur ganījusies,

plūkusi pilnām mutēm Vecpiebalgas un kādās vēl pļavās

zāli − un tad skatījusies ar tādu skatienu acīs, ko nevar

iemācīties − vienīgi ar ēšanu ieēst, ar ošanu ieost, ar

gulēšanu iegulēt − un viņa tad arī tur palikusi. Tagad viņa

ēd tur un dzeŗ tur un sapņo un murgos aurē Latviju

Baiba Bičole, Rotā, 1997.g. 6. jūlijā.

Foto: A. Kraujiete

UGUNSSALĀ

(Bitītei un Uldim)

ne ar milnu zvetētājs nē

šodien ar maigu muti

ar mīkstu baltputi bārkstainu

ap kājām šķīstošu glaudīgu

                                    apņēmēju

                        krastā skrējēju

                        piekļāvīgu ļāvīgu

                                    vilni

                        tu saņem mūs

                                    okean

                        plašum milzmilzu

                        dziļum dziļdziļais

saules dzirkstis sprikst

gliemežvāki zem pēdām

smiltīs uz mirkli ieurbjas

šķirkļu raksts

daudzpunkti dziļpunkti

ūdeņu zīmes

              zūdošās

kaijas vispirms viena
    tad divas trīs
    nu jau vesels karapulks
                        kaiju

                            ap mums

    sarkana ķērcienā pavērta

                            mute

    kūkumā mugura spalvas

                        sabozušās

            smiltis puslokā

                        aiz mums

                            kaijas

atbrīvojies brīvs

no visa kas viņu šķīris

no savienošanās

viņš iet pāri liedagam

pretī jūrai

            kails

ielas te šauras dēļu grīdas

abpus vēju nozelētu priežu ēnā

slēpušās mājas zem tām

              un to dārzos

                  spoguļi spoguļi

                          ūdens

(no Mīlētāju

dziesmām)

neredzami

tavās ausīs

    tie ienāk

        vārdi

    tavu roku piepešās

                kustības

            atsedz

    melodiju

tik apvaldītam

tik uzmanīgam

            būt

pat mats uz grīdas

            saules skarts

            dzirksteļo

klusums aizdomas spriegumā

                            telpa

                    piemilzt

ne te logu ne durvju

tuvāk arvien tuvāk sabīdās

                            sienas

          kā izelpot izelpot

                            kā?

Jānis Krēsliņš

Motto:       And at the end of all our exploring

                Will be to arrive where we started.

                (Un visu mūsu meklējumu gals

                Būs nonākt tur no kurienes mēs

                                            devāmies ceļā.)

                                  T.S. Eliot Little Gidding

Ejot uz Jāņmuižas riju,

šoruden nonācu

Jāņmuižā.

Meklējot veco riju,

ceļā biju

pus gadu simteni.

Meklējot veco riju,

izbraucu cauri

Ņujorkai, Stokholmai,

Rīgai.

Izbraucu cauri arī

Rūjienai.

Rūjienā,

radus meklējot,

Iegāju Bērtuļa kapos.

Radus pieminot,

iegāju Svētā Bērtuļa baznīcā.

Svētā Bērtuļa baznīcu

celt sāka

1260. gadā.

Tās cēlēji

pazina Virķēnu pusi,

toreiz igauņos.

Meklējot veco riju,

nonācu Virķēnu kungu kapos.

Tur beigts teļš

un sasista plāksne

ar uzrakstu

Johans fon Engelharts.

Johans fon Engelharts

dzīvoja pirms 200 gadiem

kad cēla Jāņmuižas riju.

Šodien kas vēl vairs zin

kur vecā rija,

kas Virķēnu lielskungs.

Gaiņājot odus un mušas,

nonācu beidzot Jāņmuižā.

Rijas tur sen vairs nav.

Ceļš garais nu bij galā.

Iets nebij tas par velti,

par vēlu tas tomēr bij iets.

RĪKOSIM

PROCESIJAS

Rīkosim procesijas,

godināsim mītus;

pieminēsim vakarus

vairāk nekā rītus,

jo vakarkrēslas

ēnu spraišļu smailes

daudz baziliku vaŗa durvis veŗ

un aizdzen baltās bailes,

kas rīta spožā gaismā

mūs visus baigi biedē:

tās tikai apziņa,

ka ej uz vakariem

lai kliedē!

Un daudz ko noteic

soļus raksts, ko liekam,

un dziesmu meldijas,

ko dziedam dziesmu priekam,

kā plīvo karogi

ar kuŗiem ejam kaujās,

un veids, kā sievas vīriem

Arkādijas dārzos ļaujas.

Mums mērķis visiem skaidrs:

tie lielie vakari!

Tādēļ lai visu izšķir sakari

starp tiem, kas soļojam

pa divi, mazos, lielos baros,

kas jūŗā brienam,

kāpjam kalniem pāri,

kas gūstam naidnieku,

kas ķeŗam spāri,

kas atkāpjoties uzvaram,

kas zaudējam uz priekšu ejot!

Bet kad sāk elpas trūkt

un jaužas lielie rieti,

Atcerēsimies:

Ritmiskās procesijās,

reizē prom un šurpu slīdot,

allaž dodas

blāvie un spožie

zvaigžņu spieti.

Tādēļ −

vairāk nekā rītus

pieminēsim vakarus,

rīkosim procesijas,

godināsim mītus.

Saproti.

Tas nebija vajadzīgs!

Tāds kā smīns.

Vai bija izvēle?

Īss klusums.

Kāda stāsta beigas.

Atliek

nicinoša spēle.

Rūgts karnevāls.

Nepiedodams, nenovēršams.

Tāds indīgs tango.

Lūdzu!

Griež nevaldāma takts.

Griež nesaudzīgi.

Paliek

asins izplūdums.

Kaut kas miris.

Kaut kas varbūt dzīvs vēl.

Balsis ielā.

Rūtīs gaišs rīts.

Kluss jautājums.

Varbūt kafiju?

Ierastais rīta rituāls

vēl joprojām.

Viņi saskatās.

Gandrīz kā glāsts.

Lūk cik skaisti dārzā

viss pārziemojis.

Cik krāšņi svinīgi tur

tulpes miera stājā.

Un re kur neaizmirstules

tām kautri māj.

Mazs piedāvājums.

Vēl kafiju?

Tas neizteiktais.

Ak uzdrīkstēsimies!

Vēlreiz uzdrīkstēsimies!

šī pēkšņā smeldze.

Priekšnoteikums

tā vecvecā alķīmiķu māka.

Tad atdzims viss

zeltlaimē brīnumainā!

Gaistoši brīži.

Atkal darbdienas rīts.

Izlietnē parastā trauku kaudze.

Paviršs − jābrauc.

PUSNAKTĪ, LŪK,

ZVĒRS KŪMIS UN

MAZO*

PAPAGAILĪŠU

PĀRIS ATKAL

MŪZICĒ...

* Angliski tie saucās love birds,
bet latviski, laikam, nav attiecīgs

nosaukums šai mazo papagailīšu
sugai.

Atskārstu,

Blakus istabā un koridorā ari,

Improvizē tādu kā instrumentāl-

Kompozīciju, pat ar pavadījumu divbalsīgu,

To pašu kā ikvakaru, bet agrāk nepazītu. Tur

Tādā pacietīgi vienmērīgā taktī

Brūnais zvēriņš, pats nezinot, zāģē

Nakts stingumu, griežot stiepļu mucu veco

Ātrsolī nebeidzamā. Tā uz

Nekurieni tas katru nakti

Dzen to.

Klau!

Koridora būrī mostas balss,

Tad otra šad tad pieskaņo un vijas minorā

Gandrīz nedzirdami, ausij tikpat kā nebijusi.

Tad pēkšņs tonis

Kresčendo!

Kā ieraksts zibenīgs uz nakts sienas.

Tur papagailīši divi atkal izprašņā

Kaimiņdzīves nakts čīgāšanu.

Tad klusums. Uz ielas auto motors.

Un atkal grūdienos viss

Atkārtojās man liekās. Maz

Pamazām, nemanot, mums

Miers un aizmiršanās. Tad rīts.

Sniega baltums nav nāvei rada,

Tā ir debesu nolaišanās pār zemes vaigu,

Kā arī mājiens, − ka, dzīvojot Platona alā,

Viss vēl nav pagalam.

Sniega baltumu vajag pareizi uztvert,

Tas nav domāts, lai apsegtu pasaules drazas,

Bet tikai − lai mūs padarītu

Mīļus un mazus.

Tomēr jābūt kādam staram,

kas ielaužas šai pasaulē no tālienes,

Apsvilina mūsu vēsos prātus,

Ieurbjas mūsu trulajā miesā,

Liekot tai − kaut uz bridi − pacelties gaisos

Un prātam −

    Izmukt no piesmakušā domu maisa.

Tad nu varētu vēl padzīvot, lai redzētu

Kā tas viss beigsies,

Un ja nebeigsies − iet paganīties cēlākos dārzos

Vai −

    Padzīvot varavīkšņu maizē −

    Kaut kur starp zemi un debesīm,

    Lai nenoreibtu no lieliem augstumiem

    Un lai kristu lejā

        Dzejiski,

    Tas ir − it kā nekrītot.

DEBESU MANNA

Uzdedz pīpi vēlā vakarā

Un kaut ko uzsapņo

Šai sakarā −

Piemēram, ka esi

ieplivinājies citā sfērā,

Kur laiku ar uguni mērī,

Tas ir − pēc sadegšanas ātruma.

Un tad tu degsi

Kā lāpa Tā Kunga rokās

Un nekad nesadegsi.

Tas vairs nebūs sapnis,

Bet − viens vienīgs hozanna

Debesu mannai,

Tai mannai, ko taisa

No mūžības ikriem

Un zila gaisa.

CIETĀKA

TICĪBA

Es nodarbojos ar dzeju −

Dažādu vēju tramdīts.

Brīžiem tie nāk no jūras plašumiem,

Brīžiem no paša pušumiem.

Faktiski − man ir apnikuši visi vēji,

Visa bangošana, svelpšana, gaudošana,

Visi faustiskie un autistiskie* nemieriņi,

Bālganie sapņi un pēc tam pārēšanās.

Būs jāpāriet cietākā ticībā −

No ganīšanās dzejas laukos

Uz māla trauku taisīšanu.

* autisms − pašcentrēšanās

Laila Vuškāne sarunā ar Laimoni Zandbergu „Dzirksts”
koncertā 1997. g. 1. jūnijā.

Foto: J. Zommers

Man nav acu, visapkārt tumsa.

Dzirdu tālumā suņu rejas. Gribu zināt, kur?

Visapkārt tumsa, tik varu nojaust, ka apkārt dzīvība.

Te pēkšņi: zari brīkšķ un nobīstos.

Kāds putns bailēs kliedz, un liekas spoku laiks ir sācies.

Visapkārt tumsa, un tomēr tā ir skaista, ar savu laiku,

    ar savu dzīvi.

Un tad, tumsai pāri pārslīd mēness sudraba stars.

Līst!

Manā sirdī nolīst skumju lietus.

Līst!

Aizskalo bēdas, aizskalo vārdus.

Līst!

Iemirdzas prieka lāsītes.

Līst!

Iededzas miljoniem spožo pērļu.

Līst!

Viss ir žilbinoši skaists un tīrs.

Joprojām līst!

Kāpēc man vajag klusēt, ja es gribu kliegt?

Neliedziet skaļi izteikt domas.

Es, gribu kliegt!

Priecāties kopā ar putniem, apbrīnot sauli.

Es, gribu kliegt!

Izkliegt par visu, kas apkārt.

Es, gribu kliegt!

Izkliegt par visu, kas zied.

Es, gribu kliegt!

Skaļumā saklausīt klusumu.

Es, gribu kliegt!

Kliegt, cik spēju,

    lai dzirdētu klusumu, kas dzied.

Atver acis un neskaties.

Atver ausis un neklausies.

Ievelc elpu un neelpo.

Tu raugies, lai neko neredzētu.

Tu tāluma skaņas nesaredzi.

Tu klausies, lai neko nedzirdētu.

Tu skaistumā nespēj sadzirdēt klusumu.

Tu elpo, lai varētu dzīvot.

Bet visu laiku trūkst gaisa.

Tā tu dzīvo, lai dzirdētu ar neko neredzošām ausīm

skaistumu.

Tā tu dzīvo, lai saskatītu klusumu, jo tas dzīvo skābeklī.

Tu gribi būt tas, kas spēj visu,

    bet īstenībā neko.

Vārda iekšējais − nē.

Izsakot visu par lietām, par lietu.

Tu nedzirdot neko spēj saprast − nē.

Gan no rīta, gan vakara stundā.

Pāri, kā ērglis pārslīd spalgs − nē.

Vai, tā bija neziņa, par šodienu, par rītdienu?

Vai, tas − nē, nav kā piepildāma gaisma?

Aiz kuras slēpjas spēja iemācīties būt brīvam,

    un teikt tikai − jā.

MARGINĀLIJAS

pie Stikla sievietes, II

Ir daiļums, kas nedilst, nenoveco

un to

bez liekas meditācijas

var apgalvot

par sievieti no stikla −

ilgst viņas jaunība

jau vairākus cilvēka mūžus:

laiks nedara ļauna

allaž spirgtajam augumam.

Gaisā no trapēzes

kūleņot,

virvi staigāt

ne viņai. Īstā meistarība −

                                    būt

un nedarīt neko.

viņa ir, kas bija

tikai viegls

brīnumvarīga stiklapūtēja

izdvašots nieks

    cilvēku cēlums

    ārēji nav viņai liegts

    cilvēcīgu žēlumu tai

    neiegūt, lai cik mūžos

un tad

nāk jauns fantasts un ar savu

iedomu spēku piemontē

stikla sievieti dzīvei −

− prieku kā apelsīnu uz šķīvja

neviens nesniegs. Kas atliek?

Tikai miegs.

Tikai sapņi.

Dzīvības mistiskais

eliksīrs − sapņu opijs.

Malko un pārtopi!