Pēkšņi Jaunā Gaita ir zaudējusi savu sirdi un dvēseli. Visi, kas vien varējām, pulcējāmies Hamiltonas Kristus ev. lut. draudzes baznīcā, lai šķirtos no Laimoņa. Viņa draugi − starp tiem Brunis Rubess − teica atvadu vārdus. Vēlāk baznīcas zālē pie atvadu mielasta dalījāmies ar visiem klātesošiem atmiņās par aizgājēju un izteicām viņam beidzamās ardievas.

Šajā Jaunās Gaitas numurā, kuŗa sastādīšanu Laimonim nebija lemts pabeigt, ievietojam viņam veltītos rakstus. To turpināsim arī nākamajā numurā.

Vieglas smiltis! Darbs nebeigsies.

JG redakcijas kolēģija

 

 

Laimonim − In memoriam

Ir pavisam neticami, ka tik strauji un pēkšņi, it kā kādā eksplozijā, būtu pazudis mūsu nerimtīgais Jaunās Gaitas atbildīgais redaktors Laimonis Zandbergs, jo tikai nesen, pirms nedēļas, sabiju veselu pēcpusdienu viņa Ankasteras mājā, kur viņš gaidīja jumta būvētāju, nesa man kafiju, alu un maizītes, atbildēja uz telefonu dārzā, kur mēs pārrunājām kādu interviju Jaunajā Gaitā, kā to uzlabot un padarīt aktuālāku.

Ir dīvaini, ka viņa vairs nav. Kas tagad apkops, iekārtos žurnālu un savilks kopā visus diegus, apjautās citus redaktorus un turpinās art to taisno vagu, kuŗā jau sarindojušies divi simti deviņi numuri. Agrāk taču vēl bija arī Jānis Bieriņš, Imants Sakss, Valda Dreimane, un citi redaktori ir stājušies vietā.

Bet galvenais vienmēr bija un palika tas pats, kas pauda brīvo vārdu brīvā presē, pirmais iespieda Latvijas autoru dzeju, pirmais pārrunāja Kārļa Ulmaņa valdību, pirmais iespieda jauno ‘nikno’ Latvijas autoru prozu, uzdrošinājās oponēt trimdas formālistiem, vienmēr iet blīvāk un brīvāk.

Nu Laimonis ir kļuvis pavisam brīvs, atbrīvojies no visa tā, kas viņu saistīja pie šīs zemes, pat no Jaunās Gaitas nākošā numura. Viņš to jau garā redz ar visām gaŗumzīmēm un komatiem, kā tas mūsu valodā ir pieņemts, un pieraksti malā ir viņa paša − pamazi, lokani un smalki. Kaut ja ne vai­rāk, vienu nākamo numuru noteikti būtu jāizlaiž un gan jau palīdzēs Bieriņš un arī Sakss. Un pārējiem redaktoriem ir jāsaslēdzas rindā, jo pēc definīcijas Jaunā Gaita nav apturama. Tas Laimoņa nopelns, kas turpinājās.

Kad es pirmo reizi satiku Laimoni, viņam bija sarkans džemperis un sarkans sporta auto un jau toreiz rokā klade ar daudzām manuskriptu lapām. Vēl nedzimušajiem Jaunās Gaitas numuriem Laimonis skatījās jau acīs, numuriem bija savs spogulis, un bieži vien viņa skats bija vērsts kaut kur tālāk un šķita, ka cilvēkiem viņš dažkārt rau­dzītos mazliet gaŗām. Kāda vīzija, formu veidols, viņu vadīja cauri tiem daudzajiem gadiem, kaut kur tālāk un augstāk. Tur bija vesela pasaule, kas nestāv uz vietas, bet nepārtrūkti virzās, pati vecāka nekļūdama un tā ir tā pati jaunā gaita.

Tur jau ienācis galda galā apsēžas Laimonis: viņam blakus sēž mierīgais Jānis Bieriņš, tad Imants Sakss, Herberts Sils no karstajiem ūdeņiem, mīlīgā Valda Dreimane.

„Olafs Stumbrs un Valdis Krāslavietis abi atsūtī­juši dzejoļus,” un redakcijas sēde sākas.

„Šos divus liksim pārrakstīt,” Bieriņam saka Laimonis.

Ir tikai klusums un mākoņi šūpojas savā gaitā.

 

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

 

 

 

Aina Kraujiete

LAIMONIM AIZEJOT

 

                          un eņģeļi

                          uz debesīm dziesmas un dvēseles vada

ai eņģeļi spārnotie, steidzieties −
pirms mīļu cilvēku šodien bedam
ir dvēsele mājup vedama,
mājup uz debesu mājokļiem:

aiz bēdu aizām, caur asaru ielejām
mūžības starojumā
cits jaunu gaitu sākums − −

1997. g. 15. augustā

 

 

 

 

1946. gadā Vācijā, Geištachtā. „Saules” nomet­nē bija pusdienas laiks. Hermīne Zandberga, ejot kopā ar saviem trim dēliem − pusaudzi Laimoni, jaunākajiem Modri un Aldi, teica: „Paskaties − tā, kas tur aiziet, ir daktera Šedrika kundze ar saviem bērniem Ilzi, Andreju un mazāko − Māru − vēl ratiņos. Dakteris ārstēja Aldi, kad viņš bija slims.” Tā bija mūsu pirmā redzēšanās un pagājām viens otram gaŗām. Tā stāstīja Laimonis 25 gadus vēlāk.

Kad studēju Bostonas universitātē, bostonieši rīkoja dzejnieka A. Čaka piemiņas vakaru. Kādā brīdī arī es atrados uz skatuves, kopā ar Noru Kūlu, Valdu Dreimani un māsu Ilzi. Pēkšņi kāds kungs tur enerģiski rīkojās ar Rolleiflex un mūs fotografēja JG žurnālam. Tas esot Laimonis Zandbergs, bet iepazīties mums neiznāca. Re­dzēju tās bildes tikai daudz gadu vēlāk Laimoņa archīvos. Pēc pāris gadiem, 1969. g. vasarā, iepazinos ar viņu Kalamazū, Lalitas Muižnieces mājā. Toreiz apmeklēju latviešu valodas kursus Rietummičigenas universitātē. Tad arī uzzināju par viņa sevišķo aizraušanos un līdzdalību Jaunās Gaitas izdošanā. Šī mīlestība un darbs žurnālam nekad neatslāba. Palīdzēju šai darbā cik spēju, lai gan strādāju ārpus mājas un ģimenē jau bija dēls Aldis. Kad pienāca otrs dēls Andrievs, no palīdzēšanas bija jāatsakās darba slodzes dēļ.

Toreiz viņa galvenie līdzstrādnieki, ar kuŗiem viņš dalījās domās un darbos, bija Jānis Bieriņš, kom­ponists Imants Sakss un rakstnieks/mākslinieks Tālis Ķiķauka. Tagad Laimonis pievienojies abiem pirmajiem aizsaules ceļos.

Māra Zandberga

 

 

 

„Nāc man līdz!” Šis Laimoņa teikums man vis­vairāk palicis atmiņā.

„Nāc man līdz!” − Laimonis aicināja bērnus, draugus, meitenes!! „Nāc man līdz!” − uz Hamiltonu, Klīvlandi, Ņujorku ...

Šim aicinājumam tūlīt gatavs sekot bija arī viņa piecgadīgais krustdēls Balvis, un man ar grūtī­bām bija dēlam jāiestāsta, ka šovakar, pidžamā, tomēr nevarēs braukt uz Hamiltonu ...

„Nāc man līdz!” − Cik daudzi draugi dzirdēja šo pievilcīgo aicinājumu. „Nāc man līdz! − Cik daudzas meitenes to saņēma, es pat nevaru saskaitīt! „Nāc man līdz!” − Un viena uzdrīkstējās un atnāca līdz.

Laimonis jau savā dzīves laikā bija leģenda, un ar leģendām ikdienā dzīvot nav viegli. Bet viena uzdrīkstējās.

Viņš bieži sev un citiem jautāja, kā gan cilvēks var uzņemties tik milzīgu atbildību − audzināt bērnus. Bet arī šīs bailes pazuda, un Laimonis bija tas rūpīgākais no visiem tēviem, ko es pazīstu, un savus dēlus ārkārtīgi mīlēja.

„Nāc man līdz!” − Šim šarmantajam aicinājumam nesen bija gatavs sekot arī mūsu trīsgadīgais mazdēls.

Diemžēl tagad aicinājums apklusis.

Un tomēr − man gribas ticēt, ka tad, kad pienāks mūža gals un tiešām mēs redzēsim tuneli ar gaismu tā galā, tur stāvēs Laimonis, ar matu cirtu pār pieri, savu šķelmīgo smaidiņu acīs, un teiks: „Nebaidies! Nāc man līdz!”

Biruta Rubesa

 

 

 

Laimon − Tu tik pēkšņi piecēlies no krēsla un aizgāji ... aizzibsnīji acīm gaŗām, un prom. Taču Tu vienmēr biji spontānas dabas. Dzirksts, ar ko citi aizdegās. Tu meti dzirkstis, kā arājs sēj sēklu.

Tu arī mani iekustināji, spontāni bīdīji pa latviešu literatūras durvīm. Tas iesākās kādā LNJAK kon­gresā, kamēr Tu lasīji kādu referātu. Tu izsauci mani no publikas, lai es deklamētu kādu Juŗa Kronberga dzejoli. Es, sevī ierāvusies padsmitniece, to nebiju sagaidījusi, bet bija jāiet, jo Tu mani sauci. Es tagad gribētu Tev par godu pār­frāzēt šo dzejoli, kas saucas „Bertrands Rasels ir miris” (ja atceros pareizi).

 

 

 

Adieu, Laimoni!

Mudinošs. Vienmēr − mudinošs. Tāds bija Laimonis.

Vajadzētu ... to. Būtu labi, ja tu varētu ... to. Gan jau mēs otrā galā ... to. Un visus šos gadus − trīsdesmit septiņus! − liela, izkaisīta, ne vienmēr saticīga, sastāvā mainīga saime viņa neatlaidīgās mudināšanas dēļ radoši izstrādāja ... TO. Pa žanriem. Pa tēmām. No pamattēmām − variantos. Atkal un atkal. No viena numura nākošā. No paaudzes paaudzē. Daudzās un dažādās balsīs un atbalsīs. Kā testaments paliek pāri laikiem un attālumiem viņa savāktais un iemūžinātais liecību klāsts.

Vai bez tādas mudināšanas katrs atsevišķi un tad kopā mēs būtu visu to paveikuši? Šaubos. Vai bez viņa mierīgās noturības maiņu − ne vien maiņu, bet pārmetumu, strostojumu − brāzmās būtu kā atzīmējama vienība pastāvējuši? Šaubos? Laimonim bija smalki rafinēts, caur­urbjošs radars iekšā, un tas, savukārt, pie mums vajadzīgo, iespējamo, trāpīgo uzķēra un vilka ... ārā. Izlika dienas gaismā. Un teica: lūdzu! Tādi esam. Brīvi domājoši. Ar savām vērtībām. Viņš nešaubījās.

Tas nenozīmē, ka visi vienmēr burtojām „to pašu ābeci”; Jaunā Gaita nevienam neprasīja pa­rakstīt vienprātības solījumu. Tieši otrādi: tā no kontroversijas nebaidījās. Aizstāvēt uzskatu da­žādību, veicināt atklātas debates − tas bija Laimoņa grūtākais uzdevums un tāpēc, ka no tā neatkāpās, viņš vienlaikus saņēma kā rājienus, tā pateicību. Arī ja rājieni viņu sarūgtināja, viņš nesūdzējās − un izcili labi zibeņus novadīja pie zemes. Apbalvojumus un slavu viņš nemeklēja, lai gan atzinību bija pelnījis ar uzviju ... un to īsti sapratīsim tikai vēlāk. Tādā vietā, kādu viņš bija izvēlējies, nekad negāja gludi − reizēm neiznāca tas, ko viņš gribēja un reizēm nojuka tas, ko gribējām mēs − bet, galvenais, vienmēr galvenais: gāja. Ar kaut kādu savādu spēku ... gāja uz priekšu. Gāja savu gaitu.

Un tagad, Laimoni, bez Tevis − kādu gaitu iesim mēs?

Juris Mazutis