Ildze Kronta

SKUMJAS IRONIJAS VIEDUMS

 

„Jau kopš gadiem esmu atteicies no estēta godkārības un nerakstu sadomājumus, bet drīzāk atzīšanos, tāpat kā slīkstošais vai saindētais nenodarbojas ar savu frizūru vai nerūpējas par balss modulāciju, bet gan kliedz.” Šie Hermaņa Heses vārdi ir Miervalda Birzes grāmatas Tai rudens vakarā (1974) moto. Izdevniecības „Liesma” izdotajā sērijā „Rakstnieki par literatūru” tā bija viena no visatzinīgāk vērtētajām. Un ne tikai tāpēc, ka varbūt visvairāk atbilda sērijas iecerei − atklāt literatūru „no iekšpuses” rakstnieku pašraksturojumos, kaut daļēji it kā turpinot Kārļa Egles Atziņas (1923-1924). (Autobiogrāfisku apceŗu neaizstājamību sapratuši latviešu literāti pasaulē, jau 1948.-1949. gadā publicējot Trimdas rakstnieku sējumus, tad Pašportretus (1965) un Latviešu literatūras darbiniekus Rietumu pasaulē. Jaunāko posmu (1991). Tai rudens vakarā suģestēja autora personības pašatklāsme, tiem laikiem pietiekami no oficioza stinguma atbrīvota.

Atceres un pārdomas (kā Tai rudens vakarā), esejas, filozofiski tēlojumi, atmiņas, publicistika − šāds izpausmes veids, kur žanru robežas visai plūstošas, varbūt „sadomājumu” mazāk, bet autora ētiskā un estētiskā pārliecība tiešāka, vienmēr saistījis Miervaldi Birzi. Laikam juzdams vajadzību šos žanrus un starpžanrus aizbildināt, rakstnieks savureiz piebildis, ka tos tāpat uzskata par „nopietni vērtējamiem”. „Nopietni vērtējams”, protams, ir arī šimbrīžam jaunākais autobiografiskās un dokumentālās ievirzes darbs − dienasgrāmata. (Žurnālos publicēti arī topošās grāmatas No vārdotāja atmiņām fragmenti.) Vienos vākos ar kopēju nosaukumu tas gan nav izlasāms, bet tas jau nemaina būtību. Sākums No dienasgrāmatām ievietots M. Birzes grāmatā No katra pagasta pa teikumam (1990), atsevišķi iznākusi Bijuša gada dienas grāmata (1991), divas Dienas grāmatas (1990, 1991) un Trīspadsmit mēneši (1996).

Vēsturiskā laika, sociālās vides, paaudzes piederības zīmogi tomēr iegravējas ļoti spēcīgi. Arī suverēnām personībām. Kad Latvijā vienlaikus varēja lasīt, teiksim Gundegas Repšes, Baņutas Rubesas un Miervalda Birzes dienu piezīmes, par to nu vairs nebija iespējams šaubīties.

Miervaldis Birze pieder pirmajai paaudzei, kas ienāk literatūrā pēc kaŗa. Tā ir Ilzes Indrānes, Dagnijas Zigmontes, Visvalda Lāmas, Gunāra Priedes, Zigmunda Skujiņa, Harija Heislera paaudze. Viņu − divdesmitajos, trīsdesmitajos dzimušo − biografijas pat izteikti atšķirīgas, bet piecdesmito gadu otrajā pusē viņus vienoja tas, ka viņi atradās Padomju Latvijā un gribēja strādāt rakstniecībā, kur zaļot patiesībā varēja tikai viens zars, tas, kuŗš vairāk vai mazāk pieņēma jaunās iekārtas spēles noteikumus.

„Miervalda Birzes mūžam neizdzēšamu zīmogu uzlicis viņa − tā vien gribas sacīt − gēniskais sakars ar trešo politisko spēku. (...) Miervaldis Birze nāk no sociāldemokrātu ģimenes. Viņa tēvu, savulaik Rūjienas pilsētas galvu, Ulmanis pēc nākšanas pie varas atbrīvojis no darba. Īsu brīdi turējis pat apcietinājumā. Četrdesmitajā gadā Bruno Kalniņš aicināja sociāldemokrātus atbalstīt Kirhenšteina valdību. Studentam Miervaldim iestāšanās komjaunatnē bija gandrīz vai likteņlemta. Tālākais aptuveni zināms. Vairāku gadu gaŗumā balansēšana starp dzīvību un nāvi kā pa naža muguru, kā pa dzeloņstieples stīgu.” Tā raksta Zigmunds Skujiņš Sarunu ar jāņtārpiņiem turpinājumā Jātnieks uz lodes (R., 1996, 27.-28. lpp.)

(Tālākais aptuveni zināmais ir: Valmieras cietums, tēva un tēvabrāļa nošaušana, kad tēvabrālis lodi saņem Miervalda vietā, tad Salaspils, Neiengammes un Būhenvaldes koncentrācijas nometnes, izbēgšana un atgriešanās Latvijā, arī Universitātes Medicīnas fakultātē, cīņa ar savu un citu tuberkulozi un 1966. gadā aiziešanas no ārsta darba, lai visu laiku atdotu literatūrai.)

Miervalda Birzes dienasgrāmata rakstīta astoņdesmito gadu otrajā − deviņdesmito gadu pirmajā pusē, laika nogrieznī, kuŗa norišu dziļums pilnībā varbūt atklāsies tikai pēc gadiem. Bet savu vēstures liecību dienasgrāmata piedāvā šobrīd, dziļi inteliģentas, savkurīgas personības liecinājumu.

Miervalda Birzes dienasgrāmatai, manuprāt, raksturīga triāde: vienkāršība kā stila, izteiksmes pamatpazīme, angažētība kā rakstnieka pārliecības un stājas pamats un humānisms kā vērtību hierarchijas augstākais atskaites punkts.

Apcerē par Miervalda Birzes prozu Lilita Kadaša atzīst: „Rakstnieks ir spējis sevī organiski apvienot intelektuālu domātāju ar zemkopju kultūras nesašķelto cilvēku, eiropeisko skepticismu sabalansēt ar ētisku viengabalainību”. (Kritikas gadagrāmata, 19. R., 1992, 194. lpp.) Dienasgrāmatā tas izpaužas īpaši koncentrēti, te nepārtrauktā uzmanības lokā rakstītājs pats, viņa attieksme pret sevi un ārpasauli, neviens ārpasaules notikums te neienāk bez rakstītāja personības pieskāriena, bez subjektivitātes krāsām. Dienasgrāmatā Miervalda Birzes garīgās dzīves telpa iz bezgala bagāta un tajā ir vieta visam: lielajiem vēstures griežiem Latvijā un citās zemeslodes malās un māmuļai ar asterēm rokās Cēsu tirgū, bezdelīgu pārim pie mājas jumta un pasaules mākslā zelta burtiem ierakstītiem vārdiem pagātnē un tagadnē. Daba, kultūra, vēsture, ikdiena balsta, caurvij un vieno vienā veselumā rakstnieka dzīvesziņu. Vieno stiprā veselumā. It kā par spīti tam, ka cilvēku, tautu un kultūru iznīcinošie spēki šķiet sasnieguši apogeju, ka civilizācijas negāciju kalni aug augumā. Šai dzīvesziņas veselumā noteicoša šķiet skumjas ironijas stīga, romantiķa dvēselē neizdeldējams humānisms. (M. Birze: „Freida sludināto mežonības nenovēršamību nepieņemšu nekad”.)

Kā jau minēju, dienasgrāmatai spēcīgs noteiktas paaudzes dzīves pieredzes zīmogs. Lielās līnijās arī attieksmē pret literatūru šī pirmā pēckaŗa paaudze joprojām liekas diezgan vienota. Miervaldis Birze saka: „katra rakstnieka patiesi uzrakstīta lapa nes kaut ļoti mazu, tomēr daļu no tautas gara dzīvības”. Pārliecība, ka literatūra ir tautas gara dzīvības lieciniece un uzturētāja, ir dziļi personiska, ne no ārienes uzspiesta, konjunktūras vai modes vēju atnesta. 1991. gada 12. martā savā autorvakarā rakstnieks atzīst: „Arī šodien es rakstu angažēti, nevis tīru literatūru, bet, cik spēju atlicis, literatūru ar nolūku: lai latviešu tauta izdzīvotu un nekad neieplūstu lielajā „padomju tautā.” (Kritikas gadagrāmata, 19. R., 1992, 186. lpp.)

Vai latviešu literatūra „dažkārt nav pametusi savu tautu tās grūtajā, sāpīgajā ceļā uz Sarkano grāmatu šodien?” tā rakstnieks dienasgrāmatā jautā 1988. gada 28. novembrī, par aizvadītajiem gadiem domādams. Ko var atbildēt tagad? Situāciju nedramatizējot, jāatzīst − lai kādi mēri pļāvuši un kaŗi postījuši vēsturē, tomēr iznīcības izkapts tik tuvu nekad nav bijusi. Tā ir neizsāpējama sāpe. Deviņdesmitajos gados Birze ir viens no nedaudzajiem, kas to atkal un atkal atgādina. „Pret lielvarām var pastāvēt tikai tad, ja katrs sevī ir cietoksnis. Šķiet, ka čečenu lielākajā daļā tādi cietokšņi ir,” Birze ieraksta 1994. gada 20. decembrī. Vai mēs radām šo cietoksni sevī, vai mums tas ir vajadzīgs? Vai literatūra spēj palīdzēt šo cietoksni radīt, vai tā vēlas to darīt? Jānis Peters par pagātni teic, ka dozētas patiesības ceļš rakstniecībā tika iets tautas − nevis valsts − uzturēšanas vārdā, jo bijusi pārliecība: ja nebūs pašas tautas, nekāda valsts arī nebūs vajadzīga. Kāda būs literatūras vieta turpmāk? Liekas, veco statusu tā zaudējusi. Kādās estētiskās un ētiskās vērtībās personības brīvība pārtaps, vai tās būs tautai nepieciešamas un pieejamas? „Vienā ziņā ar Valiju Ruņģi esmu vienisprātis − literatūrā jaunajā paaudzē kā te, tā tur vērojams nacionāls nihilisms, maskēts ar citiem, itin kā šodien pasaulē valdošiem „ismiem”. Šādos darbos uzskati par nāciju ir a la Šuvajevs: kas tā nācija īsti tāda ir? Ja nezinām, kas tā ir, tad tās nav.” (M. Birze 1995. gada 26. septembrī.) Ja nav tautas, nav arī tautas kultūras un literatūras vietas tajā un literatūrai vienīgi var atvēlēt tekstu izspēles laukumus, kur skaisti rotaļāties. Bet varbūt literatūra stiprinās cietoksni katrā, un atkal tas notiks tautas uzturēšanas vārdā tikai citā laikā, citos apstākļos, citos mākslinieciskos meklējumos?

Piebildīšu, ka par literārā darba publicitātes jēgu, par nacionālās rakstniecības attīstību kopumā pašlaik prese gandrīz nerunā. Iespējams, ka vainīgas bailes būt apvainotam „padomju ideoloģijas uzsildīšanā”, varbūt uzvarējis viedoklis, ka patiešām jēgas nav un runāt vispār var tikai par rakstnieku indivīdu, bet jebkuŗa iekļaušana kādā kopprocesā apgrēcīgi apdraud personības patību, neatkarību, tiesības. Miervaldis Birze, televīzijā noskatījies raidījumu par Kārli Zāli, 1994. gada 15. decembrī raksta: „Vai Zāle nav izcils piemērs tam, ka katra liela māksla vispirms ir nacionāla? (...) Redzējušam Zāli, mani grūti pārliecināt, ka nesen Rīgā izstādītā žāvētā cūka arī ir māksla. Bet − gaumes jau dažādas”.

Dažas še citētās rindas kaut nedaudz ļauj noskārst dienasgrāmatas izteiksmes veidu, intonāciju. Vienkāršība, skaidrība kā dzīvesgudrības atslēga, arī kā cieņas apliecinājums Kārļa Skalbes, Jāņa Jaunsudrabiņa tradīcijai, arī kā nepieciešamība tikt saprastam (Birze ne reizi vien uzsvēris, ka, būdams „vecmodīgs”, raksta lasītājam, un atzīst gandarījumu, ka „tais daudzajos gados, kad caur uzrakstīto centos sarunāties ar lasītājiem, viņiem literatūra vēl bija vajadzīga”). Mierīga pašvērtības apziņa un dzīvē daudz pieredzējuša cilvēka vieda pašironija. No vēstures zināšanām, kultūras apguves izaugusi skumja ironija. Līdz ar to it kā mazliet distancēts skatījums gan uz sevi, gan pasauli − pārejošais un mūžīgais tad skaidri nošķirami, acumirklīgais būtisko neaizsedz.

Birzes paaudze, padomju literatūrā ienākusi un tās „ābecis” apguvusi, partijas saukļu atbalsotāju lomā spēja nepalikt. Viņi un nākamās paaudzes, likās, tautas garīgo kopību uzturēja. Bet ja šodien šie cietokšņi sevī tik bieži tik vārgi, vai tas nav arī vakardienas literatūras vārgums?

Var jau būt, ka Miervaldis Birze patiešām neiet laikam līdzi, jo šobrīd tik „moderno” liberālismu bez robežām viņš nesludina. Vēl ļaunāk − viņš pat atļaujas lietot tādu vārdu kā „obligāti”! Ja būtu izglītības ministrs, izdotu tādu rakstu, lai katrā skolā tādā un tādā klasē „Puikas” (Aivara Freimaņa filma pēc Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas - I.K.) skatīšanās, reizē ar skolotāja skaidrojumu, Latvijas vēstures, dabas un sirds mācības stundās būtu „obligāta” (1995. gada 14. aprīlī).

Tā kā no „obligāta” tomēr baidos, varu vienīgi vēlēties, lai lasītāji Miervalda Birzes diensgrāmatās meklētu sarunu biedru. Tāpat kā „Puikas” skatīšanās šīs sarunas ir dzimtenes mīlestības, „dabas un sirds mācības stundas”. Jā, arī strīdu un diskusiju stundas.

Še citētās Zigmunda Skujiņa rindas sākās ar šādiem vārdiem: „Miervaldis Birze manā skatījumā − dramatiska personība ar pasmagu raksturu un savdabīgu, smalku talantu, kas izpaužas gandrīz vai blaumaniski plašā diapazonā − no dziļas traģikas līdz jautrai klaunādei.” Arī dienasgrāmata rāda, ka Skujiņam taisnība.