JG210 Anita Liepiņa. Imants Kalniņš Detroitā

Anita Liepiņa

IMANTS KALNIŅŠ DETROITĀ

Detroitas Simfoniskais orķestris maestro Neeme Jarvi vadībā 1997. g. 29., 30., 31. maija koncertos izpildīja pasaules pirmatskaņojumu pārstrādātajai Imanta Kalniņa 4. jeb Roka simfonijai. Oriģinālā versijā šī simfonija atskaņota Rīgā 1974. g. septembrī, un tai pašā gadā arī izdota Melodijas skaņu platē. Pārstrādātā versija galvenā kārtā atšķīrās ar dziedājumu pēdējā daļā, kam angļu valodā tekstu rakstījusi Kelija Čerija (Kelly Cherry) un to izpildīja Patija Koenūra (Patti Cohenour). Kaut gan darbs tika atskaņots koncerta pirmajā daļā, publika to uzņēma ar sajūsmu un ovācijām, kājās stāvot (29. maijā). Liekas, ka arī amerikāņu publika sajuta emocijas, kas šai darbā ieliktas, kā to uz 1974. g. plates apvalka apraksta V. Krastiņš: „...komponists brīvi ļāvies... vienkāršas dziesmas tikpat vienkāršam, liriski sirsnīgam izteiksmīgumam.” Papildinot to ar Marģera Zariņa komentāru, ka šī simfonija ir protests pret „pārfilozofētiem, pārpsiholoģizētiem, pārvispārinātiem ... mākslas darbiem.”

Sarunā pēc koncerta Imants Kalniņš izskaidroja šī darba zemtekstu un viņa teiktais arī to zemtekstu, kas rakstīts uz plates apvalka. Kelijas Čerijas angļu valodā rakstītais teksts nepārprotami liecina par skumju, ja ne traģisku mīlestību, kas ļoti dzīvā, niansētā izpildījumā pilnīgi iekļāvās mūzikā un deva amerikāņu publikai zināmu kontekstu šim darbam. Piezīmes programmā min, ka Padomju varas iestādes nav atļāvušas atskaņot mīlestības dzejoļus angļu valodā. Tur tad arī sākas saruna ar Imantu Kalniņu, kuŗā piedalās Līga Gaide un Anita Liepiņa no Jaunās Gaitas redakcijas.

Anita: Cik ilgi Jūs jau esat šeit Detroitā?

Imants: Mēs atbraucām pirmdien (26. maijā), tieši savā dzimšanas dienā, kas vilkās 31 stundu. Bet tas bija skaisti. Un tad sākās mēģinājumi.

Anita: Jūs piedalījāties mēģinājumos?

Imants: Jā, bez šaubām, visos.

Anita: Mums radās jautājums par tekstu. Programmā bija teikts, ka tekstu nedrīkstēja dziedāt. Vai tas toreiz būtu bijis latviski vai angliski. Kā tas bija domāts?

Imants: Simfonijas ģenēze īsumā ir tāda. Tā ir uzrakstīta 1972. gadā. 1970. gadā man bija tāda dziesma, kuŗas nosaukums Septiņas skumjas zvaigznes (Māra Čaklā teksts. Red). Man bija tāda maza rok grupa. Mēs braukājām apkārt pa Latviju, nospēlējām 19 koncertus. Un tai dziesmai vārdi ir: Septiņas skumjas zvaigznes / Aiz mākoņu plīša / Septiņi brāļi raud / Lieti līst / Vēji pūš. / Kas mūs gaida / Aiz šis dienas aizlijušas? / Aizlijusi nedēļa? / Vai vasara? / Vai mūžs?

Mēs ideoloģiski neiederējāmies. Mūs aizslēdza un neļāva vairāk uzstāties.

Tad es paņēmu šo pirmo dziesmas tēmu Septiņas skumjas zvaigznes un uz šīs tēmas pamata uztaisīju simfonijas pirmo daļu. Un es domāju tā, ka cilvēki, kas to dziesmu zina, ja viņi dzirdēs šo melodiju, sapratīs, ko es viņiem gribu teikt. Tajā laikā, kas bija briesmīgs cietuma režīms, tas bija Brežņeva laikmets, būtībā mana paaudze vispār jaunā Baltijas paaudze, lietuvieši, igauņi un latvieši, jau neapstājās savā domāšanā, savos ikdienas sapņos par to, kā būtu iespējams tikt no šī cietuma ārā. Viens no tādiem brīvības simboliem, īpaši priekš jaunās paaudzes, bija Amerikas Savienotās Valstis. Viens no tādiem faktoriem, uz kā savās domās atbalstīties. Es paņēmu šo dzejoļu ciklu. Šis dzejoļu cikls nav nekādā kontekstā ar manu personisko dzīvi, un uztaisīju ceturto daļu. Gribēdams arī zināmā mērā šo simbolu ielikt mūzikā un viņu pārmest kā arku no pirmās uz ceturto daļu. Protams, tik gudri jau viņi bija, ka viņi saprata, ko es gribu vēstīt, un man pateica tā, ka ja es gribu, lai šis skaņdarbs vispār tiek izpildīts, tad : „Ņemiet to tekstu ārā.” Protams, kuŗš gan negrib, lai viņa skaņdarbs tiek izpildīts? Un tā tas teksts tika izņemts ārā, un līdz šim, šī simfonija ir skanējusi tikai instrumentāli. Kamēr pienāca bridis, un tas bija Detroitas Simfoniskā orķestŗa bibliotekārs (Elkhonon Yoffe, kas arī skaidri runā latviski. Red.), kuŗš šeit jau emigrējis 1986. gadā, kas man piezvanīja pirms pāris gadiem un teica: „Klausies, mēs varētu pamēģināt to simfoniju atskaņot, beidzot oriģinālā.” Tad es arī iztaisīju šo oriģināla redakciju un tā tas viss sākās.

Līga: Kā Jūs esat apmierināts šovakar?

Imants: Es esmu šausmīgi apmierināts, jo tāda līmeņa izpildījums man nav bijis manā mūžā.

Līga: Kā Jums patika dziedātāja?

Imants: Es domāju, ka viņa bija fantastiska! Uz reizi iekšā tajā emocionalitātē. Publika laikam saprata.

Līga: Komentāri, ko mēs dzirdējām visapkārt publikā bija ļoti pozitīvi. Vai Jūs variet īsumā pastāstīt par to operu, ko Jūs rakstāt?

Imants: Ir ideja uzrakstīt operu. Tā ir balstīta uz Aleksandra Čaka nepabeigto lugu Matīss, kausu bajārs. Ir uzrakstīts ļoti labs librets, kuŗā ir izmantota tā Čaka dzeja kuŗa ir vismazāk pazīstama, no archīviem, no rokrakstiem, nepublicētā dzeja. Tāds projekts man ir, uzrakstīt šo operu, bet man vēl ir projekts uzrakstīt 6. simfoniju un dzirdot šādu orķestri man šajā brīdī tuvāk šī simfoniskā pasaule.

Līga: Vai opera jau ir iesākta?

Imants: Es viņu varētu uzrakstīt pietiekoši ātri! Bet nu ar laiku tā ir kā ir.

Anita: Jūs varat salīdzināt divas pasaules, mūziku un politiku. Kādi ir par un pret vienā un otrā?

Imants: Vispār, mūzika nav no šīs pasaules. Viņā ir ļoti viegli paglābties no īstās pasaules. Tas vispār nav slikti, ka ir tāda iespēja. Man ir jāatzīstas, ka es savā laikā labprātīgi atstāju šo patvēruma vietu un nokāpu no kalna lejā pie cilvēkiem un es domāju, ka šīs pasaules tiešām nav savienojamas. Tās ir divas absolūti dažādas dimensijas. Es domāju tā, ka es tomēr vairāk esmu pilsonis un mazāk muzikants. Bet tas mani neapbēdina. Es jūtos harmoniskāks. Es pa pusei esmu Saeimā, es esmu konsultants frakcijai.

Anita: Saeimā Jūs droši vien tā neapkampj kā šovakar pēc koncerta.

Imants: Nē, tā kā es atgājis nost neesmu. Bet mūzika, protams, var valdzināt un tad ir tādi notikumi, kā šovakar un tad gribas...

* * *

Varētu tikai vēlēties, lai Baltijas valstu politiskā sadarbība tiktu tik pat prasmīgi kārtota, kā šī koncerta programma, kuŗu atklāja igauņu komponista Heino Ellera (Heino Eller, 1898-1970) darbs Kodumaine (Manas dzimtenes dziesmas), sekoja Imanta Kalniņa (1941) 4. simfonija, un noslēgumā Igora Stravinska (1882-1971) Rite of Spring (Svētpavasars).

Kaut gan Stravinskis ir atkārtoti teicis, ka melodijas ir viņa paša, muzikologi Lapinskas un Ričards Taruskins (Richard Taruskin) tās ir savienojuši ar lietuviešu tautas melodijām. Šai vakarā arī tika atzīmēta igauņu izcelsmes diriģenta Neeme Jarvi 60. dzimšanas diena.