Juris Silenieks

MAESTRO JANSONA APOTEOZE AMERIKĀ

 

Nevarētu jau teikt, ka ar Marisa Jansona ierašanos Pitsburgā, lai pārņemtu pilsētas simfonijas vadību, jauna zvaigzne ir parādījusies pie klasiskās mūzikas debesu loka. Bet kaut kas jauns ir iekustējies. Nesen Maestro Jansons bija pabraukājis pa Eiropu ar slaveno Amsterdamas Koncertgebau (Concertgebouw) orķestri. Minchenes kritiķis Volfgangs Šreibers, kas, kā dzird, var būt tīri saskābis savos novērtējumos, par Minchenes koncertu teica, ka viņam ir bijusi izdevība redzēt pie pults vienu no lieliem pasaules diriģentiem, piemetinot, ka Jansons ir no Rīgas, latviešu izcelsmes. Gandrīz ikviens kritiķis neaizmirst pieminēt, ka Jansons nāk no Latvijas un, lai iedzīvinātu biogrāfiju, pastāsta, ka viņa vecāki ir bijuši ievērojami mūziķi, māte operdziedātāja, tēvs diriģents, kas mazo Matīsu ņēmuši līdz uz operu, jo bērnaukli ne vienmēr ir bijis iespējams sadabūt. Varētu teikt, ka mazais nevarēja nekļūt par mūziķi. Taču pats Mariss, kā viņš tagad atzīstas, ir bērnībā vairāk sapņojis par sportista karjeru nekā mūziķa. Bet tēvam pārceļoties uz toreizējo Ļeņingradu, futbols laikam zaudēja vienu no lielām, vai vismaz sološām zvaigznēm. Bet nez vai mūzikas pasaule nebūs ieguvusi.

Pēc mācību un mācekļa gadiem pie slaveniem paidagogiem, Maestro Jansons tiek ātri ievērots Eiropā. Kā Oslo un Sanktpēterburgas orķestru diriģents un viesdiriģents viņš jau pēdējā laikā gandrīz ik gadus parādījās Jaunajā Pasaulē. Un ka viņš bija publikas un orķestrantu iemīļots viesdiriģents, par to liecināja labi apmeklētie koncerti un kritiķu atsauksmes par šo „Latvian-born” mūziķi. Viņa kompaktdiski ieskaņoti ar Londonas, Oslo un Sanktpēterburgas orķestriem, ir neiztrūkstoši kritiķu ieteikti. Amerikā viņš ir viesdiriģejis pašus labākos orķestrus: Čikāgas, Ņujorkas, Klīvlandes u.c., un tagad pārņemot Pitsburgu, kuŗu kad Amerikas simfoniskie orķestri tiek izsvērti un mērīti, daudzi zinātāji ierindo tūliņ starp pirmajiem sešiem.

Dzīve simfoniju orķestru diriģentiem mūsdienas nav viegla. Bez parastām problēmām, kas sākas ar naudas sagādāšanu daudzajiem mūziķiem, jo ieejas biļetes sedz ne pārāk lielu daļu no budžeta, sevišķi akūta ir klausītāju pievilkšana un paturēšana. Kā galvu skaitītāji apgalvo, tagad koncertzālēs sirmgalvji ir lielā pārsvarā, un piedevām to skaits, kā to varētu sagaidīt mirstīgo starpā, manāmi sarūk. Iedabūt roka mūzikas cienītājus simfonijas zālē ir tikpat viegli kā apšmaukt sīkstuli. Taču ir jāmēģina, un to dara visādi: rīko pēckoncerta dancošanu un piedevām piedāvā alu; ievadam maestro stāsta jokus u.c. Kalifornijas orķestri plāno speciālus modernās mūzikas festivālus ar mūziku, ko parastos koncertos var iespiest tikai starp Čaikovska 1812. gada uvertīru un Ravela Bolero, nedodot klausītājam iespēju aizmukt. Kalifornijas festivāla rīkotāji apgalvo, ka atsauksme, un kā šķiet starp jauniem, ir ievērojama.

Maestro Jansons ļoti labi apzinās kritisko stāvokli Pitsburgā. Pretēji saviem priekštečiem viņš taisās cītīgi iet uz vidus skolām un universitātēm, lai sludinātu klasisko mūziku un vervētu jaunos klausītājus. Bet tas jau nav vienas dienas darbs, vienam pašam paveicams. Un kaut arī „superstars” ar noslieci būt fanātiskam darba rūķim, viņš paliek mirstīgais, kam jāuzmana sava veselība. Bez tam, blakus saviem jauniem pienākumiem Pitsburgā, viņš patur savus iepriekšējos nolīgumus ar Oslo un Sanktpēterburgas orķestŗiem. Būtu varbūt pāragri pareģot samērā jaunā (54 g.v.) maestro nākotnes izredzes, bet būtu grūti iedomāties Jansona zvaigzni slīdam lejup. No Pitsburgas viņam pavērsies plašākas iespējas Amerikā un pasaulē, kā viņam tādas bijušas līdz šim ar Oslo. Viens faktors, varbūt vissvarīgākais un visvairāk peltais, ir financiālā rocība, kas viņu sagaida Pitsburgā. Skauģi bija nicīgi teikuši, ka Jansonam būs 57 dažādi veidi (domāti 57 mecenātu Heincu produkti), kā tikt pie naudas. Bet nauda jau nesmird, un ja ar to var atbalstīt kultūras pasākumus, kuŗi draud apsīkt un līdz ar to padarīt nabagāku mūsu kultūru, tad skauģiem būtu jāmēģina mazāk apskaust tos, kas spēj to panākt. Jansona priekšteči visā visumā, savā ziloņkaula tornī sēdēdami, atturējās no nokāpšanas tirgus laukumā pie tautas, baidīdamies noniecināt tīro mākslu. Daudziem šodienas lielajiem gariem vairs tādas privilēģijas nav. Nākotne rādīs, kuŗi būs zaudētāji, taču ir diezgan skaidrs, ka neaptraipītas rokas var paturēt tikai tie, kas rokas nekam nelieto. Jansons esot „darbakoliķis” (nemākulīgi pārtulkojot workaholic), un bažas radot tas, ka viņš neapzinoties, ka viņa spēkiem arī ir savas robežas. Bet varbūt nevajadzētu spriedelēt. Maestro Jansons ir latvietis ar redzamību, ko retais ir sasniedzis. Viņš savu latvietību nenoliedz, nedz arī izbazūnē. Filmā, ko bija gatavojusi EMI ieskaņotāju firma, ar kuŗu Jansonam ir kontrakts, viņš uzsveŗ, ka viņa rakstura īpašības nāk no viņa latvieša izcelsmes, toties viņa profesionālais sasniegums − pateicoties viņa profesionālai izglītībai, kuŗu viņš ir guvis galvenokārt Krievijā. Taču šķiet, ka Maestro Jansona sadalīšana tautību starpā ir diezgan neauglīga nodarbošanās, jo viņš ir sasniedzis lielumu, kas pieder visai cilvēcei... Jā, bet viņš tomēr ir latvietis...