KOMPLICĒTI UN VIENKĀRŠI

Gundega Repše. Ēnu apokrifs. Romāns. Līgas Purmales mākslinieciskais iekārtojums. Rīga: Preses nams, 1996. 176 lp.

 

Atmodas laikā, astoņdesmito gadu beigās, rīdziniecei Ņinai, Lietišķās mākslas vidusskolas absolventei, rodas iespēja pāris vasaras mēnešus skoloties Norvēģijas sudrabkaļu darbnīcās. Ziemeļu dabā, ziemeļnieku mākslā, dvēselēs un rokās mīt maģiski, primitīvi spēki. Ņina pagūst nonākt to varā un kādā apburtā brīdī ļauj saviem apspiestiem instinktiem vaļu. Sekas ir liktenīgas. Jauns vīrietis noslīcinās, un tumša ēna krīt pār meitenes dzīvi.

Gundegas Repšes īsromānam Ēnu apokrifs sākoties, kopš traģiskā notikuma ir pagājuši kādi pieci gadi. Pārmaiņas Rīgas ikdienā ir lielas, trūkuma un pārpilnības pretstati asi. Tie, kam veicas, var iegriezties Doma laukumā un Tirgoņu ielas dārgos restorānos, Lido, Zilajā putnā vai vēl kādā citā. Romāna pirmajā lappusē Ņina panikā un sarkanās ķiniešu rītakurpēs skrien pa ielu garām šīm veiksmīgo laužu pulcēšanās vietām un pazūd uz autoostas pusi. Viņa bēg prom no Rīgas, prom no sava pievilcīgā varmākas vīra.

Pieci gadi ir pagājuši, bet nelaimes slogs nav zudis, un Ņina mētājas pa dzīvi bez drošāka pamata. Pēc ilgākas tielēšanās apprecējusies, viņa iekrīt apspiestībā, kas liekas vismaz attāli no norvēģu Ibsena un viņa Noras leļļu namā atvasināta, ja arī Ņinas sprostā, ērtā un saulainā Tirgoņu ielas mansarda dzīvokli, uzradusies izteikta farsa un groteskas atmosfēra. Tās izpaudumi ir, kā mēdz teikt, draiskulīgi. Klāt vēl nāk eksotiska piedeva - sprosta sargātāja ir cīņas sportos vingrināta vietnamiete. Viņa sien savu kundzi siksnās un saitēs, bet gara veldze gūsteknei nav liegta. Ņina aplūko Albrechta Direra darbu reprodukcijas, lasa Dievišķo komēdiju, klausās Šūberta un Lista mūziku. Kā šinīs klaunādes un velna dzīšanas lappusēs, tā arī citās, rāmākā garā ieturētās, ir atgādināts par pasaules dižgariem dažādās mākslās un filozofijā, gan ne vienmēr radot dziļāka kontakta iespaidu.

Ēnu apokrifa turpinājumā tik daudz joku vairāk nav. Iedomāti spilgta sākuma efekta petarde ir izsprēgājusi. Ja tā uzšvirkstēja vecā labā epater les bourgeois nolūkā, tad jācer, ka mērķis vismaz daļēji arī sasniegts, jo citas, tiešākas sakarības ar tālāko šim neparastajam ievadījumam grūti pamanīt.

No Ņinas paniskā muciena līdz romāna beigām tagadnes laika plāksnē paiet tikai nedaudzas nedēļas. Jūnija tveici pār Doma laukumu nomaina jūlija svelme, bet liepas vēl nezied. Pa vidu jaunā sieviete steigā pamet Rīgu, braucot ar autobusu nejauši iedomātās Salacgrīvas virzienā un tikpat nejauši pa ceļam izkāpjot ārā kaut kur jūras tuvumā. Tur, Rīgas jūras līča krastā, viņa jau pirmajā bēgulības vakarā nejauši sastop svešu vīrieti, kam norvēģisks vārds - Haldors - un mājās mātes adīts kamzolis ar norvēģisku rakstu. Patika rodas, sarunas sokas, un nākamās nedēļas Ņina pavada kopā ar Haldoru, sekojot viņam uz lauku sētu Abavas malā. Pašā Zāļu vakarā jūtas iekvēlo un uzliesmo, ar branga konjaka pastiprinātu kāpinājumu divatā sagaidot Jāņu rīta saullēktu pie Usmas ezera. Kad saule lec, Ņina izstāsta Haldoram savu lielo noslēpumu - traģisko notikumu Norvēģijā. Neilgi pēc šī uzticības brīža nāk vilšanās. Pilnīgā paļāvība ir bijusi vienpusīga. Ņina atklāj, ka Haldors nav uzticējies viņai. Ja ne gluži satriekta, tad tomēr dziļi satraukta viņa dodas jaunā bēgšanas mēģinājumā. Tas nav konsekvents, un romāna beigas to neatrisina. Izskaņa ir jautājuma zīme, neskaidrība par tālāko.

Ne ērmības Tirgoņu ielā, ne īsā saspriegtā, hamsuniska dabas romantisma apņemtā mīlēšanās Jāņu laikā Kurzemē, nedod pietiekamu romāna vielu. Tāda gan parādās citās, dažreiz tikai fragmentārās epizodēs, atzarojumos un atskatos, tāpat arī daudzu vairāk vai mazāk nozīmīgu blakus personu raksturojumos. Tie ir trāpīgi, izteiksmīgi un pat meistarīgi, no nelielām, vieglām karikatūrām līdz pamatīgi tvertam Ņinas mātes portretam. Zīmīgi, ka šie šķietamie papildinājumi, aizmugures un skaidrojuma devēji, pamazām gūst virsroku. Tie ir interesantāki, sniedzas tālāk nekā stāsts par Ņinas saldo sprostu, viņas izlaušanos un jauno, ātri vien samezgloto mīlestību.

Cilvēki un viņu izdarības Ēnu apokrifā nereti parādās no nepievilcīgās puses. Savtīgums nepazīst nacionālas robežas, bet Ņinas tautieši saņem savu tiesu vēl pa virsu - viņi ir nīgri, aizdomu pilni spicdeguni, kas visu krāj sevī, arī atkritumus. Ja Gundegas Repšes Karogā publicētās dienasgrāmatas nodaļās sarkasms reizēm varēja likties virspusīgs un rutīnas veidā tapis, tad romānā tam ir cits, kā no dzīva nemiera gara un radoša dvēseles īgnuma cēlies tonis.

Grāmatas atskati laikā sniedzas no pavisam nesenas pagātnes pāri Ņinas skolas gadiem un Rīgas barikāžu dienām un aiziet vēl daudz tālāk, līdz četrdesmitos gados aizvestiem un viņu likteņiem. Arī no tiem caur vairākām paaudzēm krīt ēna pār Ņinas dzīvi. Vēsturiska īstenība dod šeit savu svaru, un tam pieslēdzas kodolīgs, paskarbs apraksts un attēlojums. Literāri un psicholoģiski tam ir īstuma zīme, un līdz ar to ēna no šis puses top daudz biezāka nekā tā, ko met melodramatiski pārspīlētais notikums Norvēģijā.

Tā Ēnu apokrifs norit dažādās laika plāksnēs. To savījums ir veiksmīgs, kā nelielu fragmentu iestarpinājumos, tā izvērstāku pagātnes ainu izmantojumā. Daža laba no tām dod stāstijumam dziļumu, bet ir arī tādas, kuŗu nozīmi romāna kopumā var apšaubīt.

Samērā plaši aprakstītais un pašas autores ceļojuma pieredzē balstītais Ņinas apciemojums Ņujorkā nekļūst grāmatā pamatotāks ar spārnoto ideju, ka viņa tur uz ielas var pilnīgi nejauši satikt savu nākamo vīru. Aroganta vīpsnāšana par amerikāņos manītu mietpilsonisku aprobežotību labāk derētu citur, ne Ēnu apokrifā. Daudz nedod iztēles lēciens uz Norvēģijas fjordu, kuŗā Ņujorkas Karnegi zāles koncerta klausītāja var peldēt ar Grīgu un viņa mūziku. Jauks gan ir sveiciens, ko pēc gadiem putniņš no Kurzemes klēts sūta latviešu dzejai Ņujorkas pusē. Ja sakritība šeit ir nejauša, tad tomēr zīmīga.

Romāna vietas ir tātad nevien Rīga, Vidzemes jūrmala un Kurzemes nostūris, bet arī Norvēģija, Sibīrijas spaidu nometne un Ņujorka, citas garāmejot skartas metropoles te neieskaitot. Lieli lēcieni pasaules kartē un lieli kontrasti. Spējas ir arī stāstījuma noskaņu maiņas, no farsa pāri reālistiskam vēstījumam un satīrai līdz romantiskam pacēlumam ar sapņu vīzijām piedevām. Tāds raibums labi neiekļaujas īsromāna apmēros. Gundega Repše ir gribējusi par daudz, un iznākumam ir pārcenšanās pazīmes. To var pateikt, nekādi nenoliedzot, ka Ēnu apokrifs ir savdabīga un dažā ziņā stipri saistoša grāmata.

***

Ņina sakās izvadāta pa visu Norvēģiju. Lasītājs, kas Norvēģijā bijis, viņai netic. Bet kāpēc Ņina tā saka un autore tā raksta?

Izrādās, ka vārdi nav vienmēr jāņem kā tie teikti, vienalga, vai runa būtu par tiešu apgalvojumu vai par līdzībām. Kaut kur romāna sākumā paskaidrots, ka Ņina reizēm izsakās barokāli un ka tad ne viss iztulkojams 20. gadsimta valodā.

Robeža starp Ņinas un autores valodu nav skaidra. Ja barokālais šeit nozīmē tendenci pārspīlēt, tad tā piemīt abām. Bet ja grāmatā meitenei izslīd krūze no rokas un māte no trokšņa salecas kā no atombumbas sprādziena, ja mīlnieks apstrādā mīlnieci kā visu Latvijas bijušo kolhozu traktori kopā ņemti, tad tam ar baroku gauži mazs sakars. Tas nekļūst lielāks, ja pazīstamas Rīgas kafejnīcas apmeklētāji pielīdzināti inscenētākiem civilizācijas aksesuāriem vai ja vietnamieti uzrunā par tūļīgu, lempīgu bifeļbarību.

Aiz lielās mutes un izrunāšanās, aiz nesamērībām un forsētiem pārspīlējumiem slēpjas un pamazām arvien vairāk atklājas Ņinas slāpes pēc pilnas dzīves un attiecībām, kas dotu īstuma, tuvības un abpusējas uzticēšanās gandarījumu. Tādā dziņā ir bīstamība, kam autore kā rotaļājoties liek vēl vienu pretsvaru. Viņa ieved romānā fiktīvu stāstītāju, kas vēro Ņinu ar vēsu distanci, atzīstot, ka emocionāli augstsprieguma brīži nav vērotājai pa spēkam. Beigās vēl nāk mājiens, ka vērojums reizē ir pašvērojums un kāda Ņinas apziņas dala, kas nospiež dzīvi.

Šī spēle tālu neved, bet ir raksturīga Gundegas Repšes tieksmei pēc komplicētā. To viņa mēdz pieteikt jau savu darbu nosaukumos - te ir bestiāriji un stigmas, harismas un apokrifi. Jaunajā romānā šī tieksme izpaužas tālāk daudzās jo daudzās intelektuālās asociācijās un aizplīvurotā vai klajā simbolikā. Lai nu ko, bet lasītājam tiek iedvests respekts - te ar plikām rokām nav ko klāt ķerties.

Ne intelektuāli vingrinājumi, ne asociatīva vai simbolos slēpta un tērpta nozīmība nav, protams, nekādi trūkumi paši par sevi. Drīzāk jau pretēji. Atliek tomēr jautājums, vai visa šī grāmatā ieguldītā kultūras un gara manta gūst pietiekamu dzīvību?

Te salīdzinot jāsaka, ka Ēnu apokrifā vairāk pārliecina mazāk sarežģītais, zemei tuvākais. Šis slānis Gundegas Repšes attēlojumā nebūt nav sekls. Tieši tanī uzplaukst viņas asais skatījums, atklādams vielu kā ironijai un satīrai, tā iejūtai, kas nelolo ilūzijas un vairās no sentimentālā.

Romāna gaitā Ņina pieaug spēkā, kļūst mazāk apokrifiska. Dažādos ūdeņos izpeldējusies, fjordā un dīķī, jūrā un Abavā mērcējusies, viņa tiek vaļā no daudz kā lieka un izspilgtināta. Pareizāk sakot, autore viņu ar liekiem efektiem vairāk nenoslogo. Paliek Ņinas vēlēšanās atbrīvoties no vainas sajūtas un samierināt apziņu ar instinktiem. Paliek viņas vājības - un tieši tāpēc Ņina top jo ticamāka - un viņas vajadzība pēc tuvības un uzticēšanās, kas ne vienmēr ir viens un tas pats.

 

Mārtiņš Lasmanis