SLĪKOŅA VĒSTULES

Emīls Tode. Robežvalsts. Romāns. Rīga: Preses Nams, 1995; 120 lp. No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš.

 

Šis sacerējums laists klajā Baltijas un Ziemeļvalstu modemā romāna sērijā, un jāatzīst, ka tas tiešām ir moderns, lai gan veidots sendienīgā vēstuļromāna formā.

Patiesībā vēstules šai romānā ir paudumi, kas nav domāti sūtīšanai un atgādina monologus vai ierakstus dienasgrāmatā. Vēstules it kā pārrakstītas no iesaiņotas datordisketes, ko turējusi slīkoņa roka. Iespējams, ka Robežvalsts autoru ietekmējis Laklo vēstuļromāns Bīstamie sakari (Les liaisons dangereuses), taču viņš stūrē galvenokārt uz tā saukto jauno romānu (nouveau roman). Atzīšos, ka par šo paveidu neesmu daudz interesējies, jo pirms gadiem lasīti, visai apjomīgi Rob-Grijē un Butora fragmenti angļu tulkojumā mani nemaz nesajūsmināja (tas īpaši attiecas uz izvilkumu no Rob-Grijē romāna Labirints, kur autora mēģinājums rakstu mākslu pārvērst rēgainā filmā - joprojām lietojot vārdus, nevis kameru - man dažviet rādījās neciešami gaŗlaicīgs un citur pārāk mīklains). Līdz ar to neuzskatu sevi par diez kādu lietpratēju nouveau roman būšanās, taču man šķiet, ka Robežvalsts autoru šis romāna paveids ir nozīmīgi ietekmējis. Detalizētie ārpasaules lietu un norišu apraksti, kas pieblīvē Todes veikumu, noteikti liek domāt par Rob-Grijē un Butoru, lai gan Todes skatījums ir dvēselīgāks, nereti maigāks.

Moderna ir arī Todes pievēršanās urbanizētai videi. Romāna tiešā darbība saistās galvenokārt ar Parīzi un Amsterdamu, un atskati uz centrālā rakstura bērnību un agro jaunību lielā mērā rāda pilsētu, lai gan pavīd arī lauku ainas. Dzīve modernā Rietumu lielpilsētā veicina indivīda atsvešināšanos no citiem ļaudīm un senām tradīcijām, "nevajadzīgu" iespaidu ignorēšanu, pievēršanos tikai sev un varbūt dažiem tuviniekiem. Citādi tas varot būt dažā nolaistā kvartālā, kur vēl nav nojauktas vecās ēkas, arī mazpilsētās un tādās lielpilsētās, kur Rietumu ietekme pagaidām mērena un sabiedrība vēl ir diezgan tradicionāla; bet visumā cilvēce ir modernizēta - pa daļai televīzijas ietekmē - arī dvēseliski. Dažam pilsētas drūzmā anonīmam cilvēkam piemīt izvēlīgāka, plašāk vērsta prāta un iztēles rosme. Brīvdomību, atšķirtību un kāpinātu pasaules uztveri daži literātūras apcerētāji uzskata par modernisma raksturīgām iezīmēm. Manuprāt, Todes romāna galvenajam personāžam visas trīs modemā cilvēka īpašības piešķirtas visai dāsni.

Atšķirībā no Rob-Grijē Robežvalsts autors nenovēršas no psicholoģiska skatījuma. Dvēseliskās iezīmes parādās detalizētā veidā. Viena no šīm iezīmēm ir galvenā personāža homoseksuālisms. Man agrāk piemita slieksme homoseksuālus uzskatīt vienkārši par ekskluzīvistiem vai atdarinātājiem dzimuma lietās; citiem vārdiem - likās, ka viņiem piemīt dažas nelabas rakstura īpašības, kas nesakņojas dzimumdzīvē, bet var to pamatīgi ietekmēt. Jaunākie pētījumi tomēr liecinot, ka homoseksuālisma cēloņi uzrodas jau pirms dzimšanas: trūcīga vajadzīgo hormonu vai pārmērīga nevajadzīgo hormonu piegāde neļauj dažiem smadzeņu centriem veidoties normāli. Esot dažādi homoseksuāļi - gan sievišķīgi, gan arī tādi, kas izturas normāli, izņemot to, ka viņa erotiskās intereses vismaz pārsvarā ievirzītas uz sava dzimuma ļaudīm. Dažs šķietami sievišķīgs vīrietis tomēr esot pilnīgi heteroseksuāls. Šķiet, ka šī normālo vai nenormālo īpašību būšana ir visai sarežģīta, tādēļ, ieteicams vairīties no pārsteidzīgiem secinājumiem. Neņemos spriest, cik tieša vai netieša ir autora rīkošanās ar izmantoto vielu, bet homoseksuālas personības atveids šai romānā liekas paticams. Nenosūtīto vēstuļu rakstītājs vidusskolas gados iemīlējies kādā zēnā ne mazāk dedzīgi kā citi iemīlas meitenēs:

Patiesi, kaut kas neaptverams, dzejoļos, ko paslepus rakstīju savā dienasgrāmatā, to vajadzēja kaut kādā veidā saglabāt, lai vēlāk var pārbaudīt: 'Tu, kas mani nemīl...' un kā tas īstenībā bija.

Šis vīriešu mīlnieks nav pat biseksuāls: nekur neparādās sajūsma par erotiski pievilcīgu sievietes ķermeni. Pie tam viņš ir aistēts un ārpasaules uzmanīgs vērotājs. Ja ievirzes, ko radījusi testosterona ietekme (gan pirms dzimšanas, gan sākot ar pubertāti), sabiedrojas ar aistētismu, jūsma par skaistu sievietes ārieni var būt itin nopietna. Nav gan tā, ka ikviens heteroseksuāls aistēts uzmāksies jebkuŗai izskatīgai brunču valkātājai vai ticēs, ka ķermeņa daiļums liecina par jauku raksturu; bet viņš noteikti nebūs vienaldzīgs. Uz harmoniski veidotu vīrieša ķermeni viņš reaģēs bez sevišķa entuziasma, jo neiedarbosies dzimuma pievilcība, un daiļa dāma tomēr ir zināmā mērā izskatīgāka par skaistu kungu. Todes romāna aistētam ir citādas ievirzes; ķermenisko pievilcību viņš meklē un atrod vienīgi zēnos un vīriešos, lai gan prāto, ka viņa mīlnieks Francis (kas šķiet normālāks) varēja izvēlēties arī "smuku meiču". Citiem vārdiem - Todes homoseksuālais aistēts ir manījis, ka sievietes ķermenis var būt izskatīgs, taču par "smukām meičām" viņam nav nekādas intereses, jo viņa homoseksuālisms ir pavisam ekskluzīvs. Men only. Tiesa, vēstulēs šad tad pavīd sievietes, bet tās nav skaistules. Piemēram:

Vakar vēlu vakarā, kad devos mājup ar metro, pēc Žana Kloda, blakus ejā bija apsēdusies kāda francūziete ar diviem bērniem. Kalsna sieviete ar lielām acīm, dziļām grumbām sejā, bērni arī tievi un ļoti jauki. Brangi un tukli bērni manī vieš riebumu, bet šie bija tieši tādi, kādi man patīk. Meitenīte, šķiet, trīsgadīga, gulēja, ielikusi galvu mātes klēpī, zēns bija nomodā, lielās acis vaļā, kaut arī pulkstenis jau rādīja ceturksni uz diviem no rīta. Meitenes kājeles miegā raustījās, es nodomāju: nu tā kā sunim. Māte, uz mani skatoties, šo domu bija notvērusi un, laipni uzsmaidot noteica: 'Le petit chien.' Maziņš suņuks.

Mātes sejai ir zināma līdzība ar daudzu vīriešu kalsnajiem, negludajiem ģīmjiem. "Brangi un tukli bērni" atgādina tā saukto endomorfisko tipu, kas ir plats, gūžīgs, ar slieksmi uz aptaukošanos. Sievietei dabiski ir vairāk tauku nekā līdzīga tipa vīrietim. Šķiet, ka vēstuļu rakstītāja nepatikai pret brangumu un tuklumu varētu būt sakars ar vairīšanos no uzkrītoši sievišķīgām ķermeņa īpašībām. Ektomorfisks (tievs, kalsns, šaurs, plakans, samērā gaŗlocekļains) augums neizskatās sevišķi vīrišķīgs, bet tam maz līdzības ar gūžīgu, mīkstu sievieti. Mesomorfiskā ķermenī pleci plati, salīdzinot ar gūžām, kauli nav smalki, muskulatūra viscaur pamatīga, tauku nav daudz. Klasiskā Afrodīte, protams, neizskatās pēc mesomorfiska vīrieša, taču nav pārāk šaurplecaina un tieva; tauku nogulsnējumi mēreni, bet nav slieksmes uz īstu kalsnumu. Afrodīte ir harmoniski veidota un "pietiekami sievišķīga", turpretī dažas tērpu modelētājas ektomorfiskais augums atgādina kalsna zēna paskatu. Todes homoseksuālais aistēts ļoti draudzīgi vēro kalsno, tievo sievieti un viņas tievos bērnus. Nav tomēr pazīmju, ka viņš gribētu mīlēties pat ar "zēnīgu" meiču, jo viņa erotiskajos sapņos rādās tikai īsti zēni. Toties sevi pašu viņš spēj redzēt kā sievišķīgu veidolu.

Galvenais varonis šai romānā nepārprotami pieder tā sauktā antivaroņa tipam; viņa nevaronības paveidu viegli ievērot, bet grūti nosaukt. Domājot par šo īpašību, manā apziņā uzpeld kaut kas no angļu valodas - rootless, a drifter. Varbūt jāteic, ka Todes nevaronis būtībā ir klejotājs, cilvēks bez īstas dvēseliskās mājvietas, bez īstiem tuviniekiem un bez ilgstošas pieķeršanās kādām vērtībām, kādiem pasākumiem. Šīs klejotāja mentalitātes cēloņi laikam gan lielā mērā atrodami viņa biogrāfijā. Viņš dzimis Padomijā, un bērnībā viņu bargi audzinājusi sieviete, kas nav viņa radiniece. Māti viņš, cik noprotams, redzējis gaužām reti; nav nekas teikts par tēvu. Par tautību maz ziņu. Tā sauktā vecāmāte lūkojusi viņu iedīdīt dvēseliskā atkarībā: viņam nācies būt pilnīgi paklausīgam, pieklājīgam, iztapīgam. Par nepaklausību draud īsti brutāls miesas sods:

Atceros, kā vecāmāte ar šujmašīnas siksnu mani zvetēja, jo biju runājis pretī (mums bija kājminama Zingera šujmašīna, kas kopā ar vecomāti bija apceļojusi Sibīriju), viņa gribēja, lai es kliedzu, taču es to nedarīju, sakodu zobus un domāju: Es nemiršu!

Vecāmāte ir puritāniska un mietpilsoniska; viņu varētu saukt arī par autoritāru personību, tādēļ nav brīnums, ka viņa piemērojusies Brežņeva totalitārismam:

Mums nebija gandrīz nevienas grāmatas un nevienas citas avīzes, kā tikai Rahva Hääl, ko vecāmāte ļāva lasīt priekšā, kad biju ielauzījies lasīšanā, viņa ticēja tam, kas tur bija rakstīts. Man arī nācās noticēt. Viņa cerēja, ka vairs nevedīs uz Sibīriju un ka mana nākotne ir drošāka. Tur bija gaŗi un sarežģīti teikumi, kas lika mēlei sapampt un izsauca slāpes, vārdi, kuru jēgu es nesapratu. Bet biedrs Brežņevs gan man iespiedies atmiņā, viņš bija kā liels un draudzīgs vectēvs, cerainām uzacīm, un man parasti bija labs prāts, kad viņš atkal kaut kur Indijā cīnījās par mieru, jo no kaŗa es briesmīgi baidījos. Baidījās arī vecāmāte: 'Galvenais, ka tik kara nebūtu.'

Vecāsmātes un režīma centieni ieaudzināt padevību, lētticību tomēr nav diezcik sekmīgi: "lai kaut ko darītu pretī", zeņķis skolas bibliotēkā lasa visas pieejamās grāmatas un vēlāk apgūst franču valodu, "lai varētu lasīt vēl kaitīgākas grāmatas"; režīma pareizticības sargi drīz pamana un bieži pratina ķeceri. Pēc kāda laika neortodoksajam pilsonim izdodas aizbēgt uz Rietumiem. Romāna tagadnē viņš dabūjis stipendiju un atdzejo franču liriku. Diemžēl viņa psīchē kaut kas ir iedragāts vai izļodzīts. Viņam trūkst īstas pašapziņas, un tulkotāja darbs viņu gaŗlaiko. Viņa domām un jūtām loti raksturīga ir ambivalence.

Bieži parādās gaisīgs cinisma un nihilisma sajaukums, kas laikam palīdz izvairīties no neatlaidīgas pētīšanas un veidošanas. Nevaronis apmeklē mūzejus, bet tie viņam riebjas; arī literātūra viņam riebjas, grāmatas viņš uzskata par tukšiem salmiem, bibliotēkas viņš ienīst. Lai gan viņam vajadzētu lasīt franču pēckaŗa liriku, tulkot dzejoļus un kārtot antoloģiju, viņš šai lietā gandrīz neko nedara, taču apgalvo, ka pēckaŗa laikā franči sarakstījuši "kilometriem dzejas grāmatu", kuŗās ir nožēlojamas, bezjēdzīgas vārsmas, tīrās pļāpas, ko neviens vairs nelasa, izņemot dažus, kas par lasīšanu saņem naudu. Nav pazīmju, ka slinkais tulkotājs būtu čakls jebkādā pasākumā. Agrā jaunībā viņš, cik noprotams, ir mēģinājis apgūt kādas vērtības, nopietnu pasaules uzskatu, pievērsies literātūrai, bet no visa tā gandrīz nekas nav palicis. Romāna tagadnē viņš nemaz necenšas vismaz dalu no savas dzīves nopietni darināt; sapņi ir gandrīz pilnīgi izsapņoti, mīlestības atliekas pavīd vēstulēs kādam Andželo, kas sevi reiz nosauc par neko (Je suis nul), ar to drīzāk iepriecinādams nekā apbēdinādams vērtības zaudējušo vai neatradušo klejotāju. Apziņu pieblīvē nesakarīgi vērojumi, bēdīgas atmiņas, pustrakas fantāzijas. Ķermeniskie sakari ir bez draudzības. Viss pieredzētais dažkārt šķiet aplams un neciešams:

Ak, dažreiz no visa esmu tā pārguris, no visiem šiem ārprātiem. No vecāsmātes un darīšanas ačgārni, no sievietēm un vīriešiem, no vārdiem un tulkošanas. Reiz gribētos no tā visa tikt vaļā. Mierīgi uzelpot.

Vārds "robežvalsts" šī cilvēka apziņā nav vienīgi polītisks termins; spriežot pēc mājieniem romāna tekstā, robežvalsts varētu būt arī nekuriene, spokaina neīstenība, kuŗā nokļuvis klejotājs, kas aizbēdzis no dzimtenē it kā saglabātā 19. gadsimta un nav atradis jaunu mājvietu 20. gadsimta beigās.

Kāds franču rakstnieks (kuŗa vaibsti, ja nemaldos, redzami uz šis grāmatas vāka) šķiro rakstniekus autoros un rakstītājos. Robežvalsts autors ir autors... Viņam ir mākslinieka, nevis pamācītāja, lietišķīga izskaidrotāja vai neatlaidīga mudinātāja pieeja. Viņa romāns nav iepriekš formulētas pārliecības ilustrācija. Skaņas mūzikā un vārdi dzejā ļauj nojaust to, kas jēdzienos nav izsakāms, un arī mākslas prozā netrūkst vienīgi nojautām pieejamu sastāvdaļu, kas palīdz izprast cilvēka dzīvi.

Cik iedarbīgs ir "valodas teātris" šai sacerējumā? - Tiem, kas romānā meklē galvenokārt spraigu darbību, Robežvalsts droši vien liktos gaŗlaicīgs gabals, lai gan tajā ir arī kaut kas no kriminālromāna. Turpretī tāds lasītājs, kas labprāt izseko psīches raksturojumam, šai darbā atradīs daudz interesantu lappušu. Nedomāju, ka šī romāna veidojums ir bez vainas. Autoram dažreiz gadījies drusku pavirši paust izsmieklu, un reizēm uzrodas pārāk dīvainas fantāzijas, kas neiekļaujas sacerējuma būtiski reālistiskajā gaisotnē. Manuprāt, lasītājs justos ērtāk, ja nenosūtītās vēstules būtu ierakstītas dienasgrāmatā (kaut kādu motivāciju vēstuļu un parastu dienasgrāmatas ierakstu apvienojumam varētu sagudrot bez lielām pūlēm). No Sēnas izvilktā datordiskete diez kā vis nepārliecina, bet, protams, ir modernāka. Pārdzīvojuma uztveršanai zināmā mērā kaitē tas, ka skatījums ir tik uzmācīgi homoseksuāls. Petronija Satirikonā pieaugusi sieviete ieliek roku zem tikko pubertāti sasniegušā, skaistā zēna Gitona tunikas, parotaļājas ar viņa dzimumlietiņām un kaut ko saka par gaidāmu izpriecu; no heteroseksuāla viedokļa šis notikums ir piedauzīgs, bet arī diezgan amizants. Turpretī tas, ka Žans Klods lūko iebāzt roku iekārotā svešinieka biksēs, rada drīzāk pretīguma un vienaldzības sajaukumu nekā uzjautrinājumu. Gaŗlaikošanās un riebums rodas arī tad, kad Enkolpijs un Eimolfijs ņemas ar Gitonu, bet Satirikonā ir āri normāla mīlēšanās un lieliskais Trimalchija dzīru apraksts. Somersets Moms (Maugham), kas bija vismaz biseksuāls, kādā grāmatā norāda uz homoseksuāla skatījums vienpusību:

"Tagad nevarētu noliegt, ka homoseksuālim ir šaurāks pasaules uzskats nekā normālam vīrietim. Zināmos gadījumos dabīgā reakcija viņam nav iespējama. Dažas no vispārējām cilvēku emocijām viņš nekad nepārdzīvo. Tomēr smalkā veidā viņš apjauš dzīvi, ko nespēj pilnībā redzēt." (Don Fernando)

Homoseksuāļi (ko anglosakšu zemēs mūsdienās parasti apzīmē ar smieklīgo eifēmismu gays) varētu norādīt uz to, ka vēsturē homoseksuālisms ir diezgan iezīmīgs un ka līdz ar to heteroseksuāla dzīves uztvere var būt vienpusīga. Tomēr domāju, ka Moma viedoklis lielā mērā atbilst patiesībai - homoseksuāļi ir "nomaļnieki", dabas spēki vīriešus un sievietes ir veidojuši sugas turpināšanai un saglabāšanai itin parastā veidā, un cilvēks gan spēj ar sava prāta, iztēles un gribas palīdzību daļēji atbrīvoties no dabas spēku ietekmes, taču pilnīgi tas nav iespējams, tādēļ heteroseksuāls skatījums ir daudz vairāk tipiski cilvēcisks nekā tās ievirzes, kas piemīt homoseksuāliem ļaudīm. Te jāatceras arī pētījumi par aplamiem hormoniem. Sašaurinātais vai "nošķiebtais" erotikas atveids Todes romānā daudzus lasītājus atbaidīs vai gaŗlaikos. Toties ikvienu iejūtīgu lasītāju rosinās ārpasaules apraksti, kas palaikam ir lieliski, jo Tode ir redzīgs vērotājs un apdāvināts stilists. Vienā no šiem aprakstiem parādās kāds dusmīga izskata baltās sievietes pieņemts nēģerēns un atspoguļojas arī nenosūtīto vēstuļu rakstītāja liktenis:

Zēns apsēdās man blakus pie loga un, bikli smaidot, blenza apkārt. Rokās viņš turēja maziņu plastmasas puķupodu, kuŗā auga kāda puķe. Kad apskatīju tuvāk, šķita, ka puķe tur nav ieaugusi, jo tā nebija vesela puķe, bet gan tikai kāda neliela puķes, iespējams, parastas pīpenes galotne, kas pelēcīgajā zemē bija vienkārši iebāzta. Viņi acīmredzot brauca no laukiem vai kādas priekšpilsētas, līdzi bija paunas un somas. Zēns savu puķi uzmanīgi uzlika uz vilciena loga galdiņa un vēroja tās trauslumu, ar pirkstiem piespiezdams zemi - sauso parka vai puķudobes zemi. Laikam viņš nolēmis puķi audzēt mājās, likdams lielas cerības. Varēja manīt, ka pīpene jau apvītusi, jo tai nebija sakņu.

 

Gundars Pļavkalns