PIEPILSĒTAS BOVARĪ KUNDZE

Dagnija Zigmonte. Gaisa dārzi. Rīga. Karogs. 1997. 384 lp.

 

Šis laikam būs nesen mirušās rakstnieces pēdējais darbs, un nav grūti saskatīt, kāpēc nelaiķe kļuvusi viena no pašreiz populārākām rakstniecēm. Romāns ir veidots uz sendienu mīlestības trīsstūŗa, sākas ar mistisku slepkavību, kas arī tāda paliek, un beidzas traģiski ar noindēšanos. Vitolds Liguts ir izdarīgs biznesmenis, mūsdienu jaunais aristokrāts, kas, cietumu reiz izgājis, māk šodien raust naudu aumaļām. Viņa otrā sieva Viola, apprecēta savas pievilcības dēļ, jo aiz katra panākumiem bagāta vira jāstāv ir skaistai sievai, pēc īslaicīgas biroja karjeras garlaikojas pa jaunuzcelto, grezno māju, kas atgādina mazu pili, sētām apjoztu, naktssarga uzmanītu. Ne māja, kas atrodas pilsētas nomalē, ne Vitolda pirmās laulības bērni, kas nonāk Violas gādībā, nepiesaista viņas uzmanību. Bet, kad paputējušais kaimiņš Madis Eltermanis, sava veida mākslinieks, uz Vitolda atkārtotiem mudinājumiem kļūst par Violas jāšanas instruktoru, jo tāda nodarbība piederas augstākajām aprindām, ne īsti iekārota, ne iekarota, Viola iekrīt sava audzinātāja skavās, un jāšanas stundas iegūst jaunu nozīmi. Viņu mīlestība tomēr nav abpusēji aizrautīga. Kad Madis, paguris no Violas uzmācīgās kaislības, nolemj pamest nomali un Violu taisni pa greznu Ligutu svinību laiku, Viola noindējas. Šis sižets liek atcerēties Flobēra romānu Bovari kundze. Ir saistošas vispārcilvēcīgas līdzības un nozīmīgas laikmetīgas atšķirības.

Abas varones ir pielaulātas jau reiz precētiem vīriem, abas var tikai ar grūtībām paciest savu vīru klātbūtni. Abas laulības ir nepietiekošas, un abas sievas ir minimālas mātes: Emmai Bovari piedzimst meita, bet māte to atstāj citu gādībā bez pašpārmetumiem; Violai ir uzticēti divi puikas no Vitolda pirmās laulības, bet viņa ir vienaldzīga pret tiem: "Puikas bija Violas nenoņemamais lāsts." Kā Emmai, tā Violai uzrodas mīļākie, kas izturas pret viņām reizēm atbilstoši viņu lomām, reizēm visai nicinoši, ko viņas nemana vai negrib manīt. Dzīvē vīlušās un mīļāko piekrāptas, abas nobeidz dzīvi noindējoties. Emma bija salasījusies lētus un klasiskus mīlestības romānus, kuŗus imitēt viņai likās viņas būtība un sūtība. Violai ir savas gaisa pilis ko celt, bet viņa, šķiet, nonāk Eltermaņa rokās Vitolda pārliekas augstprātības dēļ, gandrīz kā grieķu traģēdijas dievi soda iedomīgos. Līdzības jau nav precīzi atspoguļotas abos romānos, jo Emma, kuŗu var uzskatīt par traģisku personu, kas izraisa līdzjūtību un šausmas, ir dziļāk tverta nekā frivolā Viola, kas it bieži izsauc sašutumu lasītājā. Bez tam, ja Emma ir Flobēra romāna centrā, Viola spēlē samazinātu protagonistes lomu. Zigmontes uzmanības centrā ir jaunie ekonomiskie apstākli un jaunbagāto vulgaritāte. Bet arī te ir zināmas paralēles, jo provinces mietpilsoniskā dzīve bija Flobēra sarkasma objekts.

Ligutu dzīres ar sulaiņiem, miesassargiem un šoferiem atsauc atmiņā Bovari kaimiņu barona balli. Pa balles laiku Emma ievēro spokainas sejas, piespiestas pie balles zāles logiem. Tie ir zemnieki, kuŗi "maizi redz tikai logos," kā kādus četrus gadsimtus agrāk Fransuā Vijons teica par saviem nabaga līdzcilvēkiem. Violai parādās īslaicīgi rēgi, redzot nabadzīgos, bet viņas līdzjūtība ir pasekla, un viņas apziņa par jaunās sabiedrības netaisnībām ir ierobežota. Romāna pievilcīgākā dala ir jaunās sabiedrības raksturojums, tās dzīšanās pēc naudas un ievērības. Kad likumu kodas mainās un vecās ētikas sistēmas vairs nav operatīvas, noziedzība kļūst neskaidrs jēdziens. Vitolds ir savu laiku nosēdējis cietumā kopā ar tagadējo kaimiņu Kamparu par kaut kādiem neizskaidrotiem pārkāpumiem. Vitolds ir kļuvis par paraugu jaunam dinamiskam tipam. Viņa kaimiņš, kas nemāk veicīgi izmantot chaosu, nīkst bezdarbībā un pusnabadzībā. Vecās vērtības, kā darba tikums un pieticība, ir pazudušas jaunajiem biznesmeniem. Tie ir mūsdienu aristokrāti, nīsti un ar skaudību apbrīnoti. Viņi ir paštaisni, jo nauda ir devusi tiesības prasīt to taisnību, kas aizstāv viņu intereses. Vitolds, kas tagad sevi uzskata par lojālu pilsoni, iedzēries, labsajūtas pārsātināts, patētiski mudina valsti: "Valsts, ķer rokā mafiozos reketierus!", bet ir par daudz ierobežots, lai izjustu savu divkosību un liekulību. Kaimiņiene Rozīte, kas noskatās jaunbagātnieku izdarībās no malas, var ar zināmu filozofisku objektivitāti vispārināt notiekošo: "Mūs svaida vairāk nekā citas tautas... Tik daudz pieredzēts, laiki un varas aizskrējušas, mūs svešu lielceļu putekļu apkūpinādamas."

Zigmontes romānam pietrūkst skaudrās ironijas, ar kuŗa Flobērs vēro 19.g.s. mietpilsoņus. Un Zigmontes romānam nav ne Flobēra episkā vēriena, ne stilistiskā slīpējuma, kuŗa franču autors sasniedza ar leģendāru mocekļa nodošanos formas kopšanai. Taču Zigmonte ir rakstniece, kuŗa paliks iezīmīga kā ievērojama mūsu sabiedrības vērotāja laiku maiņās.

 

Juris Silenieks