Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem

 

Kā nu īsti bij?

 

Zem šāda virsraksta maija mēnesī SVEIKS kopā izcēlās nopietna diskusija par Ameriku un tās polītisko ekonomiku. Diskusiju iekrāsoja interneta brīvajiem kanaliem raksturīgā kaislība un nekārtība, izplūdums un sānlēcieni. Tajā dedzīgi piedalījās tautieši Latvijā un tautieši ārzemēs, gan veci, gan jauni, gan cienījami, gan prasti, gan gudri, gan ne tik gudri. Šeit vietas tikai skopi izrediģētai sākuma izmaiņai.

 

JŽ:     Juris Žagariņš  <zagarins@mail.stcc.mass.edu>

JV:     Dr. Juris Vīksniņš, Ekonomikas profesors Džordžtaunas universitātē, Vašingtonā <VIKSNING@guvax.acc.georgetown.edu>

 

JŽ: Amerikā tik daudz ļaudis, ka nekādi nevar tā īsti trāpīgi to Amerikas trakumu noraksturot. Pāris miljoni ar varu grib panākt vienlīdzību, pāris miljoni ar varu grib pārējiem uzkundzēties un pāris miljoni grib kašķēties bez jebkādas jēgas. Un pārējie 244,000,000 ir tie homogēnie anomijas apsēstie tolerantie mietpilsoņi kas vienmēr smaida un prasa how are you? Ar Ameriku viss ir okei kamēr amerikāņiem pietiek naudiņas. Bet tiklīdz Amerikā sašķobītos saimniecība, tur parādītos tolerances vietā tāds naids un neiecietība, ka Eiropai būtu jānobāl. Jo Amerika īstenībā pārtiek no rūpīgi un smalki kalibrētas diskriminācijas. Amerika var pasaulei piedāvāt pakalpojumus un ražojumus visaugstākā kvalitatīvā līmenī, sitot pušu Eiropu un pat Japānu, un tanī pašā reizē strādnieku algas Amerikā ir vairāk salīdzināmas ar strādnieku algām neattīstītajās valstīs. No vienas puses caurmēra amerikānis necieš nelegālos imigrantus, kas lielos skaitos veļas pāri tās robežām, bet no otras puses, tās saminiecība atkarājas no šo imigrantu lēti apmaksātā darba.

 

JV: Mani tomēr neliek mierā Jura Žagariņa rakstītais par "smalki kalibrētu diskrimināciju," kas kautkādā veidā pamatojot ASV saimniecības panākumus. Žagariņa kungs, kas parasti liekas samērā saturīgs cilvēks, te pilnīgi nošauj garām, un kā profesionāls ekonomists nevaru pilnīgi klusēt.

Lai gan stundas izmaksas strādniekiem ASV nav nebūt visaugstākās pasaulē — salīdzinot ar Vāciju, Šveici, un Zviedriju, piemēram — ir pilnīgi bezatbildīgi teikt, ka jebkāds strādnieks ASV saņem algas "Trešās Pasaules līmenī." ASV ģimenes uzskata par nabadzīgām, ja viņu ienākumu līmenis ir zem $14,000. Ķīnā caurmēra ienākumi ir $530 pec oficiāliem datiem, bet $2510 ar pirktspējas pielāgojumu. Latvijā 1994. g. līmenis ir $2320 oficiāli, bet $3220 ar to pašu pielāgojumu. Es domāju, ka Amerikā nevarēs atrast pat vienu cilvēku, kas strādā pilnu laiku nedēļā visu gadu un pelna tikai Latvijas līmenī, nemaz nerunājot par Ķīnu vai Indiju (kur līmenis ir vēl zemāks).

Vispār, Žagariņa kungs laikam domā, ka ASV labklājība varētu kuru katru brīdi sabrukt un izsaukt kautkādus saimnieciskus karus ar Japānu un Eiropu. Gribu viņam teikt kautkādus mierinošus vārdus — gan jau būs labi, vārda brāli.

 

JŽ: Par tām algām varētu teikt, ka jāņem vērā citas attiecības. Dalderis tik vien ir kā valūtas vienība. Bet, citējot vienu tautas gudrību, Latvijā katru tīrumu stārķis apmeklē, un viņam pat kabatu nav. Neesmu nekāds ekonomists. Bet esmu piedzīvojis savā mūžā, kā tās attiecības var būt pavisam nesalīdzināmas. Trīs gadus '71 - '74 nodzīvoju ASV Miera korpusa (US Peace Corps) ietvaros kā brīvprātīgais darbinieks Afgānistānā, un redzēju, ka visbagātākie ļaudis Tur vispār nemaz naudu nepelnīja: $0.00 gadā. Kungi dzīvoja dubļu pilīs un valdīja tāli un plaši tāpat bešā.

Amerikā tās attiecības ir, protams, citādas. Te lai raženas industriālas korporāciju vadītājs labi justos, viņam jāpelna alga daudzos miljonos dolāru, bet, lai noturētos konkurētspējīgs, viņš nevar atļauties dot nekādas garantijas saviem strādniekiem pāri tām, ko nosaka brīvais tirgus no dienas uz dienu. Nu, tik, cik valdība, aiz pragmatiskiem aprēķiniem uzspiež.

Un par to "smalki kalibrēto diskrimināciju" - vai tad būtu aplami tā apzīmēt valdības kontrolēto brīvo tirgu? Ārodbiedrības, pa laikam, panāk savas galējības: cik ilgi pagāja, kamēr dzelzceļi varēja atkratījās no galīgi nevajadzīgiem breikmeņiem (profesionāļiem bremzētājiem?). Bet par to laiku, plaukst un vairojas jauni mechanismi, kas apiet socialisma smacējošo ietekmi - nepilna laika strādnieki, automatizācija, kas darbu labāk izdara, nekā cilvēks, un nelegālais darba spēks. Īsto naudu pelna menedžeru klase, kas pārmijus samudžina un atmudžina, sapiņķerē un atpinķērē Amerikas bizantīniskos likumus, apkalpes kontraktus, ieguldījumu mechanismus, pensiju fondus un tā tālāk. Inženieri pelna pieklājīgi, bet lai skaisti dzīvotu, jāmāk apieties ar citu cilvēku naudām. Un bez tādiem darbiem nepieciešamās augstākās izglītības (lasi kontaktiem), labāk sagatavojies diezgan zemam dzīves līmenim ar $14,000 gadā.

Negaidu, ka Amerikai drīz būs kautkādi kari ar Eiropu un Japānu. (Ar Ķinu varbūt?) Ne par velti Amerika ir pagaidām vienīgā pasaules supervalsts. Bet ja nu kaut kas gadītos - nu, piemēram, biržas burbulis pārsprāgtu vai arī petrolejas cenas dubultotos - tad Amerikai varētu gan pietrūkt tās kopības sajūtas, tas sabiedrības sīkstums, tāda tautiska pamata, kas, piemēram, latviešu tautai deva spēju pārdzīvot divu paaudžu ilgu pazemojumu. Cik tādas lietas jau nav redzētas Amerikā - ASV pilsoņkarš it kā Ameriku apvienoja un stiprināja, bet ne jau nēģeru problēmu atrisināja. Lielā depresija 30'os gados stipri pārbaudīja Amerikas tautas tikumību, bet vai tiešām tautu saliedēja? Un tagad mēs "īstie amerikāņi", baltie eiropieši jau varam sākt bēdāties, vai tādā Amerikā vispār vairs iederamies, jo demografiskais īpatsvars strauji sveras uz spāņu valodīgajiem un (piedodiet) aziātiem. Gan jau būs labi. Bet varbūt eventuēli labāk tomēr Latvijā?

 

JV: Man liekas, ka Žagariņa kungam ir dziļi pesimistisks skats uz ASV sabiedrību un ekonomiju, kamēr es to apskatu daudz pozitīvāk. To pašu nabagu, kas dzīvo ar mazāk nekā 14,000 dolaru gadā, ir 13.8% no iedzīvotāju skaita. Es teiktu, ka visi citi ar augstāku ienākumu līmeni dzīvo itin labi — būs grūti atrast tautieti Ziemeļamerikā, kas iekrīt nabago kategorijā.

Mani nebūt neuztrauc tas fakts, ka nākamā gadu simtenī "mēs, baltie eiropieši" dosim zemāku īpatsvaru ASV iedzīvotāju kopsummā. Mani vislabākie studenti šeit Džordžtaunas universitātē ir dažādu izcelsmju "aziāti," zēni un meitenes no korejiešu, vietnamiešu, ķīniešu, u.c. ģimenēm. Šogad mana zvaigzne pirmajā kursā ir taizemiete no Kalifornijas, kuras Thai valoda ir bišķi švakāka nekā manējā. Jo raibāk, jo labāk — piektdien braucu uz konferenci Floridā, kur ir milzīgs skaits ļoti bagātu kubiešu, kuri apgrozas kā angļu, tā spāņu kultūrās bez mazākām grūtībām.

Mēs visi varam apskaust tos milzīgi bagātos rūpniecības un tirdzniecības milžus, kuru gada algas ir miljonos, bet jāpatur prātā, ka viņi arī maksā milzu nodoklus un vinu ikdiena pieder citiem. Esmu pabījis kādus piecus gadus konsultants Volstrītas firmā, pat pārgulējis pie mana "sponsora" Longailendā. Es nekādā veidā nebūtu ar mieru mainīt dzīves stīlu ar Ričardu, lai gan viņa gada ienākumi bija desmit vai pat vairāk reižu lielāki nekā manējie.

Galvenais  ir tomēr tas, ka šo cilvēku ienākumi nav bazēti uz strādnieku izsūkšanas un patērētāju apblēdīšanas. Brīvā tirgus sistema nav tā sauktā "nulles kopsummas spēle," kā piemēram pokeris, bet gan "pozitīvās summas spēle," kuras beigās ir ieguvuši visi — protams, daži vairāk un daži mazāk...Saimniecības izausme brīvā tirgus pasaulē ir bijusi labvēlīga tieši cilvēku masām, jo bagāts vari kļūt tikai ar produktiem, kurus pērk masveidīgi. Kā Šumpeters norādīja — kad izgudroja neilonu, tas aplaimoja sekretāres un pārdevējas — dižciltīgās taču valkāja zīda zeķes!

 

JŽ: Neesmu gan nemaz tik ļoti pesimistisks par Ameriku, bet neuzskatu Ameriku kā kaut kādu debesuvalsti arīdzan. Un par to, ka Latvija ir nabadzīgāka, nekā Amerika arī nav ko diskutēt. Negribu arī pārāk daudz apstrīdēt, ka Amerikas skaistums ir tās raibums. Ticiet man, es pats tos 'aziātus’ starp saviem studentiem vairāk cienu, nekā savus brāļus baltos eiropiešus. Nēģerus arī cienu. Dzīvoju tādā rajonā, kur katra otrā ģimene ir nēģeri, un saprotamies lieliski kaut arī īpaši nebiedrojamies.

Bet gribētu gan aprunāties vēl par ekonomiku. Prof. Vīksniņš rakstīja, ka mums nevajadzētu apskaust tos rūpniecības un tirdzniecības milžus, kuru algas ir miljonos dolāru. Var jau būt, ka viņu ikdiena pieder citiem, bet es personīgi pazīstu cilvēkus, kuru algas nav miljonos bet kuru ikdiena pieder citiem.

Jūs raksturojat brīvā tirgus sistēmu kā "positīvas kopsummas spēli", kas palīdz cilvēku masām, "jo bagāts var kļūt tikai ar produktiem, kurus pērk masveidīgi". Bet brīvā tirgus sistēma ir viena lieta un mega-korporāciju tiranija pār ekonomiskām, polītiskām, sabiedriskām un kulturālām struktūrām, sadarbībā ar spēcīgām valstiskām institūcijām kuru rīcībā ir ieroču arsenāli un dārgi un rūpīgi kopti bruņotie spēki, kas var nostiprināt arī šo korporāciju ietekmi starptautsiskā mērogā, ir otra. Bagātie un pašaizliedzīgie rūpniecības un tirdzniecības milži nemaz nedomā padoties brīvā tirgus disciplīnai, lai gan viņi to aizgūtnēm sludina plāšakai publikai. Tie paši "konservatīvie", kas cenšas panākt taupību atņemot skolniekiem viņu pārtikas subsidijas, tanī pašā reizē runā par Pentagona buģeta paaugstināšanu, pamatojot šo rīcību ar to pašu vecu veco aukstā kara argumentāciju, ka "augstās tehnoloģijas" (high tech) industrijas nespētu vienas pašas pastāvēt tīrā brīva tirgus ekonomijā, kur to lejup vilktu izšķērdīga konkurence. ASV valdība jau no prezidenta Madisona laika tura svētu privātā īpašuma princīpu. It kā ja valdība nenāktu Gingricha piekritējiem palīgā, nabaga bagātniekiem būtu lemts strādāt īstu darbu (ja tikai viņiem laimētos tādu atrast!). Bez valdības iejaukšanās, mums it kā nebūtu ne kompjūteru, ne aviācijas industrijas, ne automacijas, ne masu produkcijas u.t.t. u.t.t. (Protams, tas ir bleķis - valdība tikai aizstāv bagātnieku tiesības vairot savu bagātību.)

Un tad vēl par to positīvās kopsummas spēli. Vai nenotiek dažreiz arī tā, ka brīvā tirgus ekonomika noved uz negatīvas kopsummas spēli, kā mēs to grafiski varam novērot bijušajās Padomju Savienības republikās?

Pasaules vislielākais demokrātijas ienaidnieks bija Ļeņins. Viņš bija tai pašā reizē arī pasaules vislielākais socialisma ienaidnieks. Ļeņins, protams, dižojās, ka esot gan demokrāts gan socialists. Amerika un Rietumi nosodīja Ļeņinu un viņa iekārtoto Padomju savienību kā antidemokrātisku, bet apstiprināja, ka socialistiska esot gan. Tas tāpēc, ka Amerika un Rietumi baidījās no socialisma vairāk nekā no velna paša. Nu it kā esot vienreiz par visām reizēm pierādīta socialisma nepiemērotība valsts resursu sadalē cilvēkiem. Bet Ļeņins ar savu nomenklatūru bija daudz tuvāki Rietumu vadoņiem ar savām bagātnieku šķirām. Paši sevis labprāt apmānam, ka mums Amerikā valda kapitalisms un brīvā tirgus ekonomika, un cenšamies to uzspiest Latvijai. Bet Latvijā nevalda ne kapitalisms, ne brīvais tirgus, bet tas pats kas tur jau visu laiku bija: laupītāju šķira, kas labākā gadījumā drīz būs salaupījuši tik daudz, ka vairs nebūs ko laupīt, un tad nu beidzot, cerams, paši sapratīs, ka jāsāk kautko ražotspējīgu veidot.

 

JV: Man Jūsu rakstītais par megakorporācijām, kas kontrolē ASV bruņotos spēkus, u.t.t., likās — ja drīkstu tā teikt — drusku primitīvs. 1996. g. ASV iekšzemes kopprodukts (Gross Domestic Product) kopsumma bija $7500 miljardi (billions). Visu akcijsabiedrību brutto pelna (corporate profits) bija $660 miljardi, kas ir 8.8% no kopsummas. Mes "konservatīvie" arī nebūt negatavojamies lielai aizsardzības budžeta izaugsmei. Izdevumi aizsardzībai ir pašlaik 18% no valdības budžeta.

Vispār man liekas, ka esmu atradis debatēšanas partneri, kurš savu nostāju ir aizņēmies no Ļeņina bēdīgi slavenās monogrāfijas, "Imperialisms — kapitalisma augstākā pakāpe." Pats domāju, ka ļeņinistu analīze ir šodien krietni novecojusies...

 

JŽ: Bet kāpēc Jūs sakat, ka es savu nostāju būtu aizņēmies no Ļeņina bēdīgi slavenās monogrāfijas, ja es pats to Ļeņinu tik sirsnīgi nosunīju, viņu salīdzinādams ar Amerikas korporāciju lieldužiem? tie Jūsu citētie cīpari ir interesanti, bet lāga nesaprotu, kāds tiem sakars ar manis teikto.

Vai nav tā, ka socialisms nozīmē darba darītāja noteikšanu pār savu likteni, atšķirībā no īpašnieka, vienalga vai kapitalista personā vai absolūtas valsts "personā". Ja tā, tad Ļeņina PSRS nav neko socialistiskāka par Hitlera NSDAP. Jo kad bolševiki nāca pie varas 1917. gadā, Ļeņins nekavējoties novāca visas dīgstošās socialistiskās institūcijas, ieskaitot fabriku padomes (sovjetus) un strādniekus ierindoja savā darba ļaužu armijā zem savas personīgās komandas. Ne solis netika sperts virzienā uz socialismu par visu laiku, kamēr PSRS pastāvēja, un Padomijas ideologiem socialdemokrātija bija vēl lielāks bubulis, nekā kapitalisms. Bolševiki sauca savu sistēmu par "socialistisku" tikai lai izmantotu šī vārda morālo īpatsvaru. Rietumu valstis vārdu "socialismu" attiecībā pret PSRS lietoja ar pretējo nolūku, lai šo vārdu diskreditētu, lai to nosmērētu ar Padomijas gulagiem.

Un vai nav tā, ka Amerika ir faktiski diezgan ērti iekārtojusies socialismā, tikai to rūpīgi izvairās atzīties, lai neuzbudinātu tos, kas palikuši ārpus sistēmas, noderīgi kā lēts darba spēks. Tāpēc jau neviens amerikāņu konsultants latviešiem citu neieteiks, kā šoka terapiju un brīvu tirgu, lai Amerikāņu firmām būtu brīvs tirgus, kur iekārtoties.

Iemesls, kāpēc es šo jautājumu paceļu ir, ka mums latviešiem vajadzētu nopietni padomāt, vai tiešām gribam no Padomju absolūtisma pāriet uz to, ko bauda "Trešā pasaule" attiecībā pret ASV un Rietumeiropu, un vai nav tomēr vērts cerēt, ka ļaudis ne jau tikai Latvijā bet visur pasaulē kādu dienu iemācīsies iemantot to brīvību, kas mums pavīdēja ar PSRS izkūpēšanu?

 

JV: Negribu aizstāvēt nedz ASV valdību nedz arī IBM, bet ieteicu ekonomikas jautājumiem pieiet ar vēsu prātu un loģisku domāšanu — kā arī pamatot teikto statistikā, ja vien tas ir iespējams.

Tātad, manu ierūkšanos izraisīja vārda brāļa teze — ka kapitalisti šeit dzer šampanieti, un nosit darba ļaužu algas uz tā sauktās "Trešās Pasaules" līmeņiem. ASV dzīves standarts ir visaugstākais pasaulē un šeit vienkārši strādnieki dzīvo ļoti labi. Ja kāds man būtu teicis, tomēr, ka pēdējos 15 gados bagātnieku ienākumi ir strauji palielinājušies, bet zemākiem 20% tie ir apmēram turpat, kur tie bija agrāk, būtu tam piekritis.

ASV uzņēmumiem ir minimāla interese par Baltijas valstīm no ieguldījumu viedokļa — četri MacDonaldi jau darbojas, Kellogg’s grauzdē čipus brokastīm, un Raddisons ar SAS apkalpo kundes Pārdaugavā. Vēl neredz nevienu bankas filiāli Rīgā, kurā būtu amerikāņu nauda redzamos apmēros. Chyrslers apskatīja RAF'u, bet interese ātri izzuda.

Latvija lēnām sāk atkopties no centrālās plānošanas saimniekošanas. Mēs no ārpuses varam šad tad pazemīgi un lēnprātīgi kautko palīdzēt, bet izaugsmes parametrus noteiks tauta Latvijā — kā ekonomijas tā politikas laukos. Tikai gribas lūgt izglītotus tautiešus šeit nesaduļķot domāšanu par ekonomiku. Daudzi sveikotaji ir pusaudži, kas var arī tādiem primitīviem rakstiem pat noticēt...

 

JŽ: Vai tā tiešām ir, ka caurmēra strādnieki šodien dzīvo tik pat labi kā pirms 15 gadiem? Nav pie rokas tādas statistikas, bet tas, ko gribēju apgalvot bija nevis, ka superbagātie menedžeri bagātinājas uz strādnieku rēķina (jo saprotu, ka superbagāto menedžeru algas sadalot uz miljonu miljoniem mirstīgo, tāpat viņiem nekas daudz tur nesanāk), bet gan tas, ka šādu menedžeru augstākā interese nekādi nevarētu būt ne strādnieku ne tautas labklājība. Un Amerikā, vairāk nekā Eiropā, vairāk nekā pat Vācijā, kuras virtšaftsvundera ietvaros ļāva imigrēt miljoniem turku, ir pieejams ļoti lēts darba spēks, un Amerika, vairāk nekā Eiropas valstis, spēj apsviedīgi pārorientēt savu globālo firmu ražotavas no dārgām uz lētām vidēm, jo vairāk mūsulaikos uz ārzemēm, uz trešās pasaules zemēm Dienvidamerikā, Āfrikā un Austrumeiropā, atstājot mājās plašu pieaugošu pelnītnespējīgo demogrāfisku slāni. Skaidrs, ka Amerikas dzīves standarts ir visaugstākais pasaulē, un daudzi vienkārši strādnieki dzīvo labi. Bet skaidrs arī tas, ka Amerikā vairāk nekā Eiropas valstīs pastāv nabadzība un bezcerība plašos iedzīvotāju slāņos, un vai tiešām tā ir, ka Amerikas labklājībai pstāvīgi ceļoties, šie pamestie un ar ienīstajiem "socialistiskiem" paņēmieniem kopjamie Amerikas pilsoņi un nepilsoņi un tie strādnieki, kas kalpo Amerikas firmām ārzemēs arī pieņemas labklājībā?

Zinu, ka priekš ASV globālajiem uzņēmumiem Baltijas valstis ir pagaidām galīgi neinteresantas. Nožēloju tikai to, ka starp mums ir atrodami cilvēki, kas iedomājas, ka Latvijai vienīgais ceļš uz labklājību ir atdoties šādām firmām. Un vispār, ka Latvijā cilvēki skatās uz Ameriku kā labklājības paragonu.

Skaidrs, ka Latvija lēnām sāk atkopties no krievu impērijas izsaimniekošanas. Skaidrs arī, ka Amerika lēnām turpina bīdīties virzienā uz centrālās plānošanas saimniekošanu. Pareizi, ka mums ārpusniekiem jābūt vismaz tik pat pazemīgiem un lēnprātīgiem cik tie Latvijas latvieši ir lēnprātīgi un pazemīgi, bet ceru, ka neviens no mums nekautrēsies profesora Vīksniņa ūdeni saduļķot, jo tas profesora Vīksniņa ūdens īstenībā ir jau arī bez maisīšanas diezgan biezs ķīsēlis. Daudzi sveikotāji ir pusaudži kas pārāk maz interesējās par ekonomiju un polītiku, un viņus nevajadzētu saudzēt.

 

JV: Jāmēģina drusku atkal ķīsēli sasildīt. Vispār ieteicu pārrunās par ekonomikas jautājumiem pieiet lietai ar vēsu prātu, un mēģināt atsaukties uz faktiem. Man liekas, ka Jūsu domāšana ir kautkur iestigusi 1968. g. studentu protestos, kas vienmēr uzskatīja Tēvoci Samu par galveno vainīgo...

Es domāju, ka uzskatīt Ameriku kā "labklājības paragonu" nemaz nav tik slikti. Kā jau minēju, dzīves standarts caurmērā ir visaugstākais pasaulē, pēdējais bezdarba skaitlis bija 4,9%, inflācija ir tikai ap 2,5%, un 1996. gadā pēc vakardienas WALL STREET JOURNAL datiem ASV ieplūda mazliet vairāk nekā $600 miljardi. Arī tanī pašā avīzē var atrast grafiku par to, ka precētu vīriešu bezdarba procents ir tikai 2,7%. Kā var runāt par "plašu pieaugošu pelnītnespējīgo demografisko slāni" šādos makroekonomiskos apstākļos? Žagariņa kungs uzstāj, ka "nabadzība un bezcerība" šeit ASV ir daudz izplatītāka nekā Eiropā. Muļķības? Jā — pat Vācijā bezdarba procents ir 12,2%, bet Spānījā vairāk nekā 20%.

Runājot no trimdas latviešu pieredzes — mēs šeit ierādāmies ar lauzītu angļu valodu, grūti izrunājamiem uzvārdiem, un bez centa naudas. Es šaubos, ka mēs abi būtu tikuši siltās vietās universitātes vai koledžas Zviedrijā un Vacijā, par Angliju un Japāņu nemaz nerunājot. Pēc mums sekoja kubieši, tad vietnamieši, tad vēl citi — bēgot no Žagariņa kunga socialisma labumiem — un arī viņiem visiem šeit ir bijušas dotas labas iespējas tikt uz priekšu.

Jūs vēlējāties redzēt datus par ienākumiem. Tie ir drusku neskaidri — uz vienu iedzīvotāju, pēc nodokļu atvilkšanas, līmenis ir cēlies no $13,786 1973. gadā uz $18,222 divdesmit gadus vēlāk. Tanī pašā laika sprīdī ģimenes caurmēra ienākumi ir mazliet sarukuši, salīdzinājamas cenas, no $39,220 uz $37,078. Galvenais iemsesls šim kritumam būs laulību sķiršanas, kas no bagāta pārīša iztaisa divusnabadzīgākus "householdus."

 

JŽ: Ir zināma taisnība Jūsu novērtējumam, ka mana domāšana "kautkur iestigusi 1968. g. studentu protestos", bet Jūsējā turpretī iestigusi kautkur 1956. g. Jaunajos republikāņos (America: love it or leave it!). Tomēr piekrītu, ka par ekonomiku vajag runāt ar vēsu prātu un es centīšos laboties. 

Es tomēr domāju, ka Ameriku Latvijai uzskatīt par labklājības paragonu nav gudri, jo Amerikas labklājība jau no pašiem tās pirmsākumiem pamatojas mesianiskā uzvaras gājienā pret mežonīgajiem rietumiem, kas tagad turpinas pret pārējo ārpasauli. Latvijai Ameriku emulēt nav izredzes, jo tā šodien ir pati tikai maza periferija Amerikas mežonīgajā ārpasaulē. Lielie uzņēmumi darbojās uz rēganomikas slavenā trickle-down princīpa: jo vairāk tie bagātie patērē, jo vairāk tiem nabagiem atlec.

Laikam tiešām būšu pārspīlējis par to "plašo pieaugošo pelnītnespējīgo demografisko slāni" te Amerikā, bet tie $600 miljardi, kas ieplūda Amerikā pagājšgad, vai tā bija daļa no kādas "positīvās kopsummas spēles" attiecībā pret visu plašo Amerikas ietekmes sfēru? Vai tas ir prātīgi stāstīt Latvijas pusaudžiem, ka viņiem klāsies tik pat labi tur Latvijā kā mums profesoriem šeit Amerikā, ja tikai viņi labi sapratīs rēganomikas pamatprincīpus?

Un tepat Amerikā - vai mēs esam veselīga, gudra, laimīga sabiedrība? Nu, te viens cīpars: 1992. gadā 18% no visiem pilna laika strādniekiem Amerikā skaitījās zem nabadzības līmeņa, kurpretī 1979. gadā to bija tikai 12%. Man priekšā arī cīpari, kas rāda, ka visnabadzīgāko strādnieku algas ir gājušas lejup, kamēr caurmēra nostrādāto stundu skaits ir gājis augšup.

Par to, kas notiek ar strādniekiem Amerikas uzņēmumos ārpus Amerikas robežām ir gandrīz baigi padomāt. Šonedēļas Time žurnālā ir stāstiņš, "The Border Babies", par deformācijām jaundzimušajos vienā Teksasas pilsētiņā pie Meksikas robežas, kā cēlonis it kā esot amerikāņu lielfirmu, ieskaitot General Motors un Kemet Electronics, vides piesārņošana otrpus robežas Meksikā. Un nav nemaz tik viegli pat caurmēra Amerikas pusaudzi pārliecināt, ka viņam ir reālas izredzes savā mūžā pieaugt normāli un nodibināt stabīlu ģimeni. Vairāk nekā puse visu bērnu Amerikā pieaug vienvecāku ģimenēs. Vienā tīpiskā dienā Amerikā 100,000 bērnu nes šauteni līdzi uz skolu un 40 tiek nošauti.

Šīs lietas ir saistītas ar ekonomiku, un nevajadzētu teikt, ka tās pieminēt nepiestāv vēsam prātam, jo Amerikas ekonomika ir pamatota lielajās globālajās firmās, kuŗām cilvēki ir tik vien kā viens dabas resurss salīdzināms ar mežiem, okeāniem, naftu un citiem tādiem un tik pat nevīžīgi izmantojams. Vārds "ekonomija" nozīmē mājsaimniecību un "ekoloģija" nozīmē mājzinātni, un tās lietas ir acīmredzot daudz vairāk nekā tikai semantiski tuvos rados. Bet vai ar cilvēkiem tomēr nevajadzētu apieties kautkā drusku cilvēcīgāk, nevis tikai kā ar dabas resursiem?

 

JV: Piekrītu, ka mana domāšana lielā mērā atbilst 1956. g. "Jauno Republikāņu " optimismam, kamēr Jūs meklējat visur kautko negatīvu.

Nekur neesmu teicis, ka amerikāņi ir vislaimīgākie cilvēki pasaulē, nedz arī aicinājis kādu atstāt so zemi ("love it or leave it" jau nav daļa no pilsonības zvērasta). Tikai gribēju ievest skaidrību par situāciju ekonomijā — lai gan problēmas varam saredzēt ļoti viegli, ja tādas meklējam, salīdzinājumi ar Eiropu man liekas parasti beidzas ar ASV uzvaru daudzos laukos.

Arī nekad neesmu mēģinājis pārliecināt Latvijas pusaudžus, ka ticība "Rēganomikai" izglābs dzimteni vai dos viņiem pašiem augstākus ienākumus. Tomēr, es ticu, ka centrālās plānošanas aparātu nevajadzētu atjaunot Latvijā — un Musolini Italijai līdzīgs fašisms ir arī daudz bīstamāks nekā brīvā tirgus konkurence. Padomājiet drusku par to, ko īsti nozīmē konkurence visos finansu tirgos (galvenām kārtām NYSE un NASDAQ), lielajos valūtu tirgos, un izejvielu biržās (Chicago Board of Trade). Tur patiešām katrs izseko savai mantkārībai, bet šīs konkurences sekas ļoti izpalīdz mums visiem. Monopoli var pastavēt tikai ar valdības iejaukšanos — būtu šausmīgi nodot tiesības regulēt Latvijas tirdzniecību, piemēram, Ekonomijas ministrijai. Vai kāds varētu pat iedomāties kāda būtu cilvēku izspiešana, valsts apzagšana, un inflācijas paaugstināšanās šādā situācijā!!! Tās nacionalistiskā socialisma sistēmas, kuras piedāvā Žagariņa kungs mums tagad, ir jau rūpīgi izstrādātas — lūgsim Mobutu palīgā!