Jaunā Gaita nr. 211, decembris 1997
|
Valda
Mora
|
|
|
Redaktores piezīme: Dzejniecei Valdai Morai šāgada 24. martā aprita mūža 95. pavasaris. To atzīmējot, Preses Nams Rīgā izdevis V. Moras dzeju izlasi ar autores pašas izvēlēto virsrakstu − Jāsteidzas dzīvot (pēc dzejoļa ar tādu pat nosaukumu). Izlases sakārtotāja Lija Brīdaka atzīmē: Tas nav tikai virsraksts, tas ir arī uzmundrinājums un ticības apliecinājums. Ar Valdas Moras atļauju dzejoļi Jaunās Gaitas 211. numuram ņemti no šīs izlases un no dzejoļu kopojuma Apburtais laiks (Grāmatu Draugs, 1980) kā arī no laikraksta Laiks (10.maijs, 1997).
Jaunā Gaita sumina diženo gaviļnieci! |
|
| DZIESMINIEKS |
Sudraba, zelta man nav, Ne pils augstajā kalnā, − Tikai šīs mazās dziesmas, Ko mācos no putniem un ūdeņu čalām, Ko ieelpoju no svaiga siena smaržīgās dvašas, No smilgas ceļa malā, No rudzu puķes, No rīta un vakara vēsmu vieglajām vēdām, Kas elpo ap mani un skan. To visu es paņemu sev. * Sudraba, zelta man nav, Ne pils augstajā kalnā, Tikai šīs mazās dziesmas Un tās − Tās es dziedāju tev.
1980
|
| DZEJA VIĻŅOS |
Ko līdz man skaļas valodas Ar tukšu vārdu svītu? − Es labāk sēžu upmalā Un baudu Dieva rītu.
No mūžības uz mūžību Rit Laiks pa saules pēdām, Kādēļ lai sirdi piepildu Ar acumirkļa bēdām?
Kādēļ lai rūgtas atziņas Es ļaužu tirgū smeļu, Ja domās varu aizlidot Pa kluso putnu ceļu!
Es mērcu rokas ūdeņos, Kas bēg ar jautru skreju, Un, klausot viļņu atskaņām, Es viļņos rakstu dzeju.
šo rakstu straume aizskalos, Bet tā nav zīme ļauna, Jo debesīs un ūdeņos Tas skan un skan no jauna!
1960
|
| ATVADOTIES |
Vasara aiziet atskatīdamās, Pār plecu pamezdama Mazas vieglprātības un lielus sapņus, Mazas un lielas mīlestības Tu klusi sēdi Kā kāda ceļa galā. Nāk ēnas no vakara puses, Vieglas un draudzīgas glaužas tev klātu Un skan kā jauna dziesma ap tevi. Un pēkšņi tu jūti Atbrīvotu un stipru Miera pilnu un laimīgu sevi.
Vasara aiziet atskatīdamās.
1969 |
| NOSKAŅA |
Netici manam priekam, Mans prieks nav īsts. Augu dienu no mākoņiem zemiem Pelēka migla līst.
Augu dienu kāds vientulīgs gulbis Vēl gaida, vēl meklē kaut ko, Bet laivu bez airētāja Klusi ūdeņi aizskalo.
Un saucienam spalgam no krasta Vairs neatsaucas neviens, Kad diena aiz apvāršņa nogrimst Kā pārtrūcis pavediens.
Un migla no mākoņiem zemiem Pār ezeru līst un līst, Tādēļ netici manam priekam, Mans prieks nav īsts
1997 |
|
ŠAUBU SKAISTUMS |
Neiesalsti savā pārliecībā, Šaubu uguns dedzina viskarstāk, Dažādību skaistums ir visskaistāks, Neatrastais smeldz un guldz visdziļāk, Meklētāja vaigs visilgāk staro. Patiesības kalns ir neatrodams, − Bet, to meklējot, mūžs kļūst par dziesmu! Neiesalsti savā pārliecībā, Lai arvien tev paliek kāda jauna, Kāda nezināma, skaista varbūtība.
1980 |
|
Paulis Birznieks
|
|
|
VECUMDIENU JĒGA
Visiem veciem dzejniekiem |
Lapai kā kad ir jau par vēlu zaļot un zelt, kad jāsāk ir dzeltēt un sārtot, un prātot par gluži balto nāvi, kas nemaz neeksistē, tāpat kā nekas nav ne kas, ne kā, tad ir laiks, un telpa, jā, svētīgā zeme, saule un pa- debeši, padomāt, kā gluži melni, vai pelēki, zili, sārti vai dzelten- sarkani nomirt tā, lai nāve nav nekas, lai gandrīz mūžīgā dzīvība pavasarojas tepat uz zemes. Nekas nav tik stulbi, un bezjēdzīgi, kā lapai rudenī iedomāties, ka krītot no koka tā pacelsies debesīs un kļūs atkal zaļa un sulīga, nezin, kāpēc ne seksīga, mūžīgā dzīvība laikam nepiedien vaislai, tai ir jādzimst no nekā, bet tādēļ tā ir arī tikai nekas, kas ir nāve. Dzīves mūžīgā jēga noteikti sākas ar gaišzaļo plaukšanu, bet tā nebeidzas ar krišanu no koka. Kritušajām lapām ir vēl daudz ko darīt: no- klāt raibu sedziņu uz koka saknēm, lai tās nenosaltu baltajā ziemā; saglabāt zemes svētīgo veldzi gan saknēm, gan tārpiņiem, sēnītēm, sēklām, gan ieraugam jaunai maizei; gudri gaidīt zem sniega un sūnubrūni pārdomāt dzīvi, lai beidzot spētu atbrīvoties no sev nepiedienīgās karaļlillā savtības, patmīlas, un visiem rozā māņiem; un visbeidzot, kad nokūst sniegs, uzrūgt pašām gandrīz neredzamo sīkbūtņu svēto biedrībā, un izcepties pavasara saulītē par dievmaizītēm visam kokam ar tā jaunajām lapiņām. Krāsu ritenis nekad nebeigsies − dzeltenzaļi, ūdenszili, plūmes, avenes, zemenes, dzeltensārti, zaļizili − kamēr vien lapām ir fotosintēze, dzīves spēkstacija, kas izmanto sauli, lai nāvētu nāvi, un cilvēkam ir vēl saulainākā acs. |
|
|
|
|
ATVADAS
(nolasīts Klīvlandes dziesmu svētku rakstnieku cēlienā 1997.g.) |
Mēs nevaram ņemt līdz ezera viļņus, kas sakustas vēja dzinumā, milžu mākoņus, kas plūst un pieskaras zemei, zāles, smilgas, lauku puķes, kas izvainago zemi, un vēju šalkas midzina un modina garāmgājēju. Nedz brīvās stundas, vasaras dienas, kas plūst ar sauli no rīta apmiglotiem stariem līdz saulrietas krāšņai, sārtai dejai.
Mēs nevaram ņemt līdz garās nakts sarunas, pieskārienus, apkampienus. Ne vēlās nakts stundas miegu, kas pieveic klaiņotājus.
Atvadas izdziest kā pelēkās mākoņu strēles. Tukšums sirdī, rokās, krūtīs, miesā, ir nesaskaitāmās skumjas zvaigžņotās naktīs, neizdziedātās dziesmas, neizrunātās runas un mudinājumi −
apjukums un drošība, drosme un nevainība, senči un mīlnieki.
Mēs nedrīkstam vairs būt vientuļi: tuvumā un tālumā dzird balsis Ardievu, ardievu, ... ardievu. |
|
(dzejoļi nolasīti Klīvlandes dziesmu svētku rakstnieku cēlienā 1997.g.) |
|
| * |
Sen sen atpakaļ, kad vēl kriņģeļlietiņš lija, pavēra Eiropas tante kaplodziņu, spraudziņu mazu, pavērās un ieraudzīju manu senci ar viņa vienīgo kazu, kungiem dūres kabatā rādot un lādot tos daudzos cauri staigātājus, dārzu mīdītājus, zaru laužus. Pavērās un teica skaļi: tokš maza, melīga un zaglīga tautiņa pie Baltijas jūras. Un tagad ieķērusies šajā puspievērtā kaplodziņā mēs apliecinām, ka tas tiešām tiesa. Maza, tik tiešām jā, jo visi tie cauri jājēji ir kāvuši, projām rāvuši, kaudzēs krāvuši, un no jauna dzimuši tik maz. To zaglību gan vēl tikai apgūstam, bet tad ar glanci, un melojam tikai paši sev; par kaut kādu mūžīgu Latviju, par pazudušiem bērniem un kaut kādām baltām dvēselēm, kuŗas itkā izdzīvo ar savu vienīgo kazu, pāris grašiem un kaut kādu baltu, gaišāka rīta sapni. |
| * |
Es taču esmu viņai acīs zvaigžņu lietu saredzējis, bet tad, kad kājas vīna stīgās sapinās, es zināju, ka viņa tomēr jās ar savu vēlo kāzu zirgu tai druvai nenopļautai pāri pie manis pieguļā, tur tumšo silu ielokā, it kā ne stiebru nelaužot, pat nenominot vaivarājus. Un tomēr kaut kur silos tāli tā aklā pūce kliegs, un zirga pakavi, prom auļojot, vēl smiltīs ierakstīs, ka esmu viņas acīs kādreiz zvaigžņu lietu saredzējis. |
| * |
Un ceļiniekam ceļā no Rīgas uz Romu atkal atveŗas viena pils un pil no zeltītām sienām kaislības kailas, varas kāre un sazagtas naudas smaka, bet skaistajā spoguļu zālē taču stāvēt tik skaisti, un kaut kur tālē aizklīst tā cilvēka skats, kurš paspēja ielikt dievišķo mieru uz sienas madonnas skaidrajā sejā. Tikai savā bojā ejā viņš neredzēja to šauro apsūdzības spraugu un nedzirdēja čukstus tos, kuri pielika uguni žagariņiem . un lika vagoniem ritēt. Nepaspēja un neredzēja savu atspulgu tajos zeltītos spoguļos ar tumšajiem acu dobumiem, jo īstenība bija kaila un mākslinieka rokās madonna vēl joprojām smējās. |
| * |
Gēte te ari esot gājis, dāmām ar roku mājis un nu zemnieku cilmes es, divreiz pasaulei cauri gājis, uz augšu pagriezis seju, redzu, kā griestos vārtās valšķīgi tuklas un kārīgas sievas, nezinot dainas nevienas, un nav jau taču Ievas, bet tomēr plikas un it kā slavējot dievu, savam maizes tēvam par godu, taču tomēr arī pašas it kā dievietes esot, tas man tomēr būšot jāpanesot. Ir jau visādi ceļi pie tās lielās būtības, taču sūtība tikai viena, lai mums būtu katram sava mīlama Ieva. |
