JG211 Rolfs Ekmanis. Benjamiņa Jēgera dāvana savai tautai

Rolfs Ekmanis

EXEGI MONUMENTUM

Benjamiņa Jēgera dāvana savai tautai

Benjamiņš Jēgers.

Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas (turpmāk BJ, ko jau lieto vairākas datu bāzes un bibliotēku katalogi) 5. sējums ir pēdējais, jo trimda profesora Jēgera ieskatā „vismaz formāli” ir beigusies. Tā sākās ar Sarkanarmijas iesoļošanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā un beidza pastāvēt ar 1991. gada 21. augustu, kad Latvijas Republikas augstākā Padome noteica, ka Latvija ir atkal neatkarīga demokrātiska republika (pēc tam, kad Latvijas PSR Augstākā Padome jau 1990. gada 4. maijā bija pieņēmusi deklarāciju par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu). Šoslaikos arvien vairāk ārpus Latvijas mītošo latviešu autoru darbi var tikt iespiesti Latvijā, un „nav šaubu, ka bibliogrāfi Latvijā pārņems arī to darbu, ko līdz šim veikusi Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija,” šāda pārliecība pausta beidzamā sējuma priekšvārdos. Daļēji tas tiek jau īstenots Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Bibliogrāfijas institūta reizi mēnesī klajā laistajā Latvijas Preses Hronikā. Drusku dīvaina gan šķiet ārpus Latvijas publicēto latviešu izdevumu ietveršana nodaļā „Letika”, kur aprakstīti izdevumi svešvalodās. Vēl varētu minēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdoto bibliogrāfisko rādītāju Latviešu trimdas rakstnieki (līdz šim iznākušas divas daļas).

Savā laikā „vecais Andrejs” un vesels strēķis tagad jau vēstures mēslainē aizmēztu sīkāku gariņu eksaltēti pravietoja „tumstošu bezsaules norietu (...) literatūrai emigrācijā” ar visu tās „sulainisko literātu ansambli,” ko „savās netīrās rokās sakrampētu” tur „budziski buržuāziski privātīpašnieciskā šķira.” [1] Pareģotāji nošāva itin greizi. Latviešu neparasti bagātais grāmatniecības devums, kas radies ārpus Latvijas, glavenokārt tā dēvētajā Rietumu pasaulē, vairāk nekā pusgadsimtu ilgā laika posmā, ir kļuvis par mūsu tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Latviešu bēgļi, lielā mērā pateicoties savas nācijas vēstures tradicijām, savām ļoti vitālajām sabiedriskām un kultūras aktivitātēm, īpaši grāmatniecībai, viens no kuŗas uzdevumiem bija paust to, kas bija aizliegts krievu okupētajā dzimtenē, pretēji Maskavas un tās pakalpiņu cerībām, nekļuva par putekļiem, ko dažādi vēji izkaisa pasaulē uz visām pusēm bez pēdām un bez vēsts. Vērtīgs un neatsverams pierādījums tam ir BJ.

Nopietna trimdas vēstures jautājumu izpēte nav iedomājama bez BJ − šīs lieliskās rokasgrāmatas ne tikai bibliotēkām − gan publiskām, gan arī privātām, bet arī zinātniekiem, rakstniekiem, organizāciju vadītājiem. Visiem, kam ir interese par latviešu iespiesto vārdu, par sabiedrisko un kultūras dzīvi, par nacionālpolītisko darbību ārpus Latvijas. Tas, ka norādījumi un informācija ir arī angļu valodā, turklāt nevainojamā, padara BJ starptautiski viegli izmantojamu un lietojamu.

Trimdas grāmatniecības dokumentēšanas sākumi meklējami jau četrdesmito gadu otrā pusē Rietumu sabiedroto uzturētās bēgļu nometnēs Vācijā. 1948. gadā grāmatnieka Leona Rumaka apgādā Valkas nometnē Nirnbergā (Nürnberg) rotatora technikā iznāca Latvijas Valsts bibliotēkas darbinieka Jāņa Veldes Latviešu trimdas izdevumu rādītājs, 1945-1947/48 194 lappušu apjomā 300 eksemplāros. Īsas ziņas par trimdas izdevumiem līdz 1955. gada beigām sniedza Leons Rumaks sava Trimdas grāmatnieka divās burtnīcās (Heidelbergā, 1955. un 1956.). Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras fonds trijās brošētās burtnīcās izdeva Benjamiņa Jēgera, Vitauta Kalniņa un Magdalēnas Rozentāles sakompilēto Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfiju (par 1955., 1956. un 1957. g.).

Var nešaubīgi apgalvot, ka BJ nebūtu ieraudzījusi dienas gaismu, ja Jura Šleiera un viņa dzīvesbiedres Dagnijas vadītais Daugavas apgāds Stokholmā (sākot ar deviņdesmito gadu vidu Rīgā) nebūtu izšķiries par fundamentālā darba publicēšanu, piedevām izcilā iespiedumā un modernā iekārtojumā, veiksmīgā mākslinieciskā noformējumā, ko ar lielu mīlestību veicis Normunds Hartmanis. Vāka izveidojums līdz ar nosaukumu neuzkrītoši gaumīgi ietveŗ Latvijas karogu.

Var vēl piebilst, ka, pateicoties ne tikai ar milzīgām darba spējām, bet arī ar plašu redzesloku un izcilām zināšanām apveltītajam Benjamiņam Jēgeram, ja ne citās, tad trimdas izdevumu bibliografēšanas jomā mēs sitam pušu igauņus, kuŗiem bibliogrāfiska kopizdevuma vispār nav, un arī lietuviešus, kuŗu bibliografiskie izdevumi (daži pat ar periodikas rakstu reģistrējumiem) izziņu blīvuma un pamatīguma ziņā tomēr ir uz zemāka līmeņa nekā BJ.

Sacensties ar BJ nespēj arī citai diasporai veltīts rādītājs − 1976. gadā Zinātņu Akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas 1200 eksemplāros klajā laistais Latviešu periodikas 2. sējums (sastādījušas Ā. Brempele, Ē. Flīgere, V. Lūkina), kur bibliografēta periodika, kas iznāca Padomju Savienībā no 1920. līdz 1937. gadam, kad krievu šovinisma un rusifikācijas uzplūdos stājās spēkā latviešu sabiedrisko un kultūras rosmju aizliegums un līdztekus tam tur mītošo latviešu (arī citu nekrievu) metodisks iznīcināšanas process. Dzejnieks un esejists, arī Latvijas P.E.N. vadītājs, Māris Čaklais nesen Maskavā konstatējis, ka attiecībā uz latviešiem 1926. gada PSRS tautas skaitīšanas dati, pēc kuŗiem tur dzīvojuši 151.000 latviešu, neatbilst patiesībai. Pilnīgākas ziņas atrastas PSRS Tautību komisariātā, kur ietilpa arī Latviešu nacionālā nodaļa (līdz 1922. gadam Latviešu nacionālo lietu komisariāts). Pēc tur atrastajiem datiem latviešu skaits Padomju Savienībā bijis ne mazāks par 400.000 (Laiks 26.7.1997), un vismaz 70.000 no viņiem miruši valsts nāvē trīsdesmito gadu Lielajās tīrīšanās, kas sākās tieši pirms 60 gadiem.

BJ pamatteksta vērtību ceļ plašie, precīzi izstrādātie rādītāji. Pat ja bibliografiskie dati ir nepilnīgi, ir gandrīz neiespējams neatrast meklējamo informāciju. Ja pagaisis autora vārds, tad var meklēt pēc publikācijas nosaukuma. Ja nosaukums palicis atmiņā tikai daļēji, bet zināms izdevējs, publicējumu var atrast pēc tā. Ja zināma ir tikai izdošanas vieta, tad jāpaņem talkā attiecīgais vietu rādītājs. Bet, ja nav zināms arī tas, tad jāmeklē glābiņš saturiskajā jeb lietu sarakstā. Autoru rādītājos iekļauti arī tulkotāji un redaktori, un visiem pievienoti dzimšanas gadi, bet mirušajiem − arī nāves gads. No atsevišķa rādītāja var gūt labu pārskatu par kāda apgāda, iestādes vai organizācijas darbību un veikumiem, piemēram, Daugavas Vanagu dažādo nodaļu publikāciju uzskaite vien BJ aizņem vairāk nekā 33 cieši apdrukātas lappuses. Līdzīgi plaši pārskati ir arī par citu organizāciju, biedrību un draudžu izdevumiem.

BJ 1. sējumā (1968, 338 lpp.) savāktas ziņas par publicētajām grāmatām un brošūrām kopš trimdas sākuma līdz 1960. gada 31. decembrim. 2. sējums (1972, 406 lpp.) veltīts tajā pat laika posmā publicētajai periodikai, kartēm, notīm un nozīmīgākajiem sarīkojumu izdevumiem, kā arī zīmju un saīsinājumu izskaidrojumiem (tie atrodami arī jau 1. sējumā), labojumiem iepriekšējā sējumā (skaitā pavisam nedaudziem un jau minētajiem rādītājiem). 3. sējumā (1977, 461 lpp.) aplūkotas izdevumu un rādītāju visas kategorijas no 1961. gada līdz 1970. gada beigām, 4. sējumā (1988, 511 lpp.) − no 1971. gada līdz 1980. gada pēdējai dienai, un 5. sējumā (1996. gada vasarā, 528. lpp.) − no 1981. gada līdz 1991. gada 31. decembrim (ziņas par autoriem sniedzas līdz 1994. gada 30. jūnijam). Pavisam kopā 2.244 lappuses. Ironiskā kārtā un pretēji visiem grāmatniecības likumiem iespiedēju vainas dēļ pēdējā sējumā nav atrodams ne izdošanas gads, nedz arī vieta, tikai Printed in Latvia. Autora priekšvārdi datēti ar 1994. gada 30. jūniju, t.i., manuskripta pabeigšanas datumu. 5. sējums salikts Stokholmā, bet iznāca Rīgā divus gadus vēlāk.

Latviešu trimdas izdevumu bibliografija 2. Sējuma puslappuses paraugs.

Bibliogrāfijas lietotāji, sākot ar 2. sējumu, tiek vienmēr lūgti labojumus arī izdarīt. Ja to nedara, tad var gadīties, ka lietotājs iegūst nepareizas ziņas. Tā, piemēram, par Berlīnē kaŗa beigu posmā publicēto Latviešu leģiona frontes laikrakstu Daugavas Vanagi teikts, ka tā pēdējais numurs ierauga dienas gaismu 1945. gada 2. februārī, gan ar norādi, ka tas nav droši zināms. 4. sējuma labojumos norādīts, ka attiecīgais apraksts aizstāts ar jaunu, kuŗā teikts, ka beidzamais numurs iznāca 1945. gada 27. februārī, gan atkal ar norādi, ka tas nav droši zināms. Beidzot, 5. sējuma labojumos apstiprināts, ka beidzamais numurs trimdā iznāca 1945. gada 27. februārī un arī norādīts, ka šis izdevums iznāca trimdā pirmo reizi 1944. gada 30. novembrī un agrākie 139
numuri iznāca vēl Latvijā.

Pielikumi, kur aprakstīti cittautu apgādu izdevumi, ja tie ir latviešu valodā vai ja tie ir latviešu darbi svešvalodās un latvietis ir vienīgais autors vai viens no galvenajiem autoriem, piemēram, Baltijas Universitātes (sākumā Hamburgā, tad Pinnebergā) izdevumi, dod nozīmīgu liecību par trimdas autoru, it sevišķi zinātnieku, ievērojamo autoritāti globālā mērogā. Šādu darbu ir simtiem, lielākoties angļu un vācu valodā, bet arī franču, zviedru, spāņu, portugāļu, dāņu un krievu. Viņu vidū vesela plejāde spēka vīru un sievu, no ķīmiķiem Mārtiņa Straumaņa un Bruno Jirgensona, ģeologa Alekša Dreimaņa un archaiologa Franča Baloža līdz valodniekiem Veltai Rūķei-Draviņai, Kārlim Draviņam, Valdim Zepam, Irēnai Dunkelei un Baibai Metuzālei-Kangerei; no polītologiem Miķeļa Valtera, Bruno Kalniņa, vēsturniekiem Alfrēda Bīlmaņa, Arnolda Spekkes, Ulda Ģērmaņa, Edgara Dunsdorfa un Andrieva Ezergaiļa līdz etnogrāfam Kārlim Straubergam, folkloristiem Haraldam Biezajam, Vairai Vīķei-Freibergai un ekonomistiem Arnoldam Aizsilniekam, Nikolajam Balabkinam; no aeronautiķa Jāņa Akermaņa, ģeofiziķa Leonīda Slaucītāja (kuŗš arī komponēja dziesmas un klavieŗgabalus) un starptautisko līgumu pētītājiem Ādolfa Sprūdža un Igora Kavasa un architekta Gunāra Birkerta līdz literatūras pētniekiem Martai Rasupei, Alfrēdam Straumanim, Kārlim Račevskim, Zentai Mauriņai, Svenam Birkertam.

BJ uzskatāmi atklāj latviešu grāmatniecības stāvokli trimdā. Uzzinām, kas izdots, kāds izdevuma saturs, kādi izdevumi bijuši literatūrā, cik trimdā bijis dzejas, lugu, stāstu un romānu pirmizdevumu, utt.

BJ aprakstīti 11.250 tituli. No tiem 10.750 apraksta latviešu trimdas, pārējie − cittautu apgādu izdevumus. 6.290 aprakstos aplūkotas grāmatas un brošūras, 2.334 − periodiski izdevumi, 548 − notis, 47 − kartes un 575 − programmas un katalogi. No grāmatām 1428 vairāk vai mazāk nosacīti klasificējamas kā daiļliteratūras pirmizdevumi ar 257.893 lappusēm − 502 dzejgrāmatas, 411 romāni, 380 īsās prozas kopojumi un 135 lugu grāmatas.

Aprakstu skaits gan nav vienādojams ar publicēto izdevumu skaitu, jo dažreiz kādas grāmatas izdevumiem, īpaši, ja tie viens no otra kaut kā atšķiŗas, veltīti vairāki apraksti, piemēram, Augusta Dzirņa grāmatai Automobilis veseli pieci, bet Ziedoņa Līgera, Aleksandras Dzērvītes u.c. Latvju rakstiem − trīs. Arī aprakstīto periodisko izdevumu kopskaits nav 2.334, jo, piemēram, ziņas par Brīvību, Jauno Gaitu un Ceļa Zīmēm atrodamas katrā BJ sējumā, izņemot pirmo.

No otras puses, piemēram, apgāda Imanta Kopenhāgenā klajā laistie Latviešu tautas dziesmu 12 sējumi (redaktori Arveds Švābe, Kārlis Straubergs, Edīte Hauzenberga-Šturma) aplūkoti tikai vienā aprakstā. Tāpat Latvju Grāmatas ASV izdotie Latviešu tautas teiku un pasaku (red. Pēteris Šmits) 15 sējumi.

Arī mūsu klasiķu vairāksējumu kopoti raksti atrodami vienā aprakstā − Aspazijas (4 sējumi), Blaumaņa (12), Cedriņa (2), Ezeriņa (5), Poruka (5), Skalbes (6) u.c. Zviedrijā apgāda Ziemeļblāzma klajā laistajiem Raiņa Kopotiem rakstiem veltīti divi apraksti − BJ pirmajā sējumā, kur ietverts laika posms līdz 1960. gadam, vienā aprakstā aplūkoti pirmie 12 sējumi, trešajā − pēdējie pieci. Arī Virzas Raksti sadalīti pa diviem BJ sējumiem atkarībā no to publicēšanas laika.

Kopumā izdoto publicējumu skaits ir lielāks par aprakstu skaitu.

Pa daudzu zemju pilsētām un lauku novadiem izkaisītie bēgļi, tiklīdz tie apvienojās kaut nelielā grupā, raudzīja izdot savu laikrakstu, žurnālu vai vismaz biļetenu. No izdošanas vietu rādītājiem redzamas tās vietas, kur notika kaut minimālas aktīvitātes latviešu grāmatniecībā. Apgādi darbojās, respektīvi, grāmatas, brošūras un periodiskie izdevumi latviešu valodā ir iznākuši (un, gan arvien mazāk, vēl turpina iznākt) ne tikai Kanadā, ASV, Austrālijā, Zviedrijā, Vācijā un Anglijā, bet arī Argentīnā, Austrijā, Beļģijā, Bolīvijā, Brazīlijā, Burmā, Čīlē, Dānijā, Francijā, Holandē, Itālijā, Izraēlā, Jaunzēlandē, Kolumbijā, Kostarikā, Ķīnā, Lebanonā, Lichtenšteinā, Meksikā, Norvēģijā, Polijā, Skotijā, Somijā, Spānijā, Surinamā, Šveicē, Tunisijā, Vatikānā un Venecuēlā.

Veicinātāja loma trimdas grāmatniecībā pirmajos piecos, sešos gados bija daudzajām bēgļu nometnēm Rietumvācijā. Visvairāk latviešu publicējumu iznāca amerikāņu okupācijas zonā − Fišbahā (Fischbach), Augsburgā, Minchenē (München), bet angļu zonā − Libekā (Lübeck) un Hamburgā. Pēc „lielās izklīšanas” četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu pašā sākumā dažādu publicējumu centri izveidojās Stokholmā, Čikāgā, Mineapolē, Toronto, Londonā un Kopenhāgenā. Bet izdevumu skaita ziņā neviens no minētajiem nepārspēja Ņujorku (ieskaitot Bruklinu).

Bez Grāmatu Drauga un Zelta Ābeles, kas bija pazīstami apgādi jau pirmskaŗa gados, radās daudz jo daudzas izdevniecības, kas darbojās ilgus gadus − Daugava, Ziemeļblāzma, Latviešu nacionālais fonds Skandināvijā, Atvase, Memento − Zviedrijā, Imanta − Dānijā, Latgaļu izdevneicība − Vācijā, Tilts, Latvju Grāmata, Sēļzemnieks, Vaidava, Gauja, Ceļinieks, Štāls, Kalnājs, Druva, Upeskalns − Savienotajās Valstīs, Astra − Kanādā, minot tikai pašas darbīgākās.

BJ aptveŗ visu trimdas grāmatniecības klāstu, sākot ar augstas kvalitātes literāriem un humanitāro zinātņu kapitāldarbiem (lai tikai minam Daugavas apgāda Latvijas vēstures mamutsējumus!), daudzu mūsu klasiķu kopotajiem rakstiem vai izlasēm, kas gāja, tā teikt, pa lielajām literatūras maģistrālēm, dzejas, stāstu, romānu un lugu (Mārtiņam Zīvertam veselas 30 grāmatiņas!) jaundarbiem, laikrakstiem un sabiedriski literāriem žurnāliem, līdz dziesmu svētku un citu lielo sarikojumu „vadoņiem”, programmām (kultūras, rakstnieku, jaunatnes u.c. „dienu”, teātŗa izrāžu, dažādu kongresu, etc), organizāciju „ziņotājiem”, mākslinieku izstāžu un pastmarku katalogiem, un citiem sīkākiem tipogrāfiski iespiestiem izdevumiem. Ja tie bija pavairoti citādās, primitīvākās technikās, tad, sākot ar BJ 3. sējumu, tiem bija jāsastāv no mazākais 32 lappusēm. Pirmajos divos sējumos minimums šādiem izdevumiem bija 16 lappuses − ar nedaudziem izņēmumiem. Tad vēl krietns skaits reliģisku izdevumu, mācību grāmatu bēgļu nometņu skolām, mūzikas kompoziciju notis (visvairāk Tālivaldim Ķeniņam) un kartes − gan tikai Latvijas, gan arī kopā ar Lietuvu un Igauniju. Tagad par lielu bibliogrāfisku retumu droši vien kļuvusi Nikolaja Cīruļa zīmētā un Paula Kundziņa architektūras birojā Giftenē (Vācijā) 1946. gadā iespiestā karte „Latviešu nometnes Rietumvācijas okupācijas zonās.”

Var droši pieņemt, ka trimdas vēsturē ieinteresēti ļaudis šķirstīs visus piecus BJ sējumus kā aizraujošu, nesenai pagātnei pietuvinātāju romānu. Un smaidu izraisīs pat tās vietas, kur aprakstītos izdevumus Arveds Švābe būtu raksturojis kā grabažas.

Interesi saista tieši mazāk pazīstamie un nelielā skaitā iespiestie izdevumi, tādi kā, piemēram, Kalifornijā grāmatu mīļotāja Rūda Hofmaņa 250 eksemplāros („ko draugiem padalīt”) iespiestais Olivereto (Sudrabkalna) Džentlmens ceriņu frakā faksimilizdevums. Arī vesela rinda OJ (Ojāra Jēgena) Čikāgā gatavotu mazgrāmatiņu izdevumu faksimilā − no pastāstījuma Kuģis Norwila ar īsreisotājeem juhras laupītāju nagos, jeb: Wehrdsiba Afrikā 19. gadu simteņa widū, „jaukā senlaiku stāsta” Grafeene Genowewa un „dziesmām” Bahriņsch Antonius līdz Jāņa Jankava traktātam Kad pusnakts pahri, maska kriht, Kārļa Lapiņa-Merta No Latwijas sarkanā waldneeka lihds emigrantam, Fallija dzejoļiem Prometejs un Dioniss un Andreja Papardes (Miķeļa Valtera) lirikas krājumam Tantris. Nav pagājuši secen pat tādi izdevumi kā Kramu cilts ar apakšvirsrakstu „Nerātna varoņu poēma”, ko sarakstīja Andžs Augšupēdis (Andrejs Iksens, 1888-1962) Indijas okeāna dienvidos uz kuģa Anna Salēn 1952. gadā no 12. līdz 23. martam. Pirmos 50 eksemplārus autors izsūtījis bez maksas latviešu literātiem, izdevējiem, māksliniekiem, redaktoriem, mākslas vēsturniekiem, etc. „Pārējie ieguvēji”, kā norāda autors, „komplektējas pēc iespējas tādā kārtībā, kā nerātnām latvju dainām un anekdotēm Latvijā. Katrs ieguvējs obligāti atstāj pie pārdevēja savu vārdu un adresi, ko autors reģistrē īpašā grāmatā. Nenumurētu eksemplāru apgrozībā nav. Reklamēšana izslēgta.”

Īsi pēc liktenīgajām jūnijdienām 1940. gadā parādās pirmie trimdas periodiskie izdevumi Latvijas sūtniecību paspārnē − Vašingtonā Latvian Information Bulletin un Biļetens Ženevā. Latviešu kaŗa gūstekņu nometnē Cedelghemā, Beļģijā, 1946. gadā iznāk 48 lappušu bieza Gūstekņa gada grāmata. Dažus gadus vēlāk − kuģu periodika, t.i., uz bēgļu kuģiem iespiesti izdevumi, tādi kā ceļā no Bremerhāfenas uz Frīmantlu (Fremantle), Austrālijā, 1948. gada februāri angļu un latviešu valodā iespiestā avīzīte General M.B. Stewart. 1950. gada aprīlī uz tā paša kuģa ceļā no Neapoles uz Sidneju latviski iznāk pusducis Bumeranga numuru. Kopā ar trimdas latviešu grupu uzturoties kādreizējā Kurzemes hercogistes kolonijā Tobago, 1978. gadā žurnālisti Oļģerts Liepiņš un Osvalds Akmentiņš bez kavēšanās ķērās pie Tobago Dzīves formēšanas − Portofspeinā (Port of Spain) iznāk veseli pieci laidieni.

Īpaši pirmajās trimdas piecgadēs ar saviem „orgāniem” dižoties varēja vai katra profesija − no dzelzceļniekiem, zemniekiem, agronomiem, mežkopjiem un ogļračiem līdz inženieriem, studentiem, juristiem, akadēmiķiem, ārstiem un zobārstiem; no žurnālistiem, federālistiem, filatēlistiem un šachistiem līdz aktieŗiem, sportistiem, bērniem un jauniešiem. Tad vēl vai cik reģionālo „apskatu”, daži ar tīri atjautīgi izdomātiem nosaukumiem − Minesotā patvērumu atradušie tautieši lasīja Avotu Prērijā, bet „arizonieši” Balsi Tuksnesī. Nelaiķis valodnieks Valdis Zeps prata aizraut ar tādiem nelielā skaitā pavairotiem divvalodu turpinājumu izdevumiem kā The Semigallian Blazoon (arī The Zemgalian Blasoun), The Latgalian Maroon vai Trokais īnaidnīks. Rakstnieks Emīls Skujenieks izdeva piecus Aistijas numurus laika posmā no 1949. gada līdz savai nāvei 1965. gadā.

Turpat vai ducim periodisko izdevumu dots nosaukums Atbalss, kam seko Dzimtenes Balss, kas iznāca piecās bēgļu nometnēs Vācijā (Hamelnā, Rotenburgā, Šongauā, Bad Verishofenā un Altenštatē) un divās vietās Zviedrijā.

No lielajām avīzēm − Austrālijas Latvietis, Brīvā Latvija (Vācijā), Laiks (ASV), Latvija Amerikā (Kanadā), Latgolas Bolss (Vācijā), Latvju Vārds (Zviedrijā) un Londonas Avīze − pirmās četras joprojām turpina iznākt reizi nedēļā.

Pats vecākais izdevums, kas vēl turpina iznākt, ir Daugavas Vanagu Fonda Apkārtraksts (no 1947. gada 21. decembŗa). Pati vecākā avīze − Londonas Avīze − sāka iznākt 1942. gada 11. februārī. Tagad to daļēji turpina Brīvā Latvija. No žurnāliem pats vecākais ir Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Ārzemju komitejas Stokholmā izdotais mēnešraksts Brīvība (kopš 1948. gada). Iznāk vēl vienmēr Jaunā Gaita, LaRAs Lapa, Treji Vārti, Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Dievturu sadraudzes „laikraksts latvietībai” Labietis un Latvijas Korporāciju apvienības un studenšu prezidiju konventa žurnāls Universitas (trimdā kopš 1954. gada). Raiņa un Aspazijas Gadagrāmata pārcēlusies uz Rīgu, un Akadēmiskā Dzīve mēģina darīt to pašu. Daudzu citu vidū savu darbību izbeiguši tādi nozīmīgi izdevumi kā Acta Baltica, Acta Latgalica, Archīvs, The Baltic Review, Ceļa Zīmes, Ceļi, Commentationes Balticae, ELJA Informācija, Mazputniņš, Latvija Šodien, Tilts u.c. Toties noguruma pazīmes neizrāda vairāki „mazās preses” izdevumi −Čikāgas Ziņas, Dienvidkalifornijas Latviešu Biedrības Informācijas Biļetens, Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs, Ziemeļkalifornijas Apskats un vēl dažs labs.

Šķirstot BJ sējumus, saista Benjamiņa Jēgera augstā pienākuma apziņa un viņa zinātniskā precizitāte darbā. Visi publicējumi aprakstīti tā, kā to pirms krievu okupācijas darījusi Latvijas Valsts bibliotēka un, sekojot vecvecajam bibliografu paradumam, visas ziņas BJ aprakstītas pēc izdevuma paša, nepārņemot nevienu ziņu nepārbaudītu. Iespieduma kļūdu tikpat kā nav, un tikai daži izdevumi palikuši nepieminēti, galvenokārt atsevišķu autoru un apgādu neatsaucības dēļ, piemērām, Samodzes apgāda klajā laistais leģendārā literāta un redaktora (LaRAs Lapa, Brīvā Latvija) Freda Z. Launaga „pastāsts nosebota nekrologa vietā” Dēļ suņa... (1981) un romāna fragments Pie niedrītes laivu sēju (1982).

1915. gada 16. janvārī Jelgavā dzimušais Benjamiņš Jēgers pēc 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijas beigšanas ieguva mag. phil. grādu 1944. gadā Latvijas Universitātes filloģijas un filozofijas fakultātes ģermāņu nodaļā. Līdztekus viņš studēja baltu filoloģiju. Cienīt un mīlēt latviešu valodu viņš lielā mērā mācījies no saviem izcilajiem skolotājiem Jāņa Endzelīna un Edītes Hauzenbergas-Šturmas. Padomju otrreizējās okupācijas priekšvakarā Jēgers kā bēglis devās rietumu virzienā, nonāca Vācijas angļu pārvaldītajā daļā, iestājās Getingenas Universitātē (Georg-August-Universität zu Göttingen), kuŗu absolvēja 1949. gadā ar doktora grādu baltu filoloģijā, somugru valodās un sanskritā (ar baltu etimoloģiju kā galveno specialitāti). Pēc nonākšanas ASV 1951. gadā Jēgers turpināja studijas slavenajā Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Ņujorkā − šoreiz bibliotēku zinībās, iegūdams šajā nozarē maģistra grādu. Bibliotekāra darbs − Midleberijas koledžā (Middlebury College), vēlāk Jēlas (Yale) Universitātē − viņam negāja pie sirds, un, sākot ar 1963. gadu līdz pat aiziešanai pensijā 1985. gadā, viņa algotais pamatdarbs kļuva ģermāņu filoloģijas profesūra vairākās ASV universitātēs Kentakijas (Kentucky) un llinoisas (Illinois) štatos. Kā viesprofesors (1961-1962) viņš lasīja lekcijas un nodevās pētniecībai Lundas Universitātē Zviedrijā.

No zinātniskā snieguma jāmin ar Krišjāņa Barona prēmiju apbalvotais saraksts par 16. un 17. gadsimta veclatviešu iespieddarbiem („Verzeichnis der lettischen Drucke des 16. un 17. Jahrhunderts”) reputāblajā vācu rakstu krājumā Zeitschrift für Ostforschung (1960,4) un profesora Jāņa Endzelīna darbu bibliogrāfija Baltu filologu kopas Čikāgā izdotajā sējumā in honorem Endzelini (1960), kam seko amerikāņu baltologa, profesora Viljama Šmalstīga (William Schmalsteig) un profesora Jēgera sadarbības rezultāts − Endzelīna Baltu valodu skaņas un formas angliskojums ar nosaukumu Comparative Phonology and Morphology of the Baltic Languages (1971), kas parādījās klajā Mutona (Mouton) apgāda sērijā Slavistic Printings and Reprintings kā tās 85. sējums. Piecdesmito gadu sākumā Jēgers atrada trīs vietās − Virtembergas zemes bibliotēkā Štutgartē (Würtembergische Landesbibliothek), Lībekas pilsētas bibliotēkā (Stadtbibliothek Lübeck) un Lejassaksijas zemes bibliotēkā (Niedersächsische Landesbibliothek) − Jāņa (Johannesa) Reitera tēvreižu krājumu no 1675. gada (Oratio Dominica XL Linguarum), ko kā faksimilizdevumu laida klajā Imantas apgāds Kopenhāgenā (1954). 1975. gadā Upsalas Universitātes bibliotēkā Jēgers atrada vēl vienu šī krājuma eksemplāru. Nākošais tikpat laimīgs atradums: ilgi meklētais Reitera arī 1675. gadā Rīgā izdotās latviešu Bībeles vienīgā zināmā teksta fragments, ko faksimilā izdeva Daugavas apgāds Stokholmā. Kaut gan titullapā gads ir 1975, tas faktiski iznāca 1976. gadā. Abiem mūsu rakstniecības vēsturē vērtīgajiem atklājumiem profesors Jēgers pievienoja savus visu aptverošus komentārus.

Ja Reiteram būtu izdevies pārtulkot un laist klajā visu Bībeli, tad, pēc Benjamiņa Jēgera domām, latviešu valoda, cik tā ir Bībeles valodas ietekmēta, būtu droši vien savā attīstībā gājusi citus ceļus, nekā tos nospraudis vācietis Ernests Gliks savā kopā ar citiem veiktajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā.

Zinātnieciskus rakstus, glavenokārt par valodniecības un vecās latviešu literatūras jautājumiem, un recenzijas Jēgers publicējis gan latviešu izdevumos (Akadēmiska Dzīve, ALA Kultūras biroja Biļetens, Amerikas latviešu humanitāro zinātņu asociācijas Rakstu krājums, Archīvs, Ceļa Zīmes, Ceļi, Jaunā Gaita, Klēts, Laiks, Latvija Amerikā, LaRAs Lapa, Kritikas gadagrāmata, Universitas, gan arī veselā rindā starptautisku izdevumu − vācu valodā (Acta Baltica, Commentationes Balticae, Zeitschrift für slavische Philologie, Zeitschrift für vergleichende Sprachforschung auf dem Gebiete der indogermanischen Sprachen), itāliski (Studi Baltici), zviedriski (Språkliga Bidrag, Årsbok) un angliski (General Linguistics, German Quarterly, Journal of Baltic Studies, Journal of Central European Affairs, Slavic and East European Journal). Zinātnisku rakstu būtu vēl daudz vairāk, ja vien profesors Jēgers nebūtu bijis piekalts savas galvenās misijas, savas trimdas bibliogrāfijas krustā, tāpat kā van Gogs bija piekalts savas glezniecības un Dostojevskis savas prozas krustā.

Trimdas grāmatniecības dokumentēšanu Dr. Jēgers veica ar neiedomājamu neatlaidību un sīkstumu tikai no maizes darba brīvajās stundās, bieži vien ziedojot pat atvaļinājumus un citas brīvas dienas. Un visu to bez jebkādas atlīdzības. Šajā milzu darbā viņš ieguldīja gadus, enerģiju un veselību, un bieži vien arī personīgos līdzekļus, jo techniskajam darbam un pasta izdevumu segšanai tāpat kā iespiešanas izdevumiem trimdas vadošās organizācijas, konkrēti, Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonds un Pasaules Brīvo Latviešu apvienība, gadu tecējumā piešķīra relatīvi mazas summas − kopā $4,000. Zināmu finansiālu atbalstu garantēja Latviešu nacionālais fonds Skandināvijā, par ko no apgāda saņēma attiecīgu skaitu eksemplāru. Bibliogrāfijas iespiešanu visdevīgāk atbalstīja Latviešu fonds (Ziemeļamerikā) − ar $10,000. Pēdējā sējuma izdošanu atbalstīja arī Latvijas Kultūras ministrija ar Ls 4,800.

Benjamiņa Jēgera dzīves vai darba vietas tuvumā nebija trimdas izdevumu krātuves, un, protams, viņam nebija pa spēkam iegādāties visus trimdas publicējumus. Tikai daži atbildīgākie autori, redaktori un apgādi piesūtīja savus izdevumus. Turklāt, ne viens vien izdevums vairs nebija nekur pērkams. Tāpēc nereti bija jāveic īsāki vai gaŗāki ceļojumi, lai publicējumus aprakstītu uz vietas. Daudzos gadījumos bija jāizmanto starpbibliotēku grāmatu aizdošana (interlibrary loan), par ko aizdevēja bibliotēka nereti pieprasīja pārsūtīšanas izdevumu samaksu, kas dažkārt pat pārsniegusi grāmatas cenu.

Visumā arī latviešu organizācijas, draudzes un skolas neizcēlās ar pārāk augstu vēsturisku domāšanu, par ko vismaz daļēji liecina fakts, ka tikai nedaudzas iegādājušās BJ savām bibliotēkām. Arī jau tā nelielais vecāko paaudžu pircēju skaits neapturami gāja uz leju, kopš pirmo sējumu klajā laišanas, bet jaunāko gadagājumu ļaudis − ar nedaudziem izņēmumiem − arvien vairāk pārtautojās un izrādīja arvien mazāku interesi par latviešu izdevumiem, par „latviešu lietu” vispār.

Tajā pat laikā autors var būt gandarīts par starptautisko skanējumu, ko BJ guva daudzos reputāblos zinātniskos izdevumos globālā mērogā. Arī cittautu bibliotēkas ir iegādājušās BJ krietni lielākā skaitā nekā jebkuŗu citu trimdas izdevumu.

No BJ 5. sējuma samērā mazā metienā − tikai 300 eksemplāru − 200 esot izvietoti pa nozīmīgākajām Latvijas bibliotēkām. Šis skaits varētu būt nepietiekošs. Ja tas tā ir un, galvenais, ja pirmie četri sējumi vairs nav sameklējami vajadzīgajā skaitā, būtu jāpadomā par BJ iekļaušanu Latvijas Nacionālās bibliotēkas avotu pārspiešanas sērijā „Fontes”, ko financē kādreizējā senatora Augusta Lēbera fonds.

Laimīgā kārtā Benjamiņa Jēgera darbu atviegloja divas galvenās palīdzes, kuŗas pret sevi dažkārt bija tikpat nežēlīgas kā galvenais darba darītājs pret sevi. Mūsu kultūras pētītāji un vērtētāji ar pateicību pieminēs agronomi Liliju Dunsdorfu (dz. 1906), kas vadīja Melburnas (Melbourne) Latviešu biedrības bibliotēku − trimdas izdevumu joprojām plašāko krātuvi pasaulē, un bibliotekāri un skolotāju (arī šo rindiņu rakstītājam bēgļu nometnē Vācijā) Magdalēnu Rozentāli (dz. 1915), kam latviešu izdevumi bija sasniedzami Minesota štata galvaspilsētā Mineapolē (Minneapolis), kur atradās paliels latviešu centrs un samērā bagātīga Minesotas Universitātes (University of Minnesota) bibliotēka. Zināmu palīdzību devuši arī citi, piemēram, Minsteres Latviešu ģimnāzijas bibliotekāre un trimdas archīva vadītāja Austra Rudzīte, Latviešu Mūzikas krātuves Austrālijā vadītājs Ēriks Biezaitis un viņa sieva Margarita, Daugavas Vanagu latviešu teātŗa krātuves ASV vadītāja Valentīna Lamberga, Latviešu grāmatu un dokumentu krājuma Vesterosā, Zviedrijā, pārzinis Konstantīns Ozoliņš, grāmatnieki Leons Rumaks un Oļģerts Dīķis, u.c.

Gadu nasta kā profesoram Jēgeram, tā arī viņa galvenajām asistentēm neizbēgami kļuva arvien ievērojamāka, bet mēģinājumi atrast gados jaunākus darbiniekus, kas darbu gribētu un varētu turpināt, bija palikuši bez sekmēm. Ja Latvijas neatkarību nebūtu izdevies atjaunot tad, kad tas notika, var tikai minēt, vai nākošajam BJ sējumam par laika posmu pēc 1991. gada 31. decembŗa būtu bijis lemts ieraudzīt drukas krāsu aptuveni dekādi vēlāk. Tajā pat laikā dzird runājam, ka Benjamiņam Jēgeram krājoties trimdas izdevumu jauni apraksti...

Lai gan 1973. gadā par pirmajiem diviem BJ sējumiem Benjamiņš Jēgers saņēma PBLA Kultūras fonda Goda balvu humanitārajās zinībās, kopumā trimdas lielās organizācijas nav bijušas pārāk izšķērdīgas ar atzinību (tāpat kā ar līdzekļiem), šķiet, neizprazdamas BJ lielo nozīmīgumu. Zinātņu Akadēmija Latvijā ir ievēlējusi Benjamiņu Jēgeru savā sastāvā kā ārzemju locekli, bet valdības oficiozā Latvijas Vēstnesis 1997. gada 28. janvārī atrodama ziņa, ka Benjamiņš Jēgers apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ziņu par abiem pagodinājumiem pats zinātnieks smēlies no ASV latviešu nedēļas avīzes Laiks − nekādus oficiālus apstiprinājumus līdz šim vēl neesot saņēmis...

Visādā ziņā sirmais profesors par savu pašaizliedzīgi veikto zinātnisko darbu, īpaši par savu brīnišķīgās apsēstības rezultātā radušos un tautai veltīto nenovērtējamo dārgumu, t.i., saviem monumentālajiem pieciem sējumiem, kuŗi neapšaubāmi dod vislabāko un vispaliekamāko liecību par latviešu sabiedrisko un kultūras darbību trimdā, ir pelnījis, lai viņam piešķirtu nevis treš- vai ceturtšķirīgus, bet iespējami visaugstākos apbalvojumus − ārpus Latvijas, piemēram, Tautas balvu.

Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas nozīmi, diemžēl, pārāk daudzi vēl nav izpratuši, neapzinādamies, ka vai „vienīgi bibliogrāfija būs tā, kas vēl paaudžu paaudzēs liecinās par viņu darbu latviešu trimdas kultūras laukā tad, kad visas citas pēdas par viņu darbu un nereti darbi paši jau sen būs pagaisuši” − šim Benjamiņa Jēgera teiktajam, var tikai piebilst, ka ne viens vien trimdas izdevums, turklāt dažs ar ievērojamu vērtību, vai nu jau birst, vai arī ir jau sabirzis putekļos.

1997. gada augustā

Apgāda „Ziemeļblāzma” Zviedrijā klajā laisto un Niklāva Strunkes illustrēto Jāņa Raiņa Rakstu (1952-1965) 17. un pēdējais sējums.

I. Leimanes dzejoļu krājums iespiests Parīzē 1500 eksemplāros.

Džeimsa Džoisa (James Joyce) Uliss (Ulysses) varēja iznākt 1960. gadā, pateicoties Dzintara Soduma 10 gadus ilgstošajam latviskošanas darbam un „jauno rakstnieku un akadēmiķu grupai”, žurnālam Jaunā Gaita, Stokholmas grupai, 400 atsaucīgiem subskribentiem un „Ziemeļblāzmas apgādam.”

Latviešu Rakstnieku Apvienības (LaRa) Grāmatu kluba 1989. gadā izdotā Voldemāra Avena dzejoļu izlase (1965-1989) Avis ar paša autora darināto grafisko ietērpu.

[1] Skat. Andrejs Upīts. Bezsaules noriets. Rīgā: Liesma, 1967:5-10.