Jaunā Gaita nr. 211, decembris 1997
Grants
LAMATAS
Tiem, kas neskatās multenes, jāpaskaidro, ka Toms ir kaķis un Džerijs ir pele. Viņi parasti skraida apkārt, dzenādami viens otru un sizdami viens otram, īstenībā viņi nevar viens bez otra.
Džerijs ir labais. Tādēļ viņš Tomam drīkst sist sāpīgāk. Toms ir sliktais tāpēc, ka grib apēst Džeriju. Džerijs ir labais tāpēc, ka ir mazāks un viltīgāks. Labais vienmēr uzvar slikto. Tā tam jābūt un tas nav nekāds brīnums. Ja Toms grib apēst zivtiņu, vai putniņu, vai kaut ko tikpat maziņu kā Džerijs, viņš vienmēr nāk palīgā. Viņš nāk palīgā, jo tad viņš kļūst vēl labāks un drīkst sist Tomam vēl sāpīgāk. Džerijs nezina, ka viņam ļoti patīk sist. Toms nezina, ka Džeriju viņam tāpat nekad neapēst. Džerijs nezina, ka viņš nemaz nebūtu labais, ja Toms negribētu viņu apēst. Toms nezina, ka viņš vispār nebūtu, ja negribētu ēst Džeriju.
Šoreiz Toms nav oriģināls. Viņš Džeriju ķer ar lamatām, īstenībā viņam pašam vajadzētu tajās lamatās iekrist. Tā viņam vajadzētu gan! Tas būtu interesanti un pamācoši, kā viņš pats iekrīt tajās lamatās. Lamatas ir liels būris, domāts laikam žurku ķeršanai. Būrim jābūt lielam. Savādāk Toms beigās nevarētu iekrist tajās pats. Būrī Toms ieliek siera gabaliņu. Siers ļoti garšo Džerijam. Viņš noteikti ies tajā būrī pēc siera. Ja viņš neietu, tad kā Toms beigās varētu iekrist pats savās lamatās? Tas būtu tik garlaicīgi un nemaz nebūtu pamācoši. Bez tam, kā Džerijs tad varētu sist Tomu, ja tas pats nebūtu uzprasījies? Tas atkal būtu ļoti nepamācoši vai ari ļoti garlaicīgi.
Par laimi ir savādāk. Džerijs izlien no savas ļoti estētiski noformētās alas, izstaipās un pieiet pie būra. Tur smaržo siers. Protams, Džerijs iet apēst savu sieru, jo viņam tas garšo, bet Toms viņu tāpat nekad nenoķers. Ja ari noķers, tad neapēdīs. Džerijs paņem sieru un protams būra durtiņas tūdaļ aizcērtas.
Ļauni priecādamies, pie būra pieskrien Toms. Viņš pagaidām ir stāvokļa noteicējs un grib šo prieku pavilkt nedaudz garumā. Toms saka Džerijam: "Būsim reālisti un nemānīsim paši sevi. Brīnumi notiek! Brīnumi notiek katru dienu. Tiesa, tie notiek ar visiem. Vai tu gribi, lai ar tevi notiktu brīnums? Vai tu esi pelnījis, lai kaut kas tāds notiktu tieši ar tevi? īstenībā ari pats tu esi kā brīnums. Pagaidām nav brīnums vienīgi tas, ka tu liec sev dārgāko uz spēles sūda siera gabala dēļ. Lamatas ir, lai tajās kristu iekšā. Brīnums būtu, ja neviens neliktos zinis par tām un nekristu tajās."
Toms šodien ir noskaņots uz jokiem. Tie, kas saprata, var tagad pasmieties, bet pārējie neskumstiet. Tūdaļ gaidāmi īstie joki. Džerijs nemaz nav nobijies. Baidīties ir ļoti nepareizi. Mēs varētu paskatīties, ar ko beidzas baidīšanās, bet tad tas būtu ļoti sāpīgi Džerijam. Viņš taču ir labais, tādēļ nav smieklīgi viņam darīt sāpes. Labāk skatīsimies, kas notiek ar drošajiem un pieņemsim, ka ar bailīgajiem notiek pretējais.
Toms laiski uzlec un apguļas uz būra. Droši vien Džerijs tagad kaut ko izdarīs ar viņa asti. Varbūt iekodīs tajā? Varbūt piesies to pie restītēm? Varbūt izvilks no kabatas īpaši šim gadījumam sarūpēto dinamīta gabalu? Toms ir sliktais un tāpēc viņa sāpes būtu ļoti smieklīgas. Viņš tagad pa būra šķirbām ar mānīgi maigu purna izteiksmi lūr uz ieslodzīto Džeriju. Viņš kaut ko saka tam: "Grūti to tā līdz aknām apzināties, bet manas, tavas, vispār, kura katra jūtas, domas un attieksme pret notiekošo ir tāda pati realitāte kā saules lēkts vai riets. Pie tam šīs realitātes ir tik dažādas un pretrunīgas. Vai var būt nepareizs saules lēkts? Vai var būt pareizs saules riets? Vai var būt gaumīgs vai negaumīgs uzskats par to kā nav?"
Džerijs nemaz nav pārsteigts. Viņš savelk savu šņukuru viltīgā grimasē un saldsērīgi piepaceltā balsi atbild: "Kas? Varbūt tu domā, ka īstenību nevar atpazīt? Vispār, varbūt nedaudz taisnības tur ir. Liekas, es zinu ka pastāv tas, ko nemaz neesmu redzējis. Vēl es zinu, ka dažas lietas, ko esmu redzējis, nemaz nepastāv. Vai es to visu varētu zināt, ja tā nemaz nebūtu taisnība?"
Toms zina atbildēt. Viņš izskatās dziļdomīgs. Gandrīz tikpat dziļdomīgs skatiens viņam bija vakar, kad atklāja, ka Džerijs viņa asti ir piesējis enkura ķēdei un enkurs patlaban dodas dzelmē. "Zināt jau varētu. Sapņi ir tikpat īsti kā pārējā īstenība, bet tas taču ir tik nesvarīgi. Ja tu neesi ko redzējis, tas taču nenozīmē, ka tā nav. Tas, ka tu zini, ka ir, arī nenozīmē, ka patiešām ir. Par ko tad uztraukties? Ja nu tikai par to, ka esi tik brīvs, ka netici tam, ko gribētu zināt par īstenību."
Džerijs ir ieintriģēts un neliekas mierā: "Vai neīstenība paliek jo patiesāka, jo daudzāki tai tic? Ja reiz neīstenība un īstenība nav atšķiramas, vai var tiesāt par ko vairāk kā par vienaldzību? Un kam, vispār, vajadzīgi burbuļi dubļos?"
Toms ir atklāts. Viņš nepieļauj, ka Džerijs varētu viņa atklātību izmantot. Tas tāpēc, ka ir naivs. Viņš ir muļķītis, trešais tēva dēls. Ja tā būtu pasaka, viņš droši vien uzvarētu. Bet tā nav pasaka un viņš šeit ir sliktais dēļ savas dabiskās, neizbēgamās kaislības uz pelēm. Viņš neliekuļo un saka tieši: "Protams, lai pelnītu naudu no visādiem vientiešiem. Nauda ir ļoti laba. Par to var nopirkt ļoti daudz ēdamā. Ēst ir ļoti labi. Tas ir ļoti ļoti labi, jo ļoti daudzi tā domā. Ja daudzi tā domā, tad tā noteikti ir taisnība. Ja es apēdīšu vairāk kā visi citi, tad man tiks pirmā balva. Esmu izvēlējies sacensības ēšanā. Ir ļoti daudzi sacensību veidi. Vieni, jau teicu, kopā ar mani sacenšas ēšanā. Tam, kas visvairāk apēdīs tiks visskaistākais koka mētelītis. Otri sacenšas mīlēšanā. Tas, kas spēs sev radīt iespaidu, ka visdedzīgāk mīl to ko nepazīst, saņems visdedzīgāko ilūziju par to, ka nepazīstamais mīl viņu. Trešie sacenšas zināšanā. Tas, kas visvairāk zinās, balvā gūs vērtīgo atziņu, ka tā visa ir balta patiesība, ko viņš zin. Ceturtie mērojas spēkiem burbuļu taisīšanā dubļos. Tas, kas dubļos sataisīs vislielākos burbuļus, saņems visvairāk varžu, ko mest pret sienu. Bija vēl ari citi veidi. Nu, nevaru atcerēties! Vienalga, aptuvens priekšstats tev ir. Par kādu balvu tad gribētu cīnīties tu?"
Toms nobeidz savu garo monologu ar garu, pļerkstošu atraugu, dodams Džerijam reto, bet apšaubāmo laimi apostīt sava kuņģa saturu. Džerijam, kā izrādās, tas ļoti nepatīk un viņš dodas prom. Tavu brīnumu! Būris ir projektēts lielākiem zvēriem un tādēļ Džerijs bez lielām pūlēm izspraucas caur restēm. Toms ar bezkaislīgu skatienu noraugās, kā viņa līdzšinējo kaislību objekts dodas uz savām mājām. Varbūt viņš vismaz tagad saprot, ka dzīve viņu audzina negribēt ēst peles?
1997
