Jaunā Gaita nr. 211, decembris 1997
IN MEMORIAM
Laimonis Zandbergs
Sveiks Laimoni!
Varam Tev ziņot, darbs turpinās. Pienāk manuskripti, lasām korektūras, spiežam datora taustiņus, sagatavojam nākošo JG numuru un svarīgākais, meklējam un atrodam jaunu JG galveno redaktoru, Rolfu Ekmani, kam JG ir bijusi un būs sirdslieta tāpat kā Tev (par to tālāk 8. lp.).
Domāju Laimonis teiktu − Uz priekšu Rolf! Tikai uz priekšu! Noslēdzot šo vienreizējo dzīves un darba posmu, šai numurā pievienojam Rolfa Ekmaņa un citu Laimoņa draugu un līdzstrādnieku pēdējās ardievas, kuras nevarējām ievietot iepriekšējā numurā.
Pagaidu atbildīgais redaktors, J. Zommers.
Laimonis ir aizgājis,
Laimonis ir aizgājis,
Laimonis ir aizgājis...un tālāk vairs neturpināšu šo palienēto dzejoli, jo manas skumjas ir lielākas kā mani noskatītie vārdi.
Tiks mūsu nami pārdoti
un izdalīti trimdas sāpju vārdi;
ar smilgām apaugs mūsu kapu vietas
un vecus audeklus, ar drūmām rijām klātus,
vēl reizi pārkrāsos ar spožām rudens puķēm,tie kuŗi nezin vairs tās senās dziesmas.
Kas paliks pāri no šīs lielās iznīkšanas?
Gaišs atspulgs, svaiga gara pilns,
un kaudze žurnālu, kas liecinās,
ka bijām mēs,
mēs domājām, mēs rakstījām, mēs meklējām
ar sejām pagrieztām pret gaismu
un ticējām.
Mēs ticējām tam miglā tītam rītam.Šķiet esam nakts, un viņa vairs te nav.
Un vairāk viņš man dziesmu svētku drūzmā
vairs jaunas dzejas neprasīs,
un nespēšu vairs viņam pateikt to,
ka šajā sarūkošā gājienā
man bija gods ar viņu kopā būt.
Ivars Lindbergs
1997. g. 13. augustā
Vesels institūts vienā personā! − tā par ļaudīm, kuri darbojās lielā mērā bez iesaistīšanās trimdas struktūrās un nereti panāca, tā teikt, vienrocīgi krietni vairāk nekā veselas organizācijas, mēdza sacīt viens no trimdas žurnālistikas grand old men, nu jau vairāk nekā pirms trīs gadiem mūžībā aizgājušais Viktors Neimanis. Institūts vienā personā visādā ziņā bija Laimonis − brīvības cīnītājs − savrūpgājējs − kopā ar tādiem spēka vīriem un sievām, kā Edgars Andersons, Agnis Balodis, Jānis Bieriņš, Edgars Dunsdorfs, Ilga Grava, Uldis Ģērmanis, Benjamiņš Jēgers, Bruno Kalniņš, Freds Launags, pats Viktors Neimanis, Vilis Skultāns, Dagmāra Vallena, Vaira Vīķe-Freiberga, Vilnis Zaļkalns, Ģirts Zeidenbergs u.c.
Franču filozofs Ditokvils (de Tocqueville) teica, ka dzīve nav ciešanas, ne arī prieks, bet dzīve ir nodarbošanās, ziedojot sevi kādam labam mērķim. Arī Laimoņa − tāpat kā daudzu citu trimdas latviešu − attaisnojums dzīvei bija, ka jāstrādā dzimtenei. Laimoņa iemīļotā dzejnieka Raiņa vārdiem, šādi cilvēki neprasīja, lai dod par darbu algu ... par sāpēm veldzi, un tādēļ bija sevī lieli. Paradoksāli krietnai viņu daļai, arī Laimonim, dažbrīd nācās saņemt visrūgtākos un vissmagākos apvainojumus no atsevišķām skaļām personām, kam piemita visai kļūmīga nelokāmās patriotiskās stājas izpratne.
Labs darbs divus mūžus dzīvos − tā vecs latviešu sakāmvārds. Var droši apgalvot, ka Laimoņa darbs dzīvos krietni vairāk nekā divus.
Rolfs Ekmanis
(No 1965. līdz 1988. gadam viens no JG redaktoriem)
Pieminot Laimoņa Zandberga aiziešanu viņā saulē, un atceroties viņa nerimstošās pūles latviešu tautas interešu veicināšanā un Latvijas brīvības atgūšanā, ir jāatzīmē Laimoņa iejūtīgā līdzdzīvošana Latvijas pēdējā laika notikumiem latviešu tautai kritiskajās politikas norisēs. It īpaši šobrīd būtu pieminams Laimoņa izteiktais nodoms kādā no Jaunās Gaitas nākošajiem numuriem pacelt tematiku par Latvijas sirdsapziņas parlamentu un ar to saistītajiem iespējamiem risinājumiem nākošajās Latvijas saeimas vēlēšanās ar mērķi veicināt Latvijas nākotnes ievirzi mūsu tautas izdzīvošanai politiski veselīgākā gultnē.
Laimoņa Zandberga piemiņai vēlēsim Jaunai Gaitai veiksmi viņa ierosinātās idejas īstenošanā.
Ritvars Bregžis
Godājamais redaktor, mīļo Laimon!
Tu biji, Tu esi, Tu būsi tik ilgi, cik ilgi lasīs, pieminēs, daudzinās Jauno Gaitu − Tavu mūža darbu.
Velta Toma
1997. g. 12. augustā.
Dažas domas par dzīvošanu un miršanu: spēšanu un nespēšanu.
Ka Dievs varētu būt mīlestība, par to es nebrīnos. Par ko es nevaru nebrīnīties ir, ka Dievam ir tik liela pacietība! Ko gan Viņam visu nav jādzird!
Vakar nomira Laimonis Zandbergs. Tā esot bijusi Dieva griba, man saka nopūtu pilna balss. Šādās reizēs man bieži vien ir iznācis dzirdēt par Dieva gribu. Bet ja nu es vinnēju Lottārio? Tas jau tāpēc, ka es esmu tik lakī! Tur Dievam nebija nekāda darīšana.
Nē! Dievs negribēja, lai Laimonis mirst vakar. Laimoņa miršana vakar, un mana miršana rīt, ir daļa no processa, kas sākās ar mūsu pirmo elpas vilcienu. Daļa no lielākās dāvanas, kāda ir cilvēkam: brīvības.
Šādās reizēs man arī ir nācies dzirdēt par dzīvošanu pēc miršanas. (Man, starp citu, nav nekas pret dzīvošanu pēc miršanas.) Bet, man liekas, būtiskais ir, kā tad ir ar dzīvošanu pirms miršanas!?
Šodien man pienāca avīze, kuŗā es lasīju par to ko, it kā, cilvēks nespēj vairs. Vai nav tā, ka bieži tiek jaukta spēja un izvēle? Es nespēju dziedāt kā Lučiāno, nedz slēpot kā Alberto. Bet, tāpēc man nav neiespējami izvēlēties, šad un tad padziedāt un arī paslēpot. Kā man ar visu to tad iet, tā ir mana atbildība, jo es izvēlējos to darīt.
Vieglāk, un ērtāk, ir nopūsties, ka es nespēju. Jo tad no manis nevar pieprasīt norēķināšanos pabijušām iespējām, kuŗas es izmantoju, vai neizmantoju.
Cik īstenībā nav laiks nosists un iespējas neizmantotas!? Nav patīkami, nedz ērti, par to domāt. Vieglāk, ērtāk, ir nopūsties, ka es vienkārši citādi nespēju. Bet, ja nu es uzdrīkstētos sev stāstīt patiesību?
Vakardien no divu mašīnu attāluma es redzēju kas notiek, kad viena mašīna uzbrauc virsū 2 cilvēkiem. Gaisā, apmēram basketbola groza augstumā, tiek uzsistas divas it kā lelles cilvēka lielumā. Mašīna izbrauc pa apakšu. Kad šīs lelles atsitās pret trotuvāra cementu, tad ir skaidrs, ka tās nav nekādas lelles, ir asinis, un acīmredzot, lauztas ķermeņu daļas uz dažādām pusēm.
Tā nebija Dieva griba! Tas notika tāpēc, ka cilvēks ar neveselu sirdi izvēlējās sēsties pie stūres.
Carpe diem! man skanēja prātā, kamēr es turēju asiņainu kāju. Bet, kas viss var notikt tādā gadījumā! Drošāk ir pukstēt par to, ko es nespēju, nekā pamēģināt, ko tad es spēju.
Man liekas, Laimonim nebūs Dievam pārāk jāskaidrojas un jātaisnojas par to, ko viņš spēja bet izvēlējās nedarīt. Lai nu mums citiem iet tik pat labi!
Māris Ķirsons
 |
Laimonim Zandbergam nebija lemts personīgi saņemt viņam piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. Dr. Georgs Andrejevs, Latvijas Republikas vēstnieks Kanadā, to pasniedza Laimoņa vecākam dēlam Aldim Zandbergam 18. novembŗa svinībās Toronto, svētdien, 16. novembrī, 1997. g. Foto: Hugo Miķelsons
|
DZEJOĻI, CITĀTI, PĀRDOMAS LAIMONI ZANDBERGU PIEMINOT
(Nolasīts Hamiltonā, 1997. g. 15. augustā)
Tālu bez gala, kur tālu
tornī vēl zvana un zvan.
Tālu bez gala, kur tālu
nemiera dziesma vēl skan.Klusi, kā brūce, kas slēdzas,
gaistošās atmiņas sāp.
Klusi iz zilganiem plūdiem
mūžības torņgali kāp. [1] (F. Bārda)Mīļie draugi − grūtā brīdī dzeja palīdz saprast, palīdz izteikt citādi tik grūti paša vārdiem izsakāmās sajūtas, sāpes, skumjas. Tā arī man šobrīd − sakot ardievas trimdas gadu vistuvākajam, visuzticamākajam draugam.
Melna nāves sēkla bij,
Pīšļi mūsu pļauja −
Aizlaicīgam mieram māj
Baltu viršu sauja. [2] (A. Eglītis)Ir pamats ticēt aizlaicīgajam mieram, viršu saujas baltumam kā simbolam visam labajam, tīrajam, vērtīgajam, gan jau pavadītajā dzīvē, gan pēc tās.
Reiz lielais klusums izdzēsīs
Kā spožumu, tā ēnas,
Un gaišam vaigam pāri līs
Dziļš miers un skumjas lēnas. [3] (Ingrīda Vīksna)Un tomēr − šī lielā klusuma laiks nav tumsas laiks, to apgaismo cita, ne šīs zemes gaisma. Tikai šīs zemes gaitas beidzot atklājas, kas ir bijis svarīgs, kas nav, kas pazudīs kā sniegs pavasari, kas paliks tagad un mūžīgi. Tādā ticībā rakstīts Andreja Eglīša pazīstamais dzejolis:
Izbeŗ rudens debesis
Baltu zvaigžņu sieku.
− Vienu vien tik paņemšu,
Kur tik daudz lai lieku?Vienu vien tik paņemšu,
Vēlāk būs man visas;
Būs ar visām debesīm
Pilnas nāves cisas. [4]Ticam šīm zvaigžņu debesīm, ticam, ka aiziešana no šīs dzīves, arī pēc darba un panākumiem pilna mūža nenozīmē mūžīgi melno nakti, nebeidzamo nebūtības mieru.
Un visgrūtākajā sāpju un neziņas brīdī, šķietamajā bezizejas stāvoklī kā ceļa zīme der Veltas Tomas vārdi:
Stāvēju brīnuma gaidās,
spožums vēl neredzēts −
Dieva balss lēnīga laidās:
meklē, kas skaists un svēts. [5]Un turpinot ar citu Veltas Tomas atziņu −
Miers nenāk ar nāvi,
zemē nebeidzas viss.
Pēc dienas ir mijkrēslis,
pusnakts pirms ausmas −
mūžīgās dzīvības jausmas.Šo mūžīgās dzīvības jausmu zīmē pieminēsim Laimoņa dzīvi un aiziešanu.
* * *
Domājot par šiem tepat četrdesmit gadiem, kas aizritējuši kopš iepazinos ar Laimoni, domājot par visu, kas šai laikā piedzīvots un paveikts, jāatceras Māra Čaklā vārdi:
Es esmu bagāts.
Man pieder viss,
kas ar mani ir noticis. [6]Dzīve patiesi ir bijusi steigas un notikumu pilna. Plūdoņa vārdiem −
Dzīvs tu būdams trauci, steidzi,
Steigdams dzīves gaitu beidzi...Bet Laimoņa steiga nebija bezmērķīga apkārtskraidīšana, tā bija apzināta, izturēta kalpošana vienam mērķim, jau sākot ar pirmajiem rakstiem Vācijas bēgļu nometnes žurnālītī, viņa piedalīšanos latviešu jaunatnes organizācijās un, sākot ar 1958. gadu, viņa darbu Jaunās Gaitas redakcijā. Atbildīgā redaktora pienākumus viņš uzņēmās 1960. gadā. Šis darbs prasīja piepūli, prasīja personīgās dzīves upurēšanu, bet mērķis bija skaidrs un viņš palika tam uzticīgs.
Jaunā atbildīgā redaktora nostāju darbu sākot raksturo vairāki citāti no JG 25. numura. Vispirms rakstnieka un filosofa Kaudzītes Reiņa vārdi (rakstīti 1870. gadā: Par patiesību, brīvu garu līdz vēsam kapam − ja ir laime pasaulē, tad tā ir tā augstākā...) Šo zīmīgo citātu faksimilā redaktors ievietojis priekšlapā, turpat kur vēlākos numuros bija Voltēra vārdi Es nepievienojos nevienam tevis teiktajam vārdam, bet aizstāvēšu līdz nāvei tavu tiesību tos pateikt.
Vēl par jaunā redaktora nostāju liecina pārdomas un citāti rakstā Redaktora Pačala. Nolasīšu dažus izvilkumus.
... gribas uz brīdi apstāties, paskatīties atpakaļ, pārstaigāt noieto gabalu pirms iešanas tālāk, pavērties sevī, paklausīties...
Putekļains lielceļš. Ceļa stabs: JAUNĀ GAITA. Uz kurieni? Nu taču uz Latviju. Bet jūs neejat nacionālus ceļus! Barga balss, bargas uzacis.
... Nacionālu ceļu ... nacionālus ceļus. Atbalss atkārto kalnos.
* * *
Ceļš ieved lielā latviešu centrā. Trimdas skolā. Sirms, stalts skolotājs noraugās pētījoši. Sīki mazi bērni viņam apkārt. Nu ko sacīsit, piekto gadu sākot? Turpināsim − par Latvijas nākotni, kultūru, demokrātiju. Nobirst citi jautājumi. Vai redakcija atbildēs par sekām, pārliecināšanu un jaunu uzskatu apsvēršanu? Jā, darba autors un redakcija. Vai jūs zināt, ka Jaunās Gaitas redakcijas atbildība un tiesības izmantojamas ar vislielāko piesardzību tais reizēs, kad publicētie raksti un izteiktās domas kaut kādā formā skar a) latviskās vērtības, b) latvisko vērtību radītājus un c) vērtības vispār? Mēs zinām.
Vai klusēšana par lietām, par kuŗām vajadzētu pašreizējos apstākļos runāt Jaunajā Gaitā, attaisno preses brīvību un atbildību demokrātiskā valstī? Neattaisno. Klusēšana šādos gadījumos ir preses brīvības neievērošana, slikta rīcība.
Atskan zvans, un skolotājs aiziet. Jauni soļi steidzas, kāpj kalnā. Silta un tuva caur miglu atskan sirmā rakstnieka balss tālā kontinentā. Viņš runā par nākošajām audzēm, jo mēs visi kļūstam vecāki:
Ar visu, ko esam panākuši savā pagātnē, varam būt lepni ... Bet šī nākamā paaudze ir tagadējai jāizaudzina, tai uzticoties un pārliecībā, ka tā gribēs panākt ko vairāk un ko labāku, nekā tagadējā to spējusi.
Un cituviet šai rakstā Džoisa citāts:
Es vēlos jums pateikt, ko es darīšu un ko nē. Es kalpošu tam, kam es vairāk neticu, vienalga, kā arī to sauc − manas mājas, mana tēvija vai mana baznīca: un es mēģināšu sevi izteikt dzīves un mākslas veidā tik brīvi, kā vien es spēju. [7]
Šie ir lepni vārdi, raksturīgi jaunai paaudzei jebkurā no pēdējiem gadsimtiem. Mums tagad atliek tikai atskatīties, redzēt kā šie principi īstenojās Jaunās Gaitas slejās nākošos gados. Atceramies tradicionālās trimdas vecākās paaudzes sašutumu par dažiem rakstiem, kuŗos kritiski vai ironoski tika pieminētas t.s. svētās govis, atceramies polemikas par Kārļa Ulmaņa autoritāro valdību, atceramies Ķēves Dēlu Kurbadu. No šodienas viedokļa tā laika uzdrīkstēšanās bija visai mērena un sabiedrības pīlāru reakcija gaužām pārspīlēta. Bet manuprāt nozīmīgākais bija tas, ka šie raksti apliecināja Jaunās Gaitas − un jaunās paaudzes − pilnīgu neatkarību no vadošo trimdas aprindu ultrākonservatīvajiem uzskatiem, financiāla atbalsta un netiešās cenzūras, lai šo atbalstu iegūtu. Jauno Gaitu atbalstīja un uzturēja tās lasītāji un redakcijas un daudzo līdzstrādnieku pārliecība un neatlaidība. Līdz pat pēdējiem gadiem trimdas galvenie laikraksti konsekventi klusēja, neparādījās ne recenzijas, ne komentāri par šī žurnāla saturu.
Laimoņa darbs turpinājies 37 gadus. Talcinieki ir nākuši un gājuši, laiku pa laikam mainījušies nodaļu redaktori, bet uz Laimoņa Zandberga, Jāņa Bieriņa un Gunša Liepiņa pleciem gūlās lielākais darba smagums un atbildība par Jauno Gaitu − līdz pat pēdējiem gadiem vienīgo patiesi neatkarīgo latviešu literatūras un kultūras forumu.
Uz Laimoņa un viņa palīgu un līdzstrādnieku darbu varam patiešām attiecināt Valža Krāslavieša lepnos un pašapzinīgos vārdus:
Pēc dziesmu svētkiem Sietlā
Un atkal vienu pilskalnu sanesām −
ar savu valodu sanesām;un atkal vienu pili uzcēlām −
uzcēlām dziedādami.Lai nu lūko mūs
posta dzeguze aizkūkot! [8]Laimonis nebija Raiņa Pusideālists, viņš uzticīgi kalpoja Augstākai Idejai, tai, kas neprasa − un nepieļauj − cilvēka žēluma. Ir tiesa, ka viņa darbs paņēma tikpat kā visu viņa laiku un enerģiju, Jaunā Gaita bija pirmajā vietā un tikai pēc tam nāca tuvinieki, ģimene. Viņa darba pienākums bija stiprāks par citām vajadzībām un pienākumiem. Laimoņa ģimenes locekļiem, dažādus grūtus brīžus atceroties, varbūt derētu Zinaīdas Lazdas atziņa un padoms:
No mazām sāpēm sirds raud,
No lielām top klusa.
Aud savu mieru, aud,
Kaut cērtas krusa. [9]Nešaubos, ka Laimoņa spēku avots bija sapnis par dzimteni − ne par paša atgriešanos uz dzīvi tur, bet plašākā nozīmē par pasauli, kas piederēja viņam un kuŗai viņš piederēja. Tā bija visa latviešu kultūra ieskaitot literātūru, mākslu, sabiedrisko un polītisko dzīvi. Ne vienmēr ir viegli novērtēt un izprast šī piederības spēka varu; tas gluži nemanāmi ietekmē katru soli pat mūsu ikdienas dzīvē. Par šo spēku raksta Aina Zemdega:
Tik liels ir piederības spēks,
ka pārliecas mūžiem, ieņem pilsētas,
satin okeānus kā dvieļus un noliek malā.Ass ir piederības spēks
ar ko egle sauc, upe čukst,
un tevi kā nazis augli šķeļ,
lai pārbaudītu, vai sēklas ienākušās un
īstajā vietā dīgs.Tik sīksts ir vecas ābeles, izkrituša loga spēks,
ka iedvašo dzīvību celmos, balsis akmeņos,
lai straumes vēlreiz kūleņo,
krasti par jaunu saslejas,
un nekas nepazūd. [10]Cilvēks sapņos atkal un atkal izdzīvo savu dzīvi, gan reālo, gan iecerēto. Ir spēcīgi, stipri sapņi, kas rāda ceļu dienu gaitām, palīdz tikt galā ar grūtībām. Tā saka Kārlis Skalbe:
Es sapni par dzimteni pagalvī likšu,
Ar viņu atkal laimīgs es tikšu
Un dusēšu saldi kā mātes rokās −
Pat nāves mokās. [11]Ir vāri, gaistoši sapņi, kuŗi izzūd skaudrajā dienas gaismā. Tāds varbūt bija Laimoņa nepiepildītais sapnis par atgriešanos dzimtenē. Patiesībā viņam jau nebija jāatgriežas, viņš Latviju nekad nebija atstājis. Visu svarīgo viņš nesa sev līdz, Latvija noteica viņa dzīvi un darbu. Bet daudzkārt pieminētais brauciens uz Latviju, bērnības taku uzmeklēšana Kurzemē nekad neīstenojās. Kāpēc?
Zinaīda Lazda 1946. gada septembrī trimdā būdama raksta:
Lūk veŗas rožu zieds
Pie sagrautas mājas.
Tev savu elpu sniedz,
Pār postu klājas.Apstājies, neaiztiec,
Lai paliek dzīvs un skaists
Tavs sapnis un šis zieds,
Kā Dieva laists. [12]Varbūt šīs rindas izskaidro, kādēļ Laimonis nekad nesaņēmās braucienam uz Latviju, lai gan šo braucienu mēs atkārtoti kopā plānojām jau sākot ar 1972. gadu, un pēdējo reizi šai pavasarī vai vēlākais rudenī − jo Rīgā Laimoni gaidīja piešķirtais un ar mūža darbu nopelnītais Trīszvaigžņu ordenis.
Šo atmiņu, pārdomu, atvadu stāstu beigšu ar dzejoli, par kuŗu man jādomā gan atceroties Laimoņa un Māras vasaras mītni attālajā mežu, lauku un ūdeņu ietvertajā pussalā Ontario ziemeļos, un viņa atgriešanos pie dabas retajos atpūtas brīžos, gan saskatot šajās rindās citas, daudz dziļākas sakarības, darba dzīves vakaram pienākot.
Sūna, akmens, koks
Aizvien tālāk no manis
kāpjas cilvēku loks.
Kailā skrajumā paliek
sūna, akmens un koks.Lieku galvu uz akmens,
sūnā iegulstas plecs,
koks man paloka zaru
it kā vientulis vecs.Vai šo atvadu mirkli
sargāt ilgi un kam?
Rieta debesi manu
augstu vizuļojam.Biezē vakara ēnas,
rasas miglumi līst,
kalna kāpumam pāri
blāvi zvaigznāji svīst.Aizskrien pēdējie putni,
slēdzas klusuma loks.
Tumsā paliek ar mani
sūna, akmens un koks.Fricis Dziesma [13]
1. Fricis Bārda. Zemes dēls. Ausmas apgāds Štutgartē, 1946.
2. Andrejs Eglītis. Lāsts. Daugava, 1961.
3. Ingrīda Vīksna. Es saku paldies. Meduslācis, Toronto, 1955.
4. Andrejs Eglītis. Lāsts. Daugava, 1961.
5. Velta Toma. Latviešu sieva. Gaismas Pils Hanavā, 1946.
6. Māris Čaklais. Četri balti krekli. Liesma, 1991.
7. Jaunā Gaita Nr. 25, Ceļinieks, 1960.
8. Valdis Krāslavietis. Laiks, 1975. g. 16. jūlijā.
9. Zinaīda Lazda. Tālais dārzs. Fišbachas Latviešu komitejas literatūras apgāds, 1947.
10. Aina Zemdega. Bargā laikā. Mežābele, Itakā, 1996.
11. Kārlis Skalbe. Antoloģijā Dzīvā Dzeja. Daugava, 1962.
12. Zinaīda Lazda. Tālais dārzs, 1947.
13. Fricis Dziesma. Antoloģijā Dzejas un Sejas. Grāmatu Draugs, 1962.
Pāvils Vasariņš
 Apmēram 1970s gados. No kreisās: Aina Zemdega, Laimonis Zandbergs, nezināma, Velta Toma, Biruta Senkēviča. |
DARBS NEBEIGSIES
Rolfs Ekmanis − JG Atbildīgais redaktors
Sākot ar 212. numuru pie Jaunās Gaitas, tagad kā atbildīgais redaktors, atgriežas Rolfs Ekmanis (Režīms un literatūra redaktors no 1965-1989. gadam). Viņa darbu labi raksturo 1996. gadā viņam piešķirtā Raistera Fonda balva par: darbošanos tautas labā trejādos virzienos: par rietumu pasaules iepazīstināšanu ar latviešu dzīvi padomju okupācijas laikā; par trimdas saimes informēšanu attiecībā uz latviešu literatūru un virzībām Latvijā; par padomju laikā Latvijā grūti iegūstamu ziņu piegādāšanu tautai ar radio raidījumu palīdzību. Atzinība arī Latvijā. 1990. gadā Latvijas Valsts bibliotēka (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) viņam piešķir Pateicības rakstu par atsaucību Latvijas kultūras labā.
Kopā ar ģimeni devies trimdā, vispirms Vācijā, tad ASV. Korejas kaŗa laikā dienējis ASV armijas pretizlūkošanas vienībā. Indianas universitātē (Indiana University) ieguvis doktora grādu (Ph.D.) aizstāvot disertāciju The Relation Between Soviet Russian and Soviet Latvian Literatures, 1940-1960, strādājis Viskonsinas, Jūtas un Dienvidfloridas universitātēs un kopš 1963. gada ir literatūras un valodniecības profesors Arizonas Valsts universitātē, kur vadījis slavistikas un baltistikas nodaļu.
Publicējis apmēram 300 rakstus un recenzijas, kā arī vairākas monogrāfijas par iezīmēm latviešu rakstniecībā padomju okupācijas laikā. Par grāmatu Latvian Literature Under the Soviets, 1940-1975 PBLA piešķir Krišjāņa Barona prēmiju (1978) un par gadskārtēja izdevuma Latvija Šodien vadīšanu no 1980.-1991. gadam Atzinības rakstu (1992).
Viņam ir plaša pieredze kā žurnālu un radio raidījumu redaktoram. No 1960.-1963. gadam strādājis par The Baltic Review recenziju nodaļas redaktoru, no 1968.-1986. gadam kā Modern Language Association International Bibliography of Books and Articles of the Modern Languages and Literatures bibliogrāfu un no 1985.-1989. gadam − viens no Baltic Forum redaktoriem. Šis izdevums divreiz gadā tiek publicēts arī visās trijās baltiešu valodās. Līdztekus akadēmiskajam darbam, kopš 1975. gada ir Radio Brīvība / Radio Brīvā Eiropa līdzstrādnieks (ar pseidonīmu Māris Rauda). No 1986.-1993. gadam strādā Radio Brīvā Eiropa Minchenē, sākumā kā vecākais redaktors un kopš 1990. gada kā Latviešu redakcijas vadītājs. 1993. gadā viņš atgriežas zinātniskā darbā Arizonas Valsts Universitātē.
Kopš 1972. gada Rolfs Ekmanis ir Raiņa un Aspazijas Fonda loceklis, biedrs Latviešu rakstnieku apvienībā (LaRA), Ramavē, Starptautiskā P.E.N. organizācijā, Nacionalitāšu studiju apvienībā, Baltijas Zinātņu apvienībā, Amerikas Moderno valodu apvienībā un Amerikas Slāvu un Austrumeiropas Valodu mācībspēku apvienībā.
Jaunās Gaitas redakcijas darbā viņš tiek ar nepacietību gaidīts atpakaļ.
Anita Liepiņa
Ar šo numuru Juris Zommers aiziet kā pagaidu atbildīgais redaktors. Viņš turpinās strādāt par galveno technisko redaktoru un iekārtotāju. Liels paldies Jurim un pārējiem darbiniekiem, kas šajos grūtos mēnešos panāca, ka Jaunā Gaita iznāca bez jūtamas kavēšanās.
Ar prieku sveicam Rolfu Ekmani kā Jaunās Gaitas atbildīgo redaktoru sākot ar nākošo numuru. Jaunā Gaita turpinās iznākt kā rakstu krājums kultūrai un brīvai domai, un turpinās mainīties saturā, dzīvojot līdzi pārmaiņām pasaulē un it sevišķi Latvijā.
Rolfu variet sasniegt rakstot: R. Ekmanis, Dept. of Languages and Literatures, Arizona State University, Tempe, AZ 85287-0202, USA. E-pasta adrese AARXE@ASUVM.INRE.ASU.EDU Telefons mājā 602 461 3652.
Guntis Liepiņā, Ceļinieks administrators.
 Māris Čaklais un Rolfs Ekmanis. |
