Gundars Ķeniņš Kings

PROBLĒMAS UN PROGRESS AUGSTĀKĀ IZGLĪTĪBĀ LATVIJĀ

 

Red. piezīme: šinī rakstā paustās domas profesors Ķeniņš izteicis arī savā runā ASV vēstniecībā Rīgā 1997. gada 23. septembrī rīkotā sanāksmē, kas bija veltīta augstākās izglītības reformu jautājumiem.

 

Apskatot Latvijas augstākās izglītības reformu problēmas un progresu ir jāizprot, ko Amerikā sakām par šādai attīstībai nepieciešamo. Mēs sakām, ka nepieciešami ir pirmkārt, mācībspēki; otrkārt, mācībspēki un treškārt, mācībspēki. Tā nav retorika vien. Augstākā izglītība un zinātne, kā to norāda Rokefellera Universitātes sekmīgā darbība, var reizēm iztikt bez studentiem, bet nekad bez mācībspēkiem. Te domājam vispirms par saviem uzdevumiem nepieciešamo skaitu un kritisko masu. Tālāk mēs vēlamies mācībspēkus, kas ir spējīgi sagatavot studentus nākotnes prasībām un tiešām mīl šo darbu. Beidzot, ir vajadzīgi mācībspēki, kas ir personīgi iesaistīti zinātnes attīstības procesos un spēj savas zināšanas atjaunot, papildināt un padziļināt ar pētniecības darbu.

Latvijā šinī jomā ir trīs lielas problēmas.

Pirmā problēma ir saskatāma neskaidros augstākās izglītības mērķos un attīstības veidojumā.

Pēc septiņiem brīvības gadiem augstākās izglītības mērķi un virzība vēl ir savā sākuma fāzē. Augstākā izglītība vēl lielā mērā darbojas uz padomju sistēmas un inerces pamata. Lai arī mēs redzam zināmu, varbūt pat tikai formālu, pielāgošanos pasaules normām ar jauniem grādiem un diplomiem, jaunām mācību programmām ar akadēmisko kreditu atskaitēm, visā visumā daudz kas nav vēl fundamentāli mainījies. Mācībspēkus atrodam tur, kur tie jau bija agrāk. Padomju laika mācībspēki joprojām ir sadalījušies nozarēs pēc vecā valsts pasūtījuma. Ja arī mācībspēku skaits vispār atbilst modernām prasībām, tad faktiskā iesaiste ir ļoti nevienāda un visumā neatbilst tam, ko varam normālos apstākļos prasīt. Laikā, kad gaidām plašumu un dziļumu studijās, mēs sastopam šauru, paseklu un itin arodniecisku pieeju. Laikā, kad ir nepieciešama pamatīga rietumu valodu prasme, vēlamies paļauties uz nepietiekamiem tulkojumiem un pielāgojumiem valsts valodā. Mēs gribam tikt tieši klāt pie jaunākā, bet jauno mācībspēku skaits ir nožēlojami mazs. Pat domājot par moderno akadēmisko dzīvi, mēs to pēc padomju parauga sadalām divās mākslīgās daļās, augstākā izglītībā un zinātnē, bet baidāmies atzīt grādus un diplomus, kas iegūti integrētās sistēmās ārzemēs.

Otra problēma ir vērojama mācībspēku attiecībās ar studentiem. Tās ir pasvešas; man pat liekas, ka studentus un viņu cenšanos pēc izglītības vēl īsti nemīl tie profesori, kuŗi atkal un atkal lasa savas vecās lekcijas, kuŗi skraida no lekcijām vienā skolā uz otru, kuŗi vienkārši nespēj sev piesaistīt savus pēctečus, nākamās paaudzes zinātniekus. Daudzās augstskolās un fakultātēs mācību metodika klibo, un studentiem trūkst īstu mentoru.

Trešā problēma ir nepietiekama mācībspēku kvalifikācija un profesionālā izaugsme. Tā Latvijā iemīļotajās technoloģiskās zinātnēs triju gadu laikā nav piešķirts neviens habilitēta doktora grāds. Tur progresu raksturo četras ierobežota rakstura doktora disertācijas, nedaudzi starptautiska rakstura projekti un publikācijas. Te vērojama atraušanās no reālās dzīves un pārāk maza saskare ar citām disciplīnām.

Kopā ar trūkumiem ir zināms, dažās nozarēs pat ievērojams progress.

Vispirms varam priecāties par dinamiku, ko dod liels ieinteresētu studentu skaits. Tie uzņēmīgi laužas uz visa veida augstskolām. Krietna daļa maksā vismaz daļēju mācības maksu, un par to sagaida labus mācībspēkus. Šāds izglītības pieprasījums neapšaubāmi pārveido un uzlabo mācību procesus. Vairojas interese par tālākām mācībām gan Latvijā, gan ārzemēs un par iespējām ārzemēs iegūt maģistra un doktora grādus. Te, cerams, sāk veidoties nākošie mācībspēki.

Tālāk varam augstu vērtēt ārzemju ieguldījumus Latvijas augstākā izglītībā un zinātnē. Labs un ierosinošs darbs ir padarīts tādās paraugskolās un programmās kā Eurofakultāte, Rīgas Biznesa Institūts un Rīgas (Stokholmas) Ekonomiskā Augstskola. Teicami kopīgi pasākumi ar ārzemju institūcijām veidojas ar Sorosa Fonda un Eiropas PHARE un TEMPUS programmu palīdzību.

Vispār jāslavē progress tur, kur tas atrodams, īpaši Latvijai tik svarīgās tradicionālās nozarēs: humanitārās un sociālās zinātnēs. Te trijos gados iegūti 19 habilitēta doktora un 10 pirmā doktora grādi. Priecājamies par uzlabojumiem medicīnas mācībās un praksē, kur redzam jaunas mācību grāmatas un materiālus. Te ir arī atzīstama rosība starptautiskos pasākumos un konferencēs.

Priekšlikumos uzsvērsim trīs prioritātes.

Pirmā no tām ir veidot un stiprināt Latvijai visvairāk nepieciešamās disciplīnas, īpaši tās, kas, palīdz turpināt pārejas procesus uz tirgus ekonomiku un pilsoniskas dabas sabiedrību. Šeit neizmērojami lielu labumu dos gan mācībspēku, gan studentu papildstudijas ārzemēs. Lai palīdzētu nodrošināt nākošo mācībspēku interesi šajās nozarēs laiks šīs iespējas nevis samazināt, bet pavairot. Es labprāt vēlētos, lai Fulbraita stipendijas izlietojums būtu tieši saistīts ar šo prioritāti.

Otra prioritāte ir turpmāka akadēmisko programmu administrācijas reforma. Te jātiek galā ar ekstrēmām problēmām − maksimālu mācībspēku brīvību, kas var novest pie haosa, kā arī stingro ministrijas saimnieka roku, kas turpina padomju kontroles tradicijas un monopolismu izglītībā. Jārod iespējas veicināt privāto skolu un augstskolu veidošanos pēc Igaunijas parauga (divas trešdaļas no ekonomisko disciplīnu studentiem mācās privātās augstskolās). Atcerēsimies, ka taisni privātais sektors lauza jaunus ceļus Latvijas izglītībā pirms un pēc pirmā pasaules kaŗa.

Trešā prioritāte ir atrast iedarbīgākos veidus kā uzlabot izglītības un apmācību darbu. Ja padomju laikā komandas un valsts pasūtījumu sistēmas atvietoja daļu no akadēmiskā darba ar arodnieciskām apmācībām, tad jāatceras, ka rietumu sistēma dod plašumu un dziļumu akadēmiskā darbā. Tajā pašā laikā šis darbs rietumos nav labi savienots ar praksi. Tas parasti atstāts pašplūsmei. Šī prakse, protams, ir tikpat daudzveidīga kā visi rietumzemju iestādījumi. Tāpēc jau arī šie stažēšanās un sadarbības tilti ir tik nepieciešami. Tos vislabāk veidos paplašinātas fakultātes, kur mācībspēku profesionālā izaugsme būs cieši saistīta ne tikai ar jauniem mācību procesiem, bet arī ar līgumdarbiem un konsultācijām, galvenokārt privātos pasākumos.

Kopā ņemot, rūpēsimies vairāk par jaunas mācībspēku paaudzes veidošanos visās šīs attīstības dimensijās.