Gunta Plostniece

10. VISPĀRĒJIE LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKI ASV KLĪVLANDĒ

 

Kad prasīju Klīvlandes dziesmu svētku muzikālās daļas vadītājam, kādi būs svētki, viņš vienmēr atbildēja − svētki būs. Un svētki bija. Bet vairāk nekā bija! Klīvlandes dziesmu svētki apliecināja, ka pēc deviņiem ilgiem gadiem kopš dziesmu svētkiem Indianapolē, Amerikas latvieši vēl ir spējīgi sasaukt kopā dziedātājus, mūziķus, dejotājus, un citus māksliniekus, lai sniegtu bagātīgu un skaistu programmu. Pēc abortētiem devītiem dziesmu svētkiem 1993. gadā, liels nopelns pienākas Klīvlandes rīcības komitejai, ar Silviju Rūtenbergu priekšgalā, par drosmi un enerģiju šos svētkus izlolot un novest līdz galam.

Tiem, kam bija laiks, interese, enerģija un nauda apmeklēt visus koncertus un sarīkojumus, tiem priekšā risinājās krāšņa latviešu kultūras panorāma.

Svētku mūzikas mīļotājiem bija izdevība katru dienu noklausīties vienu galveno koncertu. Piektdien tas bija garīgās mūzikas koncerts, kas notika Klīvlandes valsts universitātes telpās. Rīkotāji bija labi domājuši − zālē laba akustika un skanīgas ērģeles. Bet baznīcas velvēs skan tikpat labi, ja ne labāk, un garīgām dziesmām dievnama telpa pasvītro teksta vēstījumu. Gribējās labāk būt baznīcā un piedzīvot šo koncertu.

Koncertā piedalījās kopkoris, kuŗa sastāvā dziedātāji no astoņiem koŗiem. Pirmo reizi šādos svētkos garīgā koncertā piedalījās izlases kamerkoris, kas starp citu deva P. Dambja un P. Vaska dziesmu Amerikā pirmatskaņojumus.

Piektdienas rītā arī varēja noklausīties lielu, iespaidīgu vīru kori atklāšanas akta koncerta daļā. Diemžēl garīgā koncerta kamerkoŗa mēģinājums bija nolikts tieši atklāšanas akta laikā, tādēļ man un vēl citiem nebija fiziski iespējams noklausīties vīru koŗa sniegumu. Ieskatoties programmā, redzam, ka vīru koris dziedāja desmit tradicionālas un populārākas vīru koŗa repertuāra dziesmas astoņu diriģentu vadībā. Sarīkojuma zāle bijusi pārpildīta tā, ka dažam apmeklētājam bijis jāstāv kājās.

Piektdien arī varējām noskatīties muzikālo teātri Laimes reibonī, kuŗā piedalījās daudzi amatieŗi-entuziasti, kā arī dažs pieredzējis teātŗa darbinieks. Publikai patika tradicionālā mūzika un lauku dzīves raksturojums. Mākslinieciskā ziņā gaidījām varbūt kautko laikmetīgāku. Svētdien notika otra šī uzveduma izrāde.

Sestdienas vakarā atkal bijām universitātes auditorijā, kur notika kamermūzikas koncerts. Dziesmu svētku kamermūzikas koncerti mēdz būt labā muzikālā līmenī, un tā tas bija arī šoreiz.

Prātā spilgti ieskan mecosoprāna Antras Bigačas bagātīgi skaistais tembrs un atmiņā saistošais priekšnesums. Dziedātāja mūs valdzināja un iepazīstināja ar maz dzirdētām solo dziesmām, no kuŗām izcēlās Romualda Kalsona Maza biju neredzēju un Daces Aperānes Trīs dziesmas angļu valodā ar Emīlijas Dikinsones tekstiem. Interesanti antifonalas bija Jāņa Kalniņa Divas ganu dziesmas kopīgā priekšnesumā ar pianistu Pēteri Zariņu un flautisti Ilzi Urbāni. Šī jaunā flautiste pirmo reizi piedalās Amerikas dziesmu svētkos un viņas Pētera Vaska Ainava ar putniem solo priekšnesums bija burvīgs skaņu lidojums.

Pianistu Arturu Ozoliņu ar prieku esam klausījušies gandrīz katros mūsu dziesmu svētkos. Gadiem ejot, mākslinieks nav zaudējis savu jaunības dzirksti un šarmu. Šoreiz viņš spēlēja A. Kalniņa, T. Ķeniņa, J. Mediņa un P. Dambja darbus, no kuŗiem vismīļākās bija divas Mediņa Dainas, bet pianistiski interesantākā Dambja Etīde nr. 4.

Vijolniece Rasma Lielmane arī nav svešiniece dziesmu svētku programmās. Viņas spožā technika visjūtamāki parādījās H. Pavasara trīsdaļīgā Concertino. Pirmo reizi bija izdevība dzirdēt D. Aperānes gaišo Pastorāli.

Koncertā sevi teicami parādīja rosīgais kamerkoris Dzirksts (dir. V. Maksiņa) no Toronto, kas dziedāja tautiski un modāli iekrāsotus, galvenokārt Latvijas jauno komponistu, darbus. I. Ramiņa Agnus Dei, kaut skaisti atskaņota, it kā neiederējās šo dziesmu klāstā.

Kamermūzikas koncerts ilga turpat trīs stundas. Bet mākslinieku un komponistu lielā dažādība un vispārēji augstas kvalitātes izpildījums neļāva mums gaŗlaikoties. To varēja izbaudīt.

 

Kopkoŗa koncerts ir visu svētku muzikālais kronis. Bet tam arī piemīt muzikālas problēmas, kas grūti atrisināmas, īpaši pēdējos gados, kad dziedātāju sastāvā ir mazāk koŗu vienības, kas regulāri koncertē. Bieži arī sestdienas vakara balle ir bijusi tik interesanta, ka prieki ilguši līdz rītausmai. Tādēļ muzikālā ziņā šis koncerts parasti ir no vājākiem.

Diriģenti visvairāk cīnījās ar sākuma a capella dziesmām, kuŗās intonācija svārstījās un pastiprinātāju sistēma izcēla atsevišķas balsis. Viens basists korists, kuŗa balsi dzirdējām kā atsevišķu bazūni, laimīgā kārtā bija labi iemācījies savu partiju un dziedāja pareizās notis.

Koncertam virzoties uz priekšu situācija pamazām uzlabojās un dziesmas ar pavadījumu saistīja interesi. Beigu kantātes − B. Skultes Dziesmu vairogs un A. Jurjāna Tēvijai − izskanēja pat krāšņi. Šeit palīdzēja arī abu profesionālo dziedātāju − Antras Bigačas un Andreja Martena izcilie solo dziedājumi.

Skaista doma bija iesaistīt bērnu − jauniešu kori koncerta vidus daļā, kuŗš dziedāja atsevišķi ar koklēm un flautu un ar kopkori kopā.

Ar visām savām muzikālām nepilnībām, tomēr kautkas aizkustinošs notiek kopkoŗa koncertā, kas citos nenotiek. Kopkoŗa koncerts ir tautas nākšana kopā, tas ir draudzīga sadziedāšanās, tas ir paaudžu sastapšanās, tas ir dziesmu saites kopšana ar tautu Latvijā, tas ir mūsu skaisto koŗu dziesmu nodošana nākamām audzēm.

Pēc koncerta viena kopkoŗa dziedātāja, kuŗa arī dziedāja gan garīgā koncertā, gan muzikālā teātrī un bija arī izbaudījusi sestdienas balles jautrumu, teica man, ka svētdienas rītā gan bijis grūti piecelties un iet uz kopkoŗa mēģinājumu. Bet tad viņai ienākusi prātā dziesmu svētku mude – „Latviet dziesma tevi sauc” − un viņa nevarējusi neiet. Patiešām dziesma mūs sauc, atkal un atkal. Baudījām arī šoreiz tās skaistumu un spēku.

 

 

 

Dace Aperāne

GARĪGAIS KONCERTS DZIESMU SVĒTKOS KLĪVLANDĒ

Lai gan iepriekšējos dziesmu svētkos garīgie koncerti parasti sarīkoti baznīcās, Klīvlandes valsts universitātes modernā Waetjen (Vadžena) auditorija ar savu teicamo akustiku, gaišo iekārtu un ērģeļu novietojumu pie skatuves aizmugures sienas, šķita ļoti piemērota vieta Dziesmu svētku garīgam koncertam, kas notika piektdien, 1997. g. 25. jūlijā.

Plašā programmā, kuŗā skanēja latviešu komponistu vidējās un vecākās paaudzes skaņdarbi, piedalījās nevien apvienotais koris (ar 100 dziedātājiem no 9 koŗiem Ziemeļamerikā), bet arī svētku kamerkoris, kuŗu diriģente Gunta Plostniece bija izveidojusi īpaši šim koncertam, ielūgdama 25 galvenokārt jaunākās paaudzes un ar muzikālu izglītību dziedātājus no vairākām Ziemeļamerikas pilsētām. Jauno dziedātāju iesaistīšana kamerkorī, vai arī apvienotā korī ir ļoti jāapsveic, un būtu vēlams, ka to atbalstītu un veicinātu turpmākajos dziesmu svētkos. Garīgā koncerta solisti bija soprāns Aija Jirgensone, tenors Ivars Gaide, bass baritons Andrejs Martens un ērģelnieks Dāvids Šmits. Stīgu orķestra koncertmeistars bija Pēteris Briedis un piedalījās latviešu flautiste Ilze Urbāne. Svētku kamerkori diriģēja Gunta Plostniece un apvienoto kori − Daira Cilne, Rūdolfs Kalnmals, Gunta Plostniece un Arvīds Purvs. Diriģente Brigita Alka nevarēja piedalīties neparedzētu apstākļu dēļ, un šajā sakarībā, apvienotais koris neatskaņoja programmā paredzēto Tālivalža Ķeniņa „Dieva kalpa vakars” (Veronika Strēlerte).

Imanta Ramiņa „Prelūde un fūga” skanēja koncerta sākumā, jaunā ērģelnieka Dāvida Šmita izjustā izpildījumā. Diemžēl, krāšņā fūgas daļā, klausītāju uzmanību iztraucēja apvienotā koŗa pāragrā uznākšana uz skatuves. Ir iespējams, ka ar koristu uznākšanu šinī brīdī, klausītāji uzskatīja kompoziciju ērģelēm vairāk kā dievkalpojuma introitu, nevis koncerta solo, un tamdēļ atturējās no aplausiem pēc šī, un turpmāko skaņdarbu atskaņošanas.

Kā pirmo dziesmu apvienotais koris droši, un ar izlīdzinātu toni nodziedāja Helmera Pavasara „96. Psalmu”. Šinī dziesmā un sekojošā Emīla Melngaiļa „Dievs ir mans gans”, R. Kalnmals veiksmīgi izcēla abu dziesmu gaišo un pacilājošo noskaņu. Diriģentes D. Cilnes izteiksmīgā vadībā, koris liriski nodziedāja Lūcijas Garūtas „Mūsu Tēvs” un Viļņa Ciemiņa maigo dziesmu „Ticība” (Jānis Poruks). Sekoja dramatiskā Jāzepa Vītola „Jēzus pie akas” (Bībeles teksts). Šinī dziesmā, kas līdzinās īsai kantātei, solisti A. Jirgensone − samariete, I. Gaide − Jēzus un A. Martens − kronists, ļoti efektīgi izpildīja savus spilgtos dziedājumus. Apvienotais koris G. Plostnieces vadībā sasniedza skaistu kulmināciju skaņdarba beigās.

Svētku kamerkoris, arī G. Plostnieces vadībā, sniedza laikmetīgās mūzikas programmu. Ja ar savām modulām harmonijam, pirmās divas Paula Dambja komponētās dziesmas, „Dievam izteic slavu” (Liesma) un „Ar katru jaunu dienu” (M. Dakne), mazliet atgādināja pirmatnējo amerikāņu korāļu stilu, tad tomēr trešai dziesmai, „Tās dienas mirdzošās un skaistās” (Arnolds Lūsis), piemita izteikti latvisks raksturs. Kamerkoris šīs trīs dziesmas, kuŗas atrodamas P. Dambja pirmā „Latvju korāļu” burtnīcas sējumā, nodziedāja skanīgi un ar patīkamu dinamikas dažādību.

 

Nākamais skaņdarbs, Pētera Aldiņa „145. Psalms”, ir ritmiski un melodiski vijīga kompozicija, kuŗā manāma P. Aldiņam raksturīgā senās mūzikas ietekme: atkārtotās „alleluja” pasāžas ieved saistošu elementu kompozīcijas formā. A. Jirgensones dzidrais soprāns saskanēja ar Ilzes Urbānes līrisko flautas toni, un kopā ar koristiem, ērģelēm un diviem stīdziniekiem izpildīja šo „slavas dziesmu” ar lielu prieku un pārliecību.

Savā programmas daļas noslēgumā, svētku kamerkoris dziedāja Pētera Vaska „Mūsu Tēvs”, stīgu orķestra pavadījumā; daļas orķestrim G. Plostniece bija pārlikusi no koŗa balsīm. Kamerkoris un orķestris šo meistarīgo skaņdarbu atskaņoja ar lielu izjūtu, un palika iespaids, ka šī liriskā un klusinātā lūgšana bija sagādājusi gan mūziķiem, gan klausītājiem koncerta visdziļāko pārdzīvojumu.

Garīgais koncerts noslēdzās ar Viktora Baštika „Pateicības kantāti” (Bībeles teksts). To spoži diriģēja Arvīds Purvs: solisti A. Jirgensone un A. Martens, kopā ar apvienoto kori, visas kantātes piecas daļas atskaņoja ar skaidru dikciju un dziedošu toni.

 

 

 

 

Nora Kūla

STARPKONTINENTĀLS ŠEDEVRS

Andreja Jansona Laimes reibonī Klīvlandē

Dailes Teātŗa viesrežisors Arnolds Liniņš. Foto: Māra Zommere.

Rūdolfa Blaumaņa drāmu Ļaunais gars pirmo reizi skatīju 1948. gadā Vācijā, Mērbekas teātŗa iestudējumā. No uzveduma atmiņā īpaši spilgti palikuši divi tēli: Šāberta Mantrausis un Parņicka šļupstošais Pēteris (kas traki gribēja „pletēties”). Lugas iespaids toreiz laikam bija itin satriecošs, ļaunais gars likās būt pavisam reāla, taustāma būtne. Kad lugas beigās vecā māte sacīja: Paldies Dievam-Tēvam, kas mūs pasargājis no ļaunā gara”, tad patiesi biju pārliecināta, ka Dievs no šī gara ir burtiski un būtiski pasargājis visu Cīruļu saimi. Tobrīd domu, ka šai satraucoši dramatiskajā lugā varētu paslēpties viela mūziklam vai dziesmu spēlei, viegli iespaidojamais skuķis kopā ar skolas biedriem noraidītu kā neiespējamu vai pat ķecerīgu. Līdzīgi domātu vairums vecāku un skolotāju, par drāmas un mūzikas korifejiem nemaz nerunājot. Jāpaiet tepat vai pussimt gadiem, lai pēkšņi atklātos, ka lugā ļaunā gara visspēcība var būt itin nosacīta. Aiz alkatības, un tās izraisītās apsēstības, lielības, varaskāres un pat noziedzības fasādes, rit īsti vesela, normāla dzīve lauku sētā ar visām normālām problēmām, konfliktiem, pārpratumiem, komiskām nejaušībām. Izteikts ir pats pateicīgākais elements šī žanra dramatiskā darbā: mīlestība, vai kā Blaumanis to dažkārt dēvē − mīlība, ar tās attiecīgi obligātajiem konfliktiem.

Līdztekus ir radušies jauni paraugi ar svaigiem skatījumiem vispārējā (rietumu) mūzikas pasaulē. Viens no pazīstamākiem komponistiem mūsdienu mūzikas drāmā ir Vebers (Andrew Lloyd Weber) kas ir radījis precedentus muzikālās drāmas vielas un apdares izvēlē. Šai ziņā Andreju Jansonu varētu saukt gandrīz vai par „latviskotu veberistu” šai vārda vispozitīvākajā nozīmē. Jansonam šai žanrā ir ievērojama pieredze, lai minam tikai Gundegu un Homo Novus. Taču Laimes reibonī nav pasaku luga, nedz arī hiperboliska sadzīves romāna komēdizējums. Pagaidām šāda veida potenciāli traģiska darba apstrāde dziesmu spēlē latviešu drāmā laikam notiek pirmo, (bet noteikti, ne pēdējo) reizi.

Laimes reibonī ir starpvalstu, lai neteiktu starpkontinentu sadarbības rezultāts. Bez komponista un diriģenta Andreja Jansona (Ņujorka), Reiboņa radīšanā piedalījās libretists un režisors Arnolds Liniņš un dziesmu teksta autors Arnolds Auziņš, choreografe Tamāra Ēķe un kormeisters Edgars Račevskis (visi no Rīgas) un dekorators Aldis Kļaviņš (Liepāja). Aktieŗi, koristi, dejotāji, muzikanti, kā arī izrādes produkcijas personāls nāk no dažādām Ziemeļamerikas pilsētām, lai gan liela daļa ir Ņujorkas latviešu koŗa dalībnieki. Uzveduma mēģinājumi notika jūlija sākumā Ņujorkas draudzes nometnē Katskiļos, bet izrādes 20. jūlijā Ņujorkā un 25. un 26. jūlijā Klīvlandē. Ka tik īsā laikā var sagatavot visādā ziņā profesionālu uzvedumu, ir gandarījums visiem iesaistītājies.

Lai varētu attiecīgi izvērtēt uzvedumu, būtu jāredz vismaz divas no izrādēm, ideāli, visas trīs. Annas, Ievas, Jāņa, Jāņa mātes un Līzes lomām bija divi aktieŗi katrā. It īpaši būtu bijis interesanti dzirdēt Ilgu Paupi (Anna) un Andreju Martenu (Andrievs), jo abi ir koncertlīmeņa mūziķi un nevis aktieŗi, kas, cita starpā, arī dzied. Diemžēl, mani novērojumi jābalsta tikai uz vienu (26. jūlija) izrādi.

 Laimes reibonī ir jau recenzēts no mūzikas viedokļa, tā kā savas piebildes varu izteikt tikai no laja dzirdes punkta. Dažu lomu partijas likās rakstītas profesionāliem solistiem, ko diemžēl ne visi aktieŗi-dziedātāji var pilnīgi realizēt. Tad jāizpalīdzas ar rečitēšanu (kas ir talants pats par sevi), vai arī jācenšas cik spēj, un gadās, ka šādu cenšanos sajūt pat visprofānākais klausītājs, pie kādiem pieskaitu ari sevi. Manuprāt, nebūtu par nāvi dažās problēmu notis pielāgot arī labo, bet ne izcilo balsu īpašnieku līmeņiem, lai taupītu dziedātāju balss saites un lieki netērētu publikas līdzjūtību. „Kādi māli ir, ar tādiem jāmūrē”, esot teicis (Kārlis) Ulmanis.

Laimoņa Siliņa Mantrausis bija absolūts šedevrs, arī muzikālā daļa viņam sēdēja kā uzlieta. Jāņa Skujiņa Ābrams izstaroja pārliecinošu „klātieni” un Ainas Poilovas Jāņa māte bija iespaidīgs tēls. Viņa rečitēja, un lieliski. Visi pārējie tēlotāji bija dramatiski pārliecinoši un izrādes temps bija raits un sprigans. Par pēdējo jāpateicas arī koristiem un dejotājiem. Deju iestudējumi bija priecīgi plūstoši un likās pieskaņoti tā laika lauku sētas gaisotnei ar vienu izņēmumu: saformētā dejotāju vija, kas saāķējuši rokas caur kājstarpēm. Lietpraši zināja teikt, ka šādas tūres bijušas populāras padvaldības laikos un laikam vēl aizvien aizķērušās kolektīvā apziņā un choreografu repertuāros. Katrā ziņā šāda dzīvā dibenvirve (butt flosser) neliekas būtisks latviešu lauku ļaužu sevis priecāšanās paveids; no tādiem slavismiem derētu izvairīties. Vēl jāpiemin, ka uzvedumā piedalījās orķestris, bet ne vārda par to ne prgrammā ne vadonī. Vai orķestris ir mazāk svarīgs par skatuves muzikantiem? Vai bez tā uzvedums varētu iztikt? Nevarētu vis.

Andreja Jansona jaunākais opus bija skaists pienesums dziesmu svētku programmā un lielisks daudzinājums dažādu mākslu un mākslinieku talantu sadarbībai, iesaistībai un nesavtīgai atdevei. Jācer, ka tuvākā nākotnē to iestudēs arī Latvijā.
 

 

Videolentes no uzvedumiem dziesmu
svētkos Klīvlandē ir pasūtināmas no: LATV
c/o Hamiltonas Lat. Biedr. 16 Queen St. N.,
Hamilton, ON Canada L8R 2P8