CILVĒKS BRĀZMAINĀ LAIKMETĀ

Aina Zemdega. Bargā laikā, dzejoļi (1987.-1995.). Itaka. Mežābele, 1996. 140 lp.

 

Kad Vācijā vēl bija "dīpīšu" nometnes, divi trimdas latviešu apgādi kopīgi laida klajā necila paskata grāmatiņu ar nosaukumu Bargā laikā. Tā ir vārsmu izlase, kuŗā uzņemti tie Arvēda Švābes dzejdarbi (soneti, balādes, tankas, dziesmas, poēmas), ko autors uzskatījis par saviem labākajiem veikumiem. Sacerēšanas laiks aptveŗ daudzus gadus, sākot ar 1914. un beidzot ar 1946. Laba tiesa no Ainas Zemdegas jaunākajā krājumā ievietotajām vārsmām ļoti izteiksmīgi liecina, ka latviešu tautas vēsturē un autores pārdzīvojumos bargais laiks nebūt nav beidzies. Domājams, ka tādēļ Zemdega pārņēmusi Švābes darināto nosaukumu - turpinājums, lūk, seko...

Švābes dzejā atspoguļojas 1905. gada baismīgie notikumi, Pirmais pasaules kaŗš, dzīve neatkarīgajā Latvijā, neatkarības zaudēšana, Otrs pasaules kaŗš, trimda, bez tam šis tas no agrākiem gadsimtiem (Švābe taču bija ari vēsturnieks). Zemdegas krājumā pavīd Otrā pasaules kaŗa beigas, ilggadējā trimda, pārdzīvojumi, ko rosinājis samērā nesen Latvijā redzētais un dzirdētais. Nav tā, ka Švābes un Zemdegas dzejā nevar saskarties ar kaut cik "normālu" dzīvi, taču šī gadsimta šausmas un posts tiešām ir pārsvarā, tādēļ kopiespaids ir drūms. Švābe iztēlojas reizē jauku un sāpīgu atgriešanos:

Ko gūs gan trimdinieks, kad dzimtā mala Aiz selgas atsmaržos kā ziedošs lauks, Bet drupu kaudzēm nebūs, nebūs gala?

("Mājup", 1946.g.)

Zemdega daudzās vārsmās rāda īstenību, kas tikai daļēji atbilst Švābes iztēlei, bet dažā ziņā ir vēl sāpīgāka. Brūkošas, pamestas mājas, piesārņota vide, sadragātas dzīves.

Netrūkst emigrantu, kas domā visvairāk par sasniegumiem vai neveiksmēm mītnes zemē, bet ir ari tādi, kuŗu dzīves uztvere ir it kā sašķelta:

Tu iestādi šeit koku,

un tur tas paliek neiestādīts.

Cirsma aizaug brikšņiem,

dārzs bez ēnu, kādai sētai pietrūkst

liepu gatves.

Tu jaunai mājai roc šeit pamatus -

tur vējš izrauj durvis namam,

kas nesagaida pārnācēju.

Un logos, ko mazgā ik pavasari,

tev citzemes vasaras spoguļojas.

Tur -

slieksni, kam solīji atgriešanos,

vairs neslauka neviens.

Bet dažreiz tas

aizliek tev kāju priekšā,

un tu klūpi pār neiestādītu koku

un aizaugušu slieksni.

 

                                (46)

Šāda cilvēka psīchē būtiskā piederība joprojām saistās ar latviskumu, pie tam ne tikvien ar, teiksim, latvisku cilmi un latviešu rakstniecību, bet ari pavisam tiešā veidā ar Latvijas laukiem un pilsētām. Dzimtenes apmeklējumu laikā vērotais posts sašķelto trimdinieku šokē un nopietni apbēdina; atceres par to uzmācas normālajā dzīvē, kas izveidota ārpus Latvijas. Tādēļ bargais laiks nekad īsti neatstājas.

Cilvēks parasti grib dzīvot pēc iespējas tīkami pat visai drūmās situācijās un lūko kopt savu dārzu (līdzīgi Voltēra Kandidam). Šāda kopšana var nozīmēt, piemēram, karjeras veidošanu, pastmarku krāšanu, mīlas dēkas vai remdenu laulības sadzīvi, ceļojumus pa mākslām, zināšanām vai svešām zemēm. Gan Švābes, gan Zemdegas vārsmās paužas kultūras cilvēks ar normālām dziņām un iejūtīgu dzives uztveri. Šādu ļaužu dārzkopības pasākumi var būt daudzveidīgi un interesanti, reizēm ari ne visai nosvērti. Savā Trimdas rakstniekos ievietotajā autobiogrāfijā Švābe, starp citu, liecina par intīmām rosmēm, kas ietekmējušas viņa dzejdarbus:

"1925. gada rudenī kādā kafejnīcā afekta stāvokli P. Rozīša kundze Antonija uzaicināja mani tai pašā dienā abiem atstāt savas ģimenes. Mana laulības dzīve sen bij izirusi, un es vieglprātīgi pieņēmu šo uzaicinājumu, izšķirdamies par to pusstundas laikā. Pārgājām dzīvot uz mēbelētām istabām Daugavmalas vācu ģimenē, kas, protams, nevarēja glābt mūs no sabiedriska skandāla un boikota. Tai pašā laikā bij sācies P. Rožīša romāns ar manu sievu Linu Mariju. Mēs kļuvām par bulvāŗu preses, sevišķi A. Tupiņa Aizkulišu dienas varoņiem. Šādos apstākļos, kur biju aizņemts ar eksāmeniem, bet Antonija bija zaudējusi abus savus bērnus, jutāmies kā notiesātie, kas mājas arestā izcieš savu sodu. Šī posma pārdzīvojumus esmu dokumentējis veselā rindā sonetu, kas lielāko tiesu sarakstīti 1926. g. februārī un martā (piem., Spoguļu burvība, Nodevīgais pulkstenis, Skrejošais Holandietis, Galēra, Rokas ķīla, Res derelictae)... Šo pārdzīvojumu ietekmē radās arī mans pēdējais stāstu krājums Likteņu saistības (grāmatā 1927.), kur tēloju cilvēkus, kuŗu likteņus vada traģiskas vainas apziņa un senču nodarījumi, kas jāizpērk kādam augšupējam pēcnācējam."

Zemdegas autobiogrāfiski iekrāsotajos rakstos nekas neliecina par sensacionālām izdarībām Švābes, Rozīša un viņu cienīto kundžu stilā, bet nevar noliegt, ka viņas dzejoļos un daiļprozā šad tad paužas spēcīgs libido un ka ar dziņām var saistīties gan līksmi, gan drūmāki pārdzīvojumi. Puritāņi ar didaktiskām ievirzēm uz šādu pārdzīvojumu izpausmi literātūrā mēdz raudzīties greizi, bet mākslas darbu vērtēšanā ieteicams nelikties ne zinis par puritāņiem. Manuprāt, daiļliterātūrai jārāda cilvēka dvēselisko īpašību kopdarbība un daudzveidība, nevis jāpievēršas tikai vienpusīgi apgarotām domām un jūtām vai brutalitātei un "lopiskām" iekārēm. Latviešu literātūrā erotika reizē atklātā un gaumīgi mākslinieciskā veidā bieži paužas Virzas un Medeņa sacerējumos (uz to vairāk vai mazāk klīrīgi reaģējis pat dažs literātūras darbinieks!). Atklātība parādījusies ari dažu dāmu vārsmojumos, kaut vai šādās Alijas Baumanes rindās:

Man notvīka krūts,

kad skāra tavs skats,

Un sala, kad tuvu biji tu pats

Un dzirdēji sapņus skaļus.

Izteiksmīgs piemērs šai ziņā ari trešais pants Valdas Mooras dzejolī "Kleopatra":

Blāv smagais spogulis kā asmens smails,

Kur nomests tērps grimst atspīdumā miklā,

Tur šūposies mans augums karsts un kails,

Kad tevi nākam ieraudzīšu stiklā.

Līdzīgas atklātības nebūt netrūkst Zemdegas grāmatās, jaunāko vārsmu krājumu ieskaitot, īpaši nodaļās "Vēlreiz meža zemenēs" un "Plašuma malā". Šī atklātība ir pilnīgi bez mūsdienu popkultūrā tikpat kā obligātās vulgaritātes un palaikam liecina par dziļākām jūtām, nevis tikai par kaislīgu aizrautību vai rotaļīgu erotiku, piemēram:

Tas vārds vairs nav skaļš,

kas mani ar tevi sien,

ne varavīksne pa ko staigā sapņojot,

    bet tvirts un kluss -

    nesams, sargājams.

No sienas līdz sienai tas

istabā izplešas, kad tevis nav.

Tev blakus noguļas,

ja mani citur zini.

Tas vārds, laika pārkausēts,

tagad no citas vielas -

    ne vairs tauriņa lidojums,

    ne smags torņa zvans,

bet elpa, pulss un pieskāriens

svelmē un puteņos.

                                        (89)

Atklāti sakot, ne viss, ko Aina Zemdega laidusi klajā, ir pirmās šķiras un augstākā labuma veikums (tas pats būtu sakāms ari par daudz slavenāku dzejnieku produkciju gan mūsu, gan cittautu literātūrā), bet viņa nepārprotami ir īsta dzejniece ar intuitīvu, tēlainu uztveri un labām izpausmes spējām. Īsta dzejdarba veidošana - lai cik neatlaidīga un apzināti kontrolēta - allaž ir lielā mērā nojautu vadīta un vismaz drusku līdzinās dēkai. Pat loti iezīmīga intelektuālā rosme īstā dzejā ir tikai viena no sastāvdaļām, nevis galvenais; šādai dzejai var būt retorikas piejaukums, bet dzejdarbs būtībā nav retorisks. Īstas dzejas rašanās vienmēr ir drusku neaprēķināma un patvaļīga; rezultāts liecina par cilvēka dvēseliskajām norisēm, bet (līdzīgi mūzikai) nav atbilstoši ietveŗams jēdzienos. Kādas doktrīnas ilustrēšana ar vārdu palīdzību nav dzeja ari tad, ja tai dažviet ir dzejiska piekrāsa, jo dzeja būtībā ir spontāna pētīšana (eksplorācija), nevis lasītāja pamācīšana, pierunāšana saskaņā ar, teiksim, kādu iepriekš formulētu polītisku vai reliģisku viedokli. Antīkais uzskats, ka dzeja reizē pamāca un sagādā baudu, nav gluži aplams, bet "mācīšana" īstā dzejā ir intuitīvu ieskatījumu atklāsme. Bez tam jāievēro, ka dzeja var maskēties kā retorisks paudums (šādu sacerējumu netrūkst kaut vai Strēlertes krājumos), bet vērīgs lasītājs manīs, ka izšķirīgais faktors tomēr ir spontāna iejušanās un pētoša iztēle, nevis vairāk vai mazāk praktiski ievirzīta apvārdošana, kas ir retorikas pamatiezīme. Morālisti un diktatori lūko neaprēķināmi eksploratīvo dzeju iejūgt pareizticības ratos, taču pareizticība (t.i. šāda vai tāda paveida ortodoksija) ir kaut cik apvienojama ar labu dzejošanu vienīgi tad, ja "pareizie" uzskati ir iesakņojušies dzejnieka psīchē, bet nav uzbāzīgi un lielā mērā pieļauj brīvu cilvēka dzīves pētīšanu. Dzejnieks var šad tad rīkoties ar abstrakcijām, bet tās nebūt neliecina par vairāk izsmalcinātu dzejisko skatījumu un nereti cītīgāk kalpo doktrīnai nekā poēzijai. Dzejas pārdzīvojuma derīgākie izteiksmes līdzekli biežāk atrodami jutekliskā uztverē nekā abstrakcijās. Ne velti Virza savā didaktiskajā poēmā "Dzejas māksla" mudina:

Jums saku, dzejnieki, pirms kādu domu slēdziet

Jūs pantos savējos, no abstrakcijām bēdziet.

Arī Zemdegas vārsmās izpausme nereti saistās ar juteklisko uztveri, piemēram:

Tik lēni, lēnitiņām

viens otram tuvojamies

kā koki.

Tikai sakņu galiem saskaramies.

Prēriju upes lēnā slīdēšana

tāls okeāna sauciens.

(82)

Šai grāmatā netrūkst vārsmu, kuŗās Zemdegas tēlainā izteiksme bīstami pietuvojas žurnālista reportāžai (tas gadījies ari viņas daiļprozā), taču pa lielākai daļai autorei veicies atmest tās sīkdaļas, kas pārāk atšķaidītu dzejisko izteiksmi. Izcili sekmīgas izvēles piemērs atrodams 19. lp., lai gan satura ziņā dažs gaŗāks, vairāk detalizēts vārsmojums (piemēram, "Vasara Vidzemē", "Patiess stāsts") sekvencē "Bēdu dziesmas" ir iespaidīgāks. Samērā paviršāka pieeja šai ziņā manāma nodaļā "Saules viesi", tomēr jāatzīst, ka šis "poēmiskais tēlojums" (kā autore to nosaukusi) ir diezgan interesants un drusku atgādina Ērika Linklētera dzirkstigos romānus, mazliet ari Švābes poēmas "Ceilona", "Kufijs", "Balle".

Zemdegas grāmata izdota pieticīgi, bet rūpīgi (laikam gandrīz bez iespiedumkļūdām) un diezgan glīti.

 

Gundars Pļavkalns