JUBILĀRES DĀVANA LASĪTĀJIEM

Indra Gubiņa. Kā es Tevi mīlēju. Romāns. Itakā, ASV: Mežābele, 1997. 186 lp. Maijas Hinkles vāka mets.

 

Ar šo grāmatu, kas viņai divdesmit trešā un šogad (1997.) izdota arī Latvijā, čaklā autore it kā pasniedz saviem lasītājiem jubilejas velti, jo viņai pašai 1997. gada 8. augustā piepildījās apaļš mūža gadu skaits. Par jauno romānu un šo to citu ar Indru Gubiņu (I.G:) rakstiski sarunājas Biruta Sūrmane (B.S.).

B.S.: Kritiķe Nora Valtere savā laikā izcēlusi Tevi kā iejūtīgāko un spilgtāko mūsdienu sievietes pārdzīvojumu un problēmu izpratēju un tēlotāju. Tavu pēdējo gadu romānu varones ir latviešu sievietes, kas tuvojas pensijas gadiem, dzīvo Kanadā un risina samezglojumus savā dzīvē, kādus radījusi vientulība un nesekmīgi tuvības meklējumi ar pretējo dzimumu. Kas tevi mudināja savā jaunākajā darbā kā galveno personu izcelt vīrieti un labu daļu vēstījuma veidot no viņa redzes viedokļa?

LG.: Sievietes pārdzīvojumos un domu gājienos varu pilnīgāk iejusties, kā arī tēlos iepīt savus pārdzīvojumus, bet sākot rakstīt šo romānu, es nedomāju, kas būs galvenā persona. Patiesībā galvenās personas ir abi: Gotlībs un Vaira. Laikam rakstot iznāca tā vairāk uz notikumiem pavērties ar Gotlība acīm, tas viss!

B.S.: Rakstnieki dažkārt žēlojas, ka esot grūti izdomāt savu darbu personām vārdus. Vai līdzīga ķibele Tevi mudināja savam varonim dot vācisko kristāmvārdu - Gotlībs?

LG.: Dīvainā kārtā vairāki lasītāji man jautājuši, kāpēc vāciskais vārds - Gotlībs. Ja būtu - teiksim, Valters, Oskars vai Helmūts, kuŗi arī ir vāciski vārdi, droši vien nevienam tas neliktos savādi. Man negribējās manis radīto topošo mākslinieku saukt ar Jāni vai Pēteri: Gotlībs manām ausim ir tāds skanīgs vārds un latviešu kalendāros bijis sen.

B.S.: Vai Tev bija kāds vai kādi prototipi, kuŗu īpašības Tu iekausēji Gotlība tēlā?

I.G.: Nē, tie visi patiešām ir manis radīti tēli. Atsevišķas situācijas gan dzīvē novērotas, bet ne jau tieši tādas, kā es rādu. Esmu redzējusi, kā vīrs dzīvo uz sievas rēķina, vai arī - kā sieva palīdz vīram izskoloties, bet pēc laiciņa viņš aiziet ar citu. Tādi gadījumi nav nekas specifisks latviešiem.

B.S.: Man Gotlībs, būdams īdzīgs, viegli aizvainojams, greizsirdīgs, paštaisns, savtīgs un dzīvodams uz sievas rēķina, atstāja nesimpātiska vīrieša iespaidu. Vai tu viņu tādu biji sākotnēji iecerējusi, jeb vai tēls rakstot sāka dzīvot savu dzīvi, kā to kādreiz apgalvo citi autori?

LG.: Patiesībā Gotlību negribēju rādīt kā nesimpātisku tēlu, bet laikam tās negatīvās īpašības izcēlušās vairāk. Tagad redzu pati, ka būtu derējis parādīt viņu vismaz kā simpātisku skolotāju.

B.S.: Gotlībs savai otrajai sievai Ievai sākumā neteica, ka ir vēl precējies ar Vairu, tātad mānija abas divas un pie Ievas aizgāja tikai tad, kad Vaira viņu bija izdzinusi no dzīvokļa (par kuŗu tā maksāja).un Ieva mantojusi mājiņu laukos. Vai Tu domā, ka Ievas pašaizliedzīgā un visu piedodošā mīlestība ir morāli augstvērtīgāka nekā Vairas, kuŗa uzupurēja savas studiju ieceres, lai Gotlībs varētu piepildīt savējās, un piecieta arī daudz ko citu?

LG.: Par mīlestibas vērtību es vispār nedomāju, tikai rādiju, ka mīlestības arī var būt dažādas. Vaira - paļaujas jūtu spontanitātei, kamēr Ieva rāmai plūsmai. Gotlībs Ievu un viņas labestību patiesi novērtē un viņu mīl, tikai - citādāk nekā Vairu.

B.S.: Gotlībs nespēja piedot Vairai viņas nežēlīgo izrīcību, uzzinot par viņa iesāktajiem sakariem ar Ievu. Man šī Vairas rīcība likās visnotaļ pamatota un pareiza. Kā Tev? Vai patiesa mīlestība patiešām var piedot itin visu?

I.G.: Vai Vairas nežēlīgā izrīcība bija pareiza vai ne - par to jau viņa pati vēlāk šaubās. Loģiski apsverot tā brīža situāciju, varbūt arī pat ne pamatota. Viņa vienkārši lāvās mirkļa dusmām. Vai patiesa mīlestība var piedot visu? Droši vien ne, tikai var nepiedodamo pabīdīt malā un ikdienas sadzīvē uzturēt mieru un saskaņu. Man liekas, Ieva to dara.

B.S.: Sagadīšanās pēc arī 1995. gada Pūlicera balvas (Pulitzer prize) ieguvēja, kanadiešu rakstniece Karola Šildsa (Carol Shields) šogad laidusi klajā jaunu romānu (Larry's Party), kuŗš, līdzīgi Tavējam, rakstīts no vīrieša redzespunkta. Tādā sakarā gribas pajautāt, vai Tu kaut kādā netiešā veidā ļaujies apaugļoties no kanādiešu vai kādas citas literatūras? Vai trimdas (tagad diasporas) rakstniekam būtu jāizvairās no vietējās literatūras iespaidiem, lai savos darbos saglabātu etniskās identitātes īpatsvaru?

I.G.: Nedomāju, ka būtu jāizvairās no jebkurās literatūras iespaidiem. No daudz kā var gūt ierosinājumus vai mācīties. Karolas Tildas darbus neesmu lasījusi. Neesmu arī īpaši domājusi par etniskās identitātes izcelšanu. Vienkārši rakstu par sava laika un savas apkārtnes cilvēkiem, kas man vispazīstamākie un saprotamākie. Man tie ir trimdas latvieši.

B.S.: Vai Tu vēlētos vēl ko piebilst par savu jaunāko romānu, savu daiļradi vispār, vai par ko citu?

I.G.: Jā, lūgumu lasītājiem. Lūdzu, pērciet grāmatas! Tas ir tik svarīgi mūsu rakstniecības un grāmatniecības pastāvēšanai. Ja lasītāji grib trimdas autoru jaunus darbus, šejienes izdevniecībām ir jāpastāv. Agrāk grāmatas bija iecienītas dāvanas. Kāpēc tagad tas tā vairs nav? Ja plaukti par pilnu, sūtiet radiem, paziņām, bibliotēkām uz Latviju, viņiem trūkst šeit izdoto grāmatu, kā arī līdzekļu pašiem tās iegādāties.

B.S.: Tavi lasītāji noteikti cer, ka Tu atkal lolo kādu literāru pasākumu. Vai Tu būtu ar mieru par to izteikties?

I.G.: Jā; es loloju literāru pasākumu - savākt vienkopus un sakārtot pēdējos gados periodikā izkaisītos savus dzejoļus. Ko ar tiem iesākšu, nezinu, tikai zinu, ka pašlaik dzejai nav ne izdevēju, ne lasītāju. Vai vēl kādu romānu uzrakstīšu, negudroju. Kāds laiciņš jāpadzīvo kā "normālām' cilvēkam.

B.S.: To Tu esi godam nopelnījusi! Tikai, lūdzama, nekļūsti pārāk "normāla"! Paldies par sarunu.