Foto:

A. Ezergailis

*Dr.phil. Modris

Zeberiņš, no kura

spalvas nācis pusducis

romānu un īsstāstu

krājums, sarakstījis

dzejoli Migla īsi pirms

nāves 1995. gadā. Tas

labi raksturo viņa ilgo

un dziļo attieksmi pret

mūziku.

Sūbējuša sidraba

Pats gala irums bezlaicības dzelmē,

Tavs vārds ir veļu vientulība.

Migla. Requiem aeternam dona eis, Domine...

Kā māte, segdama tu apsedz

Ko zināt negribi, pār visu pašu Nezināmo.

Ai vientulība, veļu aizlaicība,

Kur īstenības nav, tik šķitums, vāvuļo un raud.

Salve me cum caritate, miegs te neļauj celties.

Man toreiz bija trīspadsmitais gads.

Bij Lielā Piektdiena.

Tēvs, cēlies, mani modināja

Gaiļos otrajos, kad saka: četri.

Salve me cum caritate... Par agru!

Bet Lielā Piektā laukos neiet lopus kopt,

Tik burvjus gaiņā, pīlādžrīkstēm,

Zaļā Ceturtdienā lauztām.

Tik migla.  Viss pa miglu. Tēvs mani piecēla.

Tas bija Ziepniekkalnos, Pārdaugavā,

Ne jau uz laukiem, ne pie lopiem,

Lielā Piektā, Māras baznīcā

Būs piecos Verdi Rekviēms.

No Ziepniekkalniem, Pārdaugavas

Turp jātiek kājām.

Luktā diriģēs pats Leo Blechs

Un ne jau burvjus pīlādžrīkstēm dzīdams.

Dies irae, dies illa...

Kā Verdi liek tur bungas dauzīt,

Rīgas kori šausmās kliegs:

Requiem aeternam

Dona eis, Dominē

Et lux aeterna luceat eis...

Mums kājām jātiek, miglā, pāri Daugavai.

Ak, Kungs, kur ir tie tilti, tilti miglā?

Mēs otros gaiļos izgājām,

Lai trešos gaiļos pulksten piecos

Tiktu katedrālē, kur Leo Blechs būs priekšā:

„Katra opera ir trako māja,

Bet Rīgā dzied nedziedināmie trakie.”

Tur Operas un Radio orķestri

Un visi kori, kuriem Dievs bij devis godu dziedāt,

Un lielā Milda, saldais tenors Priednieks

Un mamma Herta Lūse, Lāčplēsis pats Ādolfs Kaktiņš.

Piecos no rīta, pašā Lielā Piektā,

Stenēja un pūta vecais Leo Blechs,

Pa zelta riņķī grieztām trepēm

Katedrāles luktā kāpdams

Requiem aeternam

Dona eis, Domine,

Et lux aeterna.

Bet mēs ar tēvu aizelsušies

Steidzamies pāri Daugavai

Zem vecā tilta spraišļiem miglā.

Bet jātiek! Jātiek!

It nekas tur Ziepniekkalnos, Pārdaugavā

Lielā Piektdienā tik agri neiet.

Ne tramvaji, ne autobusi,

Tik mēs, kā laucinieki, kājām.

Bet ziniet, mēs pat Pārdaugavā

Sadzirdējām dunot katedrāles zvanu

Ar sveicieniem tai Lielai Piektai.

Tik tālu... pārlaicīgi... un tik tuvu.

It kā ar atbalsīm no visām mūžībām

Tai lielā Piektā,

Vadot mūs caur miglas šķitumu

Uz Lielo Nezināmo.

KÄRLEKS-ROMANEN*

MĪLESTĪBAS

Blond Vēnus pacelies cōr ūdiņburzguļ siet

un sapelde uz mal a man pa jūrsviļņ šļakam.

Uz klintsrag iedobam bi dujem atpūts viet.

Es pakace a rok uzvilk tev sov blakām.

Uz akmen, ne tik mīkst kā princese uz ziern,

tu vaļig izstiepes un cepne mugur a sōl.

Ka tov dujdesamtviens, ka smuks tu kā jōn stiern,

es gribe sajūsme jemt piekladzant vis pasōl.

Nekādigs mīlstebs peršs, vien zinšen aptur drēbel,

un mēs var piejemt to tikpat kā kād svēt likam.

Jōns puiss a apstājem un dvēsels visād ķebel

bi glābts, kad ierōdze kā brīnam sievišk plikam.

A jōnebs gavilēm viņš rokes askets metes,

kas vise būtebe bi kristig jušen glabes.

No visam izštrandes es atkal bi likts pretes

te zeme, kur es dzims, kas atkal man bi dabes.

Romeo, Julia, Izolde un Tristāns dveš

sovs laimebs izplūšen mūs tēv un tēvtēv kristbe.

Tad sūklig romantik mēs i vis noraksteš.

Tīrs gaiss a diensgaišam le ienāk guļamistbe!

Mēs zin, ka mīlestebs lūst a ōgust mēneš kaireb

nest kāde klīnike sov ōgleb maije lik.

Jōn paōdz tagad mums i mijas kōtrig vaireb

un klīrig apsapņeb uz lietišķ labpatik.

Jemt prectes? Vo nu prāts! Pa ķēm es vel nov gājs!
Sov brīveb grib mēs paš vel valdīt pa sov nōd!
Tu paliks pie sov vīr. Man pašam i sovs mājs.
Mūs kopeb noteiks vien: cik dzimšens kontrol drōd.

Mēs ceļes nesmeses nekādam bānckungam.

Kād mūžig uzticeb mēs nesols it nekust.

Mūs mīlstebs pazvērjams i dots tā pagaidam:

Mēs lems viens otar mīlt tik ilg cik būs mums lust!

Ciliks i moderns ju. Tas nov a āzspriedam.
Es laikam bijs vien tāds kā vis tie poligāme.
Kāds sievišķs vilan mūs. Kurš gan var atteikt tam?
Tu vis to iznēse un nepārtaise drāme.

Wein, Weib, Gesang. Ja gan.  Viš dance, uzmets gar.

Tas bi gluds sākams tam, kas man gar acem lēke.

Mans sānleicans vel ilg tov sasāpe. A var

tu beiges pamet man un metes sove dēke.

Ak Vēnus iesnōdses, kad tu i atrast tād,

kād renesansig skunst tov soves bildes rādes

a plōkst uz atklāt kleip, a skaten kā nekād!

Pa ko gan sapņe tu? Kas tov ac priekše stādes?

Ak Vēnus iesnōdses, no putam piedzimas,

tovs jōnaviges tēls te blāzme nu man pretes.

Bet sapnig noskatšnes man dullams nepiepras,

es tikes, acs āzmidzs, vien uz tov ōgam metes.

Tad trešes eņģels nāc un bazun lik pie muts –
un kāde zvaigzne tik cōr Pienceļ zvīļam kritams,
kur griezes nebulōzs kā zōdeš debes stuts...
Un šaje zvaigzne vārds bi Vērmel – ļōnam škitams.

Un vīrišķs, saslices a sievišk, kas tam tik,

pie dzīvebs avatem ik diens gā laimīgs justes.

Un ļōnes spīdekels tiem ūdiņ dzelme sik

un šķeban piesmak dev viņ saldkairiges lustes.

Kā zibiš sit pa pier man sāpig atskāršen,

ka tu bi pasole vienvienigs, kas man klusan.

Pa vēl! Es dabe zint, ka cits kāds mīlniks sen

tov mīkstes blondes sprogs jem izbužan uz ķusan.

Mans dārgams vieniges, kas kādreiz uznir aš

No jūrsput burzguļem uz klintsrag ciete bruģ!

Mēs galē izšķīres peic piec gan nesapraš.

Es palikes uz steķ. Tu pajēm ceļ uz kuģ.

Kā var dujs dvēsels iet un pamest cit cit bēte?
Es āzlaid telegrām: – Nu piedo man, brōc mā!
Un dabe atbild: – Voirs nov jēg, ka te ko pēte!
Voirs darāms nov nekas a to, kas bi un gā. –

Es bi ju iesapņes kad izlīdznam uz to vīz,

ka izrunses pa vis, kas nejōk dārts un teikts,

kad kāds no ārzemem man piesūte tad ovīz

a ielikt pasludnam, ka tu, mans drōgs, i beikts.

Es apglōdes tov kāj kā putniņ a mīļ gleznam.

Kā šodien atceres mans roks tov jōnebs rot.

Tām bagāts atmiņ pūrs pa vis tov ōgam greznam.

Ik pierkstgals man pa to var ticam lieceb dot.

Tov smukam noblindants, es vel kōč pat pa miegam

uz guļampalagem un ķusnem atrast zint

tovs ōstiņs izliekam un krūšgal iespiest liegam –

man rok svētgājam mērķ – un domes paldies svint.

Mans ōgams atmiņes nu svilst kā dedzant plod.
Neviens to nevar dzēst vo ieslēgt kāde vāpe.
Vo es i noziedzes pret mīlsteb un dabs sod?
Ik mīlebs pārkāpām vienmēr kāds zibiš trāpe.

Cōr dōdzem gadskārtem es neāzmierss tov tēl.

Jel palīdz, vienige, man apvaldīt šo kvēl,

kas ploses dvēsele a nesavaldig žulgam!

Ļōj būt man tov pa priek a mīlig altārspulgam!

No atmiņ šķīstšnes ells tu iznakas tīr balt.

Pa mūžig piemin tov šī litānij bi kalt.

Ik paōdz upurs pras. Laiks mūs pa tādem lik.

Iet mūžebs rāt uz priekš tiem pār, kas apše tik.

Es lādzig apperšes mūs biedrisk kopegājam.

Le ōgstāks vars nu do sov atzinām vo rājam!

Mums jōneb sen āz kaln, tās grāmats iemests sārtes.

„Uz citiem tālamem es nu sov gājam kartes.”

Vel vienmēr sites viļņ un puts pret krastmal krājes.

Duj prete element – viņ ienaids vel nov dzijs.

Lūst pro pa pasōl skriet zūd ilges pabūt mājes,

kōč sierd man neāzmierss vel gadem to, kas bijs.

No mūžig avat dzīls a neizsakam sakar

uz svītrain gliemežvāk kas pacēluses man,

pa uzticeb li nāv tu stāve li mūž vakar...

Tovs zilēs korāls vel vienmēr cōr dvēsel skan...

Atdzejojis Alan Vils

Zviedru autors Hjalmar Gullberg (1898-1961) bija savā laikā un

savā zemē vispopulārākais dzejnieks. It sevišķi viņa agro gadu
mīlestības lirika aizrāva plašas lasītāju aprindas. Te bija svaigi

vēji toreiz jaunā laika garā. Dzejoļu svīta Mīlestības romāns

savukārt piemeta vērmeles par brīdinājumu tiem, kas mīlestību

pārāk viegli ņem. Šo divatā bezrūpībā sākto, bet zaudējuma un

atmiņu smeldzē nobeigto romānu pantos Alant Vils ir pārcēlis

ventiņiski.

Alant Vils un pazīstamais dzejnieks Fricis Dziesma (īst. v. Fricis

Forstmanis) ir viena un tā pati persona. Viņš laidis klajā vairāk

nekā desmit dzejkrājumus, vairākus no tiem ventiņu izloksnē.

Dzīvo Stokholmā. 1997. gada PBLA Tautas balvas laureāts.

Kā gliemezis pie tevis lienu

ar savu gludo samta jaku

un, ja vēl šodien nepasaku,

ko strazds man pateica

par mīlestību un par nāvi,

tad pacieties, jo tā tam jānotiek,

ka arī puķēm esot mīļi

ar tādiem mājsaimniekiem jāsatiek.

Dzejnieks un kartogrāfs Ivars Lindbergs pēdējos gados vadīja

Latviešu Rakstnieku Apvienību (LaRa).