Jaunā Gaita nr. 212, marts 1998

 

 

Jānis Gorsvāns

CIEMOS PIE SĀBRIEM

 

Jānis Gorsvāns un Jānis Klīdzējs.       Foto: Inta Lūsiņa

Pirms šovasaras iecerētā brauciena no Dievidkalifornijas uz Ziemeļkalifornijas pusi, uz Mēness ielejas, uz Amerikas rakstnieka Džeka Londona vairākās grāmatās iemūžināto Sonomas ielejas pasauli, tagad nu jau pamatīgi apkārtējo nogāžu vīnogu krūmājiem apaudzētu, piezvanīju Jānim Klīdzējam, zinādams, ka viņš dzīvo tajā debesu pusē, Napas pilsētā. Nevarēja taču ciemos braukt, iepriekš nepiesakoties. Manam zvanījumam atsaucās Jāņa dzīves biedre Emīlija. Stāstīju, ka gribētu runāt ar Jāni. Bet bija pretjautājums: “Kas, lūdzu, zvana?”

Pavēstīju savu vārdu, un drīz pēc tam saklausīju Klīdzēju Jāņa balsi. Stāstīju, ka tā, ap Jāņiem Inta un es esam paredzējuši būt viņa pusē - vai Jānim būtu iebildumi, ja piestātu arī Napā, viņa mājā?

Jānim iebildumu nebija.

Ka Jāņa Jaunsudrabiņa trimdas gaitu pavadītais laiks būs saistīts ar Vācijas pilsētiņas Kerbekas vārdu, kā Anšlava Eglīša aizvadītie gadi svešumā saistās ar Amerikas pavalsti Oregonu un Dienvidkalifornijas jūrmalas pilsētu Pasifikpalisadēm, ka visu citu mūsu rakstu kalpu ikdienas un arī svētku dienas ir saistījušās ar zināmām un nezināmām pilsētām, lauku un kalnu mājām, tā Latgales dēla Jāņa Klīdzēja dzīves vieta svešumā ir sasaitījusies ar Ziemeļkalifornijas Mēneša ieleju. Ziemeļkalifornijas Sonomas apvids ar lēzenām nogāzēm, pakalniem un pāri zaļgani brūnganām ielejām, skatāmām citām nogāzēm un pakalniem, daudziem vīnogu krūmiem apstādītiem.

Jāņa Klīdzēja dzīves gadi svešumā, Amerikā, ir saistījušies ar Napas pilsētu, kas ir iegūlusies apkārtējo pakalnu plaukstās.

Ar Jāni Klīdzēju man ir bijušas šādas un tādas sagadīšanās.

Abi esam dzimuši tai pašā datumā, lai arī ar nelielu gadu atstarpi.

Kopējā vārda diena varbūt nemaz nav piemināma.

Jānis Klīdzējs savās vēstulēs un satiekoties, mani vienmēr ir saucis par sābru - kaimiņu - jo viņš ir dzimis Sakstagala pagastā un es Makašānos, gandrīz vai akmens sviediena attālumā. Šie abi pagasti ir bijuši sābros un ir arī tagad, vienīgi krievu valdīšanas gados Makašānu pagasts, viens no lielākajiem Latvijā, tika saskaldīts trijos pagastos. Bet Sakstagala pagasts noturējās, paglābās, paturēja savu vārdu.

Citas sagadīšanās, satikšanās - ASV Rietumu krasta Latviešu Dziesmu svētki Pasadenā, 1978. gadā. Toreiz man radās doma radīt LARAS USTABU, kuŗā pulcētos dzejnieki un dzejnieces, rakstnieki un rakstnieces, mākslinieki un mākslinieces un visi citi un citas. Un drīz vien tā Ustaba bija pilna, sevišķi vakaros. Tur bija Sarma Muižniece, (vēl tagad, vismaz 20 gadus vēlāk, atmiņā ir patvēries skats, kā jauna un jauniņā, 17 gadus vecā dzejniece sēdēja LARAS USTABAS gultā, sakrustojusi kājas - un rakstīja dzejoļus). Olafs Stumbrs, Anšlavs Eglītis un Jānis Klīdzējs. Un milzums citi un citas. LARAS USTABAS viesu grāmatā Jānis Klīdzējs ierakstīja:

Viss skaistums dienu pelnos
Ir dzīve, skaistums šis -
Jo - Dievs ir visos velnos,
Ir ellē debesis! -
(1939)

Jānis Klīdzējs

Jāpastāsta, ka Dienvidkalifornija un Ziemeļkalifornija ir divas dažādas un diezgan atšķirīgas pasaules. Atceros, ka man pirms daudziem gadiem piezvanīja kāda Mičiganas tautiete un prasīja, cik bieži es satiekos ar tādu un tādu Ziemeļkalifornijas tautieti, jo - “Jūs jau turpat kaimiņos esat.” Jā, kaimiņos, bet 400 jūdžu (640 km) attālumā, kādu sešu stundu brauciena attālumā.

Kalifornijas iemītniekiem ir bijušas domas radīt divas atsevišķas, Dienvidu un Ziemeļu Kalifornijas pavalstis. Līdz šim tas vēl jau nav noticis. Bet...

Vēl jau tagad, kādu laiku vēlāk, man gribas domāt, ka toreiz braucām gar Kalifornijas krastmalu, kur deguns rādīja, “uz velna paraušanu”, meklējot jūrmalas skaistākās vietas. Sak' Che sera, sera - kas būs, tas būs. Un bieži vien bija redzami vienreizīgi skati, klinšainas kraujas, jūŗā izkaisīti klinšu puduri, vilinošas baltu smilšu pludmales.

Cik daudzi latvieši ir apbrīnojuši, baudījuši Kalifornijas jūŗmalas ceļu līkumus, nogāzes, kraujas un tālus, dūmakainus skatus? To visu var redzēt tikai ripinoties pa Kalifornijas Pirmo ceļu (Hwy 1). Jā! Tie skati ir vienreizīgi! Klusais okeāns - nevis skatoties tālumā, bet tepat - gandrīz vai rokas stiepiena attālumā, ar stāvām nogāzēm lejā. Inta ieminējās, ka viņai drusku reibstot galva, bet arī priecājās, ka es sēžot pie stūres, kas esot tuvāk stāvajai nogāzei.

Pirmās nakts pārgulēšana bija nelielas Kalifornijas pilsētiņas Sv. Marijas (St. Marie) motelī - pēc nelielas maldīšanās, gandrīz vai iebrukšanas jūŗmalas smiltīs un kāpās. Bet tomēr.

Bija arī apmešanās “Gultas un brokastu” divstāvu mājā ar skatu uz Klusā okeana pusi. (Skats gan maksāja desmit dālderus vairāk, bet - kāpēc gan ne? Jo cik daudzi no mums skatīsam Klusā okeana plašumu un piekrastes viļņus caur “Gultas un brokastu” mājas otrā stāva logu?)

Drusku tuvāk Jānim Klīdzējam.

Vēl jau priekšā bija citas ciemošanās un apmešanās.

Citur, tuvojoties Sanfrancisko pilsētai, bija citas vietas, citi cilvēki, ķiršu, zaļu, svaigu zirņu pākšu pirkšana, jo - kādā ceļa līkumā pavisam negaidot parādījās - bija lasāms aicinājums pēc pusjūdzes brauciena iegriezties, piestāt un pirkt svaigus tomātus, ķiršus, kukurūzu, ābolus un zirņus. Protams, ka tāds sirsnīgs aicinājums lika iegriezties, piestāt un pirkt svaigu to un to.

Un pēc tam iebraucām Sanfrancisko pilsētā. Bija saulaina pēcpusdiena, drusku atkal maldoties, bet beigās tomēr sameklējot “Zvejnieku moli”. (Fisherman's Wharf.)

Tur bija visādi “Tūdaliņ, tagadiņ”, “Tingeļu, tangeļu” veikaliņi, ēdnīcas, visādu labu, pat vērtīgu mantu, bet arī nieku piedāvātāji. Un arī pērkami dzīvi jūŗas vēži. Atcerējos, ka vienu tādu, pirms simts gadiem (ciemojoties toreiz tai pusē), iegādājos un aizvedu gleznotājam Raimondam Staprānam un viņa simpatiskajai dzīves biedrei Ilonai. (Nezinu vai Raimonds jau toreiz bija sācis rakstīt lugas. Bet tas ir cits temats.)

Raimonda mājā nogādātā jūŗas vēža turpmākais liktenis man nav zināms. Varu tikai iedomāties. Šur un tur piestājot, zvanījām Jānim Klīdzējam, bet viņa tālrunim arvienu bija aizsmakusi balss.

Zelta vārtu pilsētā tika aizvadīta saulaina diena. Ielās, pakalnos, ķīniešu kvartālā, Zvejnieku molī; brauciens divriteņa rikšā līdz Pauela (Powell) ielas tramvaja piestātnei, kur tramvaja vīri un sievas burtiski ar savu roku, muskuļu spēku grieza tramvaja vagonu pretējā virzienā pret Sanfrancisko slīpajām ielām, gandrīz vai liekot domāt, ka braucam uz debesu mākoņu pusi un nevis uz ķīniešu kvartālu - tas viss radīja jauku iespaidu par šo Ziemeļkalifornijas pilsētu - ielu slīpumā celtās mājas, bieži ar vienādi veidotiem logiem, durvīm un jumtiem. Un pat krāsām. Droši vien celtām pēc 1906. gada zemestrīces.

Protams, ka bija fotografēšanās ar kuģīti aizmugurē. Tas vizināja ziņkārīgos uz bijušo Alkatraza cietuma salu. Bija domas par kādreiz tur ieslodzītajiem, domas par tiem, kas mēģināja no turienes izbēgt. Negribas domāt, ka starp Alkatraza iemītniekiem varētu būt bijis arī kāds latvietis.

Bet varbūt tomēr.

Protams, to varētu noskaidrot, bet...

Un tā, pārbraucot Zelta vārtu tiltam, bija ripināšanās pa visādiem Ziemeļkalifornijas ceļiem, lielceļiem, aizceļiem, varbūt pat neceļiem, apkārt līku loču, apkārt un garām vīnogu krūmāju apstādītām nogāzēm.

Pēc vēlreizējas zvanīšanas Jānim no Sv. Rafaela pilsētiņas, bija lēmums traukties; braukt ciemos pie Jāņa Klīdzēja un viņa dzīves biedres Emīlijas, kaut kur Ziemeļkalifornijas Mēness ielejā, Napas ciematā. Arī, ja nebija bijis iespējams Jāni sazvanīt.

Pārbraucot Zelta vārtu tiltu, pulkstens bija nu jau tā - ap vakariņu laiku - brauciens līdz Jāņa un Emīlijas mājoklim, varbūt vēl kādu stundu. Ienāca prātā, ka būtu jāmēģina sazināties ar viņa Interneta, Weba, J.K., E.K. iniciāļiem, bet šodienas Jāņa un Emīlijas sazināšanās (ar visu pasauli) man nav zināma. Protams, var jau būt, ka Jānim un Emīlijai visādas tādas Interneta un Weba, E-mail un Čau, čau būšanas ir ikdienišķas Napas ciemata parādības. Var jau būt.

Atcerējos, ka Jānis Klīdzējs pirms 20 gadiem man bija rakstījis, aicinādams ciemos un piesolīdams apkārtējo vīna darītavu apskati, kā arī to darinājumu nogaršošanu. Protams, ka tāds rakstnieka aicinājums kārdināja un glaimoja. Bet toreiz neaizbraucu.

Toreizējos gados tāda ciemošanās vīna darītavās un vīna baudīšana naudu nemaksāja, bet šovasar braucienā redzētās zīmes vēstīja, ka visi ir gaidīti, bet tas maksāšot trīs, četrus dālderus.

Jāņa un Emīlijas pajumtes sameklēšana Napā bija gandrīz vai “brīnumaina”, (kā Jāņa Klīdzēja sābriene Orindā, rakstniece Benita Veisberga varbūt teiktu.)

Pēc Kalifornijas ceļu kartes vadoties, toreiz cerēju, ka brauciens ripinājās uz pareizo Napas pusi.

Bija domas:

“Jāni, kas ar Tevi notiek? Kur Tu esi? Kāpēc neatsaucies?” Bet tālrunis vēl arvienu vēstīja aizņemtību. Varbūt Jāņa Klīdzēja Kalifornijas mājas dārzā auga vareni vīnogu krūmi, un Jānis pats, protams, ar Emīlijas palīdzību, raudzēja tādus vīnus, kas vēkšpēdus gāza ne tikai viņa un Emīlijas ciemiņus, bet varbūt arī viņus pašus.

Tātad - domas un rūpes bija.

Šur un tur līdzenumi, šur un tur nogāzes, atkal apstādītas ar vīnogu krūmiem.

Un tad - lielceļa malu zīmes - līdz Napai 15 jūdzes, Napas centrs - 10 jūdzes - nākošās piecas jūdzes...

Braucot bija ātri domu jautājumi:

“Pa kādām šīm piecām nākošajām ielām jānogriežas, lai sadzītu rokā, lai satiktos ar Latgales dēlu, ar latviešu rakstnieku Jāni Klīdzēju?”

Cik daudzas reizes esam traukušies pa pasaules lielceļiem, cerēdami, ka gan jau ieripināsamies pareizās apvāršņu pusēs.

Intas un mans brauciens no Dienvidkalifornijas kalnu mājas uz Jāņa Klīdzēja māju Ziemeļkalifornijā, laikam jau sen bija ierakstīts pareizās zvaigznēs.

Nobrauciens no Lielā ceļa uz vienām no Napas pilsētas ielām bija pavisam vienkāršs, lai arī nezinājām, kuŗā pilsētas debesu pusē Jānis un Emīlija mājoja.

“Brauksim nost? Atstāsim lielceļu šeit?” Prasīju Intai.

“Nobrauksim šeit?” Atkal taujāju.

Tā bija mana pavisam muļķīga izrīcība, muļķīga, muļķīgu jautājumu prasīšana.

Ka gan Inta varēja zināt prasīto jautājumu atbildes?

Napas pilsētā 1970-tajos gados bija ap 60,000 iedzīvotāju, apmēram piecreiz tik daudz, kā 1930. gadu beigās bija Rēzeknē.

Uz labu laimi pagriezu ratu stūri uz nākošās nobrauktuves pusi.

Un bijām Napā! Nekādus pilsētas debesskrāpjus nemanīju ne priekšā, ne kreisajā, ne arī labajā pusē. Un atkal - “uz labu laimi” - pirmajā šķērsielā griezu ratus pa kreisi.

Emīlija un Jānis te kaut kur dzīvoja. Bet kur?

Iela beidzās kādā citā šķērsielā. Ko nu?

Braucu tai pāri un pieripinājos pie kādas privātmājas ieejas durvīm. Jāpaskaidro, ka to darīju, apzinādamies savu “kolosālo” (kā Latvijā teiktu) nespēju noteikt ne pilsētu ielu sakarības, ne debesu puses, ne virzienus. Pēc daudziem gadiem, daudzām maldīšanās reizēm (un ne tikai svešās pilsētās), biju atzinis, ka visprātīgākais bija - apstāties un prasīt.

Redzēju, ka mājas dārzā līkņāja slaika sieva. Viņa bija pamanījusi manu pieripināšanos un paspēra dažus ziņkārīgus soļus uz manu ratu pusi. Stāstīju savu maldīšanās bēdu un arī to, ka meklēju Sonomas ceļu Napas pilsētā. Tādu ceļu viņa nezināja, drusku paplātīja rokas un lūdza, lai mēs pagaidot vienu sekundi, viņa pajautāšot savam vīram. (Bija kārdinājums pēc viņas teiktajiem vārdiem pavēstīt, ka viena sekunde jau bija garām, “pa tīro”, bet nepateicu.) Pēc pāris minūtēm (kur nu vēl pēc vienas sekundes!) viņa un pusmūža gadu vīrs, nu jau draudzīgas sejas rādīdami, tuvojās ratiem. Bet arī tad ne pusmūža gadu vīrs, ne viņa slaikā sieva nevarēja palīdzēt, stāstīdami, ka tādu Sonomas ceļu nezinot.

Domādams, ka biju nobraucis, iebraucis, iekūlies nepareizā Napas pilsētas pusē, vilku ārā savu adrešu grāmatiņu, sameklēju Jāņa Klīdzēja vārdu, un atklāju, ka viņš un Emīlija dzīvoja ielā, kas saucās Old Sonoma Road.

Pēc Old Sonoma Road pieminēšanas, Napas vīrs un sieva atplauka! Protams, tas esot tepat, pāris šķērsielu attālumā no viņu mājas. Jābraucot uz kreiso pusi pāris kvartālus, tur šī iela beidzoties, un tad jau būšot atrasts “Vecās Sonomas ceļš”. Un tik jāmeklējot meklējamās mājas numuru.

Priecājāmies par tik necerēti vieglo “meklējamā” dzīves vietas - vismaz “Vecās Mēness ielejas” ceļa atrašanu.

Drusku gan brīnījos toreiz un brīnos arī vēl tagad, ka Napas izpalīdzīgā sieva un izpalīdzīgais vīrs nebija varējuši sasaitīt manis meklēto Sonoma Road ar netālo Old Sonoma Road. Bet, kā latvietis teiktu: “Dievs ar viņiem!” Jo beigās viņi tomēr palīdzēja.

Pēc pāris minūtēm bija redzama un lasāma Old Sonoma Road ielas zīme. Tepat - rokas stiepiena attālumā bija Jānis un Emīlija Klīdzēji. Griezu stūri pa labi, bet šoreiz griezu nepareizi. Viņu mājas, viņu adreses numuri nevis auga, bet dila. Griezu ratus apkārt. Ceļš veda augšup lēzenā Napas nogāzē. Inta vēroja māju skaitļus.

“Te! Te tā ir!” viņa gavilēja, Napas pievakares saulē rādīdama uz Napas nogāzē, kokos un puķēs iegūlušos Jāņa un Emīlijas, abu apmīļotu, dakstiņu jumtu apsegtu mājokli.

Jānis bija pamanījis mūsu piebraukšanu, vēra savas mājas durvis, aicināja iekšā. Inta lika viņam galvā Dienvidkalifornijas kalnos un arī braucot uz Ziemeļkaliforniju, vītu ozollapu Jāņu vainagu, stāstīdama un drusku taisnodamās, ka pa brauciena laiku dažas ozola lapas būšot apvītušas. Pie Jāņa un Emīlijas mājas durvīm stāvēdams, pats skaļā balsī skandināju “Līgo, līgo”!

Jānis tādu ciema kukuli nebija gaidījis - un priecājās!

Tieši Līgo vakarā!

Emīlijai aizvedu vīna pudeli, ko biju nopircis kādā Bultgalciema veikalā, netālu no manas dzīves vietas Dienvidkalifornijas kalnos. No manas puses tā bija tāda - ar smaidu – aizvesta dāvana - sak' - nav tā, ka tikai Napas apkārtnē aug vīnogas. (Vēlāk gan atklāju, ka Bultgalciema veikalā pirktās pudeles reibinošais šķidrums bija gatavots Jāņa Klīdzēja mājai netālajās vīna darītavās.)

Ceru, ka ar tādu pat smaidu šo vīna pudeli, nosauktu Bultgalciema vārdā, pieņēma arī Emīlija.

Tai pievakarē bija saraustītu vārdu sarunas, ātru domu izmaiņas. Arī klusēšana, fotografēšanās.

Jānis Klīdzējs ar dzīvesbiedri Emīliju savā mājā, Napā, Kalifornijā, 1997. gada Jāņos. Foto: Jānis Gorsvāns

 

 

Cik daudz var pārrunāt, izrunāt, izrunāties, ciemojoties Jāņa Klīdzēja mājā? Jānis rādīja savas grāmatas, kas tagad izdotas Latvijā. Un to bija pamatīgs klājiens. Protams, Jānis par to priecājās. Priecājās arī par to, ka varēja ar tās puses honorāriem atbalstīt savus radniekus. Bet tai pašā reizē, sarunā ievijās arī drusku skumīgāka balss: “Es ļoti labi apzinos, ka nu ir pienākuši tie gadi, kad...”

“Brauciens uz Dziesmu svētkiem? Nē! Tas būtu par smagu. Ir pat grūti aizbraukt uz Sanfrancisko.”

Jānis Klīdzējs - savā romānā Otrais mūsos raksta: “Nopirkām ... māju”.

Ciemojoties šajā viesmīlīgajā mājā, nebija ne mazāko šaubu, ka šeit dzīvoja sirsnīgs latgalietis, arī viens no populārākajiem svešuma un Latvijas latviešu rakstniekiem. Viņa romānu Cilvēka bērns režisors Streičs uzņēma filmā. Šī filma kādā ārzemju filmu festivālā ieguva Pirmo godalgu.

Jāņa un Emīlijas dzīvojamā istabā pie sienas ir plakāts, kas rāda filmas galveno tēlotāju, toreiz tikai astoņus gadus vecu.

Jānis Klīdzējs ir ne tikai cilvēku vērotājs un sapratējs, bet arī atklāts, tiešs spriedumu devējs. Viņa vērtējumi ir lasāmi visās viņa grāmatās un rakstos.

Napā, Vecā Mēness ielejas ceļa mājā pamazām iezagās Līgo vakara pustumsa.

Jānis jautāja - kur mēs esot apmetušies? Stāstīju, ka netālajā Svētā Rafaela vārdā nosauktajā pilsētiņā.

Jānis, savas mājas priekšā iznācis, atvadoties stāstīja, - lai braucot pa kreisi, pāri netālajiem pakalniem. Pie pirmā (vai otrā?) Ceļu krustojuma jānogriežoties pa labi (varbūt pa kreisi?), lai tad pajautājot kādam. Un tad turpat netālu būšot Svētā Rafaela pilsēta. Inta prasīja un pārprasīja - ak tad pa kreisi pāri pakalniem, pa labi pāri citiem pakalniem?

“Jāni, Tu domā labi”, man gribējās teikt, “bet Tu taču nezini, ka man 'patīk' maldīties. Ja es pēc Taviem norādījumiem, Napas Līgo vakara pustumsā, Tavas mājas iebrauktuvi atstādams, ja es grieztos pa kreisi, lai brauktu pa kaut kādiem svešiem Ziemeļkalifornijas ceļiem, pāri pakalniem, lai mēģinātu nokļūt Svētā Rafaela pilsētā - tā varētu būt liela kļūda.” Bet nodomāju, ka tomēr klausīšu Jāņa norādījumus un braukšu uz to pusi. Bet pēc pāris kvartāliem Vecā Mēness ceļa augstienē griezu ratus apkārt, meklēdams ceļu atpakaļ uz Napas lielceļu.

Inta prasīja: “Bet ja Jānis vēl jau stāv mājas priekšā?”

Jānis tad jau bija aizgājis pie savas Emīlijas.

Pēc tam Jānim vēstulē rakstīju: “Joni! Roksti, roksti!”

Un Inta rakstīja: “Paldies par... ”

Un Jānis atbildēja: “Bija prieks...”

Kādā vēstulē esmu aicinājis Jāni un Emīliju ciemoties manā kalnu mājā, rakstīdams, ka viņiem droši vien te patiktu. Tātad, Emīlija un Jāni - sāciet cilāt savas ceļa somas!

Gaidīšu!

1997.

 

Rakstniekam, gleznotājam, Žurnāla LaRa's Lapas redaktoram (1975-1989) Jānim Gorsvānam par romānu Mans mīļais auša 1988.g. piešķirta Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva. Dzīvo Kalifornijā.