Grants
Jauns latvju rakstnieks, dzīvo Rīgas pievārtē.LIELĀ DIENA
Vitauta Sīmaņa illustrācijas
Matiss bija mazs, neparasts zēns, un viņam bija vectēvs - arī visai neparasts vīrs vārdā Augusts. Matisu darīja neparastu varbūt tas, ka ar vienaudžiem viņam tikpat kā neiznāca tikties, kā arī tas, ka viņam ļoti padevās zīmēšana. Vectēvs, aplūkojot viņa zīmējumus, teica, ka tajos kaut kas ir. Ja tajā bija attēlots kas dzīvs, tad pat visskopākajās līnijās kustība kļuva acīmredzama, ja liels un nekustīgs, kā piemēram māja, - tad pamatīgums lika izbrīnīties. Arī vectēvā bija kas īpašs. Viņš mūžu bija nodzīvojis visnotaļ nošķirti un tādēļ bija iemācījies strīdēties ar sevi. Viņam patika gudri izteicieni, bet laikam tādēļ, ka bija pārāk daudz tādus salasījies, reizēm nespēja izkāpt no to nospraustajām robežām. Tādēļ pats nebija spējīgs uz daudz vairāk kā vien uz ko šādu: Kā tas nāk, ka tik daudz no tā, kas būtu tā vērts, lai to teiktu, kāds jau kādreiz ir pateicis? Atbildi no Matisa viņš protams negaidīja.
Jāsaka, ka viņu materiālā dzīve bija pelēka. Vectēvu tas nesatrauca, jo ne jau patērēšanā ir dzīves sāls, kā viņš teica. Matisam nebija iespēju salīdzināšanai, jo tie nedaudzie, ar kuriem viņš reizumis tikās, dzīvoja līdzīgi. Lai gan, atšķirībā no tiem, viņš pat televizoru tā īsti nebija redzējis. Tā viņi savas dienas vadīja visai rimti un tālu no pasaules kaislībām. Daudz maz ar ārpasauli viņus saistīja vēl radio, bet Matisam tas bija tukšs burkšķis. Tikai pasakas un reizēm arī mūzika tam likās tā vērtas, lai klausītos. Vienīgais, kas Matisu nereti mocīja, bija jautājums par vecākiem, bet Augusts nekad un ne ar vienu par šo jautājumu nerunāja. Varbūt arī nespētu, arī ja Matiss nebijis tik mazs - nedz liktenis, nedz arī līdzcilvēki nebija viņu pārāk saudzējuši.
Matisam ļoti patika zīmēt, īsta papīra viņam nebija, viņš zīmēja uz vecām avīzēm, bet viņa sejas izteiksme liecināja, ka tas viņam ne mazākā mērā netraucē. Viņš avīžu fotogrāfijas papildināja ar savdabīgām detaļām. Parasti tie bija lidojoši putni fonā, puķes, koki. Pie tam likās, ka viņš to dara tādēļ, lai fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem sagādātu prieku viņu plakanajā divdimensiju pasaulē, kurā tie bija iesprostoti. Un viņš arī pilnīgi nopietni domāja, ka tā viņš varētu ietekmēt šo cilvēku dzīvi. Bet ja pavisam nopietni, tad neviens pat nevarētu iedomāties, cik tuvu patiesībai viņš savās šķietamās ilūzijās bija.
Skaisti zīmējumi sanāca uz avīžu malām, kur netraucēja burti. Tās noteica formātu, kas bija šaurs un izstiepts. Visbiežāk tās bija puķu dobes, bet tik pat labi tas varēja būt horizonts ar pusnorietējušu sauli pār kuģi jūrā vai putniem virs meža. Augusts teica: Visgrūtākais zīmējot ir nodalīt to, ko redzi pats, no tā, kas tur ir, vai pareizāk - ko tu gribēji parādīt. Reizēm man pat liekas, ka tev izdodas parādīt vairāk, kā redzi pats - to nu gan es laikam nespēju saprast.
Augusts Matisam mēdza daudz stāstīt, bet laikam jau viņam īpaši nerūpēja, vai zēns klausās. Savādāk noteikti būtu pamanījis, ka bieži tas bija iegrimis savās nodarbēs, un nez vai saprastu, ja arī klausītos uzmanīgi. Salamanam taisnība - viss ir tikai vējš laukā - lai jau to ķer, kam vajag. Cilvēcīgo attiecību skaistums, viņš errojās, vērtība, kas mani iebradājusi dziļāk, kā cilvēks drīkstētu atrasties. Reizēm viņa vārdus slepens novērotājs varētu saprast kā taisnošanos par savu dzīvi. Tā gan varbūt būtu maldīšanās. Visticamāk, ka tā, jo kāpēc gan viņam būtu jātaisnojas? - ne jau taisna prāta vai gribas viņam kādreiz bija trūcis.
Augusts zināja daudz stāstīt par seniem laikiem. Tas ir savādāk, kā pasakas, Matiss sprieda, bet kas būtu, ja neviens to nebūtu pierakstījis? Ai..., Augusts atmeta ar roku, raksti vai neraksti, - visiem savas šķietamības tāpat ir stiprākas par vēsturi. Labi vēl, ja katram tās ir savas. Ko tur..., katrs pats par sevi atbild, un arī man ir bijis jāviļas. Galu galā, labāk ātrāk, bet nekad jau nevar būt drošs, ka pēdējoreiz.
Reizēm viņš Matisam teica, ka ne visas dienas atnes ko jaunu, bet ne vienmēr viss jaunais ir gaidīts. Viņš domāja par savu nāvi. Īsta iemesla gan nebija, jo vecuma vainas viņu pārmērīgi nemocīja. Tad gan viņš raudzījās, vai Matiss klausās. Viņš stāstīja, kas un kā būtu jādara. Matiss klausījās, jo tas bija kas savādāks kā parasti dzirdētais, bet īstenībā jau neapzinājās stāstītā nopietnību. Nāve ir uztverama realitāte arī bērnam, bet vismaz Matiss neizjuta to, ka tā ir nepārtraukta un nepielūdzama, ka tā nebeidzas līdzīgi kā beidzas miegs.
Tajā gadā rudens bija skaists. Dienas bija saulainas, naktis bija zvaigžņotas, bet neskatoties uz to, salnu nebija. Tas bija rudens gadu pirms Matisam bija jāiet uz skolu. Skola bijā tālu - ciemā un pie tam tā otrā galā, un ne reizi viņš to nebija redzējis. Viņš iztēlojās to kā baltu pili - līdzīgu pili viņš bija redzējis fotogrāfijās. Tā, kuru viņš iztēlojās, gan, varbūt, bija mazāka, bet tai pašā laikā vēl majestātiskāka. Pāris reižu viņš to arī zīmēja, bet bija grūti atrast tik daudz balta laukuma, un viņš negribēja, ka viņa skola būtu aprakstīta ar avīžu ziņām. Nevarēja arī zināt kāpēc viņš to iztēlojās mazāku - vai tādēļ, lai tā ietilptu viņam pieejamā laukumā, vai tādēļ, ka vispār nevarēja reāli iztēloties tik daudz bērnu vienkopu, ka tie varētu aizpildīt kādreiz fotogrāfijā redzētā lieluma pili.
Arī šovasar Matiss palīdzēja vectēvam dārzā, bet šogad viņš jau bija lielāks un spēja vairāk. Augusta dārzā prāvu daļu aizņēma puķes un tās vajadzēja ravēt. Nevarētu teikt, ka ravēšana Matisam sagādātu prieku, daudz aizraujošāk bija lasīt gurķus. Tās ir paslēpes, ko viņi ar tevi spēlē, Augusts jokoja Matisam. Nu jau gurķu laiks bija sen cauri, arī vienīgā rudens ābele bija jau tikpat kā nolasīta. Bija arī vasaras āboli, bet tie ienācās ļoti strauji un tādējādi sagādāja Augustam raizes. Apēst tos nevarēja, kaut kādā veidā konservēt arī nebija jēgas, tā ka vajadzēja krietnu daļu to ābolu turpat arī aprakt virs saknēm. Augustam dziļu, bet nesāpīgu nepatiku raisīja tas, ka vairums ābolu ienācās, vienkārši lai sagādātu mēslojumu nākošajām ābolu paaudzēm, kuru galvenais uzdevums būs sagādāt mēslojumu atkal nākošajām paaudzēm. Reizēm viņš domāja - pie kuriem āboliem viņš pats pieder - pie tiem, kuri apēsti, vai tiem, kurus apraks. Kas man, vai mani ēd vai norok, vai pat sapūstu zarā, vairāk kā uz sauli, es, ābols būdams, savā dzīvē cerēt nevaru, viņš sprieda. Lai kā, tas, ka lielākā daļa jāaprok, nav pietiekošs iemesls, ražojošas spēka pilnas ābeles nociršanai, ja vēl tā būtu slima... Tagad vismaz ar tiem neapēstajiem ir iespēja vienu vasaru redzēt sauli. Es viņiem gan neesmu prasījis, vai viņi grib ciest tārpus, lapsenes, kārus zobus vai sapūšanu, pretī saņemot tikvien kā sauli vasaras garumā, bet ja man vajag ābolus, tad nu nekas cits tiem neatliek, kā pieņemt šos noteikumus.
Tā iznāca, ka tieši šajā skaistajā rudenī, kad vairums darbu dārzā jau bija apdarīti, Augusts nomira. Viņš nomira, kā likās nesāpīgi, turpat atzveltnes krēslā pie verandas galdiņa. Tas bija pēc brokastlaika un vismaz kādu stundu Matiss to nepamanīja. Kad viņš ieraudzīja Augustu, viņš uzreiz saprata, ka tas nav iesnaudies, bet ir atnākusi diena, par kuru reiz tas tika stāstījis.
Matiss aizvēra stiklotās verandas durvis aiz sevis un apjucis apstājās pie tām. Vectēvs viņam likās it kā tas pats pazīstamais bet tai pašā laikā pilnīgi svešs. Par nekādām Augusta teiktajām instrukcijām viņš pat neatcerējās. Atmiņā sastingušais iespaids lika tirpt visām domām. Viņš sāka saprast, ka no nāves nemostas. Vēl gan bija cerība - vectēvs celsies un būs tas pats Augusts kas vakar, tikai jānogaida nedaudz. Viņš vēlreiz un vēlreiz pameta skatienu verandā un vēlreiz un vēlreiz redzētais sita viņa sirdī. Varbūt tas tādēļ, kas es skatos, viņam ienāca prātā un, cerību spārnots, viņš izgāja dārzā. Tomēr arī šeit viņš nespēja aizbēgt no sevis - cerība, ka viņa prombūtnes laikā vectēvs pamodīsies, bija pārāk tieva, lai spētu pievārēt nekustīgo attēlu, kas atkal un atkal izgaismojās viņā.
Diena gāja uz beigām un jau neskaitāmas cerības bija sabrukušas, kad viņš izlēma pazīmēt. Viņš paņēma krāsu zīmuļus un nolēma uzzīmēt skaisto rozi no Augusta dārza, bet līnijas vijās haotiskas un rozes vietā sanāca sarkans pleķis, kas pieņēmās lielumā un neizbēgami pārklāja visu avīzi - gluži kā izlietu asiņu lāma - nepielūdzama un nesasmeļama. Viņš nolēma uzzīmēt putnus, kas viņam ļoti patika bet sanāca tikai melni ķeburi, kas vairāk izskatījās pēc vārnas pēdām. Nē - varbūt ne vārnas pēdām, bet pūces vai vanaga ķetnām ar asiem nagiem galos, kas liecās lai kniebtu tikpat nepielūdzami.
Tas bija vairāk kā Matiss spēja izturēt. Taču pat paraudāt nevarēja. Viņš zīmuļus atstāja turpat uz grīdas. Tā viņš parasti nedarīja, jo Augusts bija mācījis visu sakārtot pēc darba. Kārtējo reizi viņš piegāja verandas durvīm un kārtējo reizi sarāvās no redzētā.
Bezpalīdzība un bailes bija sasniegušas kritisko robežu. Asaras sākumā bez skaņas sāka līt pār vaigiem atstādamas sāļas astes. Matiss sarāvās gultā un raudāja, kamēr vien nogurums viņu nepieveica. Raudot viņam nevajadzēja vilties savās bezpalīdzīgajās cerībās. Laikam tā bija labāk. Labāk bija atzīt savu bezpalīdzību, nevis nepārtraukti vilties. Viņš jau arī nezināja, ka kaut ko atzīst vai neatzīst. Viņš jau arī nezināja, ka tieši vilšanās bija sagādājusi vislielākās ciešanas. Viņš vienkārši raudāja, un tas bija vienkāršs bezdomu emociju izvirdums.
Naktī viņš pamodās nedaudz nosalis, bet bija pilnīgi aizmirsis iepriekšējās dienas notikumus. Dziļais bezsapņu miegs vēl tā īsti jau nebija atkāpies - viņš paņēma turpat gultas galā salocīto segu, izritināja un mierīgi aizmiga, nemaz nepamanot, cik gan neparastā situācijā viņš bija - neizģērbies un vectēva gultā.
Ilgi gan viņam nebija lemts mierīgs miegs. Pirmie bija viņa šodien zīmētie putni, kuri gan bija vairāk līdzīgi pūces vai vanaga ķetnēm, kas sagrāba viņu sapnī. Un sarkanā roze, kas vairāk līdzinājās asiņu peļķei, pārklāja visu redzamo, atstājot viņu vienu. Vienu ar nagiem, kas grāba viņu, lai iestumtu viņu sarkanajā lāmā. Viņš izmisīgi cīnījās, bet tie bija stiprāki, un drīz jau seja iemērcās tajā. Nē, ne tajā - pēkšņi tas izrādījās tāds kā priekškars uz verandu. Jā, visas raudot aizmirstās emocijas tikpat pēkšņi sagāzās pār viņu - neskaitāmās cerības un neskaitāmās vilšanās. To bija pietiekoši, lai šobrīd vairs jaunas nerastos. Tāpēc kā neizsakāms pārsteigums un atvieglojums kļuva tas, ka vectēvs bija dzīvs. Viņš nopietni, bet tai pašā laikā nedaudz zobgalīgi uzrunāja Matisu. Vārdus tas gan nesaprata, bet tie jau arī nebija svarīgi - daudz svarīgāk bija tas, ka vectēvs vispār runāja. Tas likās ilga ne minūtēm, bet stundām, dienām un mēnešiem, un bija tik nomierinoši, ka tikai pēc tik šķietami ilga laika Matiss sāka aptvert, ka runātājs nav vectēvs. Tas, kā likās, uztvēra šo pārmaiņu, un tagad Matiss skaidri saprata viņa vārdus: Redzi, es esmu tavs tētis. Liekas tu neesi visu sapratis, bet tas nekas, svarīgākais, ko gribēju teikt, ir tas, ka mīlu tevi. Tu mani neesi redzējis, un tas arī nav nekāds brīnums, jo es esmu miris tāpat kā vectēvs. Šo vārdu it kā briesmīgā jēga nesasniedza Matisu, jo tai pašā laikā tētis taču runāja.
Viņš vēl runāja ilgi. Tētis gan nestāstīja par sevi. Viņš mēģināja stāstīt ko citu. Arī tagad Matiss to īsti nesaprata, jo tētis runāja līdzīgi kā vectēvs kādreiz un tur bija pilns ar tādiem grūtiem vārdiem kā brīvība, atbildība, ciešanas, laime, vai arī mīlestība, laiks, mūžība, griba.
Pienāca saulains, skaists un silts rudens rīts. Matiss atvēra acis, bet vēl atradās sapņa varā. Viņš pat balsī sauca - Tēti!, bet tad uz mirkli saprata, ka ir pamodies un sapnis ir beidzies, bet ne uz ilgu - ausīs vēl tagad skaidri dzirdamā balss bija pārāk īsta. Tomēr sapnis palēnām viņu atstāja. Lai arī atkāpies, tas bija dzīvs, un Matiss bija drošs. Piegājis pie verandas durvīm, viņš skaidri zināja, ko tur ieraudzīs. Redzētais tikai atsauca atmiņā, ko vectēvs kādreiz bija teicis par negaišajām dienām. Un arī to, kas tagad bija jādara.
Viņš izgāja pa durvīm un neatskatīdamies devās ciemata virzienā. Viņš zināja, kas tur bija jāuzmeklē un kas jāsaka. Dārza malā Matiss pagriezās atpakaļ un redzēja, ka vectēvs ir piegājis pie verandas loga un māj. Varbūt pat vienu otru pieaugušo sadragātu šī ilūzija, bet Matiss tikai pamāja pretī un devās tālāk. Viņš nojauta, ko ieraudzītu skrienot atpakaļ, nojauta, ko ieraudzītu, ja ļautos ilgāk šim mirklim, un tādēļ izvēlējās doties uz priekšu paliekot nesabrukušas ilūzijas iespaidā, bet tai pašā laikā apzinoties tās šķietamību.
Pienāks diena un viņš atcerēsies, ko tētis ar viņu bija runājis. Tam bija jābūt kam ļoti labam, ka spītējot tam, ka bija tik nopietns un nesaprotams, varēja tā mierināt. Tam bija jābūt kam ļoti gudram, ka pat īsti nesaprasts tas bija devis labu padomu. Tai vajadzēja būt īstenībai.
1996
