Gunārs Gulbis

ATMIŅAS KĀ BITES SĪC UN DZEĻ

 

Autobuss apstājas, bremzēm niķīgi čīkstot, un Uldis izkāpj. Atvadu sveicienam izdegušais ungāru dzinējs izgrūž melnu atgāzu vērpeti, kas dzidrajā gaisā tūlīt gaist. Pavasarīgā vēja pūsma un saule no ultramarīnzilajām debesīm glāsta priedes, un gaiss tāpat kā senāk smaržo pēc kāpu smiltīm un jūras aļģēm.

Uldis šai vietā nav bijis kopš tiem dzīves sākuma gadiem, kad optimisms un ilūzijas, nākušas no grāmatām, pavisam nav līdzsvarā ar paša pieredzi. Gadiem ilgi kā kāda parāda sajūta ir mudinājusi Uldi pārstaigāt tās vietas, kas saistās ar spilgtākiem dzīves notikumiem, bet vienmēr ir pietrūcis laika, vienmēr ir bijis darbs, un gadi skrējuši vienā steigā. Tagad beidzot laiks ir it kā apstājies, un tad nu cilvēks var ļauties apcerēm.

Jā, Uldim vairs nav darba, jo viņa daudz gadu vadītā slimnīca ir jauno reformatoru tikko likvidēta. Šodien ap viņu vairs nav un nekad nebūs to pussimt cilvēku, no kuŗiem daudzo gadu gaitā radās ģimenei līdzīga, darbīga saime. Nav Uldim vairs ierasto rūpju par slimniekiem un slimnīcas saimniecību. Viņam tas ir kā nepelnīts sods, jo atņemts ierasts, labi nostādīts darbs.

Bet šajā gaišajā pavasara dienā Uldis par to nedomās. Viņš šodien ir nolēmis paklejot kāda viena tāla gada atmiņu takās.

Ir 1941. gada marts. Ģeogrāfijas stundā piektajā klasē iedrāžas diriģenta Salaka sūtīts mazs zeņķis, kas ritmā ar katru vārdu galvu klanīdams, nobeŗ: − Uldim Graudam tūlīt jābūt koŗa zālē! − Skolotājs Sarma saka: − Ja maestro nevar bez tevis iztikt, tad lieta laikam ir nopietna −, bet tad pasmīn un nobrīdina: − Tagad skrien, bet nākamajā ģeogrāfijas stundā, kaut vai nodziedi visu par šīsdienas tematu − Baikāla „drūmajām stepēm” −.

Lieta patiešām steidzama. Valsts Parauga pamatskolai, līdzīgi citām Rīgas skolām, ir jāsūta savi pārstāvji koristu konkursam. Jaunais izlases koris, ko dibina uz Latvju Jaunatnes Sarkanā Krusta koŗa pamatiem, tiek steidzami veidots rudens dekādei Maskavā. Latvijai jāparāda labākais kultūrā un mākslā, lai pie Krievzemes dižajiem nepaliktu kaunā.

Uldim, kas tikai pāris gadu dziedājis zēnu korī un spēlējis mežragu skolas orķestrī skolotāja Stades vadībā, šāds konkurss ir lielākais notikums dzīvē, kas sola tālu ceļojumu un jaunus iespaidus.

Staltais diriģents, komponists un kokles virtuozs Artūrs Salaks, ar neiztrūkstošo prievīti, pēc kārtas pārbauda dzirdi, atmiņu, balsi un nošu prašanu kādiem pārdesmit pagalam nobijušamies koristiem. Rezultāts ir negaidīts. − No mūsu skolas Tu būsi vienīgais pārstāvis. Turies braši − drošina Salaks un draudzīgi purina Ulda plecu.

Dekādes koŗa konkursa dienā Rīgas 2. vidusskolas gaiteņi ir pilni ar simtiem reflektantu. Lielā zālē pie trim flīģeļiem sēž trīs leģendāri mūziķi: Jēkabs Mediņš, Jānis Mīlzarājs un Alfrēds Kalniņš, kas vien jau liecina, ka atlase būs nopietna. Pārbaude pie sirmajiem kungiem notiek tik labvēlīgi un lietišķi, ka Uldim pāriet no citiem pielipušais uztraukums un pārbaudījums − izturēts! Sajūsmu par uzņemšanu drusku mazina stingrais mēģinājumu režīms Sarkanā Krusta mājā, Skolas ielā 1.

Skolas gadam beidzoties, šo reprezentācijai radīto kori nekavējoši pārvieto uz vasaras nometni Bulduros, kur sākas pamatīgs darbs, „nežēlīgi” stingrā, bet visu mīlētā Jāņa Mīlzarāja vadībā. Koncertmeistare ir Mīlzarāja kundze, kas diriģenta bargumu vienmēr prot mīkstināt.

Repertuārā – tautas dziesmu aranžējumi, Norviļa, Mediņa, Žilinska kompozicijas, bet kā obligātās nodevas polītikai – Dunajevskis un citi „Lielās Dzimtenes” autori.

 

*   *   *

 

Bija jau jūnija vidus, un Bulduru nometnē spraigs darbs mēģinājumos gāja pilnā sparā. Un tad − pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm − 22. jūnijā agri no rīta diriģents sauc visus koristus uz zāli, kur skaļi skan radio diktora pārvērstā balss.

Tas ir ziņojums, ka agri no rīta vācu armija bez kaŗa pieteikuma ir šķērsojusi padomijas robežu, tātad − ir sācies kaŗš.

Ap desmitiem rītā zilajās debesīs bērni redz pirmo gaisa kauju. Viena no lidmašīnām, atstājot aiz sevis melnu dūmu grīsti, krīt, bet debesīs kā divi balti ziedi uzplaukst izpletņu kupoli.

Nez no kurienes uzradies pārbijies nometnes komandants liek zēniem rāpties uz jumta, lielajiem vārtiem un visur, kur vien ir redzami karogi, padomiskie lozungi un plakāti. Dažādas kārtis un karogkāti tiek cirsti un zāģēti bez žēlastības, lai nekur vairs nebūtu spilgtās krāsas, kas varētu pievērst lidotāju uzmanību šai sarkani greznotajai nometnei.

Jau no rīta visiem ir skaidrs, ka koŗa dziesmas kādu laiku nevienam nebūs vajadzīgas un ir jādomā, kā nokļūt pie vecākiem. Diriģents Milzarājs, īsts latvju patriots, jūt milzīgu atbildību un bez mitas cenšas sazvanīt bērnu vecākus, no kuŗiem daudzus viņš labi pazīst. Vecākajiem puišiem: Rotbergam, Aumeisteram, Voskim un citiem atļauts pašiem doties uz māju, piekodinot, ka, galā nokļuvušiem, tiem jādod ziņa, lai diriģentam būtu mierīgs prāts. Daudziem vecāki ir atbraukuši bez sazināšanās. Diriģents ir sazvanījis arī Ulda māti, kas tovasar nosūtīta darbā par grāmatvedi sava uzņēmuma pionieŗu nometnē Jaundubultos.

Ulda mamma šajā kaŗa pirmās dienas rītā atbrauc jau pēc pāris stundām un abi atvadās no diriģenta, viņa kundzes un abiem dēlēniem. Jā, kas lai zina, kāds liktenis visus sagaida, jo ir taču kaŗš. Daudzu nometņu bērni, kur nebija tik rosīga vadītāja kā Mīlzarājs, tika evakuēti uz Krieviju.

 

*   *   *

 

Atmiņas šķetinās tālāk, un tas, kas Uldim tai tālajā dienā jāpieredz, vēl šodien liek nošermuļot. Bulduros atvadījušies no palicējiem, abi nolemj, ka jāaiziet turpat līdz Lielupei, kur kopš agra pavasara tukšs stāv Graudu ģimenes, tai vasarai noīrētais, kādas vasarnīcas otrs stāvs. Vasaras mītne saimniecei ir jāatsaka, jo tēvs ir pastāvīgos komandējumos Igaunijā, māte Jaundubultos, bet Uldis bija Bulduros un beidzot, ir taču sācies kaŗš un nav zināms, kas būs rīt.

Paņēmuši pavasarī aizvestās drānas, kas ietilpst divos čemodānos un atvadījušies no laipnās saimnieces, abi dodas uz Lielupes staciju, lai brauktu uz Jaundubultiem, kur Uldis paliks nometnē kopā ar māti.

Kad līdz stacijai palikuši vēl pāris simt metru, abi gājēji redz, ka no Slokas puses piebrauc zaļi raibs, sarkanu zvaigzni apzīmēts, savāds vienlaidu vilciena sastāvs. − Mammu, tas ir bruņu vilciens, tam nav vagonu, bet tam ir torņi ar lielgabaliem! − Uldis skaidro kā liels kaŗa lietu speciālists. Tādu zaļu brīnumu abi redzējuši tikai bildēs.

Tikko vilciens ir apstājies, atsprāgst logi un pa tiem izliecas zilcepuraini kaŗavīri ar naganiem rokās. Tad atbīdās šī monstra durvis un revolveriem bruņoti pārdesmit vīru izlec no vilciena un sāk šaut uz stacijā stāvošajiem vilciena gaidītājiem. Cilvēki kliedz, šausmu pārņemti. Uldis redz, ka daži krīt un vairs nepieceļas. Vilciena gaidītāju stacijā ir daudz, un tie panikā bēg no perona uz mežu Ulda un mātes virzienā. Uldis jūt, ka notiek kas liktenīgs un iekliegdamies: − Gulies! − rauj māti zemē, melleņu mētrās. − Mūkam prom! − Uldis komandē. Viens čemodāns paliek mētrās starp ciņiem un abi, pussaliekušies, slēpdamies aiz kokiem, skrien atpakaļ uz mežu. Šāvieni un kliedzieni stacijā nemitas.

Sasvīduši, pārbijušies, trīcēdami, pilnīgā nesaprašanā, kādēļ armijas vīri šāvuši uz iedzīvotājiem, abi apsēžas un spriež ko darīt tālāk. Pa mežu un mazām ieliņām viņi nonāk līdz kāpām un pa pludmali, noāvuši kurpes, nokļūst līdz Jaundubultu nometnei. Tur abi iekrīt gultā, un, vēlreiz pārdzīvodami redzēto, viens otru mierinādami, raud.

Tā ir Ulda pirmā tikšanās ar to nelietīgo varu, kas darīja tik daudz sātaniska un ļauna. Vai tā bija zaldātu sadistiska patvaļa vai plānota akcija? Tas ir arī pirmais lielais „kāpēc”, uz kā atbildi Uldim nenācās ilgi gaidīt.

 

*   *   *

 

Pa atmiņu takām šodien iedams, Uldis mierīgā solī ir jau aizsoļojis līdz Jaundubultiem. Viņš soļo pa Poruka prospektu un domās skicē šīs vietas kopējo shēmu. Jaundubulti atrodas starp jūru un dzelzceļu, bet garenvirzienā tos dala Dubultu, Strēlnieku un Poruka prospekti, kuŗus šķērso daudz mazu ieliņu, veidojot vasarnīcu kvartālus. Katrā no tiem ir vairāki gruntsgabali jeb privātīpašumi, ko 1940. gadā lielnieku okupācijas vara nacionalizēja. Daļa īpašnieku-vāciešu bija repatriējušies, daļa latviešu paguvuši emigrēt, bet palikušajiem tika atstāts viens dzīvoklis, un pats īpašnieks, iecelts par sava bijušā īpašuma sētnieku.

Nacionalizētie īpašumi 1941. gada pavasarī pirmoreiz tika pārvērsti pionieŗu nometnēs. Rīgas strādnieku bērni izvietojās vasarnīcu istabās un verandās. No kūrorta klusuma te vairs nebija ne vēsts. Pagalmos un mežmalā cauru dienu skanēja bezjēgas klaigas, rībēja bungas un auroja taures. Lai demonstrētu „sociālisma priekšrocības”, nometnēm piegādāja produktus no „Ulmaņlaikā” Rīgas noliktavās sataupītajām rezervēm.

Brokastīs pionieŗiem pie auzu biezputras tika arī pa ēdamkarotei sarkano lašu ikru, ko bērni sauca par „sāļajām ogām”, bet tās neēda. Atkritumu spaiņus pildīja dažādas bērniem nepiemērotas delikateses, kas taisnā ceļā nonāca kaimiņmāju cūku silēs. Tā lielo iespēju zeme − padomija rādīja savu izpatikšanu „tautas masām”. Diemžēl, šie krājumi beidzās mēneša laikā.

Jau kaŗa pirmajās dienās Jaundubultu nometne strauji tukšojās. Reizē ar bērniem aizgāja pionieŗu vadītāji, baidīdamies no iespējamām nākamās varas represijām. Nometnē palika administratīvie un saimnieciskie darbinieki, kas jutās atbildīgi par inventāru. Šim pārdesmit cilvēku pulciņam piederēja arī Uldis ar māti.

 

*   *   *

 

Atmiņās kavēdamies, Uldis ir aizstaigājis līdz kādreizējam Dubultu parkam. Rīts ir silts un kluss. Uldis nolemj mežmalas piesaulē pasēdēt. No plecu somas viņš izņem termosu un, malkodams kafiju, klusu klausās kabatas tranzistoru, jo ir kārtējo ziņu laiks. Diktori aizgūtnēm, viens otru pārspēdami, pauž ļaužu satraukumu par valdības vadlīniju trūkumu, prioritāšu kļūdainu izvēli, valsts uzņēmumu pamatfondu izsaimniekošanu, varas posmu savtību un nemākulību. Visi it kā saprot, ka valsts uzplaukumu nenosaka īpašuma piederība, bet gan prasmīga vadība. Pensionāri savu nožēlojamo eksistenci vērtē kā valdības organizētu tīšu genocīdu. Pieaug bezdarbs, mirstība un noziedzība. Visu to dzirdot, tā vien šķiet, ka tautsaimniecības vadīšana vairs nav valdības kompetencē un tā ir nodota noziedzīgu darboņu rokās.

Noklausījies šo kārtējo nesakārtotības pārskatu, Uldis pieceļas un reizē ar draņķīgo noskaņojumu cenšas nopurināt pielipušās skujas. Skats neviļus pievēršas tuvākajai vasarnīcai, kas ziemā neapdzīvota un pārāk tuvu mežam būvēta, ir vandaļu sapostīta. Logu ailes ir bez rāmjiem, kas salauzti ar izdauzītiem stikliem mētājas pagalmā. Viss, ko te redz, apstiprina tikko ziņās dzirdēto − valsts vājumu, kas saviem pilsoņiem nespēj nodrošināt ne darbu, ne īpašuma vai dzīvības aizsardzību, kas visā pasaulē ir cilvēktiesību pamatā.

Atmiņā Uldim palikusi brīvvalsts laika skaistā Jūrmalas koka architektūrā. Pavasaros sakoptie pagalmi, vasarnīcu baltie, svaigi krāsotie daudzlodziņu rāmji verandās, atjaunotās tapetes un grīdas krāsojums aicināt aicināja pilsētniekus jau martā vai aprīlī salīgt vasaras mītni. Izīrējamo telpu logos bija uzlīmētas balta papīra slīpas strēmeles, kas īrēt gribētājiem jau pa gabalu atviegloja vietas vai stāva izvēli.

Spītīgi izturīgas ir šīs gadsimta pašā sākumā celtās Jūrmalas koka būves, kas šodien izskatās nožēlojamas, nekoptas, it kā bezcerīgi senos laikus un vecos saimniekus gaidot.

Saule Uldim silda muguru, un zvirbuļi nikni trokšņo krūmos, kur brūnajiem pumpuriem jau paspīd pa gaiši zaļam vaigam. Vai mūsu šīsdienas nepieredzējušie, iedomīgie polītiķi, kas visu zina un nekā vairāk negrib zināt, nav līdzīgi šim zvirbuļu baram, kas maz domā, ne par ko īsti neatbild, bet daudz čiepst? Uldis iet tālāk un šķetina uz brīdi pārtraukto atmiņu pavedienu.

 

*   *   *

 

Toreiz jūnijs smaržoja reizē akāciju, jasmīnu un mežrožu kupenās. Nezināmu notikumu gaidās nometnes ļaudis labi iepazīstas ar vietējiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Kad puskilometra attālumā pie Jaundubultu stacijas ar drausmīgu troksni sprāgst divas mazajai stacijai netrāpījušas aviobumbas, cilvēku attiecības kļūst vēl ciešākas. Divi milzīgi krāteri mežā pie stacijas un apkārtējām mājām izbirušie logu stikli liek domāt par pašaizsardzību. Kādas vasarnīcas paliela telpa ir izraudzīta par kopīgu apmetnes vietu. Uldim ar vietējiem zēniem to iekārtot ir īsti piemērots darbs. Simtiem nometnes matraču plakaniski gulst grēdās gar visām telpas sienām, veidojot šķembu drošu patvertni. Grīdu klāj segas, un ļaužu pulciņš līdzīgi čigānu taboram vakaros nāk kopā, stāsta raibus notikumus un dzied dziesmas, tā gaiņājot domas par nezināmo. No tām tālajām dienām Uldim vēl atbalso dziesma: „Atmiņas kā bites sīc un dzeļ, viss, kas bijis, galvu augšup ceļ!” Kad savdabīgajā patvertnē kopīgi ir paēstas vakariņas, jo ēdamā par laimi noliktavā netrūkst, sarunas sprēgā vēl ilgi, līdz visi, satinusies segās, turpat aizmieg. Kaimiņmāju saimniece, ko mīlīgi dēvē par Drupaltanti un kuŗai ir sava saimniecība, bieži apciemo nelielo saimi. No viņas starojošā sirsnība, olu groziņš, piena kanna vai pašceptā maize dod abpusēju prieku kā saņēmējiem, tā devējai.

Visi ir nolēmuši palikt tur, kur ir, nebraukt uz mājām un nogaidīt. Vai tad tas nebija liktenis, kas daudzus no šīs nometnes ļaudīm glāba no pavisam citādām nometnēm, sāpju ceļiem vai iznīcības?

Šai mazajā latviešu sabiedrībā ir inteliģenti, garīgi aktīvi cilvēki, kuŗus kopības sajūta nezināmas rītdienas priekšā dara laipnus, atvērtus un atsaucīgus. Joki un asprātības pastāvīgi sprēgā visapkārt, un varbūt tas ir pats labākais tādā neziņas laikā. Telefoni nestrādā, arī Rīgas radio ir apklusis, vilcieni neiet, un vairāk nekā nedēļu nav zināms, kas notiek Rīgā.

Tad kādā dienā visus iztrūcina ziņa, kas kā drūma ēna pārslīd šķietamajai drošības sajūtai. Tā ir diena, pēc kuŗas apklust visi joki un dziesmas, un baisma sajūta pārņem visu prātus.

Bez šermuļiem neviens šo ziņu noklausīties nespēj. − No Torņakalna stacijas 14. jūnijā tūkstošiem cilvēku apsargātos lopu vagonos aizveda austrumu virzienā −, stāsta sirmais Teodors, kas, tikko no slimnīcas izrakstīts, ar veco „Potrimpu” atkūlies līdz Dubultu steķiem. Stāstot viņam trīc rokas un acīs ir asaras. Vagonos aiz restotajiem lodziņiem redzētas sievietes, bērni un sirmgalvji. Akcijas iemesls esot polītiski neuzticamo un tautas ienaidnieku evakuācija. Uldim šī netaisnība un varmācība sasaucas ar Lielupes stacijā piedzīvoto. Šī ir jau otra vēstures mācība, ko nemāca skolā un kas toreiz divpadsmitgadniekam Uldim vēl nebija saprotama. Kā krievu iebrucēju varai varēja kļūt neuzticami sirmgalvji un bērni? Un kas īsti bija šī it kā draudzīgā tauta, kam latvieši pēkšņi bija ienaidnieki? Pieaugušie arvien biežāk piemin sarkano fašismu jeb drūmo lielinieku terroru, kas iznīcinājis simtiem tūkstošu dižu cilvēku visā Padomju Savienībā. Dažs no mazā pulciņa tagad skaidri apjauš, ka šīs nedaudzās dienas Jaundubultos ir bijušas viņu glābiņš.

 

*   *   *

 

Šodien Uldis, atmiņās pārcilādams senās dienas, ir izstaigājis mazas šķērsielas un atpazinis toreizējo nometņu vietas. Viņš apstājas pie vasarnīcas, ko toreiz sauca par „matraču pili”. Kur šodien ir un ko dara tie cilvēki, kam šī māja toreiz bija patvērums? Uldis atceras jokuplēsēju feldšeri Danu, kas toreiz vēl bija medicīnas students, saimniecisko Vīksniņas kundzi, lieliskās māsas Atu un Tairu, kas dažos mirkļos prata spalvas technikā uzskicēt veselas karikatūru sērijas.

Ir silta pēcpusdiena, gaiss smaržo pēc priedēm un Uldis, atkal iegrimdams savās atmiņās, iet tālāk.

 

*   *   *

 

Vācu raidstacija, ko kādu dienu izdodas uztvert, ziņo, ka vērmachts ar niknu kauju iegājis Liepājā un ieņēmis arī Jelgavu un Bausku. Tālumā arvien biežāk dzird dunam lielgabalus. Un tad pienāk diena, kad vācu armijas daļas brauc pa Rīgas − Tukuma šoseju. Ir agrs rīts, bet vairums vietējo ļaužu ir šosejas malā, lai satiktos ar šiem jaunajiem atbrīvotājiem, kas šoreiz nāk no rietumiem. Smagie „Opelblitz”, vieglās autotanketes, smagie motocikli, uz kuŗu blakusvāģiem uzmontēti ložmetēji, saucamie „kauluzāģi”, brauc lēni, blīvā rindā, pa laikam apstājoties. Pavasaŗa saulē brūni iedeguši, uzlocītām frenču piedurknēm, jauni, smaidoši, labu stāju puiši nolec no saviem braucamajiem, lai padzertos viņiem piedāvāto bērzu sulu vai dzērveņu morsu.

Uz tanketēm lido meiču mestie jāņrožu un jasmīnu pušķi. Šīs pirmās kolonnas sagaidītāji ir cerību pilni, ka Eiropas civīlizācija būs latviešiem tuvāka un saprotamāka, un to jau no pirmajiem tikšanās brīžiem apliecina abpusēja uzticēšanās. Vācieši taisni staro dzirdēdami, ka gandrīz katrs trešais te runā viņu mātes valodā. Tās ir pirmās triecientrupas, un tā ir pirmā tikšanās ar šiem drusku bravūrīgajiem rietumu vīriem, kuŗu senči simtiem gadu ir bijuši bargi kungi latviešu „bauriem”.

Vietējie ar kaŗavīriem mainās suvenīriem. Kaut kur ir uzradušās padomju gadā labi noglabātas trīspirkstu platas zīda lentes ar Latvijas karogkrāsām. No lentes ruļļa griež sprīdi garus gabalus un reizē ar Grüss Gott tos dāvina vāciešiem. Uldi toreiz pārsteidz negaidīti straujās pārvērtības cilvēkos. Glītā pionieŗu vadītāja Jadviga, kuŗas baltā, kuplo krūšu paceltā blūze, pirms dažām nedēļām nebija iedomājama bez sarkana kaklauta, pēkšņi jaunam skaistulim vācietim staro visā savā uzkrāsotajā daiļumā. Nezinādama vācu vārdus, Jadviga nepārprotami runā ar lūpām un acīm, kas pauž šuneļa padevību, desas galiņu gaidot.

Nepagāja ne nedēļa, kad visas bijušās pionieŗu nometnes bija pārvērtušās vērmachta atpūtas nometnēs. Tikai dažas dienas atjēgusies, friči, klausi un hansi pārvērtās galantos kavalieŗos, kas, gludi skūti, smaržoja pēc Ķelnes ūdens un labām turku cigaretēm un kuŗu acis alkaini tvēra sieviešu tvirtos siluetus.

Uldim vācu valodu bija mācījusi skolotāja Vidberga, latviešu filigrānā grafiķa kundze, kas savu lietu prata tā, ka Uldis jau pēc nedēļas tekoši runāja ar bavāriešiem Jorgenu un Hansu. Tie bija puiši, kas jau pašā Drang nach Osten sākumā oduši pulvera dūmus Francijā, Holandē un Beļģijā un tagad izpelnījušies dažu nedēļu atpūtu. Uldim vajadzēja apskatīt desmitiem fotogrāfiju un pacietīgi noklausīties šo vīru ilgas pēc mājām, sievām, līgavām un bērniem. Nesaprazdami šī kaŗa jēgu, viņi visi teica: Verdammter Wahnsinn (nolādētais vājprāts) un cerēja ātri pēc Blitzkrieg tikt atpakaļ uz mājām.

Toreiz Uldis ar māti, paklausot kaimiņmājas saimnieces Deidera kundzes aicinājumam, pārceļas pie viņas. Šī jaunā sirsnīgā pazīšanās abiem paliek nezūdošā atmiņā, jo viņi ir nokļuvuši īstā mūzikas svētnīcā. Uldis te dzird klasiskos Rahmaņinova, Šopēna un Brāmsa darbus.

Tikai pēc iekārtošanās nelielā, gaišā istabā abi uzzina, ka atrodas Emīla Dārziņa dzīvoklī un tiek guldināti platajā gultā, kur reiz gulējis pats komponists. Mājas otrajā stāvā ir Volfganga Dārziņa istabas, kur Uldim ir atļauts apskatīt viņa kundzes, gleznotājas, neskaitāmās gleznas. Daudzas no tām izvietotas logatos pie mazās „studijas” sienām, bet visvairāk gleznu ir ķīļrāmjos, slīpi pieslietas sienām uz grīdas. Uldim vislabāk patīk skiču bloki un uzmetumi, kas patiesībā ir iecerēto gleznu pirmsākumi. Abi mākslinieki šai juku laikā viesojas pie radiem, un Deidera kundze, kas ir Dārziņa tuvākā radiniece, jūtas drošāk, ja mājā ir vēl kāds cilvēks.

Blakus mājā dzīvo brīvības cīņu dalībnieks − invalīds, kapteinis Dambis, kas savu kāju ir atstājis Tīreļpurvā un pēc kaŗa šai klusajā stūrī ir bijis pirmais pastāvīgais iedzīvotājs. Kādu laiku mazā vilcienu pietura starp Dubultiem un Pumpuriem saukusies − Dambji.

Ziemās kapteinis piepelnās ar vācu un krievu valodas privātstundām. Dambja kungam ir izcili skaista sieva un milzīgs dobermans − Kara, kas Uldim kļūst pastāvīgs pastaigu biedrs. Daži no šiem cilvēkiem arī turpmākus gadus kļūst Ulda un mātes labi, sirsnīgi paziņas, bet tas jau ir cits stāsts.

Blakus ceriņiem aizaugušā sētā ir neliela vienstāvu mājiņa, kur dārzā pie apaļa balta galda sēž Zenta Mauriņa un diktē savas esejas pie rakstāmmašīnas sēdošajai sekretārei, kas reizē ir arī viņas tuvākā draudzene. Pāris māju tālāk dzīvo inženieris Zeiberts, kuŗa lielākais dzīves darbs ir Rīgas centrāltirgus angāru celtniecība. Apbraukājis visu Eiropu, viņš Uldim atgādina enciklopēdiju un labprāt stāsta par unikālām inženierbūvēm, tiltiem, torņiem un ēkām.

No katras saskares ar šiem intelekta cilvēkiem, ap kuŗiem ir viņu dzīves veida īpašā aura, kaut kas ļoti labs un paliekošs nemanāmi nogulst Ulda atmiņā vēlākiem gadiem.

 

*   *   *

 

Vācu okupācijas varas aktīvā rīcība ir jūtama jau pēc nedaudz dienām, un kad ir atkal atjaunota satiksme, ir nolemts aizbraukt līdz Rīgai, jo nekas nav zināms par tēvu.

Rīgā, Dzirnavu ielā, ceļā no stacijas, turpat netālu no mājas abi satiek savu kaimiņieni. − Vai jūs zināt, ka jūsu dzīvoklī ir bumba? − viņa valšķīgi jautā kā par kaut ko gluži pašsaprotamu. − Kā tā tur nokļuva, un cik ilgi tā tur jau uzturas? − nenojauzdama riskanto īstenību, tikpat nenopietni atjautā māte. − Tā tur stāv jau vairākas nedēļas, un tikai vakar Jūsu vīrs atbrauca un ataicināja policiju −, stāsta daiļā kaimiņiene. Divas ziņas: viena gluži traka, otra laba − ar tēvu laikam viss kārtībā. Pienākot tuvāk mājai, jau pa gabalu redzams, ka mājas gala ķieģeļu sienā, kas vērsts pret staciju un Daugavu, pašā augšējā, ceturtajā stāvā, izsists pamatīgs robs novusgalda lielumā. Abi ir nesaprašanā, jo Graudu dzīvoklis atrodas otrā stāvā.

Tēvs atveŗ durvis, apkampj atbraucējus un priecājas, ka ģimene ir atkal kopā, bet tad, norūpējies stāsta, ka vakar atbraucis no laukiem, kur pārlaidis šo juku laiku, strādādams siena pļavā, un uz dzīvokļa durvīm atradis plakātu Achtung − Bombe! (Uzmanību! Bumba!) Policisti apskatījuši tērauda „sivēnu”, sastādījuši aktu un brīdinājuši dzīvoklī neuzturēties.

Tēvs iet pa priekšu, māte ar Uldi uz pirkstgaliem viņam seko. Lēni tiek vērtas guļamistabas durvis, un tie redz blakus gultai turpat metru garu cilindrisku tērauda šāviņu ar gandrīz sprīdi lielu caurmēru. Griestos ir pamatīgs caurums, no kuŗa malām nokarājas apmetums un skaliņi. Grīda ir apmetuma lausku un izdedžu pilna. Uz resnā tērauda cilindra ir krievu burti, kas liecina, ka tā ir krievu artilērijas granāta, kuŗas „deguns” ar detonatoru ir nošķiebies. Granāta, nākdama no tiltu puses, ir atsitusies pret mājas fasādi slīpi, it kā slīdot, tādēļ nav sprāgusi. Iztriekusies cauri mājas gala sienai ceturtajā stāvā, izkritusi ar savu lielo svaru caur griestiem, trešajā stāvā, izdrāzusies caur bērna gultiņu, no kuras pirms pusstundas izņemts bērns. Tālāk izgājusi cauri trešā stāva grīdai un nolēmusi palikt otrā stāvā − guļamistabā. Ja granāta būtu sprāgusi, mājas, protams, vairs nebūtu. 

Pieteikusi savu „viesi” visām okupācijas iestādēm, ģimene veselu nedēļu pretēji aizliegumam dzīvo kā uz pulvermucas piecistabu dzīvokļa pašā tālākajā istabā.

Nāca vērmachta sapieri, nāca zonderkomandas, nāca policisti un atmīnētāji, un visi kā viens atteicās šim „sivēnam” ķerties klāt, jo tad tas varot tūlīt sprāgt. Vienīgais ieteikums bija − uzspridzināt māju.

Visi mājas iedzīvotāji bija negulējuši, nelaimīgi un bezpalīdzīgi. Kad visas oficiālās iestādes bija izstaigātas un palīdzības nebija, atlika vienīgais – „iekšlietu padomnieks” − sētnieks.

Pagalmā bija divas ievērojamas ēkas: eksprešu kantoris un sētnieka mājiņa, kuŗas vienīgajā istabā draudzīgi sadzīvoja arī vairāki suņi un kaķi, kas liecināja par saimnieka labsirdību. Mīļi palūgts, atnāca vecais „puiku bieds”, sētnieks Pakuls, kuŗa seja bija līdzīga mākslinieka pamestai sakaltušai paletei, no kā ņemtas krāsas rudens ainavai. Dominēja sēpija, kobaltzilais, cinobrs, umbra un violetais. Pakula kunga deguns atgādināja porainu smilšakmens atlūzu. Viss tas bija iegūts agru ziemas rītu vējos un cilvēkam nepiemērotu dzērienu ilggadīgā degustēšanā.

Sētnieks apskatīja krievu granātu un izteica dažus sulīgus epitetus tai saprotamā valodā. Piebilzdams, ka promejot šo „atvadu sveicienu” mīļajai Rīgai krievs gan varējis aiztaupīt, Pakuls izlēma: − Tā tas ir, cik ilgi tas lūznis te stāvēs, bet ne jau par velti kāds to savāks. −

Noteicis cenu: divus pusstopus un simt papirosu, Pakuls aizgāja. Pēc stundas ieradās divi ekspreši savās numurētajās cepurēs − īsti „sūnu vecīši” − un ieteica, lai iedzīvotāji no visiem pieciem mājas dzīvokļiem drošības pēc aizejot vismaz līdz nākošajam kvartālam. Večuki izklāstīja savu darbības plānu. Ar maigām rociņām viņi to „dzelzi” ievīstīšot maisos un uz ratiņiem ar gumijas riepām aizvizināšot līdz Daugavai slīcināt. Maksu „vecie zēni” tūlīt neņēma, teikdami, ka lieka skāde pie gadījuma nevienam neesot vajadzīga.

Tā bija baiga stunda, bezpalīdzīgi klausoties vai liktenīgajā ceļā kaut kur Vecrīgā neatskanēs drausmīgs sprādziens. Liktens tomēr bija labvēlīgs, un vecīši, teikdami, ka nezāle neiznīkst, starodami par savu veiksmi, drīz atgriezās. Nerunādami neko par šo nāves braucienu, viņi mājniekiem stāstīja par kādu krievu „spoku vilcienu”, kuŗš kādu nakti licis drebēt Rīgas logu rūtīm, šaujot no saviem lielgabaliem. Varbūt tas bija tas pats nāves sējējs, ko Uldis jau bija sastapis Lielupē?

Prēmija šiem sirmajiem Rīgas „kamikadzēm” tika dubultota un ar tiem kopā pie kamīna tika pavadīts sirsnīgs vakars. Risku, ko uzņēmās šie drošie vīri, varētu aprakstīt kādā altruisma rekordu grāmatā.

Uldim šī bija jau trešā tikšanās ar ļaunuma apsēsto varu. Austrumu zemiskais drakons necieta neviena, kā tikumi un īpašības atšķīrās no viņa paša. Cik lielam nelietim bija jābūt, lai naktī apšaudītu neevakuētu pilsētu, kuŗai vēl ne tuvu nav pienākusi ienaidnieka fronte?

Dienas ritēja, un vācu okupācijas vara Rīgā ieviesa savu kārtību. Visus bez izņēmuma reģistrēja un klasificēja. Katram izdeva personas apliecību, kuŗā bija precīzas, regulāri kontrolētas atzīmes par dzīves un darba vietu un pat darba laiku. Pastāvīgas šo apliecību pārbaudes uz ielas un visneiedomājamākās vietās stipri samazināja dīkdieņu, klaiņotāju un spekulantu skaitu pilsētā. Tos, kam apliecības nebija taisnā ceļā nogādāja īpašā darba dienesta filtrā.

Darbs pie vāciešiem atradās visiem. Strādājošie, skolnieki, studenti, pensionāri u.c. tūlīt saņēma pārtikas kartītes. Slaistus un blēžus, ko „atšifrēja” pāris nedēļu laikā, apsekojot dzīvokļus, nodarbināja vagonu lādēšanā, kūdras purvā, malkas sagādē, lauku darbos vai pilsētas labiekārtošanā. Par darbu piešķīra uztura talonus. Izvairīties no darba nebija iespējams: darbus uzraudzīja un ārstu komisijas noteica darbspējas.

Vāciešu stringrība, praktiskums, precizitāte un kārtība bija fantastiska, par ko liecināja milzīgie sasniegumi pašā Vācijā. Diemžēl, tā bija tikai medaļas viena puse. Par Osvencimu un Maidaneku, tāpat kā par Gulagu un miljoniem iznīcināto austrumos rīdzinieki uzzināja tikai pēc dažiem gadiem. Masu noskaņojumu teicami veidoja kaŗa propagandas un psicholoģijas dienesti.

Tuvojas vakars. Uldis ir izstaigājis mazo ieliņu labirintus un priecājas par atmiņu, kas pēc pussimts gadiem vēl glabā daudzu sirsnīgu cilvēku vārdus, kas saistās ar toreiz tik koptajām mājām un dārziem. Tie ir Cīruļi, Drupali, Švarci, Birkhāni, Gīļi, Savēli, Flugīni, Ozoliņi un citi.

Šīsdienas klejojums pa Jaundubultiem ir jānobeidz, atvadoties no jūras. Oranža saules ripa lēni slīd aiz horizonta un jūra klusu šalc.

Uldis ir nolēmis pa pludmali aizsoļot līdz Dubultiem un tad ar vilcienu doties mājup. Saulei noslēpjoties aiz apvāršņa, kļūst vēsāks.

Dubultu baznīca, kuŗai jāiet gaŗām, Uldi atkal aizved pārdomās. Kāpēc reliģija nav spējusi iemācīt cilvēcei vismaz to mazumiņu − 10 baušļus, šo ētikas kodeka pirmo pakāpi. Tā vietā baznīckungi simtiem gadu ir darbojušies pretrunīgi − viņi ir iesvētījuši kaŗa karogus un svētījuši veselas armijas, bet tai pašā laikā no kanceles sludinājuši: − Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā! −

Ak nē, cilvēks nevar mīlēt ienaidnieku, kas ir gatavs viņu nokaut un kuŗam ir vienalga, ko kāds mācītājs runā savā baznīcā.

Un Ulda domas, kā pierādījumu tam meklēdamas, vēlreiz atgriežas tai vasarā, kur viņš atmiņās klejojis visu šo dienu.

 

*   *   *

 

Toreiz, augustā apciemojis pāris draugus un aizstaigājis līdz skolai, Uldis iet gaŗām čekas namam Stabu un Brīvības ielu stūrī, kur fasāde starp logiem aplīmēta no vienas vietas ar afišām. Uldis izlasa izstādes nosaukumu: − „Baigais gads”, zem tā ir skaidrojums, ka izstāde noteikti ir jāredz visiem un ka tā notiek šeit, šajā drūmajā mājā.

Uldim nav kur steigties un viņš kopā ar dažiem vācu virsniekiem ieiet vestibilā. Gids sakārto grupu, un sākas izstādes apskate. Gids izvadā grupu pa pagrabu, kur sienas ir vienās ložu bedrītēs, pa stāviem, rāda kameras un nopratināšanas telpas, dažādus moku rīkus, apraksta spīdzināšanas paņēmienus. Visu teikto ilustrē pašu čekistu steigā pamestie dokumenti un viņu gatavotās iznīcināšanas faktus apstiprinošās fotogrāfijas, šie cilvēku mocību mēmie liecinieki. Cilvēku iznīcināšana tikusi dokumentēta līdz pat pēdējai šīs „iestādes” darba dienai.

Latvijas skautu bijušo virsvadoni, sirmo ģenerāli Goperu, ko Uldis reiz redzēja lielajos skautu svētkos Buļļuciemā, viņš tagad ierauga nežēlīgi, sadistiski sakropļotu. Lielākās bestijas, kā skaidro gids, ir bijušas sievietes-čekistes.

Vācu virsnieki, skatīdamies upuros, šausminās, sakot, ka kaut ko tādu neesot varējuši iedomāties, sniegbaltiem mutautiem slaukot nosvīdušās pieres. Nē, Uldis to vairs nespēj skatīties un skrien pa gaiteni uz izeju. Bet izejas nav. Visas durvis ir ciet, visas ir vienādas, visām ir kameru numuri. Uldis neatceras, pa kuŗām durvīm grupu ieveda, un nu viņš jūtas kā slazdā.

Gids redz, ka zēnam tiešām labāk būs tikt uz ielas svaigā gaisā. Un tomēr, sasniegto efektu vēl pastiprinādams, saka: − Nu, tu redzi, no šejienes neviens laukā vēl nav ticis! − Un tad lēni kā pažēlodams: − Ver astotās kameras durvis, tās ved uz kāpnēm, tur tu nokļūsi pirmajā stāvā. −

Pēc visa redzētā, Uldis vairākas nedēļas naktīs murgo un nevar gulēt. Mīliet nu savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā!

 

*   *   *

 

Uldis brauc vilcienā, kas tuvojas Rīgai. Viņš ir noguris, jo ir izstaigājis divus gaŗus ceļus. Vienu, kas bij veicams šodien kājām un otru, kas pārstaigāts atmiņā tālajā vasarā, kad paša pieredzētais atklāja tādu „īso kursu”, ka nekādas polītiskas butaforijas vēlākos gados nespēja izmainīt viņa pārliecību.

Protams, viss viņam bija grūtāks nekā tiem, kas ciniski apgalvoja, ka dzīve ir pārāk īsa un tādēļ pārlieks godīgums ir sinonīms muļķībai.

Bet katrs jau atbild tikai savai sirdsapziņai un dzīvo ar savu pašcieņu, cik nu tā ir ielikta viņa gēnos.

Cik šodien ir vēl to, kas, vakaros iemigdami, klusībā parunājas ar savu sirdsapziņu?

No vilciena izkāpjot, ir jau satumsis, un tumšajā debess velvē mirdz zvaigznes.

Jā, Sietiņš un Vakarzvaigzne, un Lielais Lācis ir katrs savā vietā, tātad vismaz tur augšā ir kārtība.

Un vai tad tas nevieš cerību, ka arī cilvēks varbūt reiz spēs kaut ko sakārtot pats sevī un zemes virsū?

 

*   *   *

 

Degošā Pētera baznīca, Rīgā, 1941. gada 28. jūnijā.

 

 

Gadi aizsteidzas, laiki mainās, bet atminas nāk mums līdz. Atmiņas saistās ar vietām, Vietas ar cilvēkiem. Katrs latvietis var uzrakstīt savu stāstu. Dažs par posta gaitām, ko diktēja kaŗš, Sibīrija vai trimda, bet cits par laiku šeit dzimtenē, kad acis redzēja vienu, bet mutei bija negribot jāmelo, lai galva vispār paliktu savā vietā. Skumji tikai, ka liela daļa šeit palikušo iemācījās melot tik pamatīgi, ka netiek vaļā no tā vēl šodien. Naivās replikas: − Es gan par to nekā nezināju! vai arī: − Es to monstru grāvu no iekšpuses! −, šodien vairs nevienu nepārliecina. Pārāk maz − par godu un sirdsapziņu mēs stāstām tiem, kas dzīvi turpinās pēc mums. Varbūt tādēļ Martins Luters Kings mūs brīdina: „Mūsu paaudzei kādu dienu nāksies nožēlot ne vien ļaunu cilvēku nežēlīgos vārdus un rīcību, bet arī labo cilvēku baigo klusēšanu.”

 

1994

 

P.S.: šajā atmiņu stāstījumā nekas nav izdomāts, tādēļ iespējams, kādam no notikumu aculieciniekiem būs autoram kas sakāms − ar JG redakcijas starpniecību.