Aija Janelsiņa-Priedīte
MĀJAS GUNDEGAS REPŠES ĒNU APOKRIFĀ
Literatūras zinātniece Aija Priedīte-Janelsiņa, mācības spēks Hamburgas un Stokholmas universitātēs, publicējusies žurnālos JG, Karogs, Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Zari, − Journal of Baltic Studies, Baltisches Jahrbuch u.c. Dzīvo Minsterē.
Gundega Repše.
Spriežot pēc emocionālās vērtības, ko ieliekam jēdzienā mājas, tam jābūt kaut kam pozitīvam. Ja sakām beidzot mājās, tad šajā vārdkopā ieliekam labsajūtas vērtējumu; ja kādam sakām jūties kā mājās, izsakām taču vēlmi, lai šis cilvēks jūtas labi, ērti un droši. Kad ilgojamies pēc mājām, ilgojamies taču pēc kaut kā patīkama. Toties kā vērtēt šādus teicienus kā vai tad tev māju nav, vai kur tad ir tavas mājas? Šeit sadzirdama pārmetuma pieskaņa, ja tev nav mājas, neesi īsti labs cilvēks, esi gājputns. Iesim vēl soli tālāk. Kāpēc latvietis vērtē šādus izteicienus kā man visur ir mājas vai arī kur man labi, tur man mājas ar nicināšanu? Liekas, ka vairums latviešu māju jēdzienu izjūt ļoti konkrēti, kā noteiktu fizisku vietu, izejot no pieņēmuma, ka katram tā ir nepieciešama un tāda pati.
Daži cilvēki (varbūt kultūras) tomēr uztveŗ māju jēdzienu savādāk, abstrakti, kas tad iegūst pavisam citu dimensiju. Tad mājas kļūst par metaforu labsajūtas, drošības un piederības sajūtai. Tad māju jēdzienā varam ietvert savas slepenākās domas, savu dienas grāmatu, savu identitāti. Ja esam mājās savā identitātē, tad mums nav vajadzīga konkrētu māju telpa vai vieta, tad varam brīvi kustēties, pārvietoties, šķērsot garīgas un fiziskas robežas un tomēr justies labi, justies kā mājās. Abstraktās mājas cilvēkam piešķiŗ brīvību.
Pārāk liela pieķeršanās fiziskajām mājām tās deformē. Tās kļūst par elku, tās kļūst par kungu un noteicēju cilvēka rīcībai. Fizisko māju mīlestība ir trausla, viegli ievainojama. Abstrakto māju sajūta, ko vari sev nēsāt līdzi visur, tev piešķiŗ brīvību, jo tās tev neviens nevar atņemt. Ceļš no fiziskām mājām uz abstraktām mājām nav viegls, piedevām vēl vīrietim un sievietei ir ļoti atšķirīga izjūta par fiziskām un abstraktām mājām, un vēl atšķirīgāka izjūta par otra dzimuma pienākumu pret paša mājas izjūtu. Šīs ir pārdomas par māju jēdzienu vispār, kas radušās, aplūkojot Repšes Ēnu apokrifu no māju aspekta.
Repšes romāna Ēnu apokrifa galvenā tēma ir tieši māju meklēšana. Romāna galvenā varone Nīna meklē sev mājas, meklē drošību un labsajūtu, meklē mājas uz sievietes individuālajiem noteikumiem. Nīna ir precējusies ar Raulu, ko viņa mīl. Abi dzīvo dzīvi ārpus ikdienas normām. Tomēr, tas, kas atļaujams Raulam, nav atļauts Nīnai, un lai viņa nepazustu, viņš kādu jauku dienu viņu vārda pilnajā nozīmē ieslēdz dzīvoklī un pieliek kā sargu militantu vietnamēzieti Zan-Zan. Savas mīlestības un māju izpratnes vārdā Rauls Nīnai padara mājas par cietumu, šādi pārvēršot Nīnas mīlestību naidā.
Nīnai pēc dažām dienām tomēr izdodas izmukt. Viņai vairs nav māju un Nīna klejo pa pasauli. Nepaiet ilgs laiks un Nīnu kādā jūrmalas alā atrod Haldors. Tā ka Nīnai māju vairs nav, māte savukārt negrib klausīties viņas bēdu stāstā, taču pieaugusi, Nīna seko Haldoram uz Haldora mātes mājām. Nīna un Haldors iemīlas. Nīna atklāj, ka Haldors viņai tomēr pilnībā neuzticas, jo nav izstāstījis, ka glezno. Piedevām vēl Nīna dzird Haldora brāļa sievas greizsirdības vārdus un Nīna dodas atpakaļ uz Rīgu. Rīgā Nīnas māte tieši aizbraukusi uz Vāciju un atstājusi dzīvokli Nīnai. Nīna jūtas visu piekrāpta un pamesta, viņa grib doties uz Norvēģiju. Naktī dzīvoklī iebrūk Haldors, melns aiz dusmām, ka Nīna aizbēgusi no viņa lauku mājām. Bet Nīna nejūtas vainīga, saka, ka uzticējusies viņam. Nīna aizlido uz Norvēģiju. Viņu gaida atpakaļ divi, Haldors un Rauls. Ar grāmatas pēdīgo teikumu Nīna neatlido.
Tāds ir grāmatas ārējais saturs. Bet kā jau allaž Repšes teksts lasāms vairākās plāksnēs. Palūkosimies tekstā, kā par mājām domā Nīna, Rauls un Haldors. Izsekosim Nīnas māju vērtību izjūtas pārmaiņām. Lasītājam, protams, tagad nāksies būt īpaši uzmanīgam, jo Repšes romāns neplūst chronoloģiskā secībā.
Nīna apmeklē kādu kursa biedreni, vārdā Māra. Ka šī Māra nav nejauši pieminēta, atklājas grāmatas pēdējās lappusēs, kur šī kursa biedrene rādās Nīnas murgos. Kas tad ir Māra, mūsu zemes un auglības dieviete, taču arī mājas. Bet Repšes Māra ir sajukusi prātā (12), tātad signalizē, ka ar mājām kaut kas nav kārtībā. Tāpat kādu lappusi tālāk Nīna sarunā ar avīžnieci Lidiju uzzina, ka mājās jau sesto gadu mirst vīrs, un avīžu pārdošana ir Lidijas vienīgā dzīves jēga (...). (13) Nīna sev saka: Tu laidies, laidies prom, cik ātri vien vari, Laidies! −šim vēlējumam viņa ir apzinīgi klausījusi, kaut bieži to nolādējusi. Nīna ir iesprostota šai teikumā kā mītiskā pareģojumā, no kuŗa nav spēka izrauties, jo nav zināms, kas notiks, tam nepakļaujoties. (13-14)
Nīna Instinktīvi bēg no Māras un Lidijas, kas simboliski norāda uz perversām mājām. Jau pati izteiksme, metafora, ka Nīna ir iesprostota teikumā, norāda uz to, ka Nīna uztveŗ mājas kā kaut ko negatīvu, kā sprostu, ko arī viņas saskarsme ar tām rāda.
Kad viņas vīrs Rauls viņu ieslēdz mājās pa īstam, Nīna aizbēg no Raula un no mājām. Aizbēg no cietuma. Haldors viņu atrod kādā alā un atved pie saviem draugiem, teikdams Nīnai, domādams par alu (...) tikai neejiet atpakaļ uz to čūsku midzeni (...). Nīna atbild visā nopietnībā nē, es nekad vairs mājās neatgriezīšos (26). Nīnas uztverē mājas ir zaudējušas savu pozitīvo vērtējumu, tās ir kļuvušas par čūsku midzeni, kur viņa negrib atgriezties.
Haldors viņai piedāvā: Es jau neuzbāžos, man tikai naktī iešāvās prātā, ka es tevi varētu, piemēram, aizvest uz laukiem pie sava brāļa, tu tur vari dzīvot, tās ir manas mājas, tu varētu atjēgties, izdomāt, pārdomāt. (29)
Haldora piedāvājums pilnībā sasaucas ar latviešu uztveri par mājām un laukiem. Cilvēks ir nojūdzies pilsētas dzīvē, aizsūtīs uz laukiem atjēgties.
Dzīves krustcelēs, kad Nīnai jāizšķiras, ko darīt, sekot nepazīstamajam Haldoram, vai atgriezties pie varmākas Raula, Nīna filozofē: (...) Nīna atgriežas Rīgā. Ir jāpakļaujas. Pastāv izvēle, bet nepastāv brīvība. Svešs vīrietis, nezināms virziens, materiāla atkarība, nākotnes neesamība vai − mājupceļš. (46) Tātad mājas nav brīvība. Mājas ir gan konkrēti sazīmējama vieta, bet ja tās izvēlies esi saistīts uz mūžu. Šīs negatīvās jūtas pret mājām Nīnai ir ļoti dziļas.
Ka fiziskās mājas, dzīvošana uz vietas, vietcietība, nav tikai laime, parādās Nīnas spriedelēšanā par savu tēvu: Un tad viņš nevar ciest, nevar izturēt, viņam kauns, ka Pūka (Nīnas vecāmāte, autores komentārs) ir aizvesta uz Sibīriju, ka Natālija (Nīnas māte, autores komentārs) piedzimusi tur, bērnību pazaudējusi mūžamežos, bet abas − māte ar meitu, ir tikušas ar likteni galā čīkstēdamas un uzminušas tam uz paša indes zoba. Un abas jūt pat lepnumu, ka to spēlīti viņām neviens nav varējis pārraut pušu, kamēr viņš un viņa vecāki ir laimīgi izgrozījušies tepat − starp nodevībām un liktenslamatām. (63)
Stiprums ir tam, kam ir šīs garīgās mājas, kuŗas nevar zaudēt. Nelaime tikai tā, ka fizisko māju mīlētājs, kas tik dziļi pieķēries savām saknēm, nevar izprast šo stiprumu, vai arī klusībā to skauž.
Nīna aug šo dažādo mājas izjūtu paspārnē. Pašai viņai vēl nav skaidras māju izjūtas, viņa vēl nepieder ne pie vienas, ne pie otras puses, (...) viņa ar savu citādību ir palikusi ārpusē. Aiz stikla sienas. No vienas un no otras puses. Nekur viņa nav iekšpusē. (64) Tātad Nīnai nav nedz konkrēto, nedz abstrakto māju, viņa atrodas meklētājas lomā. Atcerēsimies vēlreiz sākumā teikto, ka Nīna bēg no pervertētām mājām, viņa nojauž un viņai ir bailes, ka katras fiziskās mājas var kļūt par cietumu.
Repše spriež: Mani nepārsteidz vieglums, ar kādu Nīna dodas svešā ceļā, pie svešiem ļaudīm. Viņa gandrīz nekad nejūt robežas − vismaz tās, kas tiek uzskatītas par riska zonām. Šķēršļi, barjeras sievietē rada vien banālo vēlēšanos tās pārkāpt, lai nonāktu nezināmajā, svešajā − otrā pusē. Bet viņa zina arī to, ka īstās robežas ir cilvēkā pašā, ne sargtorņa izskatā un mirušas, dzeloņdrāšu sargātas zemesjoslas. (72) Teksts šeit skaidri rāda, ka māju robežas veido cilvēki, tātad jāmeklē mājas, kas nav iežogojamas.
Nīna jau no agras bērnības izmēģina dažādu robežu pārkāpšanu. Bet, kad robežu pārkāpšana kļūst par rutīnu, tā gaŗlaiko un Nīna bēguļo, bēguļo, lai nebūtu jāizjūt zaudējuma sāpes. Kas vienam ir robežu pārkāpšana, otram ir bēguļošana. Nīna ceļo starp fizisko un abstrakto māju izjūtām.
Repšes tekstā lasām: Jā, un tad nāk bēgšanas bacilis. Bēgļa kategorija bija un ir pārlaicīga. Miljoniem cilvēku katru gadu vasarās izbēg no savām mājām, lai plecu pie pleca ar sev līdzīgajiem izkustu svešu zemju liedagos. Nekas, ka degunpriekšā tiek bombardētas pilsētas, slepkavoti bērni, izvarotas sievietes. Bēguļu ceļš nekad nekrustojas ar bēgļu panisko, izmisīgo robežpārkāpšanu nāveskāru lidmašīnu ēnā. Nīna, protams, ir bēgošais tūrists, bēgulis. Viņa tic, ka cita vide atveŗ trešo aci, ka ir jānonāk vistālākajā polārajā punktā, lai saprastu sava degungala telpu. Nē, nē, uz Dienvidslāviju, kur ceturto gadu, pasaules gaišo spēku netraucēta, sit tamburīnus varmācība, Nīna nebrauc. (74)
Interesants šeit ir Repšes jaundarinājums bēgulis pretstatā bēglim. Vietciešu un apzinātu vai neapzinātu skauģu acīs robežpārkāpšana un staigāšana no konkrētām mājām uz abstraktām un atkal atpakaļ ir bēguļošana. Jau pats vārds bēguļošana sevī ietveŗ negatīvu attieksmi. Tekstā paslēptie pārmetumi, tieši vai netieši, tēmēti uz tiem, kas nav vietcieši kas ir gājputni vai meklētāji.
Fiziskam māju jēdzienam ir fiziska iekpšpuse un ārpuse, durvis ir robeža starp tām. Arī garīgām mājām ir iekšpuse un ārpuse. Garīga brālība ir abstrakto māju iekšpuse. Nīna prātuļo: Vai cilvēks var būt vienlaikus iekpšpuse, uz robežas un tās pārkāpējs? Vai bēgošs cilvēks ir kaut kur iekšpusē? Un vai citādajam ir citāda iekšpuse kā tādajam? (75) Nīna sev uzstāda latvieša pārdomas, ka būtiska ir tikai iekšpuse, fiziskās mājas un noteikta brālība, piemēram latviskums. Tomēr Nīna šaubās par šīm vērtībām. Kāpēc nevari vienlaikus izjust fiziskās un abstraktās mājas, kāpēc robeža starp fiziskām un abstraktām mājām jāmarķē tik asi? Jo vairāk tev māju, jo bagātāks esi. Kāpēc jābūt tikai vienām mājām?
Iekšpuse var arī būt emocionālas brālības, kā 1991. gada barikādes, kad visi, kas vēlējās, atradās iekšpusē un centās to nosargāt no ārpuses iebrukumiem. Abstrakto māju vērtība nav vērtējama polītiski vai morāli, tām ir tikai individuāla vērtība. Šādi katram cilvēkam var būt cita iekšpuse un ārpuse.
Toreiz nāves klātesamība dzīvi ir padarījusi jēgpilnu. Katram ir vieta, neviens nav lieks, katrs ir iekšpuse, ja vien to vēlas. Robeža ir tālāk par dzīvību, bet tagad, pēc četriem gadiem, nāves tuvuma kolektīva izsaukšana viņai atgādina mežoņu rituālus vai pagaidām pēdējā Pasaules kaŗa uzvarētāju senili slimīgās gaviles viņu kalendārajās dienās. (76) Emociju brīdī vari atrasties iekšpusē, toties, ar vēsu prātu apsveŗot pārvietojies ārpusē. Pie fiziskām mājām esi piesiets, tā ir paša izvēlēta verdzība, toties abstraktās mājas ir fleksiblas, sniedzas bezgalībā.
Iekšpuses uztvere nav tikai individuāli, bet arī sievietes un vīrieša izpratnē atšķirīga. Šajā īsajā Nīna un Raula dialogā parādās, ne tikai dzimumu dažādās pasaules uztveres, bet arī atsevišķu vārdu nozīmes un asociāciju loku atšķirības:
(...) Tā Rauls runā, sievu nesaprazdams, tai vienīgajā reizē pēc kādām viesībām, kad, pavairāk vīnu iedzēruši, viņi atļaujas atcerēties katrs savu janvāri.
− Es gribu iekšpusē, − Nīna saka.
− Es arī, − vīrs piebalso, Nīnu nepacietīgi bīdot uz guļamistabu. (77)
Kādu lomu Nīnas dzīvē tad spēlē lauki, visu latviešu, vismaz iedomju plāksnēs, mājas? Iebraucot Haldora mātes mājās, Nīna redz, ka: Tur kā pasaules naba stāv aka ar vindu kā draudīgu paceltu roku, lai klenderi un staigātāji šo vietu nenoriebtu. Ziedošs pīlādzis un priekā sareibis, trakojošs vilka suns. (78)
− Un tagad iznāks tava māte tautastērpā ar kokli rokās, jā? − Nīna mēģina ķircināties un vienlaikus izraujas no vīrieša plaukstas. Viņu kaitina iedalītā groteskā loma un neticamais, neiespējamais Brīvdabas muzejs, kas taču nav makets. (78)
Pats Jānis ir no galvas līdz kājām iekomponējies šai Kurzemes sētā − platplecis, mazrunis, drūmpieris. (...) Selekcijas darbs ticis veikts jau latviešu literatūras klasikā, tālab atliek tikai noteiktu skaitu attiecīgajam pagastam izštancēt. (...) Ja gadās tādam vīram uzkulties virsū, viņa darbā paskatīties, tad optimistiski nospriedīsi to, ko no tevis gaida − ka: a) tie lauki jau tomēr izdzīvos; b) tas latvietis jau tāds zemnieks vien ir; c) tā zemīte izķepurosies, tā ir drošās rokās. Aiz tāda Jāņa muguras grūti ieraudzīt pagastu žūpu simtus, pusdebīlas daudzbērnu sievas slaucējas un bērnus − analfabētus. (80)
Tomēr realitāte ir cita, arī lauku idille ir tikai fasāde. Arī šīs mājas ir tikai īslaicīgs patvērums, patiesībā tas ir ar šķietamību labi maskēts cietums, lauku cietums. Nīnai nākas kulties cauri Haldora radu krustugunīm. Haldors dabū aizrādīt, ka no šīm mājām kāda daļa pieder arī viņam: Cik atceros, tad no klēts jūs vēl mani neesat izkvēpinājuši. (...) (81) Un par Jāni Nīna spriež: (...) Šitas saimniekdēliņš domā, ka bez viņa sabruks viss universums. (...) (81)
Fizisko māju tradīciju pārmantojums un patvēruma meklējums, papildināts ar svešzemju pieredzi, izskan arī šajās rindās: (...) Paskaties kalnā, re, tais mājās tikko ieperinājušies letiņi no Austrālijas. Atgūtais īpašums. Kad maza biju, visa nokalne bija ozolos, mežs. Kolhozs tos izspridzināja, lai atbrīvotu zemi tīrumiem. Šie tagad sava vecvectēva meža vietā cer iekopt vīnogu dārzu. (91)
Mājas ir grūts un sarežģīts veidojums, katram cilvēkam savs. Mūsu mīti par mājām un vēlēšanās šos mītus vispārināt un uzspiest citiem vairo tikai nesaprašanās un cietumus.
Ka lauku mājas nedz Nīnai, nedz Haldoram nav garīgas mājas, tikai cietums, skaidri redzam šajā dialogā. Haldors jautā:
− Kur tu īsti esi dzīvojusi − pļavā, mežā, okeānā, sādžā vai skūto galvu villā?
− Visur, Haldor, visur, es esmu staigātāja.
− Bet laukos droši vien arī esi dzīvojusi, ja tā izkapti žvidzini.
− Jā. Skolas brīvdienās, tad vasarās. Bet tas ir bēdīgs stāstiņš. Virziņsieviņš, mana vecmāmuļa, ar Vecvīru gandrīz vienā dienā aizskrēja uz kalna kapiem. Palika mājas. Izrādījās, ka nevienam tās nevajadzēja. Mans tēvs jau bija aizbraucis uz Vāciju un cēli žestikulēja, ka neesot tās nopelnījis, mātei laukos piemetas siena drudzis un alerģija, bet es biju liela aktrise − pirms diviem gadiem. (...) Tagad tur dzīvo kazino Tālis no Doma laukuma. Uz manām flokšu dobēm ir betona celiņi un dīķis izflīzēts.
− Bēdīgi. Un tavs vīrs?
− Tad man nebija nekāda vīra. Bet viņam no laukiem metas slikti. (...)
− Un tu atkal jūties vainīga?
− Nu ja. Es aizslaucīju visu Virziņa mūžu. Kolhozu laikos, no darba mājās līka pārvilkusies, viņa ar lukturi kaklā tumsā ravēja margrietas.
− Bet tev taču ir savs mūžs. Viņa nedrīkstēja gribēt, lai tu automātiski turpinātu viņējo.
− Ja tā visi domās, tad no tiesas tie lauki izputēs.
− Viņa taču zināja, ka tu studē mākslu, nevis lauksaimniecību.
− Nu jā, bet...
− Es šito dziesmu zinu. Bet es neko nevaru izdarīt pret savu gribu. Vienkārši nesanāk. Gadu paklausīgi nomācījos vetārstos. Veltīgi.
− Virziņa dēls, mans tēvs, teica tieši to pašu, un vecmāmuļa uz dēlu tad brēca, ka viņam tās iegribas esot nepareizā vietā sakoncentrējušās un viņš esot iegribu vergs. (96)
Tā ir vietciešu augstprātība pret gājputniem. Fiziskās mājas ir nasta, kas tevi piesien, tur tevi savā varā, pārvēršas par cietumu. Vēl trakāk, fizisko māju vergi grib, lai arī citi kļūtu par tādiem, nenovēl viņiem šo ārējo brīvību, grib viņus ar varu, ar sliktas sirdsapziņas palīdzību piesiet pie šī cietuma. Ne katram un jo īpaši ne jaunajai paaudzei lauki ir garīgas mājas. Šīs nav tikai konceptuālas problēmas, tās ir arī garīga paaudžu plaisa. Pasaule piedāvā dažādību, pilsētu un lauku burvības ir krasi atšķirīgas. Šo šķirto pasauļu pārstāvjiem jāmācās vienam otru respektēt tāpat kā tautām un dažādu polītisku vai reliģisku uzskatu pārstāvjiem.
Nīna visur meklē dzīves jēgu, nevar samierināties ar fiziskām mājām, viņa ilgojas pēc garīgām mājām. Šeit arī ir lielākā atšķirība no Raula. Viņš ir gļēvāks un bailīgāks par Nīnu, jo atsakās šo dzīves teritoriju atzīt par pastāvošu, kur nu vēl tajā paviesoties. (106)
Nīnas vīrs Rauls ir bezgalīgs ciniķis. Viņa dzīves devīze ir nekādus reveransus miskastēm (15). Par šī lozunga patieso nozīmi Nīna tikai sākusi domāt pēdīgā laikā. Par atkritumiem pārvēršas viss un visi. Aizbēgusi no mājām Nīna šo teicienu vairs neuztveŗ kā garīgu šedevru. Autore pat pieļauj, ka Nīna domājot par savu vīru, uzskata viņu pašu par vislielāko miskasti. (15)
Raula morāle ir diskutabla, viņš parādās kā liels egoists un ciniķis. Visciniskākā ir viņa teorija par miskastēm, kas Nīnā izsauc smagas filozofiskas un morālas pārdomas, šādi vēlreiz norādot uz apstākli, ka vīrieša pasaule ir pavisam cita, nekā sievietes. Tikai mīlas brīžos un dziļā mīlestībā šīs pasaules saskaras, kļūst tolerantas viena pret otru, vai arī izliekas šo dažādību nedzirdam un neredzam.
Kā fizisko, tā abstrakto māju meklēšanas pamatā ir bailes no vientulības. Šīs bailes Nīnai kļūst īsti skaidras apmaldoties mežā. Sieviete ir viena. Tas atbilst patiesībai. Tāda viņa ir meža un pasaules vidū. Tikai Haldors rada sajūtu, ka viņai pieder arī kaut dzīves kakla lakatiņš. Vienīgā būtne, kas elpo līdzi viņas pēkšņajā, pārvērstajā dzīvē. Kas būtu noticis, ja viņš Nīnu alā neatrastu? Un kas notiks, ja viņš sievieti neatradīs mežā? (108)
Haldors viņu tomēr atrod un mierina ar vārdiem: − Viss ir labi, Nīna, tu neesi viena. Tev sajuka debesspuses, tā katram reizēm gadās. (109) Protams šeit domātas fiziskās debesspuses, bet ne tikai. Nīnai arī ir sajukuši dažādie mājas jēdzieni, sajucis, kas ir iekšpuse, kas ārpuse, sajukušas garīgās debesspuses.
Atrasties garīgā iekšpusē ir pacilājoši, tomēr atrasties garīgā ārpusē, tas ir patiesi abstraktajās mājās, sarežģī dzīvi, toties dod tai īpašu kvalitāti. Atgriežoties no Sibīrijas, Nīnas māte un vecāmāte ir palikušas ārpusē. Tādēļ Nīna spriedelē, un šajā spriedelēšanā ir dziļas filozofiskas domas, kas postpadomju valstīs šķiet ķecerīgas, jo apšauba vienīgo, nacionālo patiesību. Kur ir šāda patiesība? Kāpēc vietcietis ir labāks par gājputnu? Kāpēc kosmopolīts ir sliktāks par nacionālistu? Vai vispār tos var nostādīt kā pretpolus? Nīnas (autores vai kāda cita) spriedelēšana šajā jautājumā ir dziļi eksistenciāla, ne tikai ironiska vai provokatīva, kā tas sākuma varētu šķist.:
Nīnas māte ir ārpusē. Bija. Kā ir tagad? Ja nav iekšpuses sajūtas, tad tu vari atrasties jebkurā zemeslodes punktā un brīnīties, šķaudīt, smieties, nicināt tos, kas kaŗo, kas aizstāv, kas uzskata savas zemes robežas par svētām. Kuŗš gan ir teicis, ka Spānijai jābūt tik lielai, kāda tā ir, un Itālijas zābakstulmam − ne par sprīdi īsākam? Cik bērnišķīgas ir civilizācijas spēles. Kā aizlocīts zīmējums, ko laiž apkārt, piezīmējot nākamo ķēdes posmu. Par to nevīpsnāt ļauj tikai iekšpuses sajūta. Kur to atstāja Natālija? Taigā? Un Nīna pati? Pūkas glāstos un barikādēs? Kad Rauls sievu ieslēdz − vai tā ir iekšpuse? Cietums ir pārspīlētā, surogātiekšpuse, tai ir neskaitāmi vēsturiskie piemēri. Tātad īstai iekšpusei svarīga ir mēra izjūta. (124)
Nīnai līdzi seko psīchiska trauma, ka viņa mīlējusies ar savas draudzenes vīru, kas pēc tam izdara pašnāvību. Pēc šī notikuma Nīna meklē citas mājas. Viņai ir bail no vientulības, bail no rīta neatmosties siltās, dzīvās skavās (146), alkst atmošanās ar dzīvu ķermeni (146), toties Ja kāds pārāk uzstājīgi Nīnai pietuvojas un grib ielipt uz ilgāku laiku, Nīna bēg, maina dzīvokļus, pazūd. (146) Šajā traumatiskajā brīdī Rauls noķeŗ sievieti tīklā − gudri pītā, tīkamā, dekoratīvā, bet mazliet pārspīlē. Ar iesprostošanu sātans, plēsonis, diloņnieks nav izdzenams, nav nobeidzams, jo to nevar nobeigt, tas tikai padzenams. (146) Arī šeit ir interesanta metaforas vārdu izvēle, Rauls Nīnu noķeŗ tīklā. Tīkls ir veiksmīgi maskēts. Izmisumā Nīna meklē tradicionālas mājas, cilvēku, kas dos viņai fizisku un psichisku patvērumu un drošību pēc visām traumām. Viņa domā, ka Haldors ir viņas mājas. Tomēr arī viņā viņa smagi viļas. Nīna slimīgi sāpīgi uztveŗ Haldora neuzticēšanos viņai. Nīna Haldoram ir izstāstījusi savu Norvēģijas traumu, bet Haldors nespēj Nīnai izstāstīt savu noslēpumu, ka glezno, gleznas uzdodot par savas mirušās sievas gleznām. Vīrietis slēpj savas garīgās mājas vēl rūpīgāk nekā sieviete.
Piedevām vēl Jāņa sieva greizsirdīga. Nīna atstāj laukus. Nīna ir panikā, jo zaudējusi visas mājas, viņa vienkāršo apstākļus, aizbrauc pie Raula un pieprasa Norvēģijas vīzu, lidmašīnas biļeti un naudu. Rauls nesaprot Nīnu, nesaprot arī, ka Nīna viņa cietumā nekad neatgriezīsies. Viņš vēl spēj piedraudēt: (...) Bet Tu nezini, uz kādiem darbiem esmu spējīgs, lai tu atgrieztos. Pie manis. (165) Kāda drausmīga ironija liek Raulam formulēt mājas šādi? Vīrietis sievietes mājas izprot tikai no sava viedokļa. Nīna aiziet. Nīnai nepieciešamas mājas, tikai fiziskās mājas izrādās cietums, abstraktās toties saistītas ar citiem grūti pildāmiem nosacījumiem.
Naktī Nīnu pamodina Haldors, kas melns aiz dusmām prasa Kāpēc tu aizbēgi? (169) Viņš nesaprot, ka iemesls ir viņa neuzticēšanās, ka viņš viņai nav spējis uzticēt savas garīgās mājas. Vai Nīna ir bēgusi? Nīna ir tikai kārtējo reizi šķērsojusi robežu. Toties viņš viņai pārmet bēgšanu, it kā lauki būtu cietums. Tātad vīrietim ir tiesības sievieti likt cietumā, un tiesības viņai to pārmest, ja viņa to atstāj. Haldors savā sākotnēji plašā mīlestībā top šaurs, grib sev personisku objektu, nav spējīgs dalīties garīgās mājās. Nīna ir viņa īpašums, deponēts mātes mājās. Viņš nevar panest īpašuma individuālās jūtas un rīcību, un ar saviem greizsirdības pārmetumiem riskē to pat zaudēt. Mīlestība ir akla, savtīga un tradicionāla.
Tomēr mīlas mirkļos saplūstot, viņi abi ir mājās. Neskatoties uz to Nīna aizlido. Atpakaļ viņu gaida Haldors un Rauls. Kas viņu atgūs, un vai viņa atlidos, un kur ir Nīnas īstās mājas, mēs neuzzinām.
