Jaunā Gaita nr. 212, marts 1998
Ziņas un neziņas no tīkliem un tīmekļiem
VELS NAV TIK MELS KĀ TO MĀLĒ
Sekojošais sarunas fragments izcelts no datortīklu vēstkopas SVEIKS. Piedalās
Tomass Zukovskis <Tomass@bank.lv>: Rīdzinieks, Latvijas Bankas Kredītiestāžu pārbaudes grupas vadītājs,
Mārtiņš Barkovskis (Daffy Duck) <purapele@parks.lv>:, tirdzniecības koordinētājs kādā kapitālistu kantorī,
Dr. Juris Vīksniņš (Juronkulis) <VIKSNING@guvaks.acc. georgetown.edu>: ekonomikas profesors Džordžtaunas universitātē ASV galvas pilsētā,
Juris Žagariņš <zagarins@mail.stcc.mass.edu>, inženierzinātņu profesors Springfieldas Techniskajā Apkaimes koledžā, Masačusetsā, ASV,
Aivars Valdmanis <aivars@sun.lcc.org.lv>: Rīdzinieks, beidzis Fīzikas un matemātikas fakultāti, sistēmas administrators Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamerā.
Tomass Zukovskis − Izklausās jau ļoti skaisti: ASV − pasaules atbrīvotājs no varmākām, komūnisma rēga vajātājs. Tikai man, nezkapēc, bail no tāda liela un agresīva. Varbūt mazāk kā no paša komūnisma rēga, bet bail. Nevajag idealizēt, neviena palīdzība nav nesavtīgs ieguldījums brīvības labā. Jebkuŗa impērija (un ASV par tādu uzskatām) grib būt visvarena un regulēt pasauli. Un tur, kur sadūrās divu impēriju intereses, gāja vaļā riktīgs kautiņš. Parasti viena sūtīja armiju, bet otra tikai ieročus. Ja abas sūtītu armijas, tad jau sāktos pasaules karš. Jautājums ir viens − kuŗas puses piekritēji mēs esam. Daffy ir ASV piekritējs, aizbildinoties ar labajām sekām − ekonomikas uzplaukumu, demokratiju utt. Man arī šādas sekas patīk vairāk nekā komūnisma ideoloģija, bet par to ASV dāvāto (izkaŗoto) brīvību tu drīksti dzert tikai kokakolu, ēst
burgerus un popkornu un darīt visu citu, kā liek atbrīvotājs. Vieni gribēja pakļaut ar stulbu ideoloģiju, otri vēl joprojām mēģina ar naudu. Starp citu visai veiksmīgi. Arī es pusdienlaikā starp Makdonaldu un partijas biedru sanāksmi izvēlētos pirmo. PSRS nedomāja par ekonomiku un cilvēku labsajūtu. ASV kaŗotāji uz Vietnamu brauca paēduši un ar izredzēm nopelnīt kautko vairāk, nekā sarkanu vimpelīti. Patiesībā visos šajos kaŗos vismazākā loma bija pašām tautām. Vjetnamiešus un visus citus izmantoja kā instrumentus. Nevietā ir runāt par to, ko gribēja vjetnamieši − sociālismu vai kapitālismu. Viņiem neviens neko neprasīja. Neesmu dzirdējis, ka putniņš izvēlētos kaķi, kuŗš viņu apēd.
Pēc visa rakstītā piebildīšu vēl šo. Nezinu, kuŗš akmeni uz mani metīs pirmais, bet es ticu, ka ir iespējama plānu ekonomika (ja plānot māk valsts mērogā. Starp citu, jo sūrāks kapitālists, jo vairāk plāno. Uz dullo jau nekas nenotiek). Un ticu arī komūnismam. Par to jau reiz šeit runājām. Atgādināšu, ka PSRS komūnismu mēs nošķīrām no ideālā komūnisma. Tomēr atzīšos, ka nezinu nevienu mūsdienu sabiedrību (valsti), kuŗa ir gatava dzīvot šajā iekārtā.
Tomass
Mārtiņš Barkovskis − Sveiki, sveiki! Es metīšu pirmais. Valsts mērogā nevar plānot. Var tikai normas robežās ar likumiem regulēt. Plānu ekonomika valsts mērogā smird pēc monopolisma, cenu uzskrūvēšanas un pircēju apmānīšanas. Kapitālismā plānošana notiek pēc tirgus izpētes un centieniem vairāk vai mazāk godīgi apsteigt konkurentus. Tas godīgums konkurencē ir atkarīgs no valsts izdotajiem likumiem. Tur gan Tev taisnība − plāno kapitālisti sūri un tādēļ arī nopelna sūri. Aksioma − lielākais ieguvējs finālā ir pircējs, darba ņēmējs, nodokļu inspektors un sociālo nodokļu galalietotājs. Sūrajam kapitālistam ir izdevīgs patstāvīgi un ilgā laika posmā pirktspējīgs valsts iedzīvotājs.
Daffy Duck
Juris Vīksniņš − Gudrā Pīle ļoti pareizi norāda uz to, ka brīvā tirgus sistēmā galvenais princips ir brīvā izvēle, un visi tie monopolisti, no kuŗiem daži tik ļoti baidās, savā starpā mēģina no mums izdabūt pēdējo dolāru, latu, marku, utt. Tomēr, lai to varētu izdarīt, viņiem ir jāpiedāvā laba prece par pieņemamu cenu. Tādā veidā tie aplaimo patērētājus − patiešām, nevienam nav spiesta lieta dzert kokakolu vai mieloties pie Makdonalda.
Tādēļ, Tomass, lūdzu nebaidies − mums amerikāņiem ir pilnīgi vienalga, ko Tu ēd un dzer!!! Vari pat brīvi turpināt baudīt latviešu pašu kultūru visās tās izteiksmēs un runāt par centrālās plānošanas teorētiskiem labumiem...
Juronkulis
Juris Žagariņš − Mums amerikāņiem ir faktiski arī vienalga, ko paši amerikāņi ēd un dzer. Nesen man viens ārsts stāstīja, ka Ņujorkas pilsētā 40% bērnu dzīvo zem nabadzības līmeņa un cieš no nepietiekama uztura un ļoti augstas mirstības, un, ja arī pārdzīvo bērnību, tad bieži vien vairs savā mūžā nespēj attaisnot savu eksistenci pēc brīvā tirgus vadlīnijām. Hārlemas priekšpilsētā melno ļaužu mirstība pārspējot pat mirstību Bangladešā.
Aivars Valdmanis − Tomass rakstīja, ka PSRS komūnisms un kumūnisma ideāls ir divas atšķirīgas lietas. Bet Rietumu demokratijas ir daudz tuvāk tam ideālam − ar visām sociālajām programmām, apdrošināšanu, slimokasēm, arodbiedrībām. Vācija likumdošanas līmenī reglamentē savu saimniecību tik detalizēti, ka par kapitālismu, kā to šodien saprotam mēs Latvijā, tur nez vai vispār var runāt. PSRS valsts iekārtu de facto izveidoja Staļins nolūkā visu ekonomiku pakļaut militārajām vajadzībām − ar mērķi iekaŗot visu pasauli. Tas neizdevās, un tālāk jau viņa radītais mechānisms pakāpeniski putēja ārā. Taču no sociālisma tur nebija ne miņas.
Un Daffy Duck apgalvoja, ka valsts mērogā nevarot plānot. Bet vai nevaram uz to paskatīties no citas puses? Katrā ekonomiskajā sistēmā iezīmēsim divus ķēdes posmus − kas ražo, un kas ražoto sadala. Staļiniskais sociālisms nozīmēja plānveidīgu valsts kapitālismu ar attiecīgi attīstītu sadalītāju slāni. Sadalītāji tur līdz ar to ieguva lielu varu, Staļins to pieņēma kā neizbēgamu ļaunumu, noorganizēja represīvās struktūras, kas regulāri atšāva sadalītājus, noorganizēja vēl citas, kas tik pat regulāri atšāva tās pirmās, skaldīja un valdīja, un stabili sēdēja savā krēslā. Rietumu kapitālisms (termins, kuru es lietoju pretstatā Latvijas kapitālismam) sadalīšanu uztic tirgum, kuŗa funkcionēšanas likumsakarības ir labi izpētītas un līdz ar to tirgus ir prognozējams. Tas neļauj mobilizēt tik lielus resursus, kā tas izdevās Staļinam, bet toties ļauj ietaupīt uz sadalītājiem / atšāvējiem / kontrolētājiem.
Kāds tam visam sakars ar plānošanu? Nu tāds, ka šo modeli ASV (un arī citas Rietumu demokrātijas) attiecina uz sevi, pie kam tā saglabāšanai nākas piemērot ļoti komplicētu (un dārgu) polītisku procedūru kompleksu, pretējā gadījumā rūpniecība monopolizēsies, izzudīs mazie un vidējie uzņēmumi, un valsts nonāks pie Staļiniskā ekonomiskā modeļa. Tā ir tīri Rietumu demokratiju iekšēja darīšana, mums ir aktuāls kas cits. Kad minētās demokratijas savā ārpolitikā izvēlas ko atbalstīt, ko ne, tās nepavisam necenšas savu demokratiju eksportēt. Var sadarboties kaut ar mumbo-jumbo prezidentu-cilvēkēdāju, ka tik viņš savā ārpolitikā būtu piekāpīgs. Un Latvija priekš Rietumiem ir tikai šāda mumbo-jumbo valstiņa, kuŗas intereses nevienam nav svarīgas, kuŗā tikpat labi varētu valdīt asinskārs diktators, neviens no ārienes viņu necenstos gāzt, drīzāk jau atbalstītu, ja vien viņa polītika nenonāktu pretrunā ar Rietumu ekonomiskajām interesēm.
Tā tad mūsu problēmas ir tikai mūsu − ja mēs klausīsim pārāk labi tam, ko mums cenšas iestāstīt − visdrīzāk dabūsim nevis demokratiju, bet saujiņas internacionālu kapitālistu diktatūru. Ar visu plānveidīgo ekonomiku un monopoliem, uzskrūvētajām cenām un citiem priekiem, no kā baidās Daffijs. Daffy arī apgalvoja, ka katrs kapitālists vairāk vai mazāk godīgi cenšas apsteigt konkurentus. Jā, bet šo viņi attiecina uz sevi, savā starpā, nevis uz mums. Latvija savu neatkarību dabūja kad sabruka PSRS, reizē ar visām Čurkestānām un Baltkrieviju, kas to nemaz tik ļoti negribēja. Rietumu demokratiju palīdzība mūsu demokratijas atjaunošanā nebija pat nulle, tā bija negatīvs lielums, jo savā koķetērijā ar krievu lāci viņi pēdējā krišanu tikai aizkavēja.
Un tad, Daffy teica: lielākais ieguvējs finālā ir pircējs, darba ņēmējs, nodokļu inspektors un sociāli nodokļu galalietotājs. Atkal, savā zemē, Daffij, ne Latvijā. Mums lielākais ieguvējs ir Rietumu kapitālists, kukuļņēmējs ministrs, blēdis nodokļu inspektors un neizmērojama varza visādu bandītu. Un tāds stāvoklis Rietumu demokratus pilnīgi apmierina. Its your problem − lai arī tieši viņu ekonomiskā invāzija šo problēmu izraisa.
Aivars Valdmanis
Mārtiņš Barkovskis − Sveiks, sveiks!
Riktīgs Rietumu kapitālists no zemes, kuŗā valda kukuļņēmēji ministri un blēži nodokļu inspektori, aizbrauks prom tik ātri, cik atbraucis. Viņiem nav vajadzīgs bardaks. Viņiem ir vajadzīga kārtība un loģiski likumi. Pretējā gadījumā nopietns bizness nesanāks. Pats pirms diviem gadiem redzēju un dzirdēju, kā viens kapitālists pusstundu vaimanāja This crazy country un meklēja somas, lai tītos atpakaļ no kurienes nācis. Par laimi viņš izrādījās neatlaidīgs un sagaidīja to brīdi, kad minētie blēži sāka izmirt. Viņš palika. Kopā ar viņu palika darbs un iztika vairākiem desmitiem Latvijas iedzīvotāju un daudzi tūkstoši latu valsts budžetā nodokļu veidā. Protams viņš nav nekāds Lielais Labais Labdaris un savā kabatā arī ir ielicis pietiekami. Bet man nav žēl. Tiešām. Nopietni runājot − nopietnas investīcijas nāks tikai nopietnā valstī. Un Latvijā tās pamazām sāk nākt.
Daffy Duck, buržuju pakalpiņš
Aivars Valdmanis − Daffy Duck rakstīja:
< Riktīgs Rietumu kapitālists no zemes, kuŗā valda kukuļņēmēji ministri un blēži nodokļu inspektori, aizbrauks prom tik ātri, cik atbraucis.>
Nu nav tomēr tā. Ja viņš atbrauc šeit un strādā, tad jau tas ir tikpat kā mūsējais − sēž tanī pašā peļķē un cīnās ar tiem pašiem birokrātiem. Es vairāk domāju tādus, kuŗi izmanto mūsu ekspremjeram līdzīgu darboņu pakalpojumus − nauda nāk no diezinkurienes, un mērķis − dabūt savā īpašumā visu ko vien var. Tādiem kapitālistiem nav vajadzīga ne demokratija, ne kārtība, kukuli iedot slikti apmaksātiem un negodīgiem ierēdņiem būs lētāk, nekā darīt visu pēc likuma prasībām. Un jo vairāk bezdarbnieku un jo lielāks posts, jo labāk − lētāks darbaspēks. Nu, un ja darbaspēks tomēr vēl par dārgu un kaprīzu, var ievest no kaut kurienes − un to atkal civilizētā valstī neļautu.
Sākumā šeit bija daudz potenciālu vācu investoru. Un kā domājat, ko tanī laikā darīja Kehris un kompānija? Darīja visu iespējamo, lai sabojātu attiecības ar Vāciju − un viņiem tas izdevās. Vai Daffijs zina, ka arī vācu telekoms piedalījās konkursā par Lattelekoma modernizāciju, pie kam uz daudz izdevīgākiem noteikumiem? Bet nē, bija kukuļi jāņem un jāsataisa sūdi uz ilgiem gadiem. Un tas turpinās. Nav vērts spriedelēt par saņemtajām investīcijām, ja daļa no tām tiek izsaimniekota, nedodot atdevi, un parādi jāatdod no citiem avotiem.
Daffij, tev būtu taisnība tajā gadījumā, ja rietumu kapitāls vienlaikus nozīmētu arī lobismu izglītībai, sociālajai aprūpei (lai veicinātu dzimstību un iedzīvotāju vidējā vecuma samazināšanos), infrastruktūras attīstību un tā tālāk. Es šo lobiju nevaru ieraudzīt un līdz ar to nevaru tev piekrist. Tikai tāpēc jau kapitālisti ir ieinteresēti pārnest ražošanu uz trešās pasaules valstīm, ka te ir mazākas izmaksas. Un tās ir mazākas tieši tāpēc, ka var taupīt uz sociālajām garantijām, infrastruktūru u.c.
Aivars Valdmanis
Mārtiņš Barkovskis − Sveiks, sveiks!
Manis pieminētais kapitālists ir ielicis gan savas megakorporācijas naudu, gan savu privāto naudu vienā izteikti latviskā izglītības projektā. Un tas nav vienīgais projekts un tas nav vienīgais kapitālists, kurš tā darījis. Un par ko Tu sauktu Zviedrijas Ekonomisko augstskolu? Tagad arī Juridisko augstskolu. Tā kā vels nav tik mels, kā to mālē.
Daffy Duck
