Jaunā Gaita nr. 212, marts 1998

 

 

Tālivaldis Ķikauka

BRĪNUMBĒRNS

 

Pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans un Alberts Roze, uzcirties glītā uzvalkā, paskatījies pāri savām nelielajām bezrāmja acenēm, vēl pārlaida skatu visapkārt dzīvoklim, kur visas sienas visās istabās bija noklātas ar grāmatplauktiem, tā no grīdas līdz griestiem. Grāmatvedim Rozem varēja būt tā ap 35 gadu, viņš bija ar kalsnu augumu, tā, ka jaunais uzvalks, pēc mēra šūts, tomēr šur tur krokojās.

- Beatrise, viņi ir atnākuši! - Alberts Roze sauca galvu pagriezis modernās virtuves virzienā, kur sieva pašlaik darbināja elektriskās kafijas dzirnaviņas.

- Lūdzu, netaisi tik lielu troksni! - viņš vēl lūdzās.

Savā istabā, kas bija lielākā dzīvoklī, arī ar grāmatplauktiem, kur vien iespējams, ar grāmatu grēdām uz grīdas, ar kompjūtera darba galdu, dažādiem monitoriem, stūrī ērtā šūpuļkrēslā sēdēja pusaudzis, pamaza auguma, šūpoja kājas, kas karājās gaisā, un arī viņam bija tādas pat acenes kā tēvam. Grāmatu plaukti bija pilni smagiem sējumiem: enciklopēdijas dažādās valodās, vesela siena ar vārdnīcām, viena biezāka par otru. Arī uz grīdas precīzas grēdas turpat jau metru augstas veidoja tādu kā Ņujorkas modeli ar visiem debesskrāpjiem, un tikai knapi varēja iziet cauri.

Ģedimīns bija uz ceļiem nolicis pabiezu, vienu no savām paša sarakstītajām grāmatām, un šī bija kādu 700 lappušu bieza „Latviešu - lībiešu vārdnīca”, revidēts un pārstrādāts izdevums, izdots Rīgā, 2010. gadā un uz vāka augšas skaidri un nepārprotami bija autors: „Dr. phil. Ģedimīns Roze, filoloģijas fakultātes profesors, Latvijas universitātē.”

Ģedimīns pats sev pasmaidīja un turpināja paijāt sev klāt piespiesto lācīti Tedīti, kas viņam bija iemīļots jau no visagrākās bērnības. Šodien taču ievērojama diena, jo kuŗā katrā brīdī bija paredzēta Nobela prēmijas delegācijas ierašanās, taisni no Stokholmas, jo ņemot vērā, ka Ģedimīns Roze pēc komisijas atzinuma esot visu laiku jaunākais gados prēmijas laureāts, un tādēļ delegācija bija nolēmusi ielidot Rīgā un viņu apciemot taisni paša mājās. Jā, Ģedimīns, kā jau padsmitnieki viņa vecumā, itin labi jutās vecāku dzīvoklī, it sevišķi tāpēc, ka grāmatu arī te netrūka.

Blondo matu cirtas šad tad pārvēlās ieslīpi pāri viņa pierei un zilpelēkās acis vēlreiz uzmeta skatu grāmatai.

Uz rakstāmgalda bija liela kaudze vēstuļu, lielākā daļa neatvērtu, jo tās tikai pirms vairākām stundām bija atnestas no pasta. Bija daudzas telegrammas, no dažādām valstīm, vairākiem kontinentiem.

- Man būs jāapmāca Tedītis, lai viņš atbild uz tām vēstulēm, - pie sevis nomurmināja Ģedimīns un spogulī apskatīja savu jauno ūsiņu, kas bija sākusi dīgt virs virslūpas. Labi, ka tie raibumiņi uz sejas ir drusku mazinājušies, tie viņam nepatika.

- Ģedimīn, viņi ir klāt. Nāc nu, dēls! Drusku tos matus, bet Dieva dēļ, nerādi viņiem savu Tedīti; nāc nu! - tā teica māte Beatrise.

Ienākuši dzīvoklī, Nobela prēmijas literatūras sekcijas komisijas locekļi, mēteļus nometuši, stādījās priekšā, un Svens Enkvists no Stokholmas pirmais ņēma vārdu:

- Parasti laureāti ierodas Stokholmā, bet mēs, izņēmuma veidā, ieradāmies pie jums. Nu tā, lai pārbaudītu, vai nav radies kāds pārpratums un vai tāda persona, kā jūsu dēls, tiešām eksistē un tiešām vai Ģedimīns ir tik jauns. Daudzi netic, un mums tāpēc būs jāpaļaujas uz presi, televīziju un radio. Es ceru, ka jūs to sapratīsit. Parasti laureāti ir jau gados cienīgi, pat daudz vecāki par jums, Rozes kungs, senior!

Svena Enkvista asistents izņēma no portfeļa vairākas biezas aploksnes:

- Te vispirms ir Nobela prēmijas diploms, otrā aploksnē ir zelta medaļa ar A. Nobela attēlu un trešajā ir čeks, kas šogad ir tuvu divi miljonu amerikāņu dolāriem.

Pagriezies pret Ģedimīnu, Enkvists tiešām nevarēja ticēt: vai tad šis nelielais pusaudzis tiešām saņems lielo prēmiju. Formāli palocījies viņš piegāja pie zēna un tam pasniedza visas trīs aploksnes. Iestājas neērts klusuma brīdis.

- Kā būtu ar glāzi Rīgas šampanieša? - iejautājās māte, Beatrise. Kad visi bija kādu laiciņu sēdējuši viesistabā, ierunājās Enkvists:

- Mēs vēl arvien esam neziņā, kā jūsu dēls ir tik tālu ticis savā intelektuālajā attīstībā, ka viņš ir paspējis uzrakstīt tik daudzas grāmatas, iegūstot visas mūsu planētas respektu un atzinību. Tiklīdz mūsu sarakstos parādījās jūsu dēla kandidatūra, visi padomnieku lēmumi bija tie paši un pret jūsu dēlu nepacēlās pat viena pretrunīga balss.

- Mēs labprāt paklausītos šo to par Ģedimīna agrāko bērnību, un ja jums nav iebildumu, mēs šo stāstu vēlētos lentā ierakstīt, - tā vēl ierunājās Enkvists, un Alberts ar Beatrisi pamāja ar galvām.

- Kad viņš bija pavisam maziņš, viņš bija kā jau puisītis, kā mazbērniņš, bet sasniedzis pirmo gadiņu viņš uzslējās kājās un tūlīt sāka staigāt, jo rāpot viņam negribējās. Viņa pastaigas bija gar grāmatu plauktiem un tās viņš pētīja, tā savādi boķēja, vaibstījās un dažu labu grāmatu izcēla ārā un sāka šķirstīt. Taisni otro gadiņu sasniedzis, viņš kautkur bija atradis ābeci ar lieliem burtiem un bildēm.

- Burtiņus gribu, bildes negribu, viņš sāka mums uzmākties, lai viņam parādot, kā lasīt. Mēs jau ar prieku, burtojām, bet šis nē, uzreiz gribēja katru vārdu. Un tad viņš pateica: ‘Eceba’. Mēs brīnījāmies.

- Tā ir ābece no otra gala, - Ģedimīns teica.

Mēs brīnījāmies, bet Ģedimīns paskaidroja: - Var tak grāmatu lasīt no abiem galiem, vai ne, māt!

- Es gribu daudzas grāmatas, tēt, - pastāvēja pie sava Ģedimīns, un es no bibliotēkas atnesu viņam veselu kaudzi krāsainu bērnu grāmatu, bet pēc dienas viņš tās visas bija izlasījis. Neticēju un atprasīju, par ko tajā? Un tajā? Viņš visu zināja, un jo vairāk viņš lasīja, jo viņa paša valoda kļuva interesantāka.

Pēc pāris dienām atnesu vēl lielāku kaudzi grāmatu, kas domātas jauniešiem, padsmitniekiem, un divās dienās viņš bija ar visām tām ticis galā. Kā Ģedimīns to varēja iespēt? -

Tad ierunājās tēvs, Alberts:

- Tā lieta bija ar to pazudušo vēstuli. Mans tēvs man bija atsūtījis savu testamentu un drīz pēc tam viņš nomira. Kad es mātei to tad lasīju priekšā. Ģedimīns kāri man skatījās pāri plecam visu laiku.

- Ko lai nu dara, vēstule pazudusi.

- Tas nekas, teica Ģedimīns, - es viņu visu atceros un varu no jauna uzrakstīt.

Mums bija mutes vaļā: divarpusgadīgais nu rakstīs, ko viņš nekad nebija darījis un bez tam visu. Viņš patiesībā burtus nodrukāja, tāpat kā mašīnrakstā.

Tikai vēlāk mēs atjēdzamies, ka Ģedimīnam bija absolūtā fotogrāfiskā atmiņa.

Pēc nedēļas atradās pazudušais mantojuma raksts, ko biju ielicis savos aktos un iemaisījis grāmatvedības dokumentos. Mūsu pārsteigums bija vēl lielāks, ka oriģināls un Ģedimīna versija bija uz mata vārdu pa vārdam. Es sievai toreiz teicu:

- Mūsu Ģedimīnam ir kādas neparastas spējas. Ceru, ka viss tas labi beigsies.

Kā mazs trīs gadus vecs puisītis Ģedimīns metās uz vārdnīcām, leksikoniem, almanachiem, statistiku, kartēm un atlasiem. Viņš ņēma vārdnīcu priekšā kā grāmatu un to lasīja no viena gala līdz otram. Viņa paša vārdu skaits nemitīgi un brīnumaini ātri pieauga. Izlasījis Latviešu konversācijas vārdnīcu, viņš ņēma visas citas: Enciklopēdiju, Literāro vārdnīcu, sinonīmu vārdnīcu, biezuma vārdnīcu un beigās K. Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcu, kur viņu fascinēja svešvaloda -izskaidrojumi vācu valodā.

- Es gribu vācu valodas grāmatas - gramatikas, vārdnīcas - Ģedimīns pieprasīja. Un tā viņš ātri vien apguva vācu valodu un jokodamies mums uzrakstīja vāciski gaŗu vēstuli. Tikpat kā nevienas kļūdas, tā man izskaidroja Beatrises tante, kas ir pusvāciete. Tad vācu valodai sekoja, angļu, franču, krievu un visas šis valodas Ģedimīns apguva pāris nedēļu laikā.

Sarunā tagad iemetās Beatrise:

- Kad es reiz Ģedimīnam jautāju, kā viņš tik ātri prot lasīt, viņš pasmējās un teica, ka jāprotot skatīties. No sākuma viņš lasījis vārdu pēc vārda, vēlāk teikumu pēc teikuma un tagad viņš lasot lappusi pēc lappuses, visu lappusi reizē ieskatījis. Ko gan es, māte, te varēju teikt?

Tuvojās rudens un Ģedimīnam palika četri gadi:

- Es gribu iet skolā, viņš mums teica, - drīzi jau tā sākas, vai ne? Kā es biju nobaidījusies! Tāds mazs čerkulītis un jau ies skolā. Bet aizgāja gan. Paši katru dienu pavadījām gan turp, gan mājās. Un pēc divām nedēļām man zvanīja skolas pārzinis:

Rozes kundze, mēs esam spiesti Ģedimīnu pārcelt uz ceturto klasi, jo citādi viņam te nav ko darīt. Neņemiet ļaunā, bet jūsu dēls pārāk daudz zin!

Pēc gada, piecu gadu vecumā, Ģedimīns beidza pamatskolu un iestājās ģimnāzijā, un kā jau agrāk, visas atzīmes viņam bija piecnieki.

Tālāk turpināja tēvs Alberts, bet dēls, Ģedimīns atvainojās, ka viņam uz pāris minūtēm jāaizejot un ka viņš tūdaļ vien būšot atpakaļ.

- Redziet, Enkvista kungs, pa vasarām un arī vakaros daudz lasīdams, Ģedimīns bija izlasījis visas mūsu grāmatas, kādu mums nav mazums. Ir kādi 6,000 sējumu, jo mēs ar sievu esam lieli grāmatu kollekcionāri. Vispirms jau izlasīja Raiņa, Blaumaņa, Jaunsudrabiņa, Ezeriņa, Brigaderes, Skalbes, Virzas kopotos rakstus un tad visus latviešu dainu sējumus, un jau ar diezgan labu angļu valodu - izlasīja visas Šekspīra lugas, vāciski lasīja Ģēti, Šilleru, Šopenhaueru.

Sešu gadu vecumā, mēs Ģedimīnam uz dzimšanas dienu uzdāvinājām ābolu - Mekintoša kompjūteri jeb datoru, un nu viņš tiešām sāka darboties. Pēc pāris mēnešiem jau pats programmēja un krājās viņa visdažādākie pētījumi. Ģedimīnu fascinēja valodas, tās bija viņa lauks, ko viņš ara, ecēja, apmēsloja un ievāca ražu.

Viņa pirmā grāmata bija „Latviešu valodas dialekti” un tai tūdaļ sekoja „Latviešu valodas dialektu vārdnīca”. Šīs grāmatas bija sensācija zinātniskajā literatūrā, jo katrai grāmatai līdzi nāca vēl divas, kuŗās bija tikai avoti, vēres, norādes gan latviski, gan citās valodās. Tā lasītājam bija reizē jālieto trīs grāmatas, kas bija kas jauns. Valodu pratēji, speciālisti tikai raustīja plecus, taču atzina, ka Ģedimīns Roze savu vielu pārzin visos sīkumos.

Astoņu gadu vecumā bez mazākās piepūles Ģedimīns beidza ģimnāziju, protams, ar uzviju, visādām balvām, ar tiesībām iestāties universitātē, kur viņš uzsāka studijas filoloģijas fakultātē. Starplaikā pašmācības ceļā viņš bija iemācījies grieķu, latīņu, itāliešu, spāņu un arī senebreju valodas, un kāri lasīja sanskritu, un vēl kādas 10 vietējās valodas Indijā. Viņa apvāršņi kļuva plašāki.

Vienpadsmit gadu vecumā viņš ieguva savu pirmo universitātes kandidāta grādu, jeb kā to arī sauc -bakalaura grādu un bez apstājas devās tālāk. Kad viņam bija 13 gadu viņš jau bija docents un 15 gadu vecumā ieguva savu pirmo doktora grādu ar disertāciju: „Baltu valodu nozīme Indoeiropiešu pirmvalodas pētniecībā”. Savu disertāciju viņš aizstāvēja Sorbonnā, Parīzē, un lokani uzrakstīta, tā kļuva par bestselleru zinātniskajās aprindās un no franču valodas to tulkoja latviski, vāciski, angliski, krieviski, un ar grāmatu Ģedimīns ieguva vārdu visā pasaulē. Drīzi vien Ģedimīns izgudroja pirmo elektronisko vārdnīcu un viņš teica, ka brīnoties, ka tāda vēl neesot lietošanā. Tāds kā mazs kalkulators, iespiež tikai vārdu, kuŗu grib uzzināt, tad valodu - kādā, piespiež podziņu un atbildi nolasa mazajā ekrānītī. Ātrāk, vieglāk un nav jāšķirsta smagie sējumi.

Alberts padeva Enkvistam mazo ierīcīti, kas to izmēģinājis, elektrovārdnīciņu padeva tālāk.

Ģedimīns bija atgriezies istabā un pasmaidīja:

- Nu kā jums patīk mans izgudrojums? Darbojas ar solāro bateriju. Ja jau gribētu varētu arī citas grāmatas šādā veidā pasniegt. Ja labi papūlētos, vienā elektrolasītājā varētu ievietot kādas desmit grāmatas.

- Ja kādu dienu pietrūks koku papīram, tad šī būs izeja, - piemetināja Enkvists un vaicāja: - Stāstiet tik tālāk, kas notika tālāk?

Nu runāja Ģedimīns:

- Es turpināju valodu pētījumus un mani aicināja par lektoru daudzās universitātēs, dažas piedāvāja milzu naudu. Sarakstīju veselu gubu grāmatu, visas par valodām: „Senprūši un sanskrits”, „Indoeiropiešu pirmvaloda Āzijā”, „Valodu izrunas intonācijas izmaiņas 1000 gados 100 valodās”, „Latviešu un sanskrita valodu vārdnīca”, „Indijas 200 valodu saiknes ar sanskritu”, un jāpiemin taču ir arī „Jaunā valoda planētai”, par ko jūs man taču piešķīrāt Nobela prēmiju.

-Jā, esperanto nekad tā īsti neuzplauka, un tagad jūs esat nācis klajā ar jauno zilbju rakstību, piemērotu datoriem, derīgu kā ķīniešiem, japāņiem tā arī visiem citiem. To var tik ātri iemācīties.

- Pēc tam, kad tā izveidota, jābrīnās, ka nevienam citam šāda ideja neradās jau agrāk, - piemetināja Ģedimīns, tā drusku domīgi.

- Varētu pat iedomāties, ka tālu nākotnē mēs varētu pārraidīt savas domas, tad pat valodu varbūt vairāk nevajadzētu, - teica Ģedimīns un iestājās klusums. Pie durvīm zvanīja un Ģedimīns steidzās ielaist: tur jau bija kameru vīri no televīzijas, reportieri no pieciem kontinentiem, mikrofoni visiem rokās.

Ģedimīns bija atlaidies savā istabā uz dīvāna un skatījās griestos. Viss vakars likās kā viens vienīgs sapnis un rīt viņam ir jāatsāk savi pētījumi.

- Nu, kā tev, Tedīt, patīk tā Nobela prēmija? - viņš jokojoties pajautāja savam lācītim, kuru bija nosēdinājis šūpuļkrēslā un tam uz kakla uzkabinājis savu Nobela zelta medaļu.

 

 

Viens no JG redaktoriem (1963-1985), rakstnieks un gleznotājs Tālivaldis Ķiķauka, publicējis vairākus romānus un stāstu krājumu.